— Es — nekā, — Kārkliņš pasmīnēja. — Bet kuģis var kaut ko darīt, piemēram, nomaldīties no kursa un pabraukt tai salai garām. Maz kas var atgadīties, kad jākuģo bez radio …
— Jūsu nolādētās asprātības man līdz kaklam! — kliedza kapteinis. — Kamēr es esmu uz borta, te nenotiks dumpošanās. Ne no jūsu puses, ne no manas, lai velns mani parautu!
Kambarim, kur bocmanis glabāja darba rīkus, nebija iluminatora. Drēziņš sēdēja pilnīgā tumsā. Viņš nekā neredzēja. Tomēr vienu otru priekšmetu jau pazina pēc zilumiem uz miesas. Kuģim valstoties, tie vēlās no viena kakta otrā un pa ceļam katrreiz atdūrās pret viņu. Ta varēja itin labi atšķirt skārda spaini no koka āmura ķīļu iedzīšanai. Lai izvairītos no šīm asajām sadursmēm, Drēziņš uzrāpās uz liela tauvas ruļļa. Daudz labāk no tā nekļuva — tagad viņš pats ar visu rulli slīdēja turpu šurpu, brīžiem atsizdamies pret kaut kādām dzelzs sijām.
Šajā metala kārbā likās, ka ārā trakotu īsts orkāns. Viļņi triecās pret ārsienu ar neprātīgu dārdoņu. Šķita, viss milzīgais okeāns sakoncentrējies tieši šajā vietā un tagad nopūlas melnās miesās, lai sadragātu bortu. Ma- sīvās tērauda durvis, sīku drebuļu kratītas, dobji stenēja.
Brīnumainā kārtā Drēziņš nejuta jūras slimību, kaut kuģojis līdz šim bija tikai vienu reizi. Pie tam toreiz, kad Interbrigādes bataljonus evakuēja no Barselonas, nebija ne mazākās pūsmas. Toreiz briesmas draudēja nevis no pašas jūras, bet no itāļu zemūdenēm, kas slēpās zem spoguļgludās virsmas.
Pēc dabas Drēziņš bija optimists. Kad svaidīja un mētāja uz visām pusēm, viņš sev atgādināja paslēptuvi tunelī, centās iztēloties, kā tagad būtu krampjaini turējies pie kādas sakabes, lai neuzkristu virsū rotējošajai skrūves vārpstai. Un vispār, lai kāds viņa stāvoklis, politpārvaldē tomēr bija ļaunāk. Protams, ja Pārups izpildīs savu solījumu, viņš pēc kāda laiciņa atkal atgriezīsies turp. Bet, ar vēsu prātu apsverot, diez vai tam izdosies piepildīt savus draudus. Uz kuģa atradās ne tikai Pārups, ne tikai Kviesis. Te viņam bija arī draugi. Alīse, Cepurītis, citi — vārdos nezināmi" jūrnieki, kuri neļaus ar viņu izrēķināties. «Tobago» iet uz Santaringu. Arī tur būs ļaudis, kas palīdzēs cīnīties par viņa atbrīvošanu, tāpat kā franči palīdzēja bēgt no koncentrācijas nometnes.
Ļaunākajā gadījumā … Nu ko, arī tad nebūtu ko nožēlot. Alise ir pārāk labs cilvēks, lai ļautu viņai aiziet bojā. Laulības ar Pārupu viņai būtu tas pats, kas pašam
cietums. Lieliska meitene, tikai pārāk naiva. Iedomājas, ka Kviesis pret komunistu izjutīs sevišķas simpātijās… Nez ko viņa tagad dara? Cenšas iežēlināt tēvu, raud, domā par savu dzīvi? Pēkšņi viņš iedomājās Alīsi. Nē, nepietika ar to, ka viņš pats atbrīvosies! Arī Alīsei jāpalīdz izbēgt no Kvieša un Pārupa restotās pasaules. Meitene ir to vērta.
Spējš grūdiens izsita Drēziņam no galvas visus sapņus un domas. Ar kuģi notika kaut kas dīvains. Tauvu rullis palēcās, tad atkal sāka slīdēt, šoreiz gan uz citu pusi. Arī valstieni, daudz spēcīgāki un saraustītāki nekā agrāk, tagad nāca no sāniem. «Tobago» spēji mainīja kursu — tur nebija šaubu. Kāpēc? Kas noticis? Atkal kāda zemūdene? Drēziņš sasprindzināja dzirdi — trauksme izpalika. Kāds gan cits iemesls virziena maiņai okeāna vidū? Pagāja desmit minūtes, divdesmit. «Tobago» joprojām ieturēja jauno kursu — kursu uz dienvidiem. Uz dienvidiem? Kas tur atrodas? Drēziņš aizspieda acis un centās iztēloties karti. Pamazām no atmiņas iznira kontinentu apveidi. Drēziņš tos labi atcerējās. Lūk, Āfrika … Pusaplis ar Gvinejas līci… Pāri okeānam uz Santaringu stiepās gandrīz taisna līnija … Bet dienvidos no šīs līnijas …
Huānas sala! Drēziņš sastinga.
Stūres mājas durvis nodārdēja, un Zigis atradās citā pasaulē. īstā ellē. Apkārt bija tumsa, vētra, okeāns. Sapņojot par jūru, nekad nebija ienācis prātā, ka tā var būt tik baismīga. Mīnas, zemūdenes un torpēdas šķita tīrais nieks, salīdzinot ar briesmām tikt ierautam šajā mutuļojošajā bezdibenī. Varēja iedomāties, kā cieš Alīses jaunkundze — no vētras, no visa kā. Pirmīt, ceļā pie viņas, banga tikko nebija ierāvusi Zigi okeānā. Tagad viņš atkal gāja, izmisīgi ķerdamies pie margām, pie tauvām, pie ventilatoriem, pie visa, kas varēja sniegt kaut mazāko atbalstu. Viņš nevarēja neiet. Alīses jaunkundze bija aizlūgusi tēvam par Zigi, tagad pašai grūti un nav neviena, kas palīdzētu.
97
Daži metri līdz ieejai virsbūvē Zigim šķita garāki par visu Atlantijas okeānu. Beidzot viņš bija pāri. Gaitenī bija sausi un silti. Viņš devās uz priekšu. Aiz viņa palika plata ūdens sliece.
7 - 4102
Viņš pieklauvēja. Vienreiz, vēl un vēl. Klusums. Viņš nospieda rokturi. Durvis bija vaļā.
Ūdens karafe apgāzta. Grāmata nokritusi no galda un mirkst peļķē. Vēja raustītie aizkari izmisīgi sitas. Iluminators atvērts. Pie katras prāvākas bangas ielido šļakatas. Uz kojas — Alīse. Guļ kā bez dzīvības.
— Alīses jaunkundz! — iekliedzās Zigis.
Viņa neatbildēja.
Zigis izskrēja.
Vētra Atlantijas okeānā. Tie vairs nav viļņi, bet ūdens kalni, kas paceļas bezgalīgajā okeānā, kur Kvieša lepnais «Tobago» ir tikai sīka laivele. Un tomēr — lai arī ik mirkli ierakdamies ar degunu ūdens lavīnā, kas to pārklāj līdz pat virsbūvei, — kuģis lauž sev ceļu uz Huānas salu.
Tāda vētra sen nebija piedzīvota, bet ne jau tā laupīja ļaudīm mieru. Neviens šai naktī nespēja aizmirst, ka aiz durvīm ar divkāršām bultām atrodas cilvēks, kuru Huānas salā gaida mūža ieslodzījums, varbūt pat nāve. Cilvēks, kas pirms dažām stundām vēl bija pilnīgi svešs, bet par kuru tagad visi domāja.
Vīri nerunāja. Viņi neprata ietērpt savas bēdas vārdos. Bet pēc tā, kā viens, atgriezies no sardzes, aizsvieda kaktā eļļas mēteli, kā cits, līdz nāvei noguris, iekrita kojā un tomēr gulēja atvērtām acīm, pēc tā, ka palika neatšķirta Augusta grāmata, ka Cepurītis, nedzirdēdams galvenā inženiera niknos apsaucienus, nekustīgi stāvēja uz vienas vietas un ieklausījās dīzeļmotoru dunā, — pēc visa tā varēja spriest, ka arī cilvēkos plosījās vētra.
Svadrups trakoja. Skrūves apgriezienu skaits bija tik mazs, it kā to darbinātu vecmodīga tvaika mašīna, nevis gluži jauni, nevainojami strādājoši dīzeļmotori. Un vainīga šoreiz nebija ne degviela, ne vētra. Vainīga bija apkalpe. Pietika paskatīties uz motoristu sejām, lai saprastu, no' kurienes šī gliemeža gaita. Tā bija sabo- tāža. Svadrups nevarēja atrast defektu. Viņš varēja tikai izkliegt savu niknumu. Bet Cepurītis nolūkojās viņā tik briesmīgām acīm, ka vārdi iestrēga kaklā. Kuru katru mirkli Svadrups gaidīja, ka sarunu caurulē iedārdēsies kapteiņa Vilsona balss, nolamādama par apkaunojošo
gaitu. Bet caurule klusēja. Ātrums tā ari palika pieci seši mezgli līdz pašām maiņas beigām.
Kad Cepurītis nokāpa kubrikā, viņam pretī sitās sīvi dūmi. Vīri sēdēja un nikni smēķēja. Tas bija vienīgais, ko viņi spēja darīt. Cepurītis apsēdās uz kojas malas.
— Uzpīpē, — teica Kurts un pastiepa viņam «Trefa» paciņu.
Cepurītis paņēma smēķi un paskatījās uz matroža rokām. Biedri mēdza smieties, ka Kurts trešdaļu algas tērējot ziepēm. Tagad rokas bija palikušas nemazgātas.
Galenieks aizsāka vienu papirosu, nometa, aizkūpināja citu, nospļāvās.
— Es viņiem aplauzīšu sprandu! — viņš pēkšņi ierunājās.
— Kam?
— Abiem diviem. Bet tam špikam vispirms.
— Nu, nu, ne tik strauji, — teica bocmanis. — Arī par draudiem nogalināt likumā paredzēts sods.
— Un tas, ko viņi dara, — vai tā nav slepkavošana? Vai par to tavā likumā nekas nav paredzēts? Saki tu, zaķa dvēsele!
'— Vai tu dulls? Atlaid!
Tikai tagad Cepurītis apjēdza, ka krata bocmani aiz apkakles.
— Nevajag, Cepurīt, bocis nav vainīgs, — teica Antons, tad nopūtās: — Vai tiešām nekā nevaram izgudrot? Žēl cilvēka …
— Ko tad? Ja jau Alīsei neizdevās pielauzt tēvu … Ko mēs varam?
— Atteikties iet uz šo nolādēto salu, un cauri! — iesaucās Augusts.
— Dumpis? Tāpat kā tavos romānos? — Kurts pašūpoja galvu.
— Tu zini, pēc kā tas ož? — bocmanis zīmīgi paskatījās apkārt.
7*
99
Vīri to zināja. Viņi, kas bija spējīgi uzņemties cīņu ar okeānu, izrādījās nespēcīgi viena cilvēka priekšā. Tāpēc, ka tas bija rēderis. Tāpēc, ka tam bija nauda un vara. Tāpēc, ka tas bija viņu saimnieks un viņiem vajadzēja strādāt un ēst. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši zem kada saimnieka. Viņi bija ar to apraduši, viņiem tas līdz šim allaž bija licies normāli. Bet šajā naktī, kad kuģis
ar katru skrūves apgriezienu tuvojās Huānas salai, kad tā kursu nevarēja grozīt ne par grādu, viņi gluži jaunām acīm pārskatīja savu dzīvi. Visu vārdā to izteica Cepurītis: 1 — Ek, ja būtu mūsu vara!
Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mēmais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.
Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs nebija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazaudēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zudumā.
Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trūcīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?
Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pārmetumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …
Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču nemainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.