— Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…
Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.
Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām dienām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.
Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.
Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kinoteātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.
Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atskatīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.
Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvērsties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Vajātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem ieročiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimērijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko redzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, priecājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagaidām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.
Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzmanību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā varēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.
Neviļus viņš paskrēja uz priekšu. Un tūdaļ atskanēja sauciens. Sauciens, no kura viņš tā baidījās. Viņu bija ievērojuši. Tagad jau par vēlu atkal palēnināt soli. Tikai uz priekšu, cik vien spēka! Bet spēka palicis maz. Aiz muguras dunēja daudzi steidzīgi soļi. Droši vien domā, ka jātvarsta zaglis. Nez ko viņi darītu, ja zinātu patiesību. Pazibēja plakāts «Sarkanais kaķis» — farss ar slaveno komiķu Teo Lingena un Paula Kempa piedalīšanos. Un tūdaļ vienlaicīgi atsprāga visas četras kinoteātra «Parks» durvis, izmēzdamas uz ielas apmeklētājus. Ļaudis smaidīja — viņi bija jautri pavadījuši laiku. Cilvēki aizņēma visu ielas platumu, sajaucās ar tiem, kas iznāca no kino «Astra», samudžinājās neatšķetināmā kamolā. Šoreiz viņš vairs neatkārtos kļūdu. Lai kādu piepūli tas maksātu! Viņš centās soļot ne ātrāk par citiem. Priekšā vēl bija divi kino, vēl dažu mirkļu atelpa, pirms sāksies skrējiens uz dzīvību un nāvi. «Splendid-Palace». Amerikāņu filma «Spiegs Nr. X». Galvenajā lomā — Marlēne Ditriha. Un atkal daži simti cilvēku, kas izveidos jaunu barjeru starp viņu un vajātājiem . .. Kino «Maska». Tikko ieraudzījis afišu, viņš saprata, ka izredzes uz glābšanos strauji krīt. Filmā divas sērijas. Nolādēts! Seanss turpinājās. Caur plāno sienu dzirdēja šāvienus, svilpienus, stindzinošus saucienus. Nē, saucieni skanēja tepat uz ielas.
Viņš izrāvās uz priekšu. Pie Tieslietu ministrijas stāvēja garš policists. Vēl īsti neaptvēris, kas notiek, kārtībnieks izvilka svilpi. Treļļu alarmēti, no Piena restorāna, no «Esplanādes» durvīm izbira ļaudis. Arī pats kārtībnieks jau bija uzsācis vajāšanu —• ar vienu roku pogāja revolvera maksti, ar otru vicināja gumijas nūju. Bet spēka nemaz vairs nav. Tūlīt būs beigas!
Priekšā pazibēja starmešu gaisma. Auto! Kaut tas būtu vecais «Fords» vai «Minerva» — ar kāpšļiem zem durvīm! Paldies dievam! Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš aizšāvās garām, uzlēca no otrās puses. Ieraudzīja rūtīm piespiestu seju. Gaišus matus un jocīgi platu degunu. Iebāza roku kabatā, it kā tajā vēl atrastos viņa «Valters». «Pilnu gāzi, citādi šaušu!» Seja atsprāga atpakaļ. Limuzīns parāvās uz priekšu. Kā bēgums pamazām attālinājās vajātāju kliedzieni.
Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vairoga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.
Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. Solos sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja publiku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pārdevēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas norunāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.
Viņa dzīvei bija jēga. Jēga bija arī bēgšanai, kaut tā varēja beigties ar nāvi. Ne jau sevis dēļ viņš riskējis dabūt lodi pakausī. Viņš to darījis, lai glābtu citus. Jātiek uz «Maksim-Trokadero», pie Zaigas. Jābrīdina, lai neiekristu citi. Viņš šķērsoja ielu.
«Maksim-Trokadero» šveicars par apmeklētājiem sprieda pēc apaviem. Tie vispirms parādījās uz pagraba kāpnēm. Kurpēm nenoliedzami bija ārzemju fasons, rokās ārzemju laikraksts. Šveicars atrāva durvis, pat nepaskatījies apmeklētāja vienkāršajā uzvalkā, uztūkumu un zilumu izķēmotajā sejā.
Sitienu pēdas tūdaļ pamanīja garderobiste. Tikai tos vien Zaiga redzēja. Pretī, pa labi, pa kreisi — visos spoguļos, kas bija pakārti, lai atspoguļotu dzīves masku, bet tagad rādīja dzīvi bez maskas. Zaiga nojauta, ka pati vainojama viņa nelaimē.
Aiz viņa muguras sākās cita pasaule. Neīsta gaisma, neīsti smaidi, neīsti vārdi. Bārdāmas tēloja kaislību un pieglaudās kavalieru resnajiem vēderiem, resnajiem naudas makiem. Lauku papi tēloja uzdzīvotājus un centās noslīcināt kristāldzidrajā bailes no sievas, no nelabas slimības. Sievietes tēloja naivas meitenes, meitenes tēloja daudz pieredzējušas sievietes. Un visi izjusti dungoja orķestrim līdzi Ciekurkalnā komponēto argentīniešu tango: «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds …»
— Vēstule nav īsta, rokraksts viltots. Mēs esam iekrituši. Vajag brīdināt pārējos! Tev jāpazūd, Zaiga!
Viņi sēdēja garderobes tumšākajā stūrī. Viņus slēpa dārgi gabardīna mēteļi, impregnēti lietus apmetņi, garās sieviešu jakas. Bet uz rīta pusi pāri paliks tikai noplicināts mežs ar numuru plāksnītēm uz vadžiem. Jāatrod drošāka paslēptuve.
— Uz kuģa neviens tevi neatradīs. Es tevi aizvedīšu pie tēva, — un Zaiga pasniedza viņam zilu putekļu mēteli. — Velc mugurā, šis vienmēr paliek pēdējais.
Pilsētas ielas jau bija klusas, bet osta drudžaini strādāja. Viņi apstājās pie liela kuģa. «Tobago» — kliedza lielie burti uz borta. Balta strūkla virs dūmeņa un
motora duna liecināja, ka kuģim vēl šonakt jāatiet. Celtņi rūca, ķēdes žvadzēja, mucas rībēja. Cilvēki nāca un gāja, nesa un vēla, komandēja un lamājās. Tādā reizē drīkstēja lamāties visi — ka tik darbs raisītos ātrāk. Stūrmanis lamāja ceļamkrāna mašīnistu. Mašīnists lamāja krāvēju formani. Tas — savus vīrus, tie — smagos ormaņus, kuriem atlika izgāzt savas dusmas tikai uz zirgu mugurām. Un pat tie reizēm pievienoja kņadai skaļu zviedzienu.
Pa ietni nepārtraukti plūda cilvēki. Streipuļoja matroži, jau paguvuši atvadīties no Rīgas. Steidzās meitenes cerībā nolaupīt laikam vēl dažus mirkļus. Cienīgi soļoja muitas ierēdņi. Saduguši nesēji stiepa smagus ādas čemodānus. Šurp turp skrēja pavārs un kuģa puika, nogādādami uz klāja nupat atvestos produktus. Uz augšu zagās daži neatlaidīgākie bičkomeri, lai vēlreiz dabūtu par brīvu ieēst.
Šajā drūzmā jebkurš varēja uzkļūt uz kuģa. Neviena neievērota, uzkāpa arī Zaiga. Pēc brīža viņa atkal stāvēja blakus.
— Tēvs ir ar mieru, viņš tevi gaida. Tur, ar tiem sirmajiem matiem, vai redzi? … Es skrienu.
— Zaiga!
— Jā? — viņa nepacietīgi atgriezās.
— Mētelis.
Viņi izšķīrās. Zaiga ienira tumsā, viņš izpeldēja gaismas jūrā. Zem kājām līgojās ietne, tad kājas skāra klāju. Un motorists viņu jau ievilka ejā.
Aizcirtās lūkas vāks, ostas trokšņi norima. Stāvas kāpnes, tumši gaiteņi, atkal kāpnes. Pieliekušies viņi steidzās pa blāvi apgaismoto vārpstas tuneli. Sasniedza šauru iedobumu — viņa paslēptuvi. Pēc brītiņa Cepurītis atnesa krūku ar ūdeni, rupjmaizes klaipu, enkurnieka nazi. Teicās drīz atkal atnākt. Tas bija pirms piecām dienām. Pirms veselas mūžības …
Un tagad viņam bija grūti.
17
Bija grūti sēdēt iedobumā, kur pat nevarēja izslie- ties pilnā augumā. Sienas spiedās virsū no visām pusēm. Reizēm pietrūka elpas. Pasaule bija sarukusi līdz šauram, zemam tunelim, rūsganām sienām, eļļainu pirkstu notraipītam spuldzēm. Mocīja bezgalīgi garā skrūves
2 - 4102
vārpsta. Tā rotēja bez mitas, ar savu spīdīgo virsmu grieza acīs, ar savu nepārtraukto dunoņu grieza ausīs.
Bija grūti nīkt bezdarbībā, nezinot, cik ilgi turpināsies brauciens. Dienas saplūda nebeidzamā, vienmuļā virknē. Sākumā vēl bija laikraksts, bet pamazām lappuses aizgāja paštītenēm. Saturu viņš zināja no galvas, tas nepārvērtās pelnos. Pelnos un drupās bija pārvērtusies sakautā Francija. Vācija pieteikusi Lielbritānijai nesaudzīgu zemūdeņu karu. Bet Ulmanis taisījās Daugavpilī atklāt līksmus dziesmu svētkus. Viņš saplēsa pēdējo papīra strēmeli. Pat oderes vīlēs vairs neizdevās sagrabināt tabaku smēķim.
Bija grūti bez pārtikas. Maizes klaips, sagriezts neskaitāmās šķēlēs, jau sen bija notiesāts. Uzlasītas pat pēdējās drupačas. Bet vēl grūtāk par badu bija paciest slāpes.
Tukšā krūka gulēja uz grīdas. Būtu velti to vēlreiz celt pie lūpām. Pat visniecīgākais valgums bija uzsūkts ar sauso, sūrstošo mēli.
Atkal un atkal viņš tramīgi raudzījās uz aizvaru, aiz kura bija pazudis Cepurītis. Vai tiešām tas vairs nenāks? Viņš ar grūtībām piecēlās. Aiztaustījās līdz tērauda plātnei un ieklausījās. Nekā.
Viņš paskatījās pulkstenī. Trīs. Augšā bija nakts, un nez kādēļ pēkšņi radās pārliecība, ka ārā līst. Likās pat, ka caur motoru troksni var saklausīt lāšu bungoņu.
Izbāzis galvu pa lūku, viņš atgāza to atpakaļ, lai kārām lūpām uztvertu lāses. Bet no lietus nebija ne vēsts. Arī tumsa nebija sabiezējusi. Pār okeānu klājās vēl tikai vakars. Jūnija vakars, kas glabāja sevī garās dienas atspīdumu.
Klājs šķita pamests un izmiris. No skailcrta krita gaismas šalts un kā mirgojošs celiņš stiepās līdz kājām. Viņš pasteidzās izkāpt no nodevīgās straumes. Tomēr atpakaļ lūkā nelīda.
Nepadzēris viņš savā paslēptuvē neatgriezīsies. Kaut kur ūdenim jābūt! Pēc brīža viņš saprata, kur to atrast. Kad atskanēja lielgabala šāviens, viņš jau raisīja vaļā glābšanas laivas brezenta pārvalku. Iekaucās trauksmes sirēna. Uzliesmoja prožektori. Klājs atdzīvojās.
Ceļš uz lūku bija aizsprostots. Viņš iespraucās šaurā ejā. Gaiteņa abās pusēs atradās durvis. Durvis! Aiz tām bija ūdens, bija maize, bija glābiņš! Bet aiz tām noteikti
bija arī cilvēki. No cilvēkiem pašlaik jābaidās. Ne tikai sevis dēļ, ari Cepurīša dēļ. Vajadzēja izskriet gaitenim cauri, atrast ceļu uz leju, atgriezties tunelī.
Viņš tālu netika. Gaiteņa galā atvērās durvis. Cīnīdamies ar caurvēju, pāri slieksnim kāpa jūrnieks virsnieka tērpā.
Citas izejas vairs nebija. Viņš atrāva pirmās durvis, aizcirta aiz sevis un kā aizbarikadēdams atslēja pret tām muguru. Sirds joprojām traki dauzījās, bet acis jau spēja atšķirt priekšmetus.
Uz galda stāvēja karafe ar ūdeni!
Viņš piespieda to mutei. Pirksti žņaudza stikla kaklu. Viņš dzēra, dzēra. Un dzīvība guldzot ieplūda ķermenī.