19
Skatiens pārslīdēja kajītei. Iespaidi uzbruka līdzīgi palu ūdeņiem. Spuldze ar rozā abažūru. Plauktiņš ar grāmatām. Tautiski aizkari kojas priekšā un arī pie iluminatora, kura melno apli pāršvīkoja divi starmetēju kūļi. Blakām karājās kleita. Kleita. Kāpēc uz kuģa kleita?
Aiz kajītes plānās sienas šļakstēja viļņi. Viļņiem jāšļakst — citādi tie nebūtu viļņi. Šļakstoņa iemidzināja. Alīse pievēra plakstus — tikai uz īsu mirkli. Tūdaļ vilnis pārvērtās sienas pulksteņa svārsteklī. Te tas attālinājās, te tas tuvojās. Un šūpojās, šūpojās. Vienmuļā ritmā. Turp un atpakaļ. Citādi apstātos pulkstenis. Bez kustības apstātos visa dzīve …
Domas jaucās. Alīse piespieda sevi atvērt acis. Viņa nedrīkstēja aizmigt. Viņa pašlaik centās izprast savu dzīvi.
Viņas dzīve — tas nebija okeāns, viļņi. Tā bija rāma upe, kas plūda pa taisnu gultni. Rūpīgi nostiprinātie krasti neļāva izrauties, lai kā arī gribētos. Vienīgi gluži neparedzēti pali varētu tos pārpludināt. Bet līdz šim allaž bija radusies jauna gultne — tikpat mierīga, tikpat labi sargāta. Pēc mātes pāragrās nāves tēvs aizsūtīja Alisi uz Šveici. Meiteņu licejā viņa visus šos gadus bija sapņojusi tikai par vienu — par brīvību. Celties, kad ienāk prātā, tērpties raibās, gaisīgās kleitās, nevis ienīstajā formā ar stērķelēto, balto priekšautu. Gribējās skraidīt pa mežu, kāpt kalnos, bet tai vietā nācās audzinātājas uzraudzībā promenēt aplī pa pilsētiņas apstādī
jumiem. Drīz riebās pat grāmatas. Tikai tāpēc, ka tajās greznojās pansionāta zīmogs — «piemērota labākās sabiedrības meitenēm». Viņa stundām ilgi, gaismodama ar kabatas lukturīti, lasīja zem segas visvisādus dēku stāstus. Bet pēc tam vēl tikpat ilgi sapņoja par bēgšanu, par bīstamiem piedzīvojumiem. Bēgt tomēr nevajadzēja. Talkā nāca karš. Atbraukusi vasaras brīvdienās paciemoties pie tēva, Alīse atpakaļ vairs netika — ceļš caur bumbās grūstošo Poliju bija slēgts. Bet arī savrupmājā Ausekļa ielā Alīse neatrada brīvību. Pulksten deviņos viņu modināja Erna. Vanna jau gaidīja. Ūdens tajā bija patīkami silts un noslēpumaini zaļš no priežu ekstrakta. Tad Erna atnesa peldmēteli. Istabā jau gaidīja izgludināti svārciņi un blūze, nospodrinātas kurpes. Pēc ģērbšanās sekoja frizēšanās. Ernas rokās suka ar cietajiem sariem mīksti slīdēja caur garajiem matiem. Alīse mīlēja savus matus. Viņai gribētos pašai tos sasukāt. Viņai nemaz nepatika, ka diena sākās ar Ernu un beidzās ar Ernu. Bet Alīse zināja, ka bez apteksnes nedrīkst. Reiz brālēns, kura galvā allaž izperinājās neprātīgas idejas, aizvilka Alīsi uz kādu kaktu ballīti. Tur viņa ieraudzīja Ernu. Apteksne aizrautīgi dejoja ar kādu puisi. Puisim nebija kaklasaites. Viņš bija sakarsis, viņa sviedrainā roka ar melnumu zem platajiem nagiem cieši gulēja uz Ernas smalkā ziloņkaula krāsas tērpa. Uz Ernas? Uz viņas tērpa! Tērps bija slepus patapināts no Alīses lielā drēbju skapja. Alīsei sanāca dusmas. Viņa pati nezināja, par ko, — par to, ka kleitu tagad vajadzēs nodot ķīmiskajā tīrītavā, par to, ka Erna pat neatskatījās, vai par ko citu … Ziloņkaula krāsas tērpā Erna izskatījās kā īsta jaunkundze. Alīse uz brīdi mēģināja iedomāties viņu kā kundzi un sevi kā istabmeitu. Varbūt arī viņa tad dejotu tik aizrautīgi, ka aizmirstos visa pasaule. Bet viesībās pie ministru kundzēm un ballēs virsnieku klubā neviens nekad neaizmirsās. Te viss bija aprēķināts — katrs vārds, katrs smaids, katra kustība. Lai justos brīvāk, Alīse labprāt lāva sevi pacienāt ar vienu otru glāzīti. No tā kļuva vismaz jautri. Bet no rīta sāpēja galva. Nemaz negribējās atvērt acis. Viņa tāpat zināja, ka pie gultas stāv Erna ar japāņu rīta tērpu rokās, ka gaida vanna, ģērbšanās, brokastis kopā ar tēvu, pastaiga pa veikaliem, bet vakarā atkal viesības. Tikai nespēja atcerē
ties, kur šoreiz. Galva bija tukša. Un arī dzīve likās tukša. Tukša līdz nejēdzībai.
Tad Alīse uzzināja, ka tēvs pošas uz Ameriku. Lūk, necerēta izdevība izrauties no ieraduma žņaugiem. Tēvs gan centās atrunāt, brīdināja no zemūdeņu uzbrukumiem, no mīnām, vētrām, bet tieši tas taču vilināja. Vilināja arī tālais krasts, svešās pilsētas, ļaudis. Un pirmās dienas viņa uz kuģa jutās gandrīz laimīga. Vispirms tāpēc, ka te nebija Ernas. Tēvs, protams, taisījās ņemt apteksni līdzi, bet Alīse nepiekāpās. Te viņa pati cēlās, pati ģērbās, pati sukāja matus. Te nebija ne veikalu, ne saviesīgu vakaru, ne tūkstoš citu nieku, no kuriem sastāvēja viņas dzīve Rīgā. Uz kuģa Alīse jutās brīva. Tikpat brīva kā mūžam nemierīgie viļņi, kas nāca nez no kurienes un vēlās nez uz kurieni. Tā bija īsta dzīve.
Nē, īsta dzīve tā tomēr nez vai būs. īsta dzīve tā varbūt bija kapteinim Vilsonam, kad tas stāvēja komand- tiltā un nosprauda kuģa kursu. Matrozim, kas ar šļūteni skaloja klāju. Motoristam, kas izbāza galvu no mašīn- telpas lūkas, lai īsu brīdi ieelpotu dzestru gaisu. Kuram katram uz kuģa, tikai ne viņai.
īstā dzīve varbūt sāksies tad, kad viņa apprecēs Pār- upu. Alīse vēl lāgā nezināja, vai viņa to precēs vai neprecēs, tāpat kā nezināja, vai tas viņai patīk. Pārups bija izskatīgs — toreiz Preses ballē Alīse to bija ievērojusi, vēl pirms viņus iepazīstināja. Viņš labi ģērbās, labi uzvedās, teicami dejoja. Viņš prata sacīt jaukus komplimentus. Reizēm tie izklausījās pārāk skaisti, un tad Alīsei uzmācās tāda pati sajūta, kā iebaudot pārliecīgi saldu un lipīgu liķieri. Pats Pārups nekad nedzēra liķierus — tikai konjaku un šampanieti, toties pamatīgi. Viņš varēja to atļauties, viņam piederēja trīs ienesīgas mājas Marijas ielā. Šie nami bija tā apbūruši tēvu, ka viņš lāgā pat neapvaicājās, vai Alīse ir ar mieru. Galu galā — ar ko Pārups sliktāks par viņas pārējiem pielūdzējiem? Tas, ka viņš dzērājs, varbūt tieši labi. Sēdēs restorānos vai kavēs laiku viesiem — tādiem pašiem žūpām kā viņš. Un pašai būs pilnīga brīvība … Brīvība, bet kam? Tām pašām pastaigām, iepirkumiem veikalos, apciemojumiem pie draudzenes, pirmizrādēm un ballēm? Nē, arī tā tomēr nebūs īsta dzīve!
īsta dzīve, īsta dzīve… It kā Alīse zinātu, kāda tā ir.
Viņa tikai reizēm iztēlojās, kādu to gribētu. Jau pa pusei miegā grimdama, viņa nodevās neskaidriem sapņiem. Citādi kā par sapņiem to nevarēja saukt — pārāk nereālas bija Alises domas. Viņa centās iedomāties, ka «Tobago» nepieder tēvam, ka viņa bez kapteiņa ziņas uzlavījusies uz kuģa un paslēpusies tilpnē, ka Santaringā nāksies pārdot saderināšanās gredzenu, lai samaksātu par istabu un uzturu pirmajai nedēļai. Tālāk Alises fantāzija nesniedzās. Viņa nespēja pat aptuveni iztēloties, kas būs pēc tam. Tādēļ viss turpmākais rādījās kā mūžamežs, pilns nezināmu briesmu un grūtību. Alīse šaubījās, vai viņai pa spēkam vienai lauzties caur tumšo biezokni. Noģida tikai, ka aiz tā sākas brīvība, īstā dzīve.
Grūti bija izprast dzīvi. Alīse vairs nemēģināja to izprast. Viņa gurdeni ļāvās viļņu vienmuļās šļakstoņas aijām. Miegā mūžamežs pārvērtās par īstenību. Tas bija liānām aizaudzis, necaurejams, baismīgs. Nez no kurienes Alīsei pēkšņi bija gadījies cirvis. Viņa cirta un cirta. Jātiek uz priekšu, jākustas, citādi apstāsies dzīve. Delnas pārklājās tulznām, tās neganti sāpēja. Sāpēja līdz asarām. Cirvis izkrita no rokām, viņa padevās. Negaidot koks salīgojās un apgāzās ar lielgabalšāvienam līdzīgu būkšķi.
Alīse pamodās. Brīdi viņa gulēja klusi, pūlēdamās aptvert, vai tikai nav nosapņojusi šāvienu vai arī tāds tiešām nodārdējis. Iesāka kaukt trauksmes sirēna. Tātad tomēr kaut kas noticis. Alīse atmeta segu, uzrausās sēdus, uzvilka rīta tērpu. Bet piecelties vēl nepiecēlās. Šāviens, sirēna, soļu trauksmainā clipoņa virs galvas, pavēles, kuras izkliedza tik labi pazīstamais kapteiņa Vil- sona bass, — tas viss labi iederētos viņas sapņu valstībā. Nu pēkšņi miglainie sapņi pārvērtušies taustāmā īstenībā, no kuras viņu šķīra vairs tikai plānais kojas aizkars …
Kad atvērās kajītes durvis, Alīse neviļus sarāvās. Caur aizkara spraugu viņa ieraudzīja asiem rugājiem klātu, iekritušu seju, drudžainas acis. Komandas loceklis tas nebija. Tas nāca no svešas pasaules, no turienes, kur sprāga šāviņi un vaidēja sirēnas. Alīse sarāvās vēl mazāka. Svešinieks iedvesa bailes, viņā iemiesojās visas tās nezināmās briesmas, kas uzglūnēja aiz aizkara, dzīves mūžamežā.
Svešinieks metās pie galda, paķēra ūdens karafi, sāka dzert. Alīse nekad nebija iedomājusies, ka cilvēks var tā dzert. Kamēr neizprotamais cilvēks dzēra kā izslāpis zvērs, seja kļuva arvien cilvēciskāka. Acīs izdzisa šaudīgās, neprātīgās liesmiņas, vaibsti atmaiga. Nu tā jau bija gluži cita seja, tā vairs nešķita tik biedējoša. Novājējusi, tumšām ēnām zem acīm, divām ciešanu rievām ap lūpām. Viņš arvien vēl dzēra. Lāses tecēja pa zodu kā nevarīgam bērnam, un Alise pamazām atguva drosmi.
Cilvēks beidza dzert un paraudzījās apkārt. Atkal seja rādījās savādāka nekā pirms brīža. Atklāta, vīrišķīga. Ja ne bārdas rugāji, tad saules brūninātie, enerģiskie vaibsti droši vien izskatītos gluži pievilcīgi.
Alīse strauji atbīdīja aizkarus, piecēlās. Bailes viņa neizjūta nekādas.
— Ko jūs meklējat manā kajītē? Ko jums te vajag?
Cilvēks neatbildēja. Lēnām, pavisam lēnām nolika
karafi vietā, it kā tas patlaban būtu galvenais. Jā, pašpaļāvības viņam netrūka. Pēkšņi dzidrās acis izpletās, satumsa. Sekodama viņa sasprindzinātajam, trauksmes pilnajam skatienam, Alīse pamanīja uz naktsskapīša savu zelta rokas pulksteni.
— Divpadsmit. . . tikai divpadsmit! Bet manējais rādīja jau vēlu nakti, — viņš teica.
Balsī izskanēja tāds bezgalīgs pārsteigums, ka Alīse apmulsa. Viņa pat aizmirsa, ka iebraucējs nav neko paskaidrojis. Likās, daudz svarīgāk izkliedēt viņa nesaprašanu.
— Mēs taču braucam uz rietumiem. Katru dienu zaudējam vienu stundu.
— Uz rietumiem? — svešais paspēra soli uz priekšu.
— Uz Santaringu. Vai tad jūs to nezinājāt?
— Tik tālu? Vecais … — viņš sastomījās. Vārdi paklupa pret neredzamu šķērsli, un viņš apklusa.
Trauksmes sirēna beidza kaukt. Kādu brīdi starp viņiem iegūlās nepanesams klusums, pārtraukdams dīvaino sarunu. Kad Alīse grasījās atkārtot jautājumu, durvis satricināja steidzīgi klauvējieni.
Alīse paskatījās uz durvīm, paskatījās uz svešinieku. Viņa acis bija mierīgas, pavēlošas, gandrīz hipnotizējošas. Vēl nebija par vēlu atvērt, neiedziļināties mūžamežā, turpināt soļot pa gaišo, tēva ienākumu bruģēto ceļu. Un tomēr viņa paklausīja svešinieka acīm. Neattaisījusi durvis, vaicāja:
— Kas tur ir?
— Es, radiotelegrafists Arturs …
Trauksmes laikā radiotelegrafista vieta ir pie aparāta. Kuģi var torpedēt. Tādā gadījumā no savlaicīgi raidītā SOS signāla bieži vien atkarīga komandas dzīvība. Arturs to zināja. Tomēr viņš šai brīdī atradās nevis savā postenī, bet pie Alīses durvīm. Vainīga bija kāda fotogrāfijā. Visiem jūrniekiem pie sienas karājās skaistu sieviešu ģīmetnes. Ja nebija savas meitenes, mēdza piespraust kādu aktrisi. Arturs savu ideālu pirms gada bija izgriezis no «Atpūtas». Fotoattēls rādīja smaidošu meiteni baltā sporta kreklā, īsās, baltās biksītēs, ar tenisa raketi rokā. Tikai daudz vēlāk Arturs uzzināja, ka šis modernais, baltais eņģelis ir viņa darba devēja meita. Alīses kajītes durvis bija no bieza ozolkoka, bet Arturs redzēja tām cauri. Redzēja viņas gaišos, viļņainos matus, liego, skaisto seju. Šīs sejas dēļ viņš bija gatavs aizmirst savus radiotelegrafista pienākumus. Ja vajadzēs, arī daudz ko vairāk.
— Jūs vēl te, Alīses jaunkundz? … Ejiet ātrāk pie glābšanas laivas … Kas var zināt, vācu zemūdene …
— Tūlīt iešu … Paldies, Artur, mīļš paldies!
Soļi attālinājās.
— Nekavējoties uz glābšanas laivu! — teica svešais. Viņa vārdi skanēja kā pavēle.
— Un jūs?
— Man tur nav ko iegūt un te nav ko zaudēt. Bet labāk, lai mani neredz. Vai jūs nevienam neteiksiet?
— Labi, palieciet, — vairāk nekā Alīse neteica.
Viņa izvilka no kojas apakšas korķa vesti, uzmeta
svešajam pēdējo pētošo skatienu un izgāja. Aizslēdza durvis. Viņa pati vēl nezināja, ko tālāk darīs. Katram gadījumam iebāza slēdzeni kabatā.
Kapteiņa Vilsona platā seja atgādināja sašvīkātu navigācijas karti. Vēja ģērētajā ādā gadi un rūpes bija ievilkušas neskaitāmas līnijas, it kā ar smailu zīmuli iezīmēdamas visus kursus, kurus izbraukājis matrozis Vilsons, stūrmanis Vilsons un kapteinis Vilsons. Nu viņš jau turpat divdesmit gadus komandēja Kvieša rēderejas kuģus. Vispirms veco trīsmastnieku «Viesturs», kas tik ilgi pārvadāja kokus, kamēr pats tika sacirsts malkai. Tad piecus tukstošus tonnu lielo «Krimuldu». Kad Kviesis pārdeva «Krimuldu» un vēl citus novecojušos tvaikoņus, lai iegādātos jauno un moderno «Tobago», četri kapteiņi kļuva lieki. Vilsons nekad neaizmirsa, ka Kviesis izraudzījās tieši viņu. Un kā lai aizmirstu, kad rē- ders pats to vietā un nevietā atgādināja. Tādēļ nācās ne vienu reizi vien klusu ciešot samierināties ar otrās šķiras degvielu, kas īpašniekam sagādāja ietaupījumu, bet mašīntelpas vīriem raizes un nepatikšanas. Tādēļ nācās nīkt salonā līdz vēlai naktij, pacietīgi noklausoties vārdu burbuļošanā un korķu paukšķēšanā.
Ja komanda zinātu, cik kapteiņa formas tērpam reizēm liela līdzība ar sulaiņa livreju!
Komanda to nezināja. «Tobago» vīri varēja iedomāties veco Vilsonu tikai tādu, kāds viņš patlaban stāvēja uz galvenā klāja. Kājas plati izplestas, uz tām balstās masīvais korpuss. Sudrabota bārda. Zeltnagota kapteiņa cepure. Bargs, tālē vērsts skatiens.
Turēdama «Tobago» savu starmešu gūstā, vācu zemūdene lēni tuvojās. Ar vāciešiem kapteinim Vilsonam bija veci rēķini. Pirmajā pasaules karā viņš bija piedalījies kaujā pret vācu eskadru Monzundas jūras šaurumā un dabūjis peldēt uz krastu ar kontuzētu roku. Vēl šodien viņš uz to paļāvās vairāk nekā uz kuģa barometru.
Submarīna bija liela. Viens no tiem zemūdens kreiseriem, kādus hitlerieši īpaši būvēja tāliem sirojumiem. Pie lielgabala un ložmetēja stāvēja vīri bruņu cepurēs. Kapteinim Vilsonam gribējās lamāties, uzkliegt, lai piebrauc uzmanīgāk. Viņš to nedarīja. Kāda daļa vāciešiem gar bortu svaigo krāsojumu? Labāk nolaist fenderus. Nācās nolaist arī virvju kāpnes.
Pirmais «Tobago» klājā uzkāpa vācu flotes virsnieks. Pats pajauns, bet gaišā bārda kupla un spuraina. Nēsāt tādu prasīja šodienas jūras laupītāju tradīcijas, — jo garāka bārda, jo garāks reiss aiz muguras.
Citādi viņš izskatījās nevainojami. Formas tērps kā nupat gludināts. Misiņa pogas nospodrinātas līdz žilbumam. Viņam nopakaļ pa virvju kāpnēm uzrāpās četri automātiem bruņoti matroži. Pārlēca pāri reliņam. Ar mehānisku, ievingrinātu kustību pavērsa stobrus pret Vil- sonu un Nordeķi. Sastinga, gaidīdami komandiera pavēli.
— Nodzēst ilumināciju! — vācu kapteiņleitnants nikni izkliedza. — Laikam gribat saaicināt angļus?!