Iepriekšējā naktī viņi nebija gulējuši. Arī diena pagāja vienos uztraukumos. Varētu domāt, ka vismaz tagad kubrikā valda miers. Bet miegs vīriem nenāca. Kurš tad spēj likties uz auss, kad dzīvē notikušas tādas pārmaiņas, kad viss apgriezies otrādi?! Viņi vienkārši baidījās nogulēt kaut ko svarīgu.
Cepurītis gribēja sev ieliet krūzi kafijas. Lielā kanna bija tukša.
— Aizskrien, Zigi, pie Vallijas! Lai izvāra vēl.
Uz kāpnēm puika apstājās:
— Varbūt tu labāk pats, biedri Cepurīt? Vallija man jau pirmīt pieteica, lai vairāk nerādoties. Viņa arī esot cilvēks un pēc deviņiem priekš citiem nevergošot.
— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks izrāva Zi- gim kannu no rokas. — Tagad vairs nav tie laiki, kad var tēlot glauno freileni. Tagad mēs te esam galvenie kungi!
Pagaidi, Galeni.ek, netrako! — Kurts sauca nopakaļ. — Ļauj meitenei izgulēties, viņai taču pa dienu nekad nav miera. Labāk uzmodini kohu.
— Un šis? Viņš tagad nav cilvēks, ko? — Galenieks smagi apsēdās. — Nolādēta dzīve!
Antons izlīda no kojas.
Es aiziešu uz kambīzi izbrūvēt. Tu nezini, kur viņiem tā kapija glabājas?
— Sēd, kur tu skriesi! — Galenieks ar kaju aizsprostoja viņam ceļu. — Antiņ tāds, vai nesaprati, ka laiki mainījušies? Ar ko tu esi sliktāks par citiem?
Augusts jau labu brīdi pāri grāmatas malai lūkojās biedros. Nu viņš to nolika sānis un atbalstījās uz elkoņiem.
— Goda vārds, kādreiz dzīve ir daudz interesantāka par romānu. Vakar es te vēl biju pēdējais eksplo … eks … — viņš sastomījās, — nu, prasts melnais. Bet šodien, — viņš nolēca no kojas un ieurba pirkstu bocmaņa krūtīs, — šodien pēc kafijas iesi tu!
— Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.
Zigis atpleta muti:
— Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Galenieks un Antons, un Kurts …
— Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cilvēku?!
— Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.
— Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts nopūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pasaki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…
— Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu nelaida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.
— Bet krāvēji taču nāca uz klāja. Kas tie par cilvēkiem? — Zigis vaicāja.
— Cilvēki, — smīnēja bocmanis. — Palūkojies uz mani, cilvēks vienmēr paliek cilvēks, tikai tā valdīšana mainās.
— Nē, tur arī cilvēki pārmainījušies, — nopietni sacīja Cepurītis. — Viņi izmainījuši dzīvi, un dzīve pēc tam izmainījusi viņus. Atminos, es kaut kur lasīju par tādu tankkuģi «Derbent». Jauns, bet motori slikti noregulēti, velkas kā vecs dampis. Un, ko tu domā, šie paši izjauca dīzeļus, pieslīpēja vārpstu, dienu un nakti rāvās. Lūk, tādi ir padomju cilvēki!
— Dullie, ko šiem tik dikti jāsteidzas? — Augusts atmeta ar roku. — Mani pat Kviesis nepiespiestu.
— Kāpēc ne? — prātoja Antons. — Ja tā labi samaksā par virsstundām …
— Tur jau tas joks, ka neviens viņus nespieda un neviens klāt nemaksāja, — atbildēja Cepurītis. — Pašu kuģis, paši nosprieda … Un tas labums arī tika nevien viņiem, bet visiem.
— Tad man kārtīga zolīte vairāk pa prātam. Tur labums vismaz tiek vinnētājam, nevis visai pasaulei, — Galenieks izvilka no kabatas nosmulētas kārtis. — Līdz vaktij, vienalga, nav vairs vērts nopampties. — Ieraudzījis durvīs Drēziņu, viņš piemiedza aci: — Ko, komi- sār, saspēlēsi ar puikām? Ja nav naudas, ticēsim līdz Santaringai.
— Ja ticēsiet līdz Rīgai, esmu ar mieru. Bet, ja iesim uz Santaringu, varam paspēlēt visu kuģi. Še, lasi pats! — un Drēziņš nometa uz galda Kvieša telegramu.
— Un tad? — skaļi nolasījis telegramu, teica Antons. — Kas mums daļas gar Kvieša kunga parādiem?
— Viņš taču pats atzīst, ka kuģis vairs nepieder viņam. No kā jūs tagad baidāties, biedri komisār? — jautāja Kurts.
— Ja es to skaidri zinātu, nenāktu pie jums, pats grieztu kuģi atpakaļ, — Drēziņš centās runāt mierīgi. — Man nepatīk, ka Kviesis brīdina savus draugus. Maz ko viņi var izgudrot. Santaringa no Maskavas ir tālu, un tagad ir kara laiki. Viņi var pat konfiscēt «Tobago», un pamēģini pēc tam pierādīt…
— Tiešām, puiši, ko mēs tai Santaringā esam zaudējuši, — Cepurītis viņu atbalstīja.
— Tu nebiedē ar velna vecmāmiņu! — Galenieks tūdaļ atbāza. — Ko šie mums izdarīs, kuģis taču mūsu!
— Pareizi! — sauca Augusts. — Uzvilksim sarkano karogu! Lai tikai palūko aizturēt pret mūsu gribu. Mēs viņiem visus logus izdauzīsim, mēs…
— Klau, komisār, beidz stiept gumiju! Tu zolēsi vai nezolēsi? Anton! Kurt! Pie darba!
Bet Kurtu pierunāt šoreiz neizdevās. Vienus dungri- ņus viņš bija aizdevis Drēziņam, tie, kas kājās, jau neizskatījās ne pēc kā. Ja viņš apsēdīsies spēlēt kārtis, tad rīt paliks bez biksēm.
Drēziņš brīdi noraudzījās spēlē, tad pagriezās un klusu ciešot izgāja.
Kviesis sēdēja salonā. Savā parastaja vietā, parastajā pozā. Kuģis brauca uz Santaringu. Tomēr īstas noskaņas nebija. Trūka Pārupa, trūka šampanieša pudeļu, trūka kapteiņa Vilsona padevīgās balss, trūka iespējas uzkliegt Vallijai. Trūka iespējas parādīt citiem un atgādināt sev, ka uz kuģa viņš ir vienīgais kungs un saimnieks. Pašlaik viņš vairs nebija nekāds kungs. Tikai pasažieris. Kuģa puikam Zigim tagad lielāka teikšana … Atkal prātā ienāca Pārups. Pārups tup aiz cieši aizbultētām durvīm. Bez šampanieša, bez konjaka, bez itin nekā. Nu tam nelīdz visa gudrība. Bet gudrs šis Pārups ir, to viņam nevar atņemt. Pareizi teica, ka latviešus var valdīt tikai ar rungu. Cik tur vajadzēja, lai sabruktu visa kārtība Latvijā un uz kuģa? Kur palikusi vispārējā cieņa? Pietika ar īsu radioziņu, un smaidu vietā parādījās atņirgti zobi. Vilsons pirmais pagrieza muguru. Vecais muļķis! Visi viņi ir muļķi! Iedomājušies, ka «Tobago» pieder viņiem. Iedomājušies, ka viņš saliks rokas klēpī. Lai jau iet, viņš tiem darīs šo prieku, tēlos vienkāršu pasažieri. Bet tikai līdz Santaringai.
Kviesis jau kuru reizi aplēsa, cik palicis līdz Santaringai. Uzskatīdams sevi par vecu jūrnieku, viņš neskaitīja pēc dienām vai stundām. Viņš skaitīja pēc sardzēm. Katrā sardzē kuģis veic ap sešdesmit jūdžu. Bet līdz Santaringai atlicis vēl…
Kviesis apmierināti pasmaidīja. Viņš iztēlojās savu svaini brīdī, kad tas saņēmis telegramu. Svainis sēž šūpuļkrēslā uz sava nama verandas. Klusi rūc lielais galda ventilators. Smailajā glāzē ar apelsīnu sulu kūst ledus gabaliņš. Vēdekļu palmām apstādītās gatves galā parādās aulekšojošs jātnieks. Nēģeris nolec no neapseg- lotā zirga. Smaidā atņirgdams baltos zobus, pasniedz telegramu. Svainis to atplēš, lasa. «Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.» Svainis nekā nesaprot. Viņš lēnam izdzer apelsīnu sulu. Izspļauj ledus piciņu. Uz sakarsētās grīdas tā acumirklī pārvēršas ūdenī. Vēl mirklis, un ūdens jau izgarojis, pazudis. Izzūd arī grumbas svaiņa pierē. Svainis ir cilvēks ar lielu pieredzi. Cilvēks, kas lasa avīzi no pirmās līdz pēdējai lappusei — gan biržas ziņas, gan politiskās informācijas. Ne velti viņš ir Latvijas konsuls. Viņš sapratis. Viņam skaidrs, kas jādara, lai glābtu kuģi. Viņš nezaudē ne minūti. Pieiet pie telefona. Izsauc vienu iestādi, citu. Savā skaidrajā, noteiktajā balsī dod rīkojumus. Tad iesēžas mašīnā un brauc uz Santaringu …
Arī «Tobago» brauca uz Santaringu. Kviesis smaidīja. Nodoties izmisumam nebija iemesla.
Drēziņš gulēja nemierīgi. Sapņi bija saraustīti un tramīgi. Viņš redzēja «Tobago» iebraucam Rīgas ostā. Krastmalā sarkani karogi, ļaudis, pazīstamas sejas. Pēkšņi tā vairs nav Rīga. Kuģis pietauvojas Santaringā. Daudzas sejas pārvēršas vienā. Sejā ar Kvieša vaibstiem. Kviesis omulīgi smaida. Viņš kaut ko saka. «Nu redzi, mīļo Drēziņ, mēs aizbraucām uz Santaringu, vai ne?» Vai ne? Vai ne? Šie divi vārdi veidoja smailas naglas. Kāds ar trulu āmuru iedzina tās smadzenēs.
Drēziņš pamodās ar galvas sāpēm. Ilgi nevarēja saprast, no kurienes tādas radušās. Vai vainīgi ērmīgie sapņi? Viņš uzkāpa uz klāja. Pēc brīža okeāna dzestrums palīda zem sporta krekla un audekla biksēm. Vēsums padzina pusmiegu. Drēziņš atcerējās telegramu. Viņš iegāja tukšajā kambīzē, padzērās un atgriezās uz klāja. Tad nez kādēļ nokāpa līdz inotoristu kubrikam. Pavēra durvis. Kāds saldi krāca. Mierīgā elpā cilājās svītrainie jūrnieku krekli. Drēziņš atkal izgāja svaigā gaisā. Caur stikla skailertu ielūkojās mašīntelpā. Antons ar eļļainu lupatu mierīgi braucīja spīdošo metālu. Augusts, sacēlis ceļgalus līdz zodam, kūkoja uz ķebļa. Uz ceļgaliem balstījās grāmata. No augšas nevarēja lāgā saredzēt, vai Augusts lasa vai snauž. Drēziņš soļoja tālāk. Naksnīgās apgaitas ceļš veda uz augšu. Komand- tilts grima tumsā, tikai stūres mājā blāvi gaismoja kompasa spuldzīte. Tās pusgaismas atspulgā izdalījās ēna. Lai cik tā bija neskaidra, pēc vaļīgās pozas varēja pazīt Galenieku. Atskaitot sardzes vīrus, komanda gulēja. Gulēja dziļu, nopelnītu miegu. Tikai Drēziņš bez miega staigāja šurpu turpu. No pīķa līdz pakaļgalam. No pakaļgala līdz pīķim.
Jau nez kuru reizi viņš pagāja garām salonam. Lielie logi bija gaiši. Drēziņš tam nepievērsa uzmanību. Vienkārši Vallija aizmirsusi izslēgt elektrību. Logi gaismoja un gaismoja — vienīgais spilgtais plankums uz tumšā klāja. Sī gaisma dīvaini traucēja un uztrauca. Drēziņš pastiepās uz pirkstgaliem un ielūkojās salonā. Atzveltnes krēslā sēdēja Kviesis. Kājas izplētis, ērti atgāzies, atpogājis zīda kreklu, lai galda ventilatora vēsma aizsniegtu ādu. Sēdēja un omulīgi smaidīja.
Šis smaids iedarbojās uz Drēziņu kā sprādziens. Miglainā briesmu nojauta kļuva taustāma, visuspēcīga. Dīzeļmotora klusinātās taktis pārvērtās raidatslēgas pīkstienos.
«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt… Parādu nevaru samaksāt! Parādu nevaru samaksāt!» izsita dīzeļmotors. Burtu pēc burta. Atkal un atkal. Katrs piesitiens bija dzenskrūves apgrieziens. Katrs apgrieziens tuvināja Santaringai.
Drēziņš domāja. Šī domāšana līdzinājās smagai fiziskai piepūlei. Katra nervu stiegra bija muskulis, sasprindzināts līdz pēdējai iespējai. Saspīlējums sadzina pierē sviedrus, atrisinājums nedevās rokā. Drēziņš neatlaidās. Viņš pūlējās izprast Kvieša smaidu. Pūlējās atminēt, kāda nelietība slēpjas aiz smaida mīlīgajām krunciņām. Un tad pēkšņi atcerējās, ka Alīse kaut kādā sakarā pieminējusi tēva parādus. Tas bija tajā diennaktī, ko viņš pavadīja Alīses kajītē. Toreiz daudz tika pārrunāts un pārspriests. Viņš raizējās par savu stāvokli, Alīse pārdzīvoja savas attiecības ar Pārupu. Kas viņam toreiz Kvieša kunga parādi? Mazsvarīgs sīkums — pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tagad šis sīkums ieguva pārdabisku lielumu. Ko Alīse teikusi, kādā sakarībā? Pamazām caur apputējušo atmiņu logu sāka iespīdēt gaisma. Pareizi, tā tas bija! Alīse kaut ko stāstīja par teva raksturu. Un runāja viņa nevis par parādiem, bet tieši otrādi! Viņa teica, ka Kviesis principā esot pret
parādu taisīšanu. Atskaitot valsts kredītu, kas piešķirts «Tobago» iegādei, viņš nekad mūžā neesot parakstījis vekseli.
Drēziņš vairs nesoļoja. Viņš stāvēja nekustīgi, tikpat kā neelpoja. Kviesis nevarēja būt naudu parādā kaut kādai tur Santaringas tirdzniecības sabiedrībai. Tas būtu pret viņa veikalnieciskajiem principiem. Paliek viena vienīga iespēja — parāds tīšām izdomāts. Kādam nolūkam? Drēziņš atcerējās, ka pirmīt sarunā ar jūrniekiem pats kaut ko bija teicis par «Tobago» apķīlāšanu. Lūk, kur tas suns aprakts! Svainis brīdināts pa telegrāfu. Viņš laikam jau safabricējis parādu zīmi, kas palīdzēs Kviesim atgūt kuģi. Neviens neprasīs, kam pēc likuma tagad pieder «Tobago» — parāds paliek parāds. Sabiedrība iesniedz prasību, tiesa apķīlā kuģi, sākas prāva, kas var vilkties mēnešiem ilgi. Laiks ir Kvieša sabiedrotais. Palīgā atsteidzas Ulmaņa valdības sūtnis, Amerika iestājas par savas tirdzniecības kompānijas interesēm. Bet komandu atlaidīs līdz tiesas galīgajam lēmumam. Ko viņi darīs svešā zemē? Bez naudas, bez atbalsta? Bez stingra mugurkaula? Mazais Zigis un līdz ausīm iemīlējies puika Arturs? Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem? Karstgalvis Galenieks, kuru straujums novedīs drīzāk cietumā nekā mājās? Cik mēnešu būs jānīkst svešumā kautrīgajam Nordeķim, pirms viņš beidzot ieraudzīs savu dēlu? Ko Amerikā pasāks Vilsons — kapteinis bez kuģa, kapteinis ar aptraipītu reputāciju? Lielais sapņotājs Augusts? Godīgais Kurts, kas katru dienu mazgā savu kreklu un atteicies vilkt mugurā hitleriešu brūno kreklu? Vallija, kas nav paradusi griezt citiem ceļu?