— Atver! — kliedza Alīses balss. — Atver, citādi… es pati nezinu, ko …
— Ko tu no manis gribi?! Pat uz paša kuģa vairs nav miera. Visi sazvērējušies, visi dumpojas!
Kviesis aizgriezās un aizspieda ausis. Brīdi vēl dzirdēja neskaidru rīboņu, tad klauvējieni apklusa.
Kviesis uzrausās sēdus, nometa svārkus. Viņam bija neciešami karsti. Svila vaigi, ausis, deniņi. Piere pārklājās ar sviedriem. Un kajīte līgojās. Tā nebija jūras slimība, nē, jūrai viņu nepievārēt! Kviesis paskatījās paklājā. Acīs sāka raiboties, sarkanie raksti sagriezās vērpetē, pārvērtās liesmās.
Alīse bija gluži traka. Ko tik viņa pirmīt nesarunāja. Varēja pat likties, ka viņa mīlētu šo sarkano. Ek, nevajadzēja par to ieminēties! Alīse, protams, iecirtās. Patlaban viņa tēvam par spīti nez ko izgudrotu. Vai tad Kviesis nepazina savu meitu? Kas vēl prata tā atmest galvu un pateikt: «Jā, es viņu mīlu. Agrāk pati to nenojautu, bet tagad skaidri zinu!»
Nekā šis skuķis nezināja, nekā no dzīves nesaprata. Interesanti, ko viņa darītu, ja uzzinātu, ka «Tobago» tagad ir viņu vienīgais īpašums, vienīgā cerība glābties no nabadzības. Tad viņa ātri vien novērstos no cilvēka, kas jau izstiepis roku un grasījās pielikt uguni šim kuģim. Viņai pat prātā neienāktu mīlēt cilvēku, kura dzīves mērķis bez sirdsapziņas pārmetumiem atņemt visu citiem, arī viņai. Nolādētie komunisti! Nepietiek ar to, ka viņi atņēmuši tēvzemi, ka taisās nolaupīt kuģi. Tie pat ārda viņa ģimeni.
Kaut drīkstētu Alīsei uzticēties! Tad viņa vairs nemocītos, nemocītu arī viņu. Divatā viņiem būtu daudz vieglāk. Bet stāstīt nedrīkstēja. Alīse bija sieviete; sievietēm vaļīgas mēles. Nē, nē, lai labāk pacieš. Gan jau pienāks diena, kad viņa sapratīs, ka tēvs nav nekāds ļaundaris. Gan viņa vēl pati lūgs piedošanu par šīsdienas asajiem vārdiem!
Pie durvīm atkal piebungoja.
Kviesis neatsaucās. Lai klauvē, viss notiek viņas pašas labā.
Bet klauvējieni nerimās. Tie kļuva vēl neatlaidīgāki.
— Kas tur atkal? — Kviesis beidzot neizturēja.
Tā nebija Alīse. Reizē ierunājās vairākas vīriešu balsis. Kviesis jau grasījās atslēgt durvis, bet laikus saklausīja, ka ieradušies komandas pārstāvji ar lūgumu atbrīvot Drēziņu. Viņš nikni apsviedās apkārt.
Pārups nebija nekāds jūrnieks. Līgoties pēc dažām pudelēm šampanieša vai līgoties tāpēc, ka viss kuģis valstās bez mitas, — tās tomēr bija divas pilnīgi atšķirīgas izjūtas. Un nevarēja teikt, ka pēdējā sevišķi iepriecinātu viņa iekšas. Kļuva nelabi jau no tā vien, ka apvārsnis pēkšņi pazūd kaut kādā dziļā ielejā, lai pēc brīža atkal melnotu augstu virs galvas. Būtu vismaz bijis kaut viens nekustīgs punkts, uz ko skatīties! Bet viss, pat komandtilts un masti, pat kuģa priekšvads un kāpnes, slīdēja, lēkāja, krita un gāzās. Tad jau tiešām labāk piedzerties pa īstam!
Un tomēr Pārups, krampjaini turēdamies pie margām, lauza sev ceļu uz raidstaciju. Pēdējā laikā tā pievilka viņu kā magnēts.
Ieraugot Arturu, gribējās atvēzēties un, cik jaudas, iecirst pa šo muļķīgo ģīmi. Skaistas ziepes bija savārījis radiotelegrafists! Kaut gan — šis vientiesis nebija vainīgs, ka tik smalki iecerētais gājiens beidzies ar neveiksmi. Savu lomu tas bija nospēlējis, kā jau marionetei piedienas, Vainīgs bija viņš pats. Vajadzēja paredzēt, ka Drēziņš pats iebāzīs galvu cilpā. Drēziņš taču komunists, un no tādiem visu ko varēja sagaidīt, tikai ne normāla cilvēka rīcību. Atkal pielaista kļūda. Pie tam nepiedodama, ja ņem vērā ilgstošo dienestu politpārvaldē!
Viens labums vismaz bija — vairs nevajadzēja sevišķi izlikties. Pirmīt Alīse viņu nolamāja par spiegu, tagad viņš atklās savus trumpjus. Lai sauc, kā grib, par sievu tomēr kļūs. Gan jau viņš mācēs atrast ceļu, kā piespiest šo izlutināto skuķi!
— Sveiks, maestro! Kā redzat, pat orkāns nevar mani atturēt no tik patīkama apciemojuma.
— Vai gribējāt nosūtīt telegramu? — Arturs nemierīgi vaicāja.
— Es un telegrama? Kopš kura laika? Vienkārši garlaicīgi. Gribēju apklaušināties, kas jauns tālajā un dārgajā senču zemē.
— Nezinu. Radio sabojājies.
— Tā, tā, kāda nelaime mūzikas cienītājiem … LIn īsviļņu uztvērējs?
— Arī… Visa iekārta pagalam… Un nekādi nevaru atrast vainu … Vienkārši nestrādā — un cauri… Baidos, ka līdz Santaringai būsim nogriezti no ārpasaules, — teica Arturs. Viņš bija ļoti bāls.
Smagiem soļiem Pārups nokāpa salonā. Izņēma no bufetes pudeli konjaka un pirmo reizi mūžā pa īstam iztukšoja to sistemātiski, glāzi pēc glāzes. Izrādījās — daudz vieglāk tēlot piedzērušos nekā patiešām piedzerties.
Domas palika skaidras, skaidras līdz riebumam. Gluži kā tai vakarā, kad viņam pēc sarunas ar Rīgncru tik ļoti gribējās aizmirsties. Vai tiešām vācieša pareģojums jau piepildījies?
Viņš atkorķēja otru pudeli, ielēja glāzīti, jau pacēla, tomēr nolika atpakaļ uz galda. Kāda jēga dzert? Labāk aiziet pie Kvieša un pamēģināt tikt pie skaidrības. Jādzird, ko tas saka. Gan viņš arī melos saklausīs patiesību.
Vajadzēja ilgi klauvēt, iekams Kviesis atvēra.
•— Nāciet, Ilgmar, nāciet!… Mums jāaprunājas, es jau pats taisījos pie jums … Alīse ir mana vienīgā meita, man jārūpējas par viņas laimi… Viņa jūs nemīl…
Pārups piecēlās un sāka staigāt pa kajīti. Kuģis šūpojās vairāk nekā jebkad. Tātad noticis, noticis tas, no kā brīdinājis Rīgners! Lai cik miglaini bijuši viņa vārdi, Pārupam, kā jau politpārvaldes darbiniekam, tie pateikuši pietiekami daudz. Būdams labāk par Kviesi informēts politikas aizkulisēs, Pārups zināja par sazvērestību, kuras mērķis bija ar Vācijas palīdzību atbrīvoties no krievu garnizoniem. Skaidrs bija arī tas, ka padomju valdība, ja vien uzzinās par šiem plāniem, spers pretsoļus. Turklāt stāvoklis Latvijā bija tik saspīlēts, ka pietika ar vienu vienīgu padomju tanku, lai gadiem uzkrātais naids izlauztos uz āru, lai uzšautos liesma, kurā sadegs gan viņš, gan Kviesis. Lūk, kāpēc viņš pēc sarunas ar Rīgncru pie katras izdevības tramīgi apklaušinājās par ziņām no tēvu zemes. Sabojātais radio, Artura neveiklie meli un tagad, lūk, Kvieša pēkšņais lēmums pateica visu. Viņu nevar apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā tēva rūpes par meitas laimi. Nospļauties Kviesim uz Alīses laimi, viņu interesēja tikai Pārupa nami. Kas varēja paredzēt, ka šie nami, pagājušajā novembrī mantoti no tēva māsas, izkūpēs tik ātri? Pārvērtīsies ziepju burbulī, pirms pagūts tos iemainīt pret pusi kuģa un Alīsi kā bezmaksas piedevu? Vajadzēja tomēr pielikt lielākas pūles, lai panāktu tūlītēju salaulāšanos… Atlikt kāzas līdz Santaringai bija nelabojama muļķība. Bet kas varēja zināt, ka arī okeānā viņam ceļā stāsies šis nolādētais Drēziņš? Atkal viens gudri iecerēts šaha gājiens beidzies ar sakāvi… Nu vairs nedrīkst pielaist ne mazākās kļūdas. Nākamajam gājienam jābūt absolūti drošam. Ar Alīsi vairs nav ko rēķināties, šo figūru var upurēt bez jebkādas nožēlas. Bet partija turpinās — paliek kuģis. Un uz kuģa paliek Drēziņš, divkārt bīstams pretinieks jaunajos apstākļos.
Pārups saņēmās. Raugoties Kviesim tieši acīs, viņš noteica:
— Visu cieņu, mīļo Kviesi. Nemaz nenojautu, ka jūs tāds ideāls tēvs. Tātad beidzot atģidāt, ka Alīse mani nemīl? Bet agrāk, kamēr vēl biju turīgs namu īpašnieks …
Kviesis nobālēja:
— Ko jūs tur runājat? Ko jūs varat zināt?
— Es zinu visu ko. Zinu, kāpēc ar Arturu izgudrojāt pasaciņu par sabojāto radio. Mani tik viegli neap- vedīsiet ap stūri. Ne velti esmu strādājis politpār- valdē…
Sie neapdomīgie vārdi deva Kviesim iespēju izkļūt no neveiklās situācijas. Kviesis saviebās. Likās, ka politpārvaldes vārds viņu šokētu. Politpārvalde! Lūk, lielisks iegansts, lai atkratītos no Pārupa. Nevar taču klaji pateikt, ka bijušais namīpašnieks automātiski pārvēršas bijušā līgavainī.
— Bet, Ilgmar, kā jūs varat par mani tik ļauni domāt? Iznāk, ka esmu kārojis pēc jūsu mantas. Esmu pats pietiekami bagāts, lai nodrošinātu Alīsiņas laimi. Bet jums jāsaprot, rēdera Kvieša meita nevar precēt kaut kādu politpārvaldes aģentu. Kopš cara laikiem špiks ir lamu vārds.
Pārups ironiski pasmīnēja. Viņš bija tieši piemērotā omā, lai vienreiz bez aplinkiem parunātu ar bijušo sievastēvu.
— Lamu vārds? Lai nu kurš, bet jūsu vietā, Kvieša kungs, es tā neizrunātos — pat par cara laiku špikiem. Ja to piektajā gadā nebūtu bijis, tad no jūsu vectēva «Turaidas Rozes» pat smaka nebūtu palikusi — ērkšķi vien. Tad jums tagad nebūtu ne rēderejas, ne tādas lielas mutes. Vai jūs tiešām nezināt, uz kā turas mūsu vienota Latvija? Ja nebūtu politpārvaldes, jūs nevarētu vis barot komandu ar samazgām — viņi jums izlietu tās uz galvas un turklāt vēl iebāztu pašu zupas katlā. Un jūs vēl sakāt — špiki!… Jums vajadzētu viņiem kājas bučot! Tikai pateicoties viņiem, jums ir iespēja staigat tīrām rokām un taisīt netīrus veikalus.
— Kādas jums tiesības tā runāt par maniem veikaliem?
— Kompanjona tiesības.
— Kompanjons atradies! — Kviesim paspruka dusmās.
— Ak tad beidzot! Labi, runāsim jūsu valodā. Jums ļoti rūp meitas laime. Jūs nevarat viņu izprecināt kaut kādam Pārupam, vai ne? Un, lai nebūtu iespējams aizsūtīt kāzu telegramu uz Santaringu, jūs tēvišķīgās rūpēs likāt Arturam sabojāt radio . ..
— Ko jūs runājat? … Jūs nekā nezināt! . ..
— Es visu zinu! Tāda ir mana profesija, kuru jūs tikko nonicinājāt. Man vairs nav namu. Bet arī jums …
— Man ir «Tobago».
— Pagaidām. Neaizmirstiet, ka uz kuģa atrodas Drēziņš, Cepurītis arī ir sarkanais. Ja nu komanda uzodīs?
— Arturs klusēs.
— Tāpēc, ka viņš muļķis. Gudrs cilvēks dara to, kas viņam izdevīgāk. Ja nu es atklātu jūrniekiem patiesību un atbrīvotu Drēziņu? Boļševiki droši vien būtu ar mieru piedot manus grēkus.
— Jūs to nedarīsiet, Ilgmar!
— Tāpēc, ka man izdevīgāk palikt par jūsu kompanjonu. Un kā tāds iesaku jums atbrīvot Drēziņu. Kāds mums tagad pamats paturēt viņu ieslodzījumā? Viņš vairs nav valsts noziedznieks, drīzāk tautas varonis …