Drēziņš pasmaidīja un sāka dzīt bārdu.
Alīse cieši gulēja. Iluminators beidzot bija aizvērts. Vi]ņi skaloja vairs tikai stiklu. Citādi kajītē nekas nebija mainījies. Varēja redzēt, ka pēc nakts pārdzīvojumiem Alīse domājusi vienīgi par miegu.
Un tā arī patlaban gulēja — neizģērbta, drēbes izmirkušas, slapjie mati izmētāti pa spilvenu. Tā parasti nācās gulēt komandas vīriem. Tiem, kurus viņa naktī bija saukusi par biedriem. Alīse gulēja un miegā laimīgi smaidīja.
Kuģa zvans iezvanīja sardzes maiņu. Alīse spēji pamodās. Nopurināt sastingumu izdevās ātri. Nez vai tik ātri izdosies ieviest kajītē kārtību. Alīse jau grasījās saukt talkā Valliju, bet laikā attapās. Pašai uzkopt — tā taču arī daļa jaunās brīvības. Tagad sākusies jauna dzīve, tajā viss būs pašas — gan grūtības, gan prieki. Bet vispirms galīgi jāatvadās no vecās.
Alīse bez klauvēšanas iegāja Kvieša kajītē — tā ienāk cilvēks, kas taisās prasīt norēķinu. Iegāja un pārsteigta apstājās. Tāda pati nekārtība kā pie viņas. Pie lielā loga sēdēja Augusts un lasīja. Sakrustojis kājas, kā kungs atlaidies atzveltnes krēslā.
— Kas ar tēvu?
Augustam kļuva neērti. Viņš pats bija piedalījies Kvieša izdzīšanā. Galu galā tas bija mazākais, ko varēja izdarīt ar bijušo kuģa īpašnieku — romānos tādus parasti met pār bortu, ko pabarot haizivis. Bet Alīse ir lāga meitene, un Kviesis ir viņas tēvs …
— Kas ar tēvu? Es jums prasu!
— Nekas jauns jau nav noticis, Alises jaunkundz. Mēs Kvieša kungu … bocmaņa kambarī pie vecām grabažām … kā jau nevajadzīgu mantu …
— Saprotu, — Alīse sacīja. — Nekas sevišķs nav mainījies. Tikai tagad kungu lomā citi.
Pirmajā mirklī Alīse gandrīz nepazina Drēziņu. No Kurta aiztapināts tīrs virsvalks, gludi skūti vaigi. Pat seja pārvērtusies, it kā no iekšienes apgaismota. Viņš izskatījās jauns un pievilcīgs. «Kā jau uzvarētājs,» rūgti nodomāja Alīse.
Drēziņš ar izstieptu roku panāca pretī:
— Redzi, tev par godu beidzot nodzinu bārdu … Kā lai tev pateicos, Alīs?!
— Gaidīt pateicību … no jums? … Es jūsu dēļ… Bet jūs ņemat un apcietināt tēvu! Es vēl saprotu Pārupu. Viņš to pelnījis . . .
— Tēvu?
— Jā, lai vai kas, viņš tomēr mans tēvs. Brīvība . .. Es to biju iedomājusies mazliet citādu … Vai tiešām arī tagad var tikai -uz citu rēķina? …
Un viņš bija domājis, ka drīkst mierīgi gulēt! Kas tas par komisāru, kurš nezina, kas notiek uz kuģa?!
— Tādas lietas vairs neatkārtosies, — Drēziņš teica.
Tas nezīmējās uz Kviesi vien. Tas attiecās uz visu,
kas var atgadīties, ja viņš gulēs uz cisām. Cīņā par kuģi bīstami ne tikai ienaidnieki. Bīstami arī draugi, kas aplami iedomājas brīvību. Nebūs tik viegli iestāstīt vienam otram, ka brīvība nav nekāds «galdiņ, klājies!».
Kad Kviesi izlaida ārā, viņš labu brīdi stāvēja uz sliekšņa un mirkšķināja acis. Tad aprada ar spilgto dienas gaismu. Aprada ar savu jauno stāvokli uz kuģa. Viņš ilgi pateicās Drēziņam par atbrīvošanu. Kviesis bija pēkšņi novecojis, balss skanēja drcbulīgi:
— Nesakiet nekā, varas maiņa, es saprotu . .. Man noderēja atvēsināt prātu … Daudz ko esmu pārdomājis, guvis jaunas atziņas .. . Vai drīkstu paturēt savu kajīti? Varbūt jums kā kuģa komisāram? Līdz Santaringai varu pārgulēt arī salonā . .. Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?
«Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?» — šie vārdi vēl skanēja Drēziņa ausīs, kad viņš izgāja uz klāja.
Okeānā izzudušas niknās putu gāles. Šķita, saule nolaizījusi no bangu virsotnēm sniegu. Tomēr paši kalni palikuši. Zaļgani un smagi tie drūzmējās ap kuģi. Tie likās gaidām izdevīgu mirkli, lai atkal apraktu klāju. Drēziņš raudzījās uz okeānu, bet domāja par Kviesi.
Pienāca Cepurītis. Viņš izskatījās norūpējies.
— Kas ir?
— Svadrupam vakts, bet viņš atsakās nākt.
— Vai varat kaut kā iztikt?
— Ar dievu uz pusēm.
— Tad labāk, lai viņš pavisam nerādās mašīntelpā. Bet, ja tomēr uzkuļas, skaties viņam uz pirkstiem.
Cepurītis pašūpoja galvu:
— Bet ko darīs citi, ja Svadrupam ļaus tēlot slaistu? Galenieks, piemēram, kaut ko tādu vien gaida …
— Ar puišiem aprunāsimies vēlāk.
— Bet pie kapteiņa, Pāvil, tu gan aizkāp tūlīt! Vecais esot makten ellīgs.
Drēziņš devās uz komandtiltu. Jo augstāk viņš kāpa, jo sarežģītāks rādījās uzdevums. Pirmo reizi viņš redzēja kuģi visā tā varenumā. Tas taču savus simts metrus garš! Dūmeņi un ventilācijas caurules, masti un glābšanas laivas, vinčas un citi neizprotami mehānismi. Peldošs nams vairāku miljonu vērtībā. Tas katrā ziņā jāsaglabā dzimtenei!
Pie stūres rata, kuru Drēziņš bija iztēlojies krietni lielāku, stāvēja Zigis. Zēna piere bija slapja. Arvien jaunas sviedru lāses krājās virs sarauktajām uzacīm. Stūres rats griezās pie mazākās kustības. Tieši tāpēc bija tik grūti noturēt kuģi kursā. Ironiski piemiegtām acīm Kārkliņš sekoja zēna izmisīgajām pūlēm.
— Pa labi, vairāk pa labi! — viņš komandēja. — Tu, puika, laikam iedomājies, reiz komunisti pie stūres, tad jādragā tikai pa kreisi? …
Vilsons stāvēja pie loga un lūkojās viļņu klaidā. Drēziņš redzēja tikai viņa muguru. Tā bija sadugusi, pelēkais kamzolis sakrunkojies kā rūpēs savilkta piere.
Drēziņš padeva labdienu.
Labrīt! — Zigis jautri atsaucās un tūdaļ atkal pļevērsās kompasam. Par vēlu — kuģis bija parāvies sānis.
Kārkliņa apsauciens izpalika. Viņš bija atradis jaunu mērķi zobgalībām.
— Sveiki, biedri komisār. Kā klājas biedrenei Alīsei?
Vilsons neatņēma sveicienu. Pat neapgriezās.
— Biedri kapteini, gribu jums visas komandas vārdā pateikties par jūsu nostāju, — Drēziņš teica.
Vilsons klusēja.
— Mums būtu jāapspriežas par turpmāko kursu …
Vilsons neizturēja. Viņš strauji apsviedās apkārt.
— Ar mani? Zili brīnumi! Bet, kad iespundējāt Kviesi, tad gan aizmirsāt apspriesties! Tas, ka viņš bijis kuģa īpašnieks, vēl nav nekāds noziegums, velns parāvis! Es arī neuzdāvinātu citam, ja būtu mantojis no tēva . . . Manis pēc lai viņš ir desmitkārt kapitālists — kapteinim pasažieris paliek pasažieris, skaidrs?!
— Tas notika bez manas ziņas. Kviesis nupat atbrīvots . ..