— Uz dzimteni! — teica Nordeķis. Viņš domāja par Martu. Viņš iztēlojās, kā sieva ar dēlēnu — ar mazo Aloīzu uz rokām sagaidīs viņu krastmalā.
— Uz Santaringu! — teica Galenieks. Viņš domāja par to, ka dzimtene nekur nepazudīs. Vispirms der iepazīties ar Santaringas ugunīgo cukurniedru šņabi un tikpat ugunīgajām meičām.
— Man vienalga! — teica Antons. Viņš domāja par to, ka biedri ir gudrāki par viņu. Kā tie nospriedīs, tā būs pareizi.
— Uz dzimteni! — teica Cepurītis. Viņš domāja par sarkaniem karogiem greznotām ielām, par demonstrācijām un mītiņiem. Zaiga tagad dabūs īstu darbu un pašam varbūt izdosies paklausīt ārsta padomam.
— Uz Santaringu! — teica Vilsons. Viņš domāja par savu kapteiņa pienākumu, par kravu, kas jānogādā iās īpašniekiem.
Zigim bija žēl tūlīt doties atpakaļ. Viņš taču vēl nekā no pasaules nav redzējis. Ko viņš stāstīs kaimiņu puikām? Ka aizbraucis gandrīz līdz Amerikai, bet tā ir nezina, kāds izskatās dzīvs indiānis?
Kārkliņš pirmoreiz mūžā īsti nezināja, ko sacīt. Runāja citi. Katru reizi viņš mācētu izsmiet priekšlikumu. Tomēr nerunāja. Apsmiet varēs arī vēlāk.
Drēziņš neteica nekā. Viņš domāja par to, ka Santaringā Kviesim ir svainis. Un ne tikai svainis. Arī neskaitāmi citi sabiedrotie, kas darīs visu iespējamo, lai neatdotu «Tobago» darbaļaužu Latvijai. Bet vai izdosies to ieskaidrot komandai? Puišiem liekas, ka pats grūtākais jau aiz muguras, ka tagad viņiem pieder visa pasaule.
Viņš tomēr izklāstīja savas domas.
— Tas viss ir bleķis, — teica bocmanis. — Ko mēs te kuļam tukšus salmus? Rīkojums taču skaidrs — ja trūkst produktu, jāiet uz tuvāko ostu. Un tuvākā osta ir Santaringa.
To Drēziņš bija gaidījis, no tā visu laiku baidījies. Viņš juta, — lai kādus «par» un «pret» izsacīja katrs, lai ko katrs domāja atsevišķi, visiem kopā bija viena doma. Ceļš līdz Rīgai tāls, provianta tikko pietiek līdz Santaringai.
Arturs sēdēja savā kajītē. Viņš ņēma rokā skaņuplati pēc skaņuplates. Nopūta putekļus. Pārlasīja nosaukumus, tad ar gurdu kustību lika atpakaļ. «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču…», «Mīlu rītā, vakarā…», «Ar tevi uz debesīm dejosim mēs …». Kad īsti šīs melodijas, šie mīlestības vārdi skanējuši pāri klājam? Pirms divām dienām? Pirms daudziem daudziem gadiem? Tagad vajadzētu raidīt «Ar kaujas saucieniem uz lūpām» vai «Internacionāli». Paša garastāvoklim gan vairāk atbilstu sēru maršs. Ne jau tāpēc, ka Arturu nomāktu pārmaiņas uz kuģa. Kas tur viņam ko uztraukties? Sevišķi tagad, kad, uzņēmis sakarus ar Rīgu, atguvis komandas labvēlību. Arturu nomāca kas cits. Jāapglabā pēdējās cerības. Alīses jaunkundze pat nebija pateikusies par Drēziņa izglābšanu. Skūpsts uz vaiga likās apsmiekls. Arturs saviebās. Ko viņš panācis? Drē- ziņš un Pārups apmainījušies vietām. Un viņš joprojām vecajā vietā. Skaņuplate, kuru uzliek, kad ievajagas, un atkal noņem. Kuru var sasist, kad dziesma apnikusi. Arturs sagrāba plates un atrāva logu. Vislabāk tūlīt jūrā. Svītra pāri — un miers!
Kāds kāpa augšup. Kāpņu galā iznira Alīses galva. Pukstošu sirdi viņš gaidīja, kad atvērsies durvis.
— Labdien, Artur! — Alīse teica. — Paldies par visu! Jūs man esat labs draugs.
Arturs pietvīka.
— Ko nu par to, — viņš atgaiņājās. — Jūs laikam esat priecīga, ka komanda nolēmusi braukt vispirms uz Santaringu.
— Man vienalga! — Alīse teica.
Tiešām, diez cik laimīga viņa neizskatījās.
— Kas jums kaiš, Alīses jaunkundz?
— Nekas. Vienkārši nevaru iejusties jaunajos apstākļos … Starp citu, tēvs lūdza jūs noraidīt uz Santaringu šo telegramu. Nezinu, kā tagad. Varbūt jāizprasa Drēziņam īpaša atļauja?
— Paskatīsim, — Arturs izņēma loksni no Alīses rokām un pavirši izlasīja. — Ko nu skriesiet pēc visādām atļaujām! Te nav nekādas politikas. Pasēdiet, es tūlīt!
Priecīgs, ka atkal var izdarīt Alīses jaunkundzei pakalpojumu, Arturs iedarbināja raidatslēgu.
— Jūs noteikti kaut ko saputrosiet, Artur, — teica Alīse. — Jūs nemaz neskatāties uz tekstu. — Artura neatlaidīgais skatiens, kurā jūsma mijās ar līdzjūtību, padarīja meiteni nervozu.
Arturs pietvīka. Viņš piespieda sevi pagriezt galvu. Tikko viņš beidza izsist telegramu, Alīse piecēlās.
— Palieciet, Alīses jaunkundz! — viņš lūdza. — Pakavējieties vēl kādu brīdi!
— Nevaru, — teica Alīse. — Tēvs gaida. Viņam tagad tik grūti. Viņš tomēr ir mans tēvs.
Arturs skumji pamāja. Jā, Kvieša kungs ir viņas tēvs. Biedrs Drēziņš ir viņas iemīļotais. Tikai viņš, kas viņš tai ir? Radiotelegrafists, ko atceras, kad iegribas paklausīties muziķu, kad ievajagas nosūtīt telegramu.
Arturs saburzīja lapiņu ar radiogramas tekstu un grasījās izmest. Ar acīm kā apburts viņš joprojām sekoja Alīsei. Meitene nozuda virsbūves durvīs. Tai pašā mirklī izzuda arī burvestība. Un Arturs pēkšņi apzinājās, ka viņam nebija nekādu tiesību noraidīt telegramu bez kapteiņa un Drēziņa atļaujas.
Beidzot Vallija atrada Drēziņu. Viņš sēdēja pie kapteiņa un iepazinās ar kuģa dokumentiem. Pieri saraucis, cīnīdamies ar žāvām. Viņš pamanīja, ka Vallija satraukta. Atrāvās no papīriem.
— Kas ir, Vallij? Vai atnāci pieteikt streiku?
Vallija pat nepasmaidīja.
— Un kas vainas, ja to resno vepri pieliktu pie trauku mazgāšanas? Bet tu jau ar Kviesi nēsājies kā ar tādu kristālā vāzi. Un tagad vecā lapsa atkal sāk sūtīt tele- gramas … Vai Arturs bija pie jums, biedri kapteini?
Vilsons pakratīja galvu.
— Nu, redzi! Labi vēl, ka es turu acis vaļā. Pirmīt Kviesis salonā kaut ko sacerēja, tad jaunkundze mudīgi aizmanījās pie Artura …
Drēziņš satika Arturu pusceļā.
— Kas noticis ar telegramu, ko Alīse lika jums noraidīt? — viņš uzkliedza.
Arturs ierāva galvu plecos. Trīcošie pirksti pastiepa Drēziņam saburzītu lapiņu.
— Alīses jaunkundze nav vainīga, — viņš buldurēja. — Es pats …
Drēziņš neklausījās. Kadu ziņu Kviesis nosūtījis uz Santaringu?
«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.»
Telegramas teksts gluži nevainīgs, pat pārāk nevainīgs. Un cik aizkustinošs! Kviesis nedomā par sevi, viņš rūpējas par tiem, kuriem palicis parādā naudu… Viens no diviem — vai nu Kvieša raksturs vienas dienas laikā radikāli pārmainījies, vai arī… Ne jau velti Kviesis negāja pats pie radiotelegrafista, bet sūtīja Alīsi. Labi zina, ka iemīlējies delfīns nespēj tai nekā atteikt. Un viņa? Viņa to zina vēl labāk. Droši vien Alīse zina arī, kāda blēdība slēpjas aiz šīs nevainīgās telegramas. Un viņš uzskatīja Alīsi par draugu …
Tā man, muļķim, vajag, Drēziņš sevi izlamāja. No sāktā gala bija jāsaprot, ka neko citu no viņas nedrīkst gaidīt. Alisei vienkārši ir laba sirds, un vairāk tur nav ko gudrot. Viņa nespētu noskatīties, kā mani izsēdina Huānas salā. Tagad mani vairs nav ko žēlot. Tagad likteņa pabērns ir viņas tēvs. Tagad viņa darīs visu, lai palīdzētu tam atgūt kuģi. Galu galā tas ir pilnīgi dabiski… Bet kāpēc viņa rīkojas slepeni, aiz muguras? Šī doma neganti sāpēja.
Drēziņu sagrāba akls niknums. Viņš ieskrēja virsbūves gaitenī. Tikko nepaskrēja garām Alīses kajītei. Parāva durvju rokturi. Un tūdaļ laiks sāka joņot atgriezeniski. Kā pulksteņa rādītājs, kuru griež atpakaļ. Rādītājs sastinga, laiks apstājās pagātnē. Drēziņš redzēja sevi ieskrienam, redzēja sevi kāri dzeram no karafes, dzirdēja Alīses izbrīnās pilno balsi: «Ko jūs meklējat manā kajītē?» Viņš ar roku nobraucīja pieri. Jātiek vaļā no šīm atmiņām! Jātiek vaļā no pateicības uzplūduma! Jātiek vaļā no personīgām jūtām!
Drēziņš pat nepieklauvēja. Atgrūda durvis vaļā un iegāja. Kajīte bija tukša. Brīdi viņš nekustīgi stāvēja nelielās telpas vidu, nespēdams atraut skatienu no apkārtējiem priekšmetiem. Tie visi bija labi pazīstami. Tie visi bija labi draugi. Lai kas notiktu turpmāk, lai kādas izvērstos attiecības ar Alīsi, šajā kajītē pavadītās stundas viņš nespēj izsvītrot no dzīves. Nespēj un arī negrib.
Vallija pamanīja atvērtas durvis un neviļus apsta- jās. Drēziņš viņu neredzēja. Viņš stāvēja ar muguru pret durvīm. Skopā gaisma, plūzdama no tumstošā iluminatora, asām līnijām iezīmēja viņa stāvu. Viņš stāvēja gluži taisni, tomēr Vai lijai kļuva Drēziņa žēl.
— Viņa ir pie sava tēva, — Vallija teica bez parastā skaļuma.
Drēziņš izlikās nedzirdam. Pēc brīža viņš izgāja. Durvis palika pusvirus. Tās viegli -šūpojās kuģa kustības rakstā, it kā aicinādamas viņu atpakaļ.
Apvārsni sedza tumša mākoņu grēda. Pamalē okeāns kļuva arvien melnāks, bet debesīs viļņoja zeltaina liesma. It kā neredzamu starmetēju aizdedzināta. Arī ūdens blāzmoja. Likās, kuģis peld caur uguņojošu naftu.
Nemiers bija aizdzinis Drēziņu līdz kuģa pakaļgalam. Te nu viņš stāvēja, ar vienu roku ieķēries rēliņā, ar otro žņaudzīdams kamolā saņurcīto telegramu. Niecīgais papīra kamoliņš slēpa sevī lielas briesmas. Kādas — to Drēziņš nezināja. Viņš tikai zināja, ka doties uz Santaringu nedrīkst. Santaringā viņus sagaida lamatas. Drēziņš pārmeta sev, ka sapulcē nebija pietiekami enerģiski uzstājies. Bet vai varēja rīkoties citādi? Nedrīkstēja taču asi nostāties pretī komandas vispārējam noskaņojumam. Šiem cilvēkiem, kas pazina smago jūrnieku dzīvi Kvieša kalpībā, bija pilnīgas tiesības prasīt, lai jaunā dzīve būtu citāda. Viņi prasīja tik maz. Viņi tikai prasīja, lai tos par godīgu darbu kārtīgi paēdinātu. Viņi pat nebija savtīgi, kad vēlējās doties uz Santaringu pēc produktiem un ūdens. Pagaidām viņiem grūti iedomāties, ka padomju dzīve ir arī cīņa, ka tā brīžiem ir apzināta atsacīšanās no kāda maza labuma liela labuma vārdā. Tādu atziņu nevar iepotēt dažu stundu laikā. To var sniegt tikai pati dzīve. Un pagaidām? Pagaidām skaidrs viens — braukt uz Santaringu nedrīkst. Drēziņš stingri cerēja, ka Kvieša telegrama palīdzēs mainīt komandas viedokli.