Svadrups necieta Pārupu. Viņa acīs Kvieša nākamais znots bija slaists un cilvēks bez principiem. Inženieris nicināja tādus, kuriem vienalga, ar ko dzert un ko dzert. Tomēr tas bija rēdera nākamais znots.
— Man steidzīgi jātiek uz komandtilta, — Svadrups teica.
— Tas nu gan nav glīti. Es jūs laipni aicinu uz saviesīgu dzīvi, bet jūs mani ellē, kur pat konjaks no karstuma iztvaiko… Un uz komandtilta arī nav jākāpj. Cik dzirdēju, jums mašīntelpā ir šādas tādas omulīgākas vietiņas, kur var klusībā iestiprināties.
— Laidiet, jūs! … Jūs esat galīgi piedzēries!
— Tas ir mērķis, pēc kura es tiecos jau desmit gadu. Bet nav viegli sasniegt pilnību… Tad jau jātempj veselām krūkām — kā jūsu motorists Cepurītis, kuru vācieši atrada galīgi follā … Vai viņš bieži izrauga šādām izpriecām skrūves tuneli?
— Ko jūs muldat?
Svadrups izrāvās no Pārupa tvēriena. Tad viņš spēji apgriezās. Kas tie atkal par jaunumiem — Cepurītis pirmīt bijis lejā. Simulants nolādētais! Starp visiem «Tobago» ļaudīm Svadrups visvairāk neieredzēja Cepurīti. Atgrūdis Pārupu, galvenais inženieris skriešus devās uz motoristu telpām.
Svadrupa dusmas bija sakarsētas līdz izvirdumam. Viņš neredzēja, kā Augusts nokūleņoja lejā, kā Antons godbijīgi piecēlās, kā Zigis paslēpās aiz bocmaņa muguras. Viņš redzēja tikai koju, kurā gulēja Cepurītis. Svadrups pieskrēja klāt un norāva segu.
— Nu es tevi pieķēru! Izliekas, it kā tūlīt izlaidīs garu, uz vakts nerādās, bet, kad priekšniecība neredz, slaistās apkārt pa mašīntelpu! Marš, pie motora!
Cepurītis nemēģināja iebilst. Nedrošām kustībām piecēlās un trīcošām rokām ņēmās ģērbties. Viņš zināja, ka nepietiks spēka nostāvēt sardzē. Tomēr labāk lai uzskata par veselu nekā sāk lauzīt galvu, kas slimam cilvēkam meklējams tunelī.
Svadrups turpināja lamāties. Lamājās sulīgi, ar izteiksmi, ar patiku, gandrīz priecīgs par izdevību pamatīgi izgāzt sen krāto niknumu. Jūrnieki klusēja. Viņi vēl nebija īsti attapušies no inženiera pēkšņā iebrukuma.
Pirmais ierunājās bailīgais Antons. Viņš saņēma visu savu drosmi un teica:
— Inženiera kungs, ļaujiet, lai viņš vēl paguļas… Es tikšu galā, jums ne par ko nenāksies sūdzēties.
Nav tava darīšana! Ja cilvēkam pietiek spēka dzert, viņam pietiks arī spēka strādāt… Nu, vai vēl ilgi būs jāgaida?
- Tā ir, gods jāzina, — bocmanis samierinoši teica.
Kamēr gulēji bez samaņas, neviens taču tevi augšā necēla, tas tev, Cepurīt, jāatzīst. Bet mūžīgi Antons arī nevar rauties par diviem.
— Tagad nav Cepurīša sardze, — sacīja Augusts.
Nefilozofē, Gust! — Galenieks pabīdīja viņu sānis.
Vecais ir slims, viņš nekur neies, un beigta balle! Malārija nav paģiras, kuras var izārstēt ar pudeli vācu alus.
Mājiens sasniedza mērķi. Svadrups sāka kliegt — droši vien pat skaļāk, nekā bija kliedzis, slīkdams Šte- tīnas kanālā.
Velns parāvis, kas te par traci! — aiz durvīm nodārdēja kapteiņa Vilsona bass. — Iedzer par desmit santīmiem, bet bļauj par veselu Mildu. Te ir godīgs kuģis, lai zibens jūs sasper, nevis …
Pretnostatījumu godīgam kuģim viņš izteica jau šaipus durvīm. Nolūkojās pusvārdā apklusušajā Svad- rupā, smīnošajos jūrniekos, pusapģērbtajā motoristā. Tūlīt aptvēra, kas par jezgu, un bargi pateica:
— Svadrupa kungs, jūs man esat vajadzīgs. Un jūs, velna izdzimumi, lai tūlīt visi būtu kojās! Saprotams?!
Slēgdama vaļā savas kajītes durvis, Alīse satrūkās. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi svešinieku. Kā tas varēja atgadīties? Visu laiku taču par viņu vien tikai domāts! Sākumā par to, vai teikt tēvam vai ne. Vēlāk par to, vai viņš tiešām angļu aģents. Un kas būtu noticis ar kuģi, ar tēvu, ar visiem, ja hitlerieši būtu svešinieku atraduši skrūves tunelī, ja viņa nebūtu to paslēpusi savā kajītē? Bet tad sākās runa par Alīses laulībām un svešinieks tūdaļ izgaisa no prāta. Un te nu viņš atkal bija — šis svešais. Sadudzis pie galda, cieši aizmidzis. Viena roka gurdeni nokarājās līdz grīdai, otra žņaudza galda malu, it kā baidoties no krišanas tikai viņam vien zināmos dziļumos.
Tagad Alīse skaidri juta — apziņa bija viņu īsu brīdi aizmirsusi, zemapziņa ne mirkli. Tas bija tieši viņš, šis svešais, neizprotamais vīrietis novārtītās drēbēs, kurš piespieda meklēt atrunas tūlītējām kāzām. Vai gan Ilg- mars Pārups būtu spējīgs bez santīma kabatā doties uz Ameriku, dienām ilgi slēpties kaut kādā tumšā tunelī, ieskriet svešā kajītē, dzert no karafes, izdzert to tukšu? Alīse apskauda svešinieku par šīm slāpēm. Kaut viņa reizi mūžā būtu tā slāpusi pēc ūdens malka! Apprecēt Pārupu nozīmētu uz visiem laikiem aizcirst durvis uz šo dzīvi, kuru Alīse pazina tikai no grāmatām un saviem skolnieciskajiem sapņiem.
Svešais nemierīgi sagrozījās. Galva noslīga uz grāmatas. Alīse pacēla viņa galvu, lai izvilktu sējumu. Mati bija noputējuši, bet caur putekļu kārtu pirksti sajuta cirtu mīkstumu. «Vēl mīkstāki mati par manējiem,» ar izbrīnu nodomāja Alīse. Viņa atšķīra grāmatu un vēl vairāk izbrīnījās — tie bija Verlēna dzejoļi franču valodā. Sējums paņemts no plaukta, tumši plankumi uz vairākām lappusēm liecināja, ka svešais to lasījis.
Svešais atkal sakustējās, galva atrada jaunu atbalsta punktu. Šoreiz seja bija pavērsta sāņus — ar tumšajām ēnām zem aizvērtajiem plakstiem un dziļajām ciešanu rievām.
Alīse ieskatījās vērīgāk un pēkšņi zināja, kāpēc jau pirmajā mirklī iebrucējs bija licies pazīstams. Viņš atgādināja kalnieti Franču, kurā bija iemīlējušās visas pansionāta meitenes. Arī viņa. Citiem kalnā kāpšana bija izprieca, sports, ko dēvēja par alpīnismu. Francam tas bija pienākums — grūts un bīstams darbs. Rāmās, skaidrās dienās viņš sēdēja viesnīcas priekšā uz sola un tīksmi sildījās saulgozī. Bet, kad sacēlās viesuļvējš un sniegputenis, Francs āva kājās naglotos zābakus, paķēra saritinātu tauvu, kapli un, svilpodams savu iemīļoto meldiņu, devās ceļā garām meiteņu pansionātam. Tādās naktīs lielajā guļamtelpā nevienai miegs nenāca. Sasēdušās bariņā, viņas klausījās vētras gaudoņā un minēja, vai Francam laimēsies atrast bez vests pazudušos alpīnistus. Melsa, ka Francs redzēts kalnos arī citās naktīs un tad viņam mugursomā esot nevis medikamenti un produkti, bet dārga kontrabandas prece. Tomēr neviens neņēmās sīkāk izpētīt šīs baumas. Ja viņu apcietinās, kurš tad rāpsies kalnos, glābs tūristus no sasalšanas un bada nāves?…
Alise izskrēja no kajītes. Pēc dažiem soliem atgriezās, lai aizslēgtu durvis. Tad iedomājās, ka durvju aizslēgšana varētu likties aizdomīga. Tomēr pievāca slēdzeni un atkal aizsteidzās. Viņa bija gatava sevi izpļaukāt.Tas varēja gadīties tikai viņai, kurai nekad mūžā nav nācies just īstu izsalkumu! Ja cilvēkam tur nav bijis ūdens, tad ēdiena droši vien ne tik.
Biedri jau gulēja. Vienīgi Cepurītis joprojām sēdēja uz kojas malas. Kājas uz ķeblīša nolicis, galvu rokās atbalstījis. Viņš domāja. Centās izprast, kas noticis šajās piecās no viņa dzīves izkritušajās dienās. Bet pie skaidrības netika.
Pajautāt biedriem? Nav nozīmes. Uz kuģa pat mazsvarīgu atgadījumu atgremo nedēļām ilgi. Ka tik būtu, par ko patrīt zobus. Arī par viņa nelaimīgo gājienu uz tuneli drīz runās uz visiem Latvijas tvaikoņiem un vēl nez ko piegudros klāt. Priekšdienās jārīkojas īpaši piesardzīgi, lai nepalielinātu aizdomas.
Un tomēr Cepurītis piecēlās. Nemiers bija stiprāks par prāta apsvērumiem. Virzīdamies uz durvīm, viņš aizēnoja Augustam gaismu. Tas uz mirkli atrāvās no grāmatas:
— Vai tad tiešām nevarētu?! … Ak, tas tu, Cepurīti
— Met mieru, puis, tev taču astoņos uz vakti. Un pie Svadrupa nosnausties nedabūsi. Tur tev pavisam citas grāmatas jālasa, lai ar viņu tiktu galā.
— Es jau drīz, — Augusts negaidot piekāpās. —Gribas tikai uzzināt, kā tā nodaļa beidzas.
Cepurītis paņēma no galda maizes gabalu un iebāza kabatā. Augusts viņu pavadīja skatieniem:
— Kur tu skriesi? Uzrausies vēl uz kapteiņa, tad vairs nebūs gaisa.
— Man jau tāpat nav gaisa, — Cepurītis teica. — Te tik karsts, ka nevaru izturēt. Man pat ārsts izrakstījis svaigu gaisu.
Redzēdams, ka Augusts atkal iegrimis grāmatā, Cepurītis izgāja.
Viņš sāka no laivu klāja. Jau pie otrās glābšanas laivas pamanīja atrisušu auklu. Žigli atraisīja arī pārējās, pacēla brezenta pārvalku un ielūkojās. Laiva bija tukša. Viņš ņēmās atkal aizsiet mezglus. Pirms pēdējās auklas brīdi padomāja. Tad aizmezgloja arī to.
Cenzdamies turēties ēnā, cīnīdamies ar vājumu, Cepurītis turpināja apgaitu. Viņš ieskatījās katrā tumšākā kaktā, darba rīku kambarī, ieklausījās enkura ķēdes nodalījumā. Nekā. Pie mašīntelpas lūkas viņš brīdi vilcinājās, bet lejā nekāpa. Pieklauvēja pie Vallijas apgaismotā iluminatora.
— Tu vēl neguli, Vallij?
Stjuarte pabāza galvu.
— Ko es redzu, Cepurītis atkal uz pekām, — runājot ar veco motoristu, viņas tonī nebija ne vēsts no pirmītējās vīzdegunības. — Kamēr tie tur augšā, miera nav.
— Tu jau vienmēr tāds naktsputns biji, — teica Cepurītis. — Atceros, mana Zaiga mēdza sūdzēties, ka viņai acis krītot ciet, bet tev pat melnās kafijas nevajagot.. . Klau, vai tev nav pie rokas krūze kafijas? Man pēc tā drudža trakoti slāpst.
— Vienmēr laipni! — smējās Vallija un, pielejot glāzi, turpināja viesmīles manierē: — Vienu ledus kafiju, lūdzu! Ko varētu kungam vēl piedāvāt? Es ieteiktu mūsu pirmšķirīgo Latvijas bekonu … Ņem vien, Cepu- rīt, šie jau pārāk izlepuši, lai ēstu prastu speķi, allaž atstāj uz galda.
Cepurītis grasījās nogriezt gabalu. Izmeklējās pa kabatām. Tad atcerējās, kur atstājis savu enkurnieka nazi.
— Un kas citādi dzirdams kungu galā?
— Svin preilenes kāzas.