129
… Santaringa. Gaiss piesātināts ar tuvās zemes smaržām. Ar naftas izgarojumiem. Ar tropisko ziedu tvanīgo elpu. Motori strādā pusgaitā. «Tobago» lēnām taustās uz priekšu. Vispirms no dūmakas iznirst koši zaļas saliņas. Droši vien palmas. Pēc brīža tām pievienojas tumšas, stateniskas svītras. Urbjamie torņi. Kļūst redzama balta strēle. Tā saskaldās. Izveidojas krustiņi un plankumi. Pilsēta. Santaringa. No krasta atdalās melns punkts. Aug augumā. Ātri tuvojas. Kuģis. Aizmu-
9 - 4102
gurē paliek balta putu sliece. Mastā plandās spilgts karogs. Uz klāja raibo tikpat spilgti formas tērpi. Gaisu tricina sirēnas valdonīgā balss. Saulē spoži laistas lielgabala stobrs. Kuteris piestāj pie «Tobago» sāna. Pirmie uz klāja uzkāpj daži policisti. No borta aizvēņa parādās tropu ķiveres, vaļēji, balti krekli, īsas bikses. Rokās viņi tur garstobrainus kolta revolverus. Policisti izvietojas pa kuģi. Apmetas ēnā. Saritina no dzeltenām tabakas lapām tievus cigārus un aizpīpo. Viņi sēž nekustīgi, indiāņu elkiem līdzīgi. Tumši iedegušajās, gandrīz melnajās sejās spoguļojas vienaldzība un nesatricināms miers. Uz klāja parādās policijas virsnieks. Kājās viņam tādas pašas baltas bikses, kas sniedzas tikko līdz ceļiem. Bet mugurā, par spīti karstumam, koši zils tūkas mundieris ar sudraba uzplečiem. Pie sāniem karājas rapierim līdzīgais dienvidamerikāņu zobens. Sejā virsnieks krietni gaišāks par saviem padotajiem. Acīm redzot viņš ir spāņu iekarotāju pēctecis. Virsnieks pamāj sīka auguma vīriņam, kas līdz šim slēpies aiz citu mugurām. Uzvalka baltā krāsa ir vienīgais, kas to atšķir no melni tērptajiem Eiropas ierēdņiem. Svārki gluži tāpat aizpogāti līdz pašai augšai. Gluži tāda pati bezpersoniska sejas izteiksme. Gluži tāds pats cūkādas portfelis. No portfeļa viņš izvelk apzīmogotu papīru. Nolasa oficiālā balsī. Iebāž atpakaļ portfelī un izvelk nākamo. Pēc katra dokumenta ar automātisku rokas kustību noslauka sviedraino pieri. Kad viņš beidz, mutauts ir gluži slapjš. Visu dokumentu jēga ir ietverama divos teikumos. Uz Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrības pieprasījumu tiesas iestādes apķīlā kuģi kā nodrošinājumu summai, kuru Kvieša rēdereja parādā šai firmai. Līdz tiesas galīgajam lēmumam komanda tiek atlaista, kuģis atradīsies policijas apsardzībā …
Drēziņš ar strauju rokas kustību atgaiņāja šīs ainas. Vēl kauja nav zaudēta. Vēl viņi atrodas atklātā jūrā. Vēl nekas nav noticis. Vēl var visu vērst par labu — pietiek pagriezt kuģi ar priekšgalu uz austrumiem. Uz Rīgas pusi. Tā ir vienīgā izeja. Un tas jādara nekavējoties! Naftas nav diez cik daudz, gaidīt līdz rītam nozīmē zaudēt dārgo degvielu. Katra minūte tagad jāskaita divkārt — viņi taču brauc pretējā virzienā .. . Ko darīt? Modināt komandu? Gaidīt, kamēr tie izberzēs
miegu no acīm, atkal skaidrot, runāt līdz aizsmakumam, lūkot viņus pārliecināt? Tas būtu pareizi un reizē — smieklīgi. Sapulce nakts laikā! Tad jau taisnība zobgalim Kārkliņam, ka padomju vara ir īsta lejputrija — tikai runā un runā, jādara nekas vairs nav. Šoreiz iztiks bez runāšanas! Viņš, Drēziņš, iecelts par komisāru — viņam jārīkojas. Un viņš rīkosies! Kaut uz savu atbildību. Kaut viens otrs to uzskatīs par kundzisku patvaļu. Lai! Viņš zina, ko dara.
9*
131
Drēziņš devās pie kapteiņa. Viss viens, vai ar labu, vai ar ļaunu, — jāpanāk, lai Vilsons dotu rīkojumu mainīt kursu.
Stūres māja ielaužas gaismas šalts. No navigācijas telpas ienāca Nordeķis.
— Cik tad atlicis? — jautāja Galenieks.
Nordeķis grasījās atbildēt. Tad pamanīja, ka matrozis smēķē. Brīdi svārstījās, tomēr neizturēja:
— Biedri Galeniek, vai jūs nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, kāpēc pīpojat pie stūres?
— Vai tad nedrīkst, biedri stūrmani? — Galenieks izpūta kuplu dūmu. — Agrāk nedrīkstēja, tagad nedrīkst, kādam velnam tad jaunā kārtība?
Nordeķis paraustīja plecus.
— Nezinu, var būt, ka tagad drīkst. Kaut gan es personīgi to neatļautu. Neņemiet ļaunā, biedri Galeniek, bet, manuprāt, jūs jauno kārtību izprotat ļoti vulgāri… Kurss?
Galenieks nolasīja kursu no kompasa.
— Tā turēt! — teica Nordeķis un ņēmās ar roku kliedēt dūmus. — Es to saprotu pavisam citādi. Tagad cilvēkiem paveras gluži jaunas iespējas. Tādas, par kurām agrāk pat sapņot nedrīkstējām. Vai jūs zināt, ka esmu beidzis augstskolu?
— Pirmā dzirdēšana, — Galenieks pacēla papirosu un atkal iebāza mutē. — Kāds velns jūs dīdīja stūrēt uz jūru?
— Velns laikam patiešām ir vispiemērotākais vārds. Toreiz savu diplomu varēju izlietot vienīgi… Labi, iz
tiksim bez rupjiem izteicieniem. Bet tagad es dabūšu piemērotu darbu. Es palikšu krastā — kopā ar sievu un dēlu! Vai varat iedomāties, kas tā būs par dzīvi?
— Neticu.
— Ka dabūšu darbu? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tagad viss mainījies? Tagad …
— Jūs arī esat mainījies, biedri stūrmani, — teica Galenieks.
Vairāk viņš neteica nekā. Nordeķis palūkojās cirkulī, l«o turēja rokās, kompasa rozē, kas viegli šūpojās katliņā, stūres mājas logā, pa kuru iespīdēja pilnam mēnesim līdzīgais topa lukturis.
— Iespējams, ka jums taisnība. Nebūs viegli bez jūras, — viņš nopūtās. — Un jūs, biedri Galeniek, vai atļauts taujāt, ko jūs domājat pasākt?
— O, man darīšanu atliku likām! Vispirms man tiešā ceļā jāaizskrien pie viena krodzinieka. Šis buržujs mani pagājušo reizi izmeta uz ielas. Ja vēl par nemaksāšanu, tad es nekā neteiktu. Bet par to, ka dziedāju «Pumpiņ rasa». Pat Cepurītis saka — tā ir revolucionāra dziesma. Nu, tagad šis man dziedās pavisam citu dziesmiņu! … Tad aizkāpšu ciemos pie Kvieša. Nolikšu kājas uz galda un teikšu: «Nu, patriota kungs, vai saprati, kas ir darbaļaužu vara?»
— Vulgāri! — Nordeķis pašūpoja galvu. — Paies vēl labs laiks, iekams jūs pats to sapratīsiet.
— Un kur man jāsteidzas? — Galenieks pasmīnēja. — Kamēr no Santaringas aizkulsimies līdz Rīgai, pa- gūšu izgudrot kaut ko daudz smalkāku, — Galenieks palaida stūres ratu, lai aizdedzinātu nodzisušo papirosu, bet tūdaļ atkal satvēra.
Durvīs stāvēja kapteinis.
Ne vārda nebildis, Vilsons izrāva papirosu no Galenieka zobiem. Nikni samīdīja ar kāju.
— Biedri kapteini, kāpēc jūs neguļat? — Nordeķis nedroši vaicāja.
Vilsons neatbildēja.
— Kurss? — viņš noprasīja.
Nordeķis ziņoja.
— Pie velna šo kursu! Galeniek, uz labo, pie kantes! Līdz bortam, es teicu, — Vilsons pats ieķērās stūres ratā un ar tādu spēku pagrieza to, ka spieķi nozibēja vien. — Tas vairs nav kuģis, bet īsts karuselis! Te griež pa kreisi, te pa labi, te brauc turp, te atpakaļ…
— Kas noticis?
— Nekas nav noticis. Mēs ejam uz Rīgu.
— Uz Rīgu, biedri kapteini? — nesaprata Galenieks.
— Bet mēs taču nolēmām …
— Daudz ko jūs nolēmāt! Kaķim uz astes! Lieciet aiz auss!
Vilsons aprāvās. Kas ar viņu pēdējā laikā noticis? Prāta nemaz vairs nav, mēle kļuvusi vaļīga kā tādam zaļknābim, — kas uz sirds, to tūlīt izkliedz visai pasaulei.
— Biedram Drēziņam varbūt pamats tā rīkoties, — viņš piebilda, gribēdams mīkstināt savu aso izlēcienu.
— Pamats?! Kas viņš tāds, ka viņam pamats?! Mēs lemjam, bet šis spļauj mums ģīmī! Numurs neies cauri! Vai tā ir mūsu vara vai viņa personīgā diktatūra?
— Stūres ratu! — Nordeķis sauca nopakaļ satracinātajam Galeniekam.
— Lai griež, kas grib! — Galenieks atcirta. — Es viņam neesmu nekāds vergs.
Nordeķis paraustīja plecus un, satvēris stūres ratu, izlīdzināja kursu. Viņš bija gaidījis, ka kapteinis nikni uzbrēks matrozim. Vilsona klusu ciešana nozīmēja, ka viņš vienis prātis ar Galenieku.
— Atvainojiet, biedri kapteini… — Nordeķis iesāka.
— Jūsu nolaizītās frāzes man šitik tālu, •— Vilsons norūca. — Te nav smalku dāmiņu salons, bet kārtīgs kuģis.