Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimtenes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Arturs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kapteiņa:
— Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradīsimies. Vai atbildēt?
Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vienam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pamanīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pasmaidīja un pakratīja galvu.
— Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?
Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attālumu.
Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.
Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.
— Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.
— Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.
. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matrozim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairākums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zolītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsaucieniem.
R*
115
Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Artura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Varēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlaisties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa dažādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzimteni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?
Viņa plccam pieskārās kāda roka. Mīksta, glāstoša roka. Pēkšņi viņš vairs nejutās vientuļš.
— Alīs? — viņš vaicāja, lai gan nebija ko vaicāt.
— Es sēdēju savā kajītē… — viņa teica. — Viena pati… Vēl vakar mēs bijām kopā … Bet šodien tu vairs nenāc…
— Piedod, es nevarēju … Darba tik daudz …
— Ka pat mani esi aizmirsis?
— Izšķiras tik svarīgi jautājumi… Arturs mēģina uzņemt sakarus ar Rīgu.
'— Rīga … Cik tā tagad tālu. Ja tu zinātu, kā man gribas tur būt… kopā ar tevi…
— Nu jau drīz būsim.
— Tas nav iespējams.
Viņas balss nokrāsa lika Drēziņam vērīgāk ielūkoties Alīses acīs. Tās bija skumjas.
— Tēvs saka, mums tur vairs nav ko meklēt. Mēs droši vien apmetīsimies Santaringā, pie tēvoča.
— Tēvs … Bet ko tu saki?
— Vēl vakar es viņu ienīdu, šodien man viņa žēl. Viņš tā pieķēries kuģim . .. Cik savāda tomēr ir dzīve: es darīju visu, lai tev palīdzētu, bet tu atmaksā ar to, ka atņem tēvam «Tobago».
— Citādi nevar … Tu nesaproti.
— Es saprotu… Mums ir dažādas ticības, mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Kamēr tu biji pie manis kajītē, man šķita, ka varēšu atrast ceļu pie tevis. Bet tagad tu esi kļuvis tik svešs.
— Tev tā tikai liekas, Alīs … Vienreiz viss būs galā — un tad …
— Nevajag … Nekad nevajag solīt to, ko nespēj pildīt. Un tagad es tevi vairs netraucēšu, neatraušu no galvenā tavā dzīvē …
— Alīs!
Drēziņš paspēra dažus soļus, lai panāktu Alīsi, bet pēkšņi metās atpakaļ. No radiotelegrafista kajītes atskanēja Artura gavilējošais sauciens:
— Urā! Sakari rokā!
Arturs pacēla roku. Gribējās apklusināt pat sīkāko traucēkli. Vāji vāji, kā caur vati, viņš sadzirdēja punktus un svītras. Tās veidoja «Tobago» izsaukšanas sig- nalu. Viņa acīs iegailejās gandarījums. Tad tas deva vietu rūpēm.
— Kas prot krievu valodu? Atbild padomju kuģis «Komintern».
— Cepurītis! — Galenieks sauca. — Anton!…
Šoreiz Antona prāts darbojās apbrīnojami ātri. Viņš
jau bija pusceļā. Pēc brīža atskrēja atpakaļ. Sakarsis, aizelsies un neizsakāmi lepns.
— Tūlīt būs klāt, — viņš paziņoja, it kā nez kādu varoņdarbu veicis.
Atsteidzās Cepurītis. Viņam uz pēdām sekoja mehāniķi, stūrmaņi, matroži, motoristi. Visi, kas vien drīkstēja pamest posteni. Cepurītis neuzdrošinājās pieskarties papīram ar saviem eļļainajiem pirkstiem. Saliecies kūkumā, piegrūda tuvredzīgās acis. Kustinādams lūpas, izlasīja radiogramas tekstu. Iztaisnoja muguru un sagremoja saturu. Tad lasīja vēlreiz. Beidzot svarīgi atkremšļojās un pārstāstīja latviski:
— «Komintern» atrodas Ziemeļjūrā un dzird mūs tīri labi. Viņi mūsu vārdā sazināsies ar Rīgu. Lai mēs tikai nezaudējot viņu vilni…
— Motorkuģis «Tobago» Atlantijā, — diktēja Drēziņš. — Komanda apsveic strādnieku uzvaru Latvijā. Lūdzam noskaidrot pēc rēderejas dokumentiem, kam pieder Santaringai adresētā krava … Un tagad, biedri, pie darba! Tikko būs kādas ziņas, es jums apsolu …
Solīt jau viegli, domāja jūrnieki, bet drošs paliek drošs. Ik pēc brīža kāds iebāza galvu raidstacijā. Tur tagad dežurēja kapteinis un Drēziņš. Vallija atnesa Arturam kafiju un dažas maizītes.
Ieradās Galenieks, Kurts, Antons. Atnāca Cepurītis piedāvāt tulkotāja pakalpojumus. Ieraudzīja, ka loksne Artura priekšā joprojām balta, un atkal aizgāja. Palika tikai Vilsons un Drēziņš. Drēziņš nolēma uz mirkli apsēsties. Viņu uzmodināja klusi pīkstieni.
Atbilde bija klāt. Uz papīra gūlās burti. Burti veidoja vāTdus. Vārdi savirknējās teikumos. Arturs dzirdēja, rakstīja, apzinājās, ka patlaban izšķiras kuģa liktenis, un nesaprata it nekā. Vajadzēs mācīties krievu valodu.
Izskanēja pēdējais pīkstiens. Arturs norausa sviedrus no pieres. Pēc ieraduma gribēja vēlreiz pārlasīt tekstu. Laikā atjēdzās un pasniedza radiogramu Vilsonam.
— Rīga aicina visus kuģus atgriezties dzimtenē,— teica kapteinis. — Ja trūkst produktu, ūdens vai degvielas, var vispirms doties uz tuvāko ostu…
Komanda pulcējās kuģa priekšgalā. Sapulci bija sasaucis Drēziņš. Viņš apzinājās, ka svešinieks nedrikst uzspiest savu gribu vīriem, kuriem tagad pirmo reizi mūžā tiesības pašiem lemt. Bet lemt nebija tik viegli. Ļaudis nedroši saskatījās. Nevienam negribējās runāt pirmajām. Cik viegli un vienkārši viss bija licies vakar naktī. Tagad viņiem nācās iepazīt brīvības ēnas puses. Agrāk allaž kāds deva rīkojumu — Kviesis, kapteinis, galvenais inženieris, bocmanis. Nebija svarīgi, kurš deva. Pavēle palika pavēle, un to vajadzēja izpildīt. Ja gribēji maizi ēst, cita ceļa nebija. Tagad pēkšņi neviens vairs nepavēlēja. Tagad no viņiem prasīja, lai rīkojas patstāvīgi.
— īsta paģiru balle, — pasmīnēja Kārkliņš. — Kad tā putra vārījās, visi kliedza: «Lai dzīvo! Nost!» — bet, kad nu jāizstrebj, tad mute ciet un roka vairs karoti nespēj pacelt…