— Klausos, kapteiņleitnanta kungs.
Kad durvis aizvērās, Rīgners atkal kļuva omulīgs.
— Ja jums nav iebildumu, es vēl mazliet pakavēšos .. . Tik reti gadās senu draugu pulciņā sēdēt pie galda ar baltu segu un kristālā traukiem, patērzēt un aizmirst kara bardzību. Vai varat mani saprast, cienītā jaunkundz?
Alīse neatbildēja. Viņa pat lāgā nebija sadzirdējusi jautājumu. Viņa domāja par cilvēku, kas ieslēgts kajītē. Beidzot Alīse sāka nojaust, kāpēc tas izlīdis no savas paslēptuves un ieskrējis pie viņas. Lai izvairītos no sastapšanās ar hitleriešiem! Cik labi, ka viņa to nav izraidījusi!
— Starp citu, Kvieša kungs, lieku lielas cerības uz jūsu draudzīgo atbalstu. Ja jūs man izpalīdzētu ar produktiem … — pamanījis Kvieša vaibstienu, Rīgners pasmaidīja: — O nē, tas nav ultimāts! Ar ienaidnieku viena valoda, ar draugiem — gluži cita. Par visu tiks samaksāts, pie tam angļu mārciņās. Pirms nolaidām dibenā «Kentas hercogieni», pievācām kuģa kasi. . .
— Varu piedāvāt konservus, augstākā labuma Rīgas šprotes un ķilavas, arī dzeramas olas.
Tik bagāts gan neesmu, lai tērētu dārgās mārciņas par konserviem. Man vajadzīga svaiga gaļa, saknes, maize … Par olām paldies, mani puiši godam nopelnījuši garšīgu omleti.
— Fon Rīgnera kungs, neprasiet neiespējamo, Kviesis protestēja. — Kuģa krava ir jūsu rīcībā, lūdzu! Bet pārdot produktus no komandas virtuves …
Rīgners piecēlās.
— Ja gribat, lai mēs paliktu draugi, — viņš paskatījās uz Pārupu.
Tas paraustīja plecus:
Veikala darīšanās es nekad nejaucos. Bet no savas pieredzes varu pateikt, ka draudzība ir vairāk vērta nekā daži kilogrami liellopu gaļas.
Kviesis nopūtās:
— Ja jau mans kompanjons tā, tad es padodos. Līdz Santaringai kaut kā iztiksim. Galu galā karš prasa upurus. Arī no tiem, kas grib dzīvot mierā … Tad ko, fon Rīgnera kungs, trešo glāzīti par mūsu darījumu?
— Pateicos. Pienākums sauc. Laimīgu ceļu!
Tikko Rīgners kapteiņa pavadībā bija atstājis salonu, atslāba Alīses sasprindzinātie vaibsti.
— Riebīgi, — viņa čukstēja, tad pamanīja Pārupa pilno glāzi: — Kas ar jums noticis, Ilgmar?
— Ar mani? — Pārups satvēra glāzi un palūkojās sīkajos gāzes burbulīšos, kas cēlās uz augšu. — Biju vienkārši aizsapņojies. Cik tomēr mūsu dzīve raiba! Šodien tu atrodies galotnē, rīt vilnis ierauj tevi pašā dzelmē. Tikai nedrīkst izsamist. Uz dzīvi jāraugās caur glāzīti, tad tā kļūst tikpat skaista kā jūs, Alīse, — un, it kā steigdamies atgūt nokavēto, viņš pēc kārtas iztukšoja vairākas glāzes.
Motori pēc ieilgušās klusēšanas beidzot pacēla balsi. Visi sajuta atvieglojumu. Kviesis piecēlās un nostājās pie loga. No klāja atlidoja kapteiņa Vilsona pavēles. Kuģa šūpas kļuva vienmērīgākas un apvaldītākas, viļņu čala maigāka. Pārliecinājies, ka vācu zemūdene aizbraukusi, Kviesis aizsmēķēja un atgriezās pie galda.
— Paldies dievam, projām, — viņš iesaucās. — Visur par kungiem uzspēlējas, šie nolādētie vāciešj! Mēs vēl tikām lēti cauri, bet cik laika zaudējām!
— Nupat vēl tu viņus dēvēji par bruņiniekiem, — Alīse piezīmēja.
— Vārds mēlē nekož … Lai nu kurš, betmēs, latvieši, labi zinām, kāda cena šiem bruņiniekiem. īsti laupītāji! Brīnos, Pārup, — kā jūs ar tādiem varat draudzēties?
— Draudzēties? Tīri vai jāsmejas! Man draugos tikai vīns un daiļais dzimums.
— Man radās iespaids, ka jūs labi paziņas, — teica Alīse.
— Tieši otrādi, ienaidnieki… Kādreiz pastāstīšu. Kāpēc sabojāt sev garastāvokli? … Un tagad, manas dievinātās dāmas un cienījamie kungi, atļaujiet man pateikt dažus vārdus, mazu uzrunu … Visapkārt plosās karš, un tomēr mēs trīs esam pametuši savu tēvu zemi, lai dotos tālā braucienā. Jūs, mana dārgā, braucat apciemot savu sirmo tēvoci; jūs, Kvieša kungs, kā īsts Latvijas patriots, gribat nodibināt un paplašināt mūsu tirdznieciskos sakarus ar aizjūras valstīm. Bet es? Kas mani pamudināja doties briesmās? Mani vada vienīgi mīla! Tāpēc šodien jūtos mazliet apreibis — no jūsu klātbūtnes, Alīse, no laimes! Jūs taču piedosiet nelabojamam romantiķim, mana dārgā, bet es nespēju vairs klusēt. Man tas jāpasaka klaji, nekavējoties: esiet mana sieva! Lai kapteinis mūs salaulā, lai okeāns ir mūsu kāzu liecinieks!
Alīse sarāvās. Kad Pārups sāka savu svinīgo uzrunu, viņa pat nenojauta, uz ko tā tēmēta. Bija pilnīgi aizmirsies, ka viņa saderināta, pie tam ar šo cilvēku, kas bez ērmošanās nespēj pateikt pat divus vārdus.
— Bravo! — Kviesis iesaucās. — Tas ir manā garā — pēc vecām jūrnieku tradīcijām!
Alīse zināja, ka tagad kaut kas jāsaka. Ne jau tāpēc, ka vīrieši šaubītos par viņas piekrišanu. Bet tāpēc, ka to prasīja labais tonis. Pēkšņi likās, ka saderināšanās gredzens kļuvis par šauru un spiež.
— Tik pēkšņi… — Alīse stomījās. — Es vēl neesmu jūs pa īstam iepazinusi… Es jūs . .. vēl ne …
— Nāks, nāks ar laiku — i mīlestība, i laime, — Kviesis omulīgi mierināja.
— Bet tā uzreiz … uz kuģa … Man pat nav līgavas tērpa … — Alīse izdvesa.
Viņa labi pazina tēvu. Sīkumiem tas allaž piešķīra pārspīlētu nozīmi.
— Tur tev taisnība! Tik vienkārši nevar, onkulis vēl apvainosies, ka bez viņa, un ko tad? … Tu man esi gudra meita, Alīsiņ! Kāzas mēs rīkosim Santaringā. Lai viss ir, kā nākas, — baznīca, ziedi, dāvanas, laimes vēlējumi, fotogrāfijā avīzēs! Naudu nav ko žēlot — saaicināsim turienes labo sabiedrību, komersantus, diplomātus …
— Man gan uz kuģa vairāk patiktos, — teica Pārups. — Tas padarītu mūsu mīlu bezgalīgu kā okeāns … Un nez vai Santaringā atradīsies luterāņu mācītājs?
— Ja tik vien tās nelaimes, — Kviesis nebija sīkumains. — Reliģija ir tas pats, kas valūta, svarīgākais ir pati būtība. Lats vai pezo — nauda paliek nauda. Mūsu senči ticēja Potrimpam un Laimai… Tātad — līkop!
Kviesis valdonīgi piespieda zvana pogu un neatņēma pirkstu tik ilgi, kamēr durvīs neparādījās stjuarte Vallija — paglīta, strupdegunaina tumšmate.
Vallija bija pirmā stjuarte Kvieša rēderejā. Kviesis neatzina sievietes uz kuģa, sevišķi izskatīgas meitenes. Tās var radīt tikai pilnīgi liekus sarežģījumus. Bet «Tobago» lepnais salons prasīt prasījās pēc sievišķīgas gādības. Pilnīgi skaidrs tas kļuva valdībai par godu rīkotajā pieņemšanā, kur satrauktais misiņš gandrīz uzgāza majonēzi admirāļa Spādes zelttresotajām biksēm. Vallija, kas agrāk bija strādājusi par viesu apkalpotāju pie «Maksim-Trokadēro», labi apzinājās savu nozīmi kuģa dzīvē. Viņa nevienam negrieza ceļu. Ne Galeniekam, ar kuru Bolderājas strādnieka meita ātri vien atrada kopīgu valodu, ne kapteinim, kura bargo toni neņēma nopietni.
Arī tagad Vallija pat nedomāja steigties. Viņas darba laiks beidzās ar vakariņu galda nokopšanu. Iebāzusi galvu durvju spraugā, stjuarte ar visu savu stāju izrādīja īgnumu par naksnīgo traucējumu.
— Šampanieti, Vallij! Un pasauciet kapteini!
33
— Uz galda taču vēl ir, — viņa norādīja uz trim pudelēm, no kurām viena bija tikko aizsākta.
3-4102
— Lauķe! Kad kaut ko svin, tad korķiem jāpaukšķ un vīnam jāputo pa īstam!
Vallija paraustīja plecus, izņēma no bufetes jaunu pudeli un lika korķim uzšauties griestos. Atsities tas gandrīz ķēra kapteini Vilsonu. Pēc tumsas uz klāja kapteinis bija piemiedzis acis un izskatījās sevišķi dusmīgs.
— Velns parāvis, man šie muļķīgie joki apnikuši! — viņš kliedza.
— īstā laikā! — Kviesis sauca. — Kapteini Vilson, jums, kā vecam ģimenes draugam, jāuzzina pirmām … Santaringā svinam kāzas, varat apsveikt!
Kapteiņa vaibsti tūdaļ ieguva priecīgu izteiksmi. It kā baidīdamies, ka Kviesis var nenoticēt sejai, vecais vairākas reizes no vietas atkārtoja:
— Ļoti priecājos!… Tiešām, ļoti priecājos! …
Viņš smagi apsēdās grozāmajā krēslā. Tad atcerējās,