— Un tāpēc Drēziņš šoreiz pareizi darījis, ka nav ikvienam prasījis padomu. Esmu priecīgs, ka «Tobago» dodas tiešā ceļā uz Rīgu …
— Jums prātā tikai jūsu Alīse, jeb kā tur to brēkuli galu galā nokrustīja … Gan jau pagūsiet piespiest to pie savas mīlošās tēva krūts! Bet man kuģa krava svarīgāka par jūsu autiņiem, skaidrs?! Vienalga, kāda vara, bet par kravu atbild kapteinis, un tā man jānogādā Santaringā! Ja Drēziņš to nesaprot, tad jums, kā stūrmanim, gan derētu to biežāk atcerēties …
— Kapteinis vispirms atbild par kuģi.
— Un tāpēc drīkst rīkoties aiz viņa muguras? Neap- spriesties, bet nakts laikā uzcelt no gultas un ta vienkārši pavēlēt…
— Neņemiet ļaunā, biedri kapteini, es, tāpat kā jūs, domāju, ka Drēziņam bija svarīgs iemesls nerēķināties ar jūras etiķeti. Labāk, lai kravas saņēmēji paliek bez kravas nekā mēs bez kuģa.
— Jums tā liekas? — jau gluži normālā balsī vaicāja kapteinis Vilsons.
Kviesim miegs nekad nenāca pirms vieniem diviem. Pat labos laikos. Kur nu vēl tagad? Mutē no daudzajiem smēķiem jau bija sāja garša. Sis papiross būs pēdējais, tad viņš liksies gulēt.
Kviesis noraudzījās pakaļ dūmu strūklai. Neapgaismotajā kajītē tā likās gluži balta. Balta un taisna kā ceļš, kas pamazām kļūst plašāks. Cik labi, ka Alīsiņa ir tepat uz kuģa! Nekas viņu vairs nesaista ar Latviju — ne ģimene, ne īpašums. Viņš sevī juta pietiekami daudz jaunības spēka, lai atrastu Santaringā otru dzimteni…
Kuģa korpuss nodrebēja. Kviesis piesteidzās pie loga. Viņam šķita, ka viļņi sagriežas un maina virzienu. Nē, jūra stāvēja uz vietas. Kviesis saprata. Sagriezās kuģis. Tā deguns virzījās projām no Santaringas. Pēkšņi, bez brīdinājuma, pat bez sapulces. Tam varēja būt tikai viens iemesls — Drēziņš izpratis viņa telegramu. Sapratis, ka Santaringā spēlīte būs zaudēta.
Tagad zaudēta viņa spēle. Griezās ne tikai «Tobago». Sagriezās visa dzīve, viņa dzīve. Sirds pārstāja strādāt. Vajadzēja pieķerties galdam. Kuģis maina kursu. Santaringu vairs nesasniegt. «Tobago» vairs neatgūt. Pamazām sirds sāka atkal pukstēt. Vāji, ar pārtraukumiem. Asinis atkal riņķoja. Līdz ar dzīvību atgriezās cerība. Vāja, tomēr cerība. Jāaprunājas ar Alīsi. Tūlīt pat. Arī viņas dzīslās plūst Kviešu asinis …
— Alīsiņ, mums jāaprunājas, — šo teikumu Kviesis atkārtoja kā lūgsnu. Atkārtoja tik ilgi, līdz Alīse pamodās. Ar roku viņa aizsargāja acis pret žilbo gaismu. Aiz plakstiem vēl glabājās sapnī redzētā Huānas sala.
Alīse cīnījās ar miegu. Ar sapņa baismīgajiem murgiem.
— Es nevaru … negribu … pēc visa, kas noticis, — viņa elsoja. — Huānas sala! Līdz mūža beigām neaizmirsīšu šo drausmīgo vārdu! Kurš tēvs būtu to darījis? … Tu zināji, ka es viņu mīlu, un tomēr…
Alīses noskaņa pagāja Kviesim secen. Viņš svīda. Viņš' uztraucās. Viņš jutās kā grūtā veikalnieciskā apspriedē. Viens neuzmanīgs vārds, un bankrots durvju priekšā.
— Pārups… Tas ir viņa padoms. Viņš bija mani kā apbūris kopš tā brīža, kad lūdza tavu roku.
Tēva lietišķais tonis galīgi uzmodināja Alīsi.
— Nevis viņš bija tevi apbūris, bet viņa nami…
— Jā, jā, tā ir, atzīstos. Esmu bijis tev slikts tēvs, Alīsiņ. Bet, paldies dievam, no Pārupa esam tikuši vaļā. Tagad viss mainījies, tagad būšu cits cilvēks.
— Tu?
— Ja, es tagad saprotu, ka gandrīz butu tevi padarījis nelaimīgu. Pret savu gribu, Alīsiņ, tici man. Es toreiz vēl nezināju, kas Drēziņš par cilvēku. Viņš ir tik laipns, tik izpalīdzīgs, un, pats galvenais, viņš tevi mīl…
Alīse uzrausās sēdus. Mēģināja kaut ko saskatīt tēva vaibstos.
— Kas ar tevi noticis?
— Vai tad nezini. Viņi pagriezuši «Tobago» uz Rīgu. Alīsiņ, mums kaut kas jādara …
Alīse paraustīja plecus.
— Nezinu. Viņš vairs nav tāds kā vakar.
— Alīsiņ, atjēdzies! Par ko tu runā … Ak tā, tu par Pāvilu … Nekas, meitin, to visu var vēl labot.
— Labot?
— Nu, pateikt viņam, ka esmu ar mieru. Lai paņem kuģi… kā tavu pūru … Santaringā nosvinēsim kāzas.
Alīse izbrīnā uzlūkoja Kviesi.
— Tu būtu ar mieru dot mani viņam?… Komunistam? … Cilvēkam, ko tu ienīsti un nevari neienīst?
— Bet ko tad lai dara, Alīsiņ? Jātiek uz Santaringu! Kuģim japaliek ģimenē! … Kuģis — tā ir mana dzīve … Vai maz dzirdēts, ka jāsamierinās ar nevēlamu znotu? Tu taču saproti mani?
— Jā, es saprotu. Man tevis žēl.
— Nu, kaut vai aiz žēlastības, vienalga … Vai tu daudz jautātu, kāpēc viņš tevi ņem? Ja mīl, tad lepnumam nav vietas. Tu runāsi ar viņu?
— Un tad? Tam nav nekādas jēgas. Viņš negribēs. Un, pat ja viņš būtu ar mieru, ko teiks komanda? .. .
— Viņš būs ar mieru, viņš nedrīkst nebūt ar mieru. Tā ir mūsu vienīgā cerība. Viņš tev parādā dzīvību, viņam nav tiesības atteikt. Un ar komandu gan jau viņš tiks galā… Apģērbies, Alīsiņ! Tev tūlīt jāiet pie viņa! … Nē, labāk tāda pati, kāda esi .. .
— Prece caurspīdīgā celofānā apvalkā, — nomurmināja Alīse.
— Ko tu teici?
Alīse neatbildēja. Viņa raudāja.
— Neraudi, ej taču! — skubināja Kviesis. — Nē, tā ir labi, raudi vien! Saraudātas acis iespēj vairāk par vārdiem.
— Nekur es neiešu, — teica Alīse. — Ja gribi, ej pats.
Svadrups nezināja, ka lēmums mainīt kursu pieņemts bez komandas piekrišanas — arī uz pirmo sapulci neviens nebija viņu aicinājis. Viņš tikai zināja, ka kuģis nedodas uz Santaringu. Tas dodas uz Latviju. Uz Latviju, kur vadoņa vietā tagad saimnieko visādi cepurīši. Tad jau labāk peldus prom uz Ameriku. Vai nolaist dibenā visu kuģi. Uz Kviesi vairs nav ko cerēt. Lai kaut ko izdomātu, vajadzīgs pavisam cits nags. Tāds nags bija Pārupam.
Ilgi bungot Svadrupam nenācās. Kopš vakardienas Pārups nebija aci aizvēris. Soļoja pa cietumu un kala atbrīvošanas plānus. Tad atkal stāvēja pie iluminatora un stingi raudzījās tālē. Tālē, kura slēpa necaurredzama tumsa. Kura palika nesasniedzama. Kamēr viņš te bija ieslodzīts. Kamēr augšā pie varas Drēziņš.
— Pārupa kungs!
— Velns parāvis, kur jūs tik ilgi bijāt?! Kas notiek ar kuģi? Uz kurieni braucam?
— Viss pagalam. Kvieša kungs nosūtīja telegramu, un viņi nolēma neiegriezties Santaringā.
— Nolādēts muļķis! Viņš mums visiem kapu rok … Tad viņi kravu nemaz neaizvedīs?
— Nebūt ne! Viņi pilnīgi prātu zaudējuši! Tiešā ceļā skries pie boļševikiem.
— Sātans! To nedrīkst pieļaut! Tad mums beigas! Pārups mētājās pa šauro telpu. Domāja un nespēja
nekā izdomāt. Mirkli valdīja nospiedošs klusums. Tad viņš iekliedzās. Tik skaļi, it kā justos saimnieks uz kuģa.