— Ko jūs darāt?
— Neko sevišķu. Gribēju tikai iekārt skapī.
— Gan jau es pati.
Tad viss ir kārtībā, — Vallija pasmaidīja un
izgāja.
Alīse pieleca kajas, aizbultēja durvis un izlaida Paviļu no skapja.
— Vai stjuartei nevarēja rasties aizdomas? — vaicāja Pāvils, staipīdams notirpušo muguru.
— Tāpēc, ka neļāvu iekārt tērpu? Muļķības! Sai jau galvenais, ka tik ātrāk tiek vaļā.
— Un jums?
— Nesaprotu? …
— Vai jūs nevēlaties tikt no manis ātrāk vaļā?
— Atkal jūs jokojat… Es pat īpaši pasūtīju Arturam muziķu, lai mēs varētu netraucēti sarunāties. Nabaga zēns! Iedomājieties, viņš manī iemīlējies. Dzirdat?
«Meitenīte, spulgacīte, tevi mīlu es…» — skaļruņa audekls trīcēja līdzi Marisa Vētras balsij.
— Un jūs vēl sūdzaties … — teica Pāvils. — Viens pa radio atzīstas mīlestībā, otrais piedāvā trīs namus un vienu sirdi…
— Šodien runāju par to ar tēvu.
— To es saprotu!
Alīse atmāja ar roku:
— Nekā jūs nesaprotat. Man pietrūka gribas spēka pateikt visu līdz galam. Kad es iedomājos, kas mani gaida Santaringā …
— Neskumstiet, Alīs, gan jau viss nokārtosies …
Parasti Pārups dienas pirmo pusi pavadīja savā kajītē. Šodien viņš gāja uz salonu. Gribējās satikt Valliju.
— Ko es redzu?! — Pārups ienākot sauca.
— Pudeli, vai? — pavīpsnāja Vallija un turpināja klāt pusdienu galdu.
— Kāpēc ne? Visparastākais konjaks kļūs par dievu dzērienu, ja to pasniegs tāda daiļa sieviete kā jūs!
— Jūs jau tā līgojaties.
— Es? Es tikai piemērojos apstākļiem. Kuģis šūpojas, es tam šūpojos līdzi. Jau Fricis Bārda teicis, ka dzīve ir šūpoles.
— Nez kurš kuru izšūpos cauri.
— Jūsu sārtajām lūpiņām tādi vārdi nemaz nepiestāv. Dievs devis sievietei muti, nevis lai runātu, bet lai skūpstītos.
— Un vīrietim rokas, lai grābstītos? … Pirkstus nost, jūs man sadauzīsiet visus traukus!
— Ak tā?! Ar ko es esmu sliktāks par jūsu kavalieri Cepurīti? — viņš sev ielēja konjaku, tomēr ne uz mirkli nenovērsa skatienu no Vallijas.
—: Nekāds kavalieris viņš man nav. Bet ja būtu jāizvēlas starp jums abiem …
— Tā nu gan neizskatās. Par ko tad jūs vakar tik sirsnīgi sačukstējāties? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka viņš nakts laikā nāca aprunāties par savu malāriju …
— Pārupa kungs, es jums ieteiktu mazāk interesēties par mani un vairāk par jūsu līgavu.
— Ko jūs ar to gribat sacīt? … Pareizi, viņai tūlīt jānāk pusdienās.
Pārups pārsēdās citā krēslā, tālāk no Vallijas, iztukšoja glāzi:
— Tu esi prātīga meitene, satiksimies vēlāk.
— Alīses jaunkundze nenāks.
— Kas tad šai lēcies?
— Jums ļoti gribētos zināt?
Pārups nepaguva atbildēt.
— Kad jūs beidzot iemācīs pareizi salocīt salvetes? — no sliekšņa atskanēja Kvieša balss. Saruna ar Alīsi bija viņam sagandējusi garastāvokli. — Lauķe! Jūs laikam iedomājaties, ka barojat cūkas.
— Es nebūšu maldījusies, — Vallija nedzirdami izgrūda un aizcirta aiz sevis durvis.
— Mīļo sievastēv, jūs neesat romantiķis. Kāpēc sievietei jāprot locīt salvetes? Ja viņa tikai prot īstā brīdī uzklāt gultu …
— Labi, ka jūs paši par to ieminējāties … Pārup, man šis tas kļuvis par jums zināms. Lieciet aiz auss, es mīlu savu meitu un neļaušu darīt viņai sāpes. Nevienam! Kaut jums būtu desmit namu!
— Man vairs nav namu.
— Jūs esat piedzēries kā cūka!
— Es jums neieteiktu izrunāties par cūkām. Pēc nāves cūkas kļūst par bekonu, un tad neviens neuzskata zem sava goda piepildīt ar to vēderu, kuģa tilpnes un savas kabatas… Jā, jā, kamēr dzīvojam, mums sarunā visādas rupjības. Jūs aizmirstat, ka mani nami tagad ir mūsu kopīgais īpašums, — it kā gribēdams noskalot nepatīkamu garšu, Pārups iedzēra.
Atgādinājums nāca laikā. Kvieša seja kļuva laipnāka.
— Bet, mīļo Ilgmar, kāpēc tūlīt apvainoties? Vai tad es nesaprotu, kas vīrieša cilvēkam vajadzīgs? Pats jūsu gados . . .«Alhambrā» man bija tādas skaistules, nu, es jums saku, kā krelles … Bet viss — gods godam . . Drīzāk es tādai aizbāztu muti ar simtslatnieku, nekā ļautu sievai ko padzirdēt. Pirmajā vietā allaž ģimenes laime! Pielūdzieties Alīsiņai, un viss būs atkal kārtībā … Kur tad viņa paliek? Vallij! Stjuarte ienāca salonā.
— Pasauciet manu meitu!