— Pagaidiet! — Alīse aši iesaucās. — Nedomājiet, ka es nekā nesaprotu. Cepurītis… — un viņa atstāstīja atgadījumu ar motoristu kuģa pārmeklēšanas laikā.
— Nu paldies dievam! — teica Pāvils. — Tātad viņš ir slims? Un tomēr piecēlās, lai meklētu mani! … Un es, ko tur slēpt, kādu brīdi jau biju nodomājis, ka noticis kaut kas daudz ļaunāks …
— Nelaimes gadījums?
— Arī tas ienāca prātā … Bet daudz sāpīgāk, ja viņš būtu vienkārši nobijies un pēdējā mirklī palicis krastā … Manā stāvoklī var paļauties tikai uz retu . . . Un ja arī tas pieviļ… Redzat, cilvēkiem tomēr jāuzticas …
— Un man jūs uzticaties?
— Pagaidām nav nekāda iemesla to nedarīt.
— Tad palieciet šeit! Te būs drošāk.
— Kāpēc?
— Man tāda nojauta. Es nezinu, kas jūs esat un kas jums draud, bet Pārups par Cepurīša stāstu tā aizdomīgi pasmīnēja …
— Pārups?
— Tas pats, kas tikko klauvēja pie durvīm … Klusāk! . .. Dzirdat, viņš atkal nāk?! Tā viņš var nostaigāt visu nakti un neatrast savu kajīti… Jums jāpaliek, Pāvil, te jūs neviens nemeklēs, — čukstēja Alīse.
49
— Un ja mani tomēr ieraudzīs? Padomājiet par sevi! — Pāvils čukstēja pretī.
4 - 4102
— Vai tad es to nedaru?! Agrāk tikai sapņoju par piedzīvojumiem. Tagad beidzot izdevība būt. . . būt cilvēkam no citas pasaules … Neliedziet man šo prieku!… Varbūt jūs mulsina, ka esmu…
— Sieviete? Arī tas.
— Vai tiešām jums nekad nav gadījies pārlaist nakti, nu … kā sportistiem … kā biedriem?
Pāvils pasmīnēja:
— Protams. Reiz mēs ar Kciju … viņa bija angliete, mūsu vienības sanitāre. Es tiku ievainots, viņa rāpās man pakaļ, bet pie savējiem atpakaļ vairs nenokļūt… Granātu bedre, kurā gulējām, bija mazāka par šo koju … Visu nakti šāviņi lidoja pāri, pat mazo pirkstiņu izbāzt nedrīkstēja. Saspiedāmies kopā, cik cieši vien varējām … Bet tas bija savādāk — mūs ielenca ienaidnieki …
— Un tagad? Iedomājieties, ka esat frontē, ka te ir ierakums …
— Kur jums trāpīga fantāzija! — Pāvils atkal pasmīnēja. — Tik tālu no patiesības jūs nemaz neesat.. . Labi, lai iet! Centīšos iztēloties, ka jūs esat mazā Keija no izlūkiem … Ar labu nakti! — Pāvils nodzēsa gaismu.
— Bet es? Ko lai es iztēlojos? — pēc brīža atskanēja no tumsas. — Kas jūs tāds esat? Man tas jāzina, Pāvil!
— Jūs taču pati teicāt — cilvēks no citas pasaules.
Pāri okeānam jumās zilas debesis. Spirgtais vējš izraibināja tumšzilo ūdeni baltām bārkstīm. «Tobago» gaitu tas neietekmēja. Kuģis gan paklanījās katrai prāvākai bangai, tomēr mierīgi turpināja ceļu. Saule kāpa arvien augstāk, uzkāpa līdz laivu klājam, ielūkojās radiotelegrafista kajītē.
Arturs uzmeta skatienu sienas pulkstenim, izlēca no kojas un ieslēdza uztvērēju. Gandrīz būtu nokavējis sakaru uzņemšanas laiku. Tas viņam gadījās pirmo reizi.
Arturs bija pieradināts pie stingras kārtības. Kārtības sajūtu bija iepotējis tēvs — virsnieka vietnieks 6'. kājnieku pulkā. Tikai pateicoties savai stingrajai disciplīnai, Arturs kara flotē bija uzdienējis līdz «Virsaiša» radiotelegrafista asistentam, Kvieša rēderejā izpelnījies pārcelšanu uz «Tobago».
Pirmo reizi Arturs tagad jutās izsists no sliedēm. Apgūlies pēc diviem, pie tam vēl dzēris, ilgi nevarējis aizmigt. Nekad vēl degvīns nebija licies tik rūgts — bija jādzer uz Alīses jaunkundzes kāzām. Uz Alīses, kuras dēļ viņš vakar trauksmes laikā bija pametis savu posteni, kuras dēļ viņš gatavs nez ko izdarīt.
Klausulē iepīkstējās Morzes signāli. Izklaidīgi pierakstīdams telegramas tekstu, Arturs paskatījās kalendārā. Raug, kur kārtīgi atzīmēts ar sarkanu zīmuli: «Alīses jaunkundzes dzimšanas diena.» Arturs skumji pašūpoja galvu. Nez vai tagad, kad Alīse citam tikpat kā sieva, būs ērti apsveikt ar šūpuļsvētkiem …
Nordeķis jau labu brīdi soļoja gar telegrāfistā durvīm. Kad Arturs iznāca, stūrmanis vispirms paskatījās uz tā rokām. Jā, pirkstos baltoja papīrs.
— Jums telegrama no Rīgas, Nordeķa kungs.
— Piedzimis?
— Kā jūs to uzminējāt? — pārsteigti jautāja Arturs.
-— Piedzimis!… Sirsnīgs paldies, Artur! Jūs taču
būsiet tik laipni un neatteiksieties Santaringā iedzert glāzi vīna uz mana dēla veselību.
Nordeķis ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis dēls. Kādam taču jāīsteno visas tās ieceres, kuras pašam nav izdevies piepildīt. Viņš palīdzēs dēlam ieņemt dzīvē to vietu, pēc kuras reiz pats kārojis. Viņam nebūs jāklaiņo pa pasaules jūrām! Interesanti, kā Marta nokrustījusi zēnu?
Nordeķis atlocīja papīra strēmeli:
«Jūtos labi nosaucu par Alīsi»
Alīse? Kas par jocīgu vārdu … Tad viņš saprata, ka piedzimusi meita, un aizgāja līdz pašam kuģa pakaļgalam. Pārliecās reliņam un ilgi raudzījās skrūves sakultajā ūdenī. Tas meta platu ceļa vilni saules staros vizošajā okeānā. Bet jau pēc dažiem metriem putas saplaka, vaga izzuda, nekas vairs neizjauca dabas līdzsvaru. Pamazām izlīdzinājās grumbas Nordeķa pierē.
4*
51
Viņš redzēja sevi dažādās ostās pērkam lelles, matu lentas, kleitiņas. Viņš redzēja Rīgas krastmalu, no kuras māj maza, gaišmataina meitene — viņa meita, viņa Alīse! Tā līdzinājās Martai, citādi nevarēja būt! Un nekad to nevajadzēs izvadīt karā, nekad nevajadzēs baiļoties, vai tik pastnieks neatnes paziņojumu: «Kritis par
tēvzemi…» Labi vien, ka šai karu un naida laikmetā piedzimis nevis dēls, bet meita! — Nordeķis sevi mierināja.
Kārkliņš jau pa gabalu pamanīja Nordeķi. Izlikās to neredzam un uzsauca matrozim:
— Kurt, paziņojiet kapteinim, ka jāizsludina trauksme un jānolaiž glābšanas laiva. Stūrmanis Nordeķis iekritis jūrā. Citādi viņš nemūžam nenokavētu.
— Lūdzu piedošanu par nosebojumu, — Nordeķis sacīja. — Es saņēmu telegramu no sievas.
— Nu beidzot! Apsveicu laimīgo tēvu! Man par godu nosauc puiku par Ēvaldu, tad noteikti izaugs malacis.
— Meita, — teica Nordeķis.
— Meita? — Kārkliņš novilka. Paskatījās uz pirmo stūrmani un jautri turpināja: — Nu, vai zin, daudz labāk par Kanādas piecīšiem … Klausies, tu taču esi izvilcis lielo lozi. Nāks kavalieri, liks vecajam polšu galdā, lai nemaisās pa kājām. Pēc kādiem sešpadsmit gadiņiem es varbūt arī mēģināšu piecirst…
Viņi izgāja stūres mājā.