— Un Kvieša kungu?
— Pasažieriem te nav ko darīt. Kritiskos brīžos par kuģi atbild tikai kapteinis.
— Tiks izpildīts!
Svadrups izskrēja. Matrozis gribēja viņam sekot, bet Vilsons aizstājās ceļā.
— Atpakaļ! Pagaidām te pavēlu es! — viņš pagriezās pret Kārkliņu: — Pasauciet nolādēto funkeri!
Vilsons smagi apsēdās. Kā allaž uztraukuma brīžos, iesmeldzās kreisā roka. Tā, kas bija cietusi Monzundas kaujā. Nez no kurienes atmiņā atkal uzpeldēja Baltijas jūra, mīnu kuģis «Otvažnijs», Februāra revolūcijas vētrainie mītiņi, matrožu padomes. Pēc tam viņš demobilizējās, atgriezās Latvijā, sāķa kalpot Kvieša rēderejā. Divdesmit gadu nodrošinātas dzīves. Priekšā nodrošināts mūža vakars. Mājiņa Ainažos. Tur pa vasaru dzīvos mazbērni. Garos ziemas vakaros varēs aiziet parunāties ar veciem draugiem par vētrām jūrā un dēkām ostās. Divdesmit gadu uzticīgas kalpošanas — vispirms «Viesturs», tad «Krimulda» un tagad «Tobago» … Pat šo dārgo kuģi Kviesis bija viņam uzticējis. Un nu? Ko nu darīt viņam, kapteinim Vilsonam? Dots pret dotu, uzticība pret uzticību! Un tomēr Vilsons sirds dziļumos apzinājās, ka justos daudz lādzīgāk, ja šajā izšķirošajā stundā kuģa kursu varētu nospraust kāds cits …
— Jūs mani aicinājāt, kapteiņa kungs, — uz sliekšņa stāvēja radiotelegrafists.
— Kas tie par jokiem?! Pirmajā ostā sakravāsiet savas pekeles! Un es parūpēšos, lai neviens cits kuģis jūs nepieņem darbā! Skaidrs? — neraugoties uz bargajiem vārdiem, Vilsona balss bija mierīga, gandrīz gurdena. — Te radio sabojājies, te pēkšņi atkal darbojas. Tad vēl ar ziņām vispirms pie komandas. Kas te galu galā ir — kuģis vai gada tirgus? Un kapteinim ne pušplēsta vārda! Stāstiet visu no sākta gala!
— Piedodiet, kapteiņa kungs … Bet Kvieša kungs …
Stomīdamies Arturs pavēstīja par uztvertajām ziņām
no Rīgas, par savu solījumu klusēt. Tagad viņš pilnīgi apzinājās savu vainu. Turklāt vaina bija divkārša. Arī otrreiz viņš rīkojies aplami. Vajadzēja vispirms ziņot Vilsonam, tikai tad iet pie Alīses. Uz kuģa kapteinis vienīgais kungs un pavēlnieks. Vilsonam tagad ir pilnīgas tiesības pārsviest viņu pār bortu. Bet Vilsons nekā tamlīdzīga nedarīja. Viņš klusēja. Šis klusums likās neciešami smags. Arturs apgriezās un gļēvi izslīdēja no stūres mājas.
Kapteinis nepamanīja, ka palicis viens. Tātad Kviesis viņam tomēr neuzticas. Pēc visiem šiem gadiem! Varbūt Kviesim bija taisnība, varbūt tas bija gudrāks, redzēja tālāk par viņu pašu … Laikam taču Kviesis zināja, ka aiz šķietamās līdztiesības slēpjas parastās attiecības starp kungu un kalpu. Ar to mazo starpību, ka kalps diplomātiski tika dēvēts par kapteiņa kungu. Bet kāpēc tad arī komanda neuzticas, kāpēc neviens nebija nācis pie sava kapteiņa? Vai tiešām viņš sēž starp diviem krēsliem, ir gluži vientuļš uz šā kuģa? Cilvēks ar sirmiem matiem. Cilvēks bez stingras pārliecības. Cilvēks ar milzīgu atbildību. Vecs cilvēks, kas tagad, dzīves otrajā pusē, atkal nokļuvis krustceļos. Kuram jālemj, pie tam ne tikai par savu, bet par daudzu cilvēku likteni. Saglabāt kuģi Kviesim un sev kapteiņa algu nozīmētu pazaudēt dzimteni. .. Uz sevi vien paļauties nedrīkst, jāuzklausa citu domas …
Tā beidzot bija īstā dzīve! Beidzot Alīse lēma pati — par sevi un arī par citiem. Beidzot viņas mūžā ienācis kas liels, cildens. Kaut kas tāds, kas lika prātam apklust, sirdij ierunāties. Turklāt tik skaļā balsī, ka viņa jutās brīva, pilnīgi brīva darīt nevis to, kas pieklājas Kviešu dinastijas atvasei, bet to, ko prasa jūtas. Un cik savādi, ka šo brīvību viņai bija dāvājis līdz šim gluži svešs jēdziens: «Dzīve ir mūsu! Kuģis ir mūsu!»
— Kuģis "ir mūsu!
Šis sauciens skanēja Alīses ausīs, kad viņa sekoja Cepurītim uz klāju. Mūsu! Viņas un Pāvila, visu šo brīnišķīgo cilvēku, no kuriem līdz šim viņu bija atdalījusi stikla siena … Klājs bija tumšs. Klājs bija slidens. Pāri šļāca viļņi. Agrāk viņa būtu baidījusies. Tagad tas sagādāja prieku. Modināja spīti. Viņa taču skrēja palīgā Pāvilam! Alīses rokā bija smaga slēdzene. Slēdzene no bocmaņa kambara, kur ieslodzīts Pāvils. Slēdzene, kas pavērs durvis uz citu pasauli. Šajā pasaulē viņai būs lemts iesoļot kopā ar Pāvilu!
Nopakaļ skrēja Galenieks, Kurts, Zigis, visi, kurus Alīse agrāk bija pazinusi vienīgi pēc izskata, bet tagad uzskatīja par saviem draugiem. Vējš uzpūta plāno jaku, raustīja matus, seju šaustīja šļakatas. Lai! Tikai ātrāk, ātrāk!
Durvīm priekšā karājās liela atslēga.
— Ļauj man! — sauca Cepurītis.
— Es pati!
Atslēga nokrita. Spēcīgs vilnis aizskaloja to pār bortu. Durvis atsprāga. Tumšajā četrstūrī parādījās viņa stāvs.
— Pāvil!
— Alīs! Tu!
Viņi apskāvās — divi cilvēki, kas iepazinušies grūtā stundā.
Pāvils atvēra acis un pāri Alīses plecam ieraudzīja sapulcējušos jūrniekus. Viņš nekā nesaprata. Tātad nevis Alīsei jāpateicas par atbrīvošanu? Vai Cepurītim un šiem puišiem? Bet kas kopīgs kuģa īpašnieka meitai ar komandu?
— Tu! . . . Tu! — Alīse palaida viņu vaļā. Arī biedriem bija tiesības uz Pāvilu.
— Kas ir, Cepurīt?
Mēs uzvarējām! Latvijā strādnieku vara! Kuģis ir
mūsu!
Tikai pamazām Drēziņš apjēdza Cepurīša vārdus. Viņu atbrīvojusi padomju vara! Darba tautas vara, par kuru viņš cīnījies Latvijā, Spānijā, Francijā. Par kuru vēl nupat gandrīz būtu samaksājis bargu cenu. Pāvils dziļi ievilka elpu, it kā gribēdams pārliecināties, ka šis viņa mūža sapnis tiešām nerādās sapnī vien. Viņš atmeta galvu. Kaut kur augšā ieraudzīja komandtilta logus. Tie gailēja kā laternas virs grūti ieņemama cietokšņa. Cīņa vēl nav galā, tā jāturpina arī šeit, uz kuģa!
— Puiši, pie kapteiņa!
Kapteinis Vilsons bija izlēmis. Lēnām viņš kāpa komandai pretī. Vīri pamanīja kapteini. Daži neziņā aizgriezās, citi novērsa skatienu.
— Kas te notiek? — Vilsons uzsauca.
Viņam atbildēja vairākas balsis, runādamas cita caur citu.
— Velns parāvis, kārtībai taču jābūt! Citādi vēl visi saks bāzt degunu, kur vajag un kur ne. Manos laikos uz Baltijas flotes kuģiem ievēlēja komisārus.
Tā ir dzimtenes nodevība! — ievaidējās Svadrups.
Varat sūdzēties Kvieša kungam, — pasmīnēja kapteinis.
— Drēziņu! Drēziņu par komisāru!
Vilsons aplūkoja bijušo bēgli no galvas līdz kājām un sarauca pieri:
— Vai tāds izskatās komisārs uz pieklājīga kuģa? Manā kajītē atradīsiet bārdas nazi.
Vilsons palika viens. Jā, pieņemtais lēmums bijis pareizs. Un tomēr uz kapteiņa lūpām parādījās skumjš smaids, kad viņš caur vētras grandieniem saklausīja no lejas Drēziņa balsi.
— Mūsu biedri Latvijā izkarojuši brīvību. Arī šis kuģis ir gabals no dzimtās zemes. Tas vairs nav un nekad nebūs Kvieša kuģis. Bet nepietiek ar to, ka esam pārņēmuši varu. Tā jānotur! Priekšā vēl daudz grūtību, bet esmu pārliecināts, ka mes uzvarēsim.
— Dvarsā redzama bākas uguns, — ziņoja sardzes matrozis. — Huānas sala, kapteiņa kungs.
— Nevis kungs, bet biedri kapteini, — Vilsons mierīgi pārlaboja. — Pie joda šo nolādēto salu! Tagad mums tur vairs nav ko meklēt. Stūrmani Nordeķi, ko jūs tūļājaties, kur ir karte?
Vētra nolūza pavisam negaidot.
Tikai smagie viļņi, nespēdami norimt, vēstīja par vētraino nakti.
«Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, atkal mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija iecelts par kuģa komisāru.
«… Sešdesmit jūdzes. Vēja stiprums 1 balle, viļņošanās — 5 balles, redzamība teicama. Sevišķi atgadījumi — sakarā ar darbaļaužu varas nodibināšanos Latvijā kuģi pārņēmusi komanda. Par kapteini apstiprināts Oskars Vilsons, par kuģa komisāru ievēlēts Pāvils Drēziņš, sakarā ar ko munsturrullī izdarīts attiecīgs ieraksts. Nodevu sardzi pulksten 8 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»
Nordeķis ar parasto saudzību aizskrūvēja savu tintes kūliju, sagaidīja Kārkliņu un izgāja ārā. Pāri jūrai zvīļoja rīta saule. Iedams gar Pārupa kajīti, Nordeķis ielūkojās iluminatorā.
Kuģa komisārs gulēja. Pār viņa seju slīdēja gaišas vizmas. Okeāna virsma cilājās kā pēc maratonskrējiena, un bangu atstarotie saules zaķīši te skāra zodu, te skrēja augšup pa neskūtajiem vaigiem. Beidzot kāda staru strēle tiešā tēmējumā skāra plakstus.