— Ko jaucies, frici?! Vai viņa purns arī ir privātīpašums? Pēdējās bikses nocūkoja!
— Nav ko uztraukties, Galeniek. Zupā ir tik maz tauku, ka traipi nepaliks. Uz galvošanu!
Galenieks ar karoti pamaisīja viru, nogaršoja un tūdaļ izspļāva.
— Cūcība! Draudzība ar tādu pavāru ir droša ķīla trešās stadijas tuberkulozei…
— Brokastis šodien arī bija kā nespējnieku patversmē.
— Kas te notiek! — Galenieka dūre lika viras atliekām uzšļākt gaisā.
— Vallija zināja stāstīt… — Zigis iesāka, bet atcerējās sitienus un spītīgi apklusa.
— Runā, puika! Ja sāksi pinkšķēt, dabūsi vēlreiz pa ausi.
— Pareizi, bez pamatīga kāviena neviens vēl nav kļuvis par jūrnieku, — bocmanis, tikko ienācis, priecīgi piebalsoja.
— Tu tik pamēģini viņam pieskarties, — Galenieks draudēja. — Būs darīšana ar mani! … Ko tev vajag, boci?
— Jānostiprina lūkas, puiši. Radiotelegrafists dabūja vētras brīdinājumu … Sarausim, tad varēs likties uz auss.
Kurts un abi pārējie matroži piecēlās, lai uzvilktu eļļas mēteļus, bet Galenieks uzsauca:
— Sēdēt! Nekur mēs neiesim! Nostiprināt lūkas, sargāt, lai Kvieša šprotes neaizpeld, bet mūs te baros ar samazgām. Lai meklē muļķus citur!
— Vallija teica, ka naktī vācieši no noliktavas nesuši produktus, — nenocietās Zigis.
— Ak tad, lūk, kas par desām! — sauca Galenieks. — Ne soli es nesperšu no šejienes!
— Pagaidi, Galeniek, netaisi dumpi, — teica Kurts.
Zini, aizkāpsim pie Cepurīša. Redzēsim, ko tas teiks.
— Zālamanu Gudro atraduši, — Galenieks nomurmināja, tomēr neiebilda.
Lai kā viņš pie gadījuma centās saslieties pret Cepurīša autoritāti, arī Galenieku iespaidoja «Tobago» visvecākā jūrnieka pieredze un taisnīgais prāts. Prasīt Cepurītim padomu bija kļuvis par tradīciju. Pat viņa slimības laikā matroži pēc ierašas turpināja nākt ciemos uz motoristu kubriku.
Ar Cepurīti viņi sadūrās durvīs.
— Mēs ar Antonu nākam aprunāties par kosti, — viņš mierīgi teica, tad ieraudzīja uz grīdas samīdītu cigareti ar zelta iemuti: — Pie jums Pārups arī bijis?
— Kas tur ko brīnīties? Meklēja kompāniju. Mēs viņu aiztriecām pie velna, un viņš taisnā ceļā pie jums, melnajiem. Piedzēries, bet adresi gan zināja.
— Viņam kas cits padomā, — dziļdomīgi teica Antons. — Pie mums lejā viņš arī bija. Neies jau cilvēks vienkārši savam priekam smērēties gar motoriem un skatīties, kā darbojas skrūves vārpsta.
— Viņš līda tunelī? — Cepurītis pārvaicāja.
— Nu, kad tev saka … Es pat zinu, kāpēc…
Cepurīša vaibsti saspringa.
— Dzird, ka viņš kļūs par «Tobago» līdzīpašnieku, —• turpināja Antons. — Nu, un grib apskatīt, vai kuģītis tikpat smuks kā Alīses jaunkundze.
— Pareizi, kas gan gribēs pirkt kaķi maisā, — bocmanis piekrita. — Klau, Cepurīt, sauc Galenieku pie prāta. Es varētu nosūdzēt, bet, paši zināt, neesmu no tādiem. Ieskaidro taču viņam … Kviesis nav vainīgs.
— Vai tad es saku, ka viņš vainīgs? — teica Cepurītis. — Mēs paši vainīgi, ka ļaujam sev spļaut ģīmī.
— Un neļausim ar! — atcirta Kurts. — Kārtībai jābūt. Tas ir mans pēdējais brauciens. Amerikā es nokāpšu krastā — un miers un dievs!
Amerika arī nav leiputrija, — teica bocmanis. — Tēvuzemītē tomēr vislabāk.
— Nospļauties man uz tādu tēvuzemi! — Galenieks ārdījās. — Uzmunstrēšos uz pieklājīga štīmera, dabūšu kārtīgu kosti, nevis šo lopbarību, kara laika piemaksu, visu, kā nākas. Lai man Kviesis …
— Tu tikai par sevi domā, — teica Cepurītis. Viņš zināja Galenieka vājās puses.
— Katram sava galva uz pleciem, — Galenieks atbildēja.
— Rīkle tev ir, nevis galva. Bļausties par deviņiem, bet, ja vajadzētu triekt ar dūri uz Kvieša galda, tad dūšas laikam gan pietrūktu.
— Ko?! — Galenieks pielēca kājās. — Tu mani turi par zaķpastalu? Apcelt gribi, ko?! Tūlīt pat iešu pie Kvieša. Es jums visiem parādīšu!
— Tikai ar labu, — bocmanis pamācīja. — Ja Kvieša kungam tā mīļi palūgtu …
— Lūgt? Es prasīšu! Ar dūri uz galda!
Goda vietā galda galā sēdēja kapteinis. Bet pretēji vispār izplatītajai jūras etiķetei saimnieka lomu bija uzņēmies Kviesis.
— Labs nāk ar gaidīšanu … Paskatīsimies, kungi, ar ko kohs mūs šodien iepriecinājis, — viņš nocēla lielās bļodas vāku un paostīja garaiņus. — Atkal Vīnes šnicele! Taisni ilgas uznāk pēc mazā Vērmanīša. Kopš esam jūrā, neviena īsti latviska ēdiena.
— Vai nav vienalga, — kapteinis norūca un ķērās pie dakšas.
— Pie mums, jūras aizsargos, pavāru viens divi izdresētu, — teica galvenais inženieris un pakalpīgi piebīdīja Kviesim sinepju trauciņu.
— Bija laiki, kad es pat par suņa šniceli būtu laimīgs un daudz nejautātu, vai tas ir tautisks ēdiens, — atcerējās Nordeķis.
— Bija kādreiz… — Svadrups nocirta. — Tagad vadonis nodibinājis kārtību. Negribi strādāt, prom uz mežu!
— Delegācija no komandas, — Vallija ziņoja.
— Kapteiņa kungs, vai ielaist?
Atkal Kviesis pasteidzās priekšā:
— Aiciniet, aiciniet! Lai tik nāk!
Galenieks nemaz nebija gaidījis atļauju. Viņš jau stāvēja uz sliekšņa. Ieraudzīja bagātīgi klāto galdu un kļuva sarkans no dusmām. Ienāca arī Kurts, noņēma cepuri_ un palocījās. Antons bija pēdējais. Viņš tā pa- bailīgāk sāniski ieslīdēja pa durvīm un apstājās pie pašas sienas.