i Prožektors nodzisa. Vienlaicīgi izgaisa arī zemūdenes starmetēju kūļi. Melno kuģu starpā gulgoja tumša plaisa. Saspiestais ūdens kā rūgstošs alus izšāva baltu putu šalti. Tā apšļāca zemūdenes torni un spožām lāsēm teceja atpakaļ.
— Apsargāt raidstaciju! Uzmanīt komandu! Pārbaudīt kravu! — kapteiņleitnants izrīkoja savus vīrus. Tad viņš griezās pie kapteiņa Vilsona: — Palūgšu uzrādīt kuģa dokumentus.
: — Salonā varēsiet ieskatīties, — grumbuļainā vācu valodā noņurdēja Vilsons. — Tur atrodas arī kuģa īpašnieks Kvieša kungs.
«Tobago» salona iekārtojums nedarītu kaunu pat Kvieša savrupmājai. Grozāmi atzveltnes krēsli, apsisti ar mīkstu, sarkanu ādu. Sienas nišā pusapaļš dīvāns. Klavieres. Latviskiem kokgriezumiem izrotāta, milzīga bufete ar īpašām ligzdām pudelēm un smalkajai servīzei. Divi gumijkoki. Tas viss tālu pārsniedza kapteiņa Vilsona un pārējo kuģu virsnieku prasības. Bet Jēkabs Kviesis mīlēja ērtības. Viņa gaume šai gadījumā bija izšķīrēja. Lai pilnīgi justos kā mājās, Kviesis pašrocīgi bija piekāris lielu gleznu smagā, vecmodīgā zelta rāmī. Šī glezna viņam nozīmēja to pašu, ko ticīgajam svētbilde. Tā iemūžināja Kviešu rēderu dinastijas pirmo īpašumu — četrmastu barku «Turaidas Roze».
•Jēkabs Kviesis sēdēja ērtā pozā, pa pusei atgāzies krŠslā. Pat pidžamā, kurai pāri bija nevīžīgi uzmesti pelēki flaneļa svārki, viņš izskatījās kā cilvēks, kas zina, ko grib, un, par spīti sešdesmit mūža gadiem, vēl pilns enerģijas un tālejošu plānu. Sārtā, apaļīgā seja ar maisiņiem zem acīm rādīja, ka Kviesis reizēm spēj arī aizmirst veikalu, lai nodotos izpriecām, tīri cilvēciskām vājībām. Par vienu no šādām vājībām viņš uzskatīja mīlestību uz Alīsi. Tikko meita ienāca gaismas lokā, Kviesis pamanīja satraukto seju.
— Tu tāda bāla, Alīsiņ, — viņš bažīgi teica.
Alīse nervozi grozīja pirkstos savas kajītes slēdzeni. Pa ceļam viņa bija puslīdz nolēmusi pastāstīt tēvam par svešinieku. No tēva viņai līdz šim nebija noslēpumu. Bet tepat pie bufetes stāvēja Pārups.
— Bālums jūsu meitai piestāv, — viņš teica, atkorķēdams šampanieša pudeli. — Uz jūsu veselību, mana dārgā!
Viņš pacēla glāzi un maziem malkiem, ar baudu iztukšoja to. Kā pēc smagas piepūles, ar apmierinātu nopūtu iekārtojās dīvāna stūrī.
— Jūs atkal esat piedzēries, Ilgmar, — aizrādīja Alīse.
— Piedzēries?… — Pārups, jocīgi vaibstīdamies, uzlūkoja Alīsi caur glāzes stiklu. — Nebūt! Esmu tikai apreibis — no jūsu daiļuma, no šīs nakts piedzīvojuma, no mīlas… Un varbūt arī no šā dievišķā šķidruma':.. Vai jūs zināt, kāpēc Afrodīte bija tik burvīga? Tāpēc, ka izkāpa no šampanieša putām! …
Pārupa tonī bija kaut kas valšķīgs, nevīžīgs, gandrīz izlaidīgs, gluži kā dārgajā, bet sagumzītajā uzvalkā, kas brīvi apņēma slaiko augumu, gluži kā mazajās, melnajās ūsiņās, kas šķita pavirši pielīmētas sejai.
Alīse pastiepa Pārupam glāzi:
— Ielejiet man arī!
Atgāzusi galvu, viņa vienā paņēmienā izdzēra.
— Pirmīt tā pārbijos… Biju aizmigusi, un tad pēkšņi šī trauksme . ..
— Nav ko bīties, bērniņ. Pārmeklēs kuģi — un viss.
— Kajītes arī?
— Kajītes? Tā tik vēl trūktu! — Kviesis pasmīnēja. — Mēs taču nevedam angļu aģentus … Pārbaudīs kravu un pašķirs ceļu. Ieročus netransportējam, uz angļu koloniju nebraucam. Tīra manta šodien dod vislielāko peļņu. Jums, Pārup, nenāksies nožēlot kapitāla ieguldījumu.
— Peļņa? — Pārups atmeta ar roku. — Pret vienu jūsu cirtu, Alīses jaunkundz .. .
Kviesis apmierināti smaidīja. Dzīvē mīlestība nav galvenais. Tā var izgaist tikpat ātri, kā radusies. Tai nav paliekošas vērtības. Laulībai jābalstās uz paliekošām vērtībām. Paliekoša vērtība ir nekustamam īpašumam, Pārupa namiem. Bet kas vainas, ja Pārups turklāt vēl mīl Alīsi? Kviesim tas patika. Viņš arī mīlēja Alisi. Viņš nebija savtīgs cilvēks. Viņš allaž centās noslēgt veikalus, kas izdevīgi arī partneriem. Šis brauciens bija izdevīgs visiem. Alīse dabūs mīlošu vīru. Pārups dabūs sievu, ar kuru nav kauns rādīties jebkurā sabiedrībā. Jaunu, skaistu, smalki audzinātu, izglītotu. Un sievastēvu, kas neaizmirst savu bērnu labumu. Viņa rokās Pārupa nami dos ienākumus ne tikai no īres maksām. Tie palīdzēs vairot ģimenes pamatkapitālu." Šis brauciens vien to divkāršos, jo šoreiz «Tobago» neved svešas firmas kravu. Katra konservu kārba, katra sērkociņu kastīte, katra ola pieder viņam! Tajās ieguldīta visa viņa brīvā nauda līdz pēdējam santīmam. Un arī viss, ko Pār- upam izdevies izspiest no bankas pret trim hipotēkām. Jau Santaringā viņi būs krietni nopelnījuši — kara laikā cenas uztūkst ar katru dienu, mīnu riskam tagad pievienojās arī uzvija par zemūdeņu blokādes pārraušanu. Bet Rīgā viņi atvedīs pilnas tilpnes cukura. Šai deficīta precei noņēmēju netrūks. Jāmēģina tikai atgriezties uz ievārījuma sezonu, tad varēs stādīt savus noteikumus. Par iepirkšanas noteikumiem Santaringā Kviesis nebažījās •— svaiņa plantācijās cukurniedru bija atliku likām. Svainis bija patriots. Divas reizes nedēļā viņš brauca uz Santaringu un pildīja tur Latvijas konsula pienākumus. Bez tam svainim bija arī stipras ģimenes jūtas. Viņš mācēs novērtēt, ka vienīgās māsas meita mērojusi tālo un bīstamo ceļu, lai iepazīstinātu tēvoci ar savu nākamo vīru. Kā patriots un mīlošs tēvocis, svainis neatteiksies pārdot cukuru par pašizmaksas cenu. Pietika pareizināt šo cenu starpību ar kuģa desmit- tūkstoš kravas tonnām, lai secinātu, ka dzīve ir skaista. Un nākotne vēl skaistāka. Kviesis apmierināti smaidīja.
Smaidu nespēja nodzēst arī vācu kapteiņleitnanta ienākšana. Smaids vienmēr veicina labas attiecības. Pie apaļa galda ved tikai draudzīgas sarunas, torpēdas izšauj pa gabalu.
Pasmaidīja arī kapteiņleitnants. Salonā viņš negaidot no barga, nepieejama karavīra pārvērtās labi audzinātā cilvēkā. Pagājis garām Kviesim, kas bija piecēlies kājās, kapteiņleitnants vispirms noliecās pār Alīses roku:
— Kāds priecīgs pārsteigums! Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējis nevienu daiļā dzimuma pārstāvi.
— Tā ir mana meita, — pasteidzās iepazīstināt Kviesis, kas tīri pieklājīgi runāja vāciski. — Atļausiet iepazīstināt arī ar viņas līgavaini…
Bet Kviesim nenācās minēt virsniekam Ilgmara vārdu.
— Pārup!
— Fon Rīgner!
Pārups bija daudz dzēris. Viņš sirsnīgi kratīja kapteiņleitnanta roku. Tik ilgi, ka pašam sagriezās galva. Grīļodamies viņš aizvilka savu paziņu salona attālākajā stūrī.
— Kā redzat, pasaule ir šaura, — Rīgners bez grūtībām pārgāja uz latviešu valodu. — Jūs laikam gan nedomājāt, ka tik drīz atkal satiksimies, pie tam mainītās lomās …
— Es pildīju savu pienākumu… Tāpat kā jūs tagad, — Pārups prātīgi teica. Viņa galva panesa vairāk nekā kājas.
— Jūs toreiz uzvedāties kā džentlmenis pret džentlmeni, — Rīgners teica. — Un kā tādam man jārevanšējas. Jums labāk neatgriezties Latvijā, vismaz pagaidām. Padzīvojiet ārzemēs kādu gadu un nenokariet degunu. Nekas nav mūžīgs. Skaidrs?!
— Te būs dokumentācija, — kapteinis Vilsons vēsi paziņoja.
— Iebaudiet ar mums kādu glāzi, fon Rīgnera kungs, — Kviesis piedāvāja.
— Ar vislielāko prieku! Uz jūsu daiļās meitas laimi! — Rīgners sasita papēžus.
— Par Vāciju, kurai ir tik bruņnieciski karotāji, par jūsu uzvaru! — Kviesis atbildēja un augsti pacēla smailo kristālā kausu.
Pārups neuzsauca tostu. Pat nedzēra. Tikai stīvi raudzījās glāzītē. Likās, viņš tūlīt pakritīs un aizmigs.
Nākamā znota netaktiskā uzvedība varēja apvainot vācieti. Kviesis centās novērst Rīgnera uzmanību:
— Vēl vienu uz otru kāju, fon Rīgnera kungs?
— Labprāt! Es ierosinu iedzert uz… — kapteiņleitnants iesāka. Apklusa un pavērās durvīs, pa kurām vācu jūrnieka automats iebīdīja Cepurīti. — Kas ir, Nolte?
— Noķērām šo vīru skrūves tunelī, kapteiņleitnanta kungs, — jūrnieks ziņoja. — Viņš lūkoja noslēpt kādu krūku.
— Tas ir mans motorists Cepurītis, — Kviesis teica.
— Kas bija tajā krūkā? — Rīgners jautāja.
Tukša, kapteiņleitnanta kungs. Tieši tas šķita aizdomīgi.
— Muļķības, — Kviesis pasmīnēja. — Bet kā jūs pēkšņi gadījāties lejā, Cepurīt? Man mēģināja iestāstīt, ka jūs esot slims, pat nespējot piecelties no kojas .. .
— Pats nezinu, Kvieša kungs … Kad man uznāk malārijas lēkme, es par sevi vairs neatbildu . . . Laikam sagribējās dzert, paķēru krūku un skrēju pēc ūdens… Bet kāpēc tieši uz tuneli, to pie labākās gribas nepateikšu …
— Laikam cerējāt, ka mūsu draugam Svadrupam tur noslēpta muciņa alus, atzīstieties, — smējās Pārups.
Tas bija joks viņa gaumē. Bet Alīsei izlikās, ka Pār- upa smiekliem ir nedabiski stiklaina pieskaņa.
— Nezinu, — Cepurītis runāja ar grūtībām. — Ja vairs neesmu vajadzīgs … Es tikko turos uz kājām …