' — Degvielas mums diezgan, — Svadrups pārprata, bet tūdaļ apjēdza: — Labi, Pārupa kungs! Tiks izdarīts, Pārupa kungs! Mēs vēl parādīsim šiem kangariem!
— Jānokļūst Santaringā. Katrā ziņā jānokļūst, saprotiet!
Mašīntelpā negaidot ieradās Svadrups.
— Gurķojaties, ko? — viņš norūca. — Šurp žurnālu!
Augusts demonstratīvi iebāza rokas kabatā. Antons
pasteidzās izpildīt pavēli. Viņa acīs Svadrups joprojām bija priekšnieks. Tikko sējums nogūlās galvenā inženiera priekšā, tas ar vēzienu ielidoja kaktā — apjukumā Antons mašīntelpas sardzes žurnāla vietā bija paķēris Augusta grāmatu.
— Izlaidušies bez manis kā pēdējie teļi! — lamājās inženieris. Viņš atšķīra sardzes žurnālu. — Vienpadsmit mezgli! Kauns un negods! Tā ir, kad nejūt stingru dūri. — Svadrups bija sev cieši nosolījies izturēties miermīlīgi, tomēr raksturs un profesionālais gods ņēma virsroku.
Citā reizē Augusts būtu pratis aizstāvēt sevi un savu grāmatu. Citā reizē Antons būtu bikli paskaidrojis, ka kopš pagrieziena «Tobago» iet pret vēju. Citā reizē Svadrups būtu pats to sapratis. Citā reizē motoristi būtu pabrīnījušies par inženiera negaidīto ierašanos darbā. Tagad viņus nodarbināja pēkšņā kursa maiņa. Kuģis pagriezies vismaz par 180°. Bet kāpēc? Vai kāds ārkārtējs atgadījums piespiedis kapteini stūrēt tieši uz mājām? Tad taču Drēziņš būtu nācis aprunāties, sasaucis sapulci. . .
Ilgi minēt nenācās. Mašīntelpā iebruka Galenieks.
Kontrrevolūcija! — viņš kliedza. — Drēziņš neļauj braukt uz Santaringu. Grib mūs nomērdēt badā.
— Laikam aizmirsis, ka kuģis nav viņa, bet mūsu, teica Augusts. — Pat juras laupitaji notur kara apspriedes.
Antons klusībā viņam piekrita, tomēr mēģināja aizstāvēt Drēziņu.
— Es gan nebūtu rīkojies pats ar savu prātu, — viņš teica. — Bet viņš taču komisārs. Mēs viņu ievēlējām un …
— Tu nepļurkšķi, antiņ. Ievēlējām un tūlīt izvēlēsim ārā. Aiziet, zēni!
Augusts sekoja viņam. Antons brīdi svārstījās, tad arī kāpa uz augšu.
Svadrups viņus neaizturēja.
Jau divas stundas Kurta dungriņi skalojās aiz kuģa. Ilgāk atstāt tos iekšā nedrīkstēja, citādi okeāna sāls izmazgās ne tikai traipus. Viļņi sadriskās audeklu lupatu lēveros. Kurts nesekoja Galeniekam, bet devās uz kuģa pakaļgalu.
Bikšu izvilkšana sagādāja negaidītas grūtības. Tauva bija gluma kā zutis un izslīdēja no rokām. Kurts neatlaidās. Beidzot uzcēla dungriņus uz klāja. Izplatījās uzbāzīga smaka. Pretīga, tomēr labi pazīstama. Kurts saprata, ko ož pēc naftas.
Saprata un jau trauca pa klāju. Pie tuvākās lūkas apstājās. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vienā paņēmienā nobrauca gar margām lejā. Pieliecās un pa vārpstas tuneli skrēja uz mašīntelpu.
— Biedri! — Kurts centās pārkliegt dunoņu. — Biedri!
Viņu sadzirdēja. No ejas atzarojuma iznira bocmanis. Aizsprostoja ceļu.
— Kas lēcies?
— Degviela izplūst!
— Nu un?
— Jāatrod defekts! Citādi lidz Rīgai netiksim.
— Tad brauksim uz Santaringu, vai tev nav vienalga?
Kurtam uzausa gaisma.
— Jūs … jūs tīšu prātu sūknējat naftu ārā?!
— Netaisi muļķības, Kurt, — bocmanis saķēra matroža elkoņus. — Amerikā dzīvosi, cepuri kuldams.
Kvieša kungs neskoposies, dabūsi gratifikāciju, kļūsi par bocmani… Padomā! Kas tev Rīgā meklējams? Pats taču allaž saki, ka tev nav dzimtenes.
— Nav tiesa. Varbūt kādreiz… — Kurts lēnām teica. — Bet kopš vakardienas man ir dzimtene. Laid! — viņš izrāvās no bocmaņa tvēriena.
' — Ko tur tik daudz! Zvel! — sauca Svadrups.
Bocmaņa rokā pazibēja liels nazis. Tas ķēra tukšumu. Kurts jau atradās vārpstas viņā pusē. Cīnīties nozīmētu zaudēt laiku. Laiks bija degviela. Bez degvielas līdz Rīgai netikt. Viņam jātiek līdz mašīntelpai. Pie biedriem! Kurts skrēja uz priekšu. Blakus griezās skrūves vārpsta. Trakā ātrumā. Kļūmīgs solis, un tā samals. Kurts neskatījās pa kreisi. Arī pa labi neskatījās. Bet tur no iedobuma iznira Svadrups. Ar triecienam paceltu stellatslēgu.
Kurts saļima. Pār pieri plūda kas silts un lipīgs. Asinis. Nē, tā ir nafta, kas izplūst un izplūst. Nafta ir kuģa asinis. Tā nedrīkst izplūst. Nedrīkst! Jāapstādina, vai arī kuģis apstāsies.
Kurts atvēra acis. Kā caur sārtu miglu ieraudzīja pār viņu noliekušos bocmaņa stāvu. Viņš sasprindzināja pēdējos spēkus. Kājas spēriens ķēra bocmani pakrūtē. Tas zaudēja līdzsvaru, atsitās pret sienu.
— Turi viņu! — kliedza Svadrups.
Par vēlu. Kurts jau bija garām.
«Tobago» devās uz mājām. Rīt pirmo reizi šajā braucienā saule izkāps no okeāna priekšvadņa pusē. Noguris Drēziņš pagriezās uz sāniem. Ar galvu ierakās spilvenā. Kaut kas traucēja. Bārdas rugāji. Jau atkal izauguši. Visu dienu nav bijis neviena brīva mirkļa. Daudz kas palicis novārtā, ne tikai skaistuma kopšana.
Alīse. Vai tomēr nebūtu bijis labāk aprunāties ar viņu? Tagad, kad Kviesis zaudējis, kad telegrama vairs neapdraudēja «Tobago» likteni, Drēziņš spēja domāt par Alīsi bez dusmām… Vai toreiz, nīkdams tunelī bez maizes, bez ūdens, viņš nebija iedomājies, ka Cepurītis nodevis viņu? Bet izrādījās, ka motorists smagi saslimis. Pats taču vēl nesen bija teicis, ka cilvēkam jātic. Vai
Alise nav cilvēks? Lai Kvieša meita, bet tomēr cilvēks. Drēziņš atcerējās visu, ko Alise darījusi viņa labā, un pēkšņi ļoti gribējās ticēt, ka viņa nav zinājusi, kādi nelietīgi nodomi slēpušies aiz nevainīgās telegramas.
Ja nebūtu Alīses, viņš tagad atrastos Huānas salā. Kuģis turpinātu ceļu uz Santaringu. Tagad «Tobago» brauc uz dzimteni. Bet Alīse? Vai arī viņai tā būs dzimtene? Šorīt viņa bija teikusi, ka paliks Santaringā … Prāts atkal kļuva nemierīgs. Cīņa par kuģi tikpat kā galā. Jāuzsāk cīņa par cilvēku. Cīņa par Alīsi būs grūta. Grūta un gara. Vēl garāka par atstatumu, kas jāveic kuģim. Nepietiek ar to, ko Alīse darījusi. Tas darīts viņa dēļ. Ceļš uz jauno pasauli jānostaigā apzināti.. .
Durvis atsprāga. Vienā mirkli kajītes telpa bija stāvgrūdām pilna. Drēziņa priekšā stāvēja visi tie, kas savā laikā bija ielauzušies šajā kajītē, lai prasītu Pārupam norēķinus. Netrūka neviena. Karstgalvis Galenieks. Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem. Sapņotājs Augusts. Vallija, kura nevienam nav paradusi griezt ceļu. Pat mazais Zigis. Pat uzticamais biedrs Cepurītis. Visi runāja cits caur citu.
— Pietiek! — Galenieks kliedza. — Pietiek komandēt vienam! Ja jau padomju vara, tad ievēlēsim kārtīgu padomi. Kā tā lems, tā būs. Tad manis pēc ne tikai uz Rīgu, tad dragājam kaut vai tiešā ceļā uz Kamčatku!
— Labi! — Drēziņš pēkšņi teica.
Viņš bija sapratis ko ļoti svarīgu — nevis dusmoties, bet priecāties vajag. Ja biedri atrodas šeit, tad tā ir uzvara. Šodienas uzvara pār vakardienu. Viņus satraukusi nevis kursa maiņa, bet kaut kas cits. Kopš vakardienas uz kuģa radies jauns spēks. Spēks, kas saliedējis šos dažādos, atšķirīgos cilvēkus. Spēks, kas liek apdomīgajam Cepurītim soļot vienotā frontē ar nesavaldīgo Ga- lenieku. Spēks, kuru parasti dēvē par kolektīva spēku. Un tas ir labi! Arī tad, ja pašu kāds vilnis pēkšņi noskalotu no klāja, arī tad viņi atradīs pareizo kursu.
— Labi, — viņš vēlreiz pateica.
Galenieks pārsteigti apklusa. Un Drēziņš jau pavisam mierīgi ņēmās skaidrot, kādas lamatas Kviesis bija viņiem sagatavojis.
— Vai nu gluži tā būtu bijis? — sacīja Vallija. — Viņš, protams, ir blēdis, bet kaut ko tādu . .. Uz mata kā romānā.
— Ko tu sajēdz no romāniem? — Augusts apvainojās. — Tur viss notiek kā īstenībā. Esmu visādus lasījis, bet tik traku kombināciju nespētu izgudrot pat Fan- tomass.