— Ar vislielāko prieku!
Viņš ņēmās iztaustīt kabatas. Atzīties, ka nav pīpmanis, nozīmētu zaudēt daļu no vīrišķīgās cieņas.
— Es tūlīt, Alīses jaunkundz. Atstāju augšā, — sameloja viņš.
Kad Arturs atgriezās ar kaut kur aiztapinātiem papirosiem, Alīse arvien vēl lasīja tclegramu.
— Nesaprotu, — viņa pašūpoja galvu. — «Sirsnīgi apsveicu šūpuļsvētkos punkts novēlu saulainu dzīves taku komats visu sapņu piepildījumu punkts vienmēr palieciet tik tīra un laba kā tagad un atcerieties komats ka jums ir uzticams draugs Arturs», — lasīja viņa. — Es tādu Arturu nemaz nepazīstu. Vai tik tā nav kļūda?
5*
67
Kļūdas man nekad negadās, — Arturs lepni paziņoja, bet tad atcerējās kļūmi ar Nordeķa bērnu un pie
tvīka. — Es pats atļāvos, Alīses jaunkundz. Negribēju uzmākties. Jūs taču neņemsiet ļaunā, ka es tā, bez ziediem …
— Paldies, Artur, jūs man sagādājāt lielu prieku, — un Alīse pastiepa viņam roku.
Galīgi apmulsis, Arturs iespieda tajā papirosu paciņu.
Atceļā Arturs vismaz trīs reizes paklupa. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, viņš savā priekšā arvien vēl redzēja Alīses smaidošo seju. Cik mīļi viņa tam uzsmaidījusi! … Ek, ja nebūtu uz pasaules tāda Pārupa, kas tagad sēž kā kungs Alīses kajītē un kūpina viņa atnestos papirosus…
— Ei, maestro, esoes! Slāpstu pēc jaunumiem no dārgās un tālās senču zemes. Jlīs taču Rīgu vēl varat dzirdēt. Kādas ziņas?
— Kā jūs te nokļuvāt? — ieraudzījis savā priekšā Pārupu, Arturs vairs nekā nesaprata.
— Un kur tad man jābūt? Naktslokālu tuvumā, diemžēl, nav.
— Nupat taču bijāt Alīses jaunkundzes kajītē. Dzirdēju jūsu balsi un kā muļķis vēl skrēju pēc papirosiem …
— Ko?! — ar negaidīti spēcīgu kustību Pārups pagrūda Arturu no ceļa.
Alīse aizbultēja durvis.
— Es mazliet uztraucos, — teica Pāvils.
— Kāpēc?
— Mēs bijām tā aizrāvušies ar sarunām … Nemaz nepamanīju, ka apklusa muziķa. Vismaz tagad runāsim klusāk.
Alise pasniedza viņam papirosus:
— Vai pareizi uzminēju? Visu. laiku jutu, ka jums kaut kā trūkst.
— Jūs esat ļoti mīļa, — Pāvils kāri aizsmēķēja. — Un pie viena — daudz laimes, tādas laimes, kādu pati sev novēlēsiet!
— Padomājiet — tēvs aizmirsa, līgavainis aizmirsa, bet šis zēns atcerējās.
— Es arī atcerēšos šo dienu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tas ir inans pirmais mierīgais dūms pēc visām šīm likstām.
— Jūs smejaties.
— Jā, es jokoju. Bet tas nozīmē, ka man ir labi — cik vien var būt labi cilvēkam manos apstākļos.
— Jums labi ar mani? Vai jūs atkal jokojat, Pavil?
— Vai tad pati nemanāt, Alīs? Pa šo laiku jūs man esat kļuvusi vistuvākais cilvēks… — viņš pasmaidīja, — uz visa kuģa. Cik jums šodien paliek?
— Divdesmit viens.
— Laiks, kad cilvēks sāk patstāvīgu dzīvi…
— Jā, laiks sākt. Ticiet man, Pāvil, vēlēšanās man netrūkst. Bet vienai man būs grūti cīnīties.
— Cīnīties? Tāds vārds jūsu mutē jau ir puse uzvaras.
— Jūs jokojat, bet es runāju pavisam nopietni. Ja man blakus kāds stāvētu, sniegtu atbalstu, parādītu ceļu … Brīžiem man gribas, lai līdz Santaringai būtu tālu tālu, lai mēs brauktu vēl ilgi ilgi…
— Godīgi sakot, arī man šis brauciens paliks labā atmiņā. Jūsu dēļ. Bet katram kuģim reiz jāpienāk savā ostā, — Pāvils cieti nobeidza.
— Un kur ir jūsu osta? Pāvil, vai jūs man joprojām neuzticaties?
— Varbūt pateikšu, kad būsim Santaringā … Varbūt…
Kajītes durvis nodrebēja. Kāds dauzījās ar dūrēm.
— Kas tur? — Alīse uztrūkās.
— Ilgmars. Atveriet!
— Es nevaru. Esmu apgūlusies.
Alīse, vilkdama Pāvilu aiz rokas, uz pirkstgaliem steidzās pie skapja. Uztraukumā viņa nevarēja to atslēgt — pirksti trīcēja. Parāva slēdzeni ar spēku, tā no- lūza.
Bet Pāvils jau bija ieraudzījis citu paslēptuvi. Viņš nostājās aiz aizkariem, kas atdalīja tualetes stūri no kajītes.
Pārups turpināja bungot.
— Vienalga! Atveriet! Tūlīt atveriet! Citādi izlauzīšu durvis! — viņš trakoja. — Skaitu līdz trim. Ja ne, es .. .
— Tad ko? — Alīse salti vaicāja un demonstratīvi atrāva durvis līdz galam.