— Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.
Viņa nedzirdēja.
— Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.
— Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.
— Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!
— Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?
Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vilnis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aizskrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.
— Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.
— Lai! Labāk noslīkt nekā …
Arturs pameta iluminatoru, steidzās atpakaļ pie Alīses.
— Bet viņu'var glābt! Tāpēc es atnācu… Jūsu tēvs …
— Tēvs? Vai jūs domājat, ka es nedarīju visu… Vēlreiz runāju, lūdzu … Jūs viņu nepazīstat, pirms šīs sarunas arī es viņu nepazinu. Ka tikai kuģis, ka tikai dzīvot… kaut uz cita dzīvības rēķina …
— Jūsu tēvs … — Arturs atsāka.
— Man vairs nav tēva!
— Kvieša kungs lūdza mani klusēt… jūsu dēļ .. . Un jūsu dēļ, Alīses jaunkundz, esrnu gatavs uz visu … Bet es to nevaru! Es nevaru vairs klusēt! Jūs mīlat Drēziņu. Viņu nedrīkst izdot spāņiem …
— Artur, ko jūs tā savādi runājat? Manis dēļ? … Nedrīkst… Ko nedrīkst, kāpēc nedrīkst?
— Viņiem nav tiesības izsēdināt Drēziņu Huānas salā. Vairs ne! Šodien ziņoja pa radio …
— Ko? Sakiet taču!
— Latvijā nodibināta darbaļaužu vara.
— Un tad? — nesaprata Alīse.
— Bet kuģis taču gabals no Latvijas teritorijas, — Arturs kā mācēdams mēģināja paskaidrot. — Ja tur izlaida komunistus no cietuma, arī Drēziņš jāatbrīvo. Galvenā teikšana tagad komandai.
— Artur! Tiešām?!
Alīse apskāva radiotelegrafistu, nolika galvu uz viņa pleca. Tikai tagad ilgi un grūti krātās asaras plūda brīvi un viegli. Noticis brīnums — brīnums, par kuru viņa sapņojusi šajās mokpilnajās stundās: Pāvils, viņas Pāvils ir glābts! Ne par ko citu Alise patlaban nespeja domāt. Viņa pat neaptvēra, ka, izšķirdamās par Pāvilu, nostājas pret savu tēvu, pret visu savu līdzšinējo dzīvi, nodrošināto, bezrūpīgo un pārtikušo. Viņai pat neienāca prātā, ka ar Drēziņu priekšgalā komanda var atņemt Kviešiem kuģi, ka no nākamā soļa atkarīgs ne tikai Pāvila, bet arī pašas turpmākais liktenis. Vienīgais, kas viņai rūpēja, bija mīļotais. Un, nevaicādama sev, vai maz Pāvils mīl viņu, Alīse sauca:
— Pie komandas! Ātrāk pie komandas!
Nakts. Vētra. Un divi cilvēki, kas skrēja, brīžiem klupa, brīžiem pazuda zem nešpetnām ūdens šaltīm un beidzot sasniedza priekšējo pīķi.
— Cepurīt! Viņš ir glābts! — sauca Alīse.
Pārups vēl bija nomodā.
Pēkšņi viņš sadzirdēja neparastus trokšņus. Ieklausījās. Atšķīra saucienus: «Kuģis ir mūsu!» — un saprata visu.
Jātiek pie Svadrupa! Tur būs ieroči, tur būs sabiedrotais. Viņš pieskrēja pie durvīm. Bet gaitenī jau trokšņoja matroži. Par vēlu!
Pārups atkrita krēslā. Trīcošu roku izņēma no skapja konjaka pudeli. Pudele! Tā ne vienu reizi vien bija palīdzējusi slēpt īsto seju. Varbūt tā izglābs arī šoreiz. Viņš pielēja divas glāzes. Gaidīja — nekas cits tagad neatlika.
Trokšņi gaitenī attālinājās. Varbūt vēl viss nebija zaudēts? Varbūt mēģināt izzagties?
Pārups klusi pavēra spraugu. Izbāza galvu. Neviena. Gribēja paspert soli un tūdaļ lēca atpakaļ. Bet Vallija jau bija viņu pamanījusi:
— Biedri! — šo vārdu dzirdot, Pārups sarāvās. — Te ir šis riebeklis!
Jūrnieki iebruka Pārupa kajītē. Viņu stāvi piepildīja telpu. Lai kur Pārups paskatījās — visur bija naidīgas sejas.
— Iedzersim, — viņa balss skanēja nedroši, aizsmakusi. — Tādā dienā nevar nesaskandināt. Prozīt, draugi!
— Velns tev ir draugs! — Augusts kliedza.
Pārups izrāva ieroci. Bet Galenieks pasita viņa roku
uz augšu, un lode ieurbās griestos.
Pārups paķēra pudeli. Pacēla virs galvas. Gribēja triekt ienaidniekam. Tā atsitās pret sienu. Konjaka atliekas izlija, iešļāca acis, padarīja aklu. Un viņam rokas jau bija aiz muguras. Jūrnieki pašķīrās. No kajītes Pārupam bija tikai viens cejš — uz ieslodzījumu.
Pilnā aizsarga formā Svadrups ielauzās pie kapteiņa.
Kā jūs varat gulēt, kapteiņa kungs?! Uz kuģa dumpis!
Vilsons acumirklī bija kājās. Ieraudzīja galvenā inženiera izpūrušos matus, bālo seju, aizsargu frenci. Gribēja ko vaicāt, bet klusēja.
— Kapteiņa kungs, katrs mirklis dārgs! Jāapbruņo virsnieki! Dumpinieki jāapšauj! Jāpieveic, jāiekaļ dzelžos! Līdz Huānas salai tiksim pašu spēkiem. Un tur . . .
— Pareizi! Kamēr nav par vēlu, — Vilsons nopurināja stingumu un smagiem soļiem izgāja ārā.
Pārliecies margām, kapteinis nolūkojās klājā, ieklausījās jūrnieku satrauktajos saucienos.
— Velns parāvis, kas te notiek? — viņš asi sauca.
— Latvijā darbaļaužu vara! — atbildēja kāda balss.
— Vai es neteicu?! — kliedza Svadrups. — Ja necīnīsimies, mums ir beigas!
Kapteinis izstiepa roku: