— Tu laikam arī esi sācis lasīt to Augusta bībeli.. Kas tad uz mūsu kuģa var atgadīties? Žūpo un sapņo, kā vairāk ieraut. Nesaprotu, kā vecais Vilsons iztur šo kompāniju …
Cepurītim neizdevās nepamanītam nokļūt atpakaļ kubrikā_. Pusceļā viņu apstādināja Pārups:
— A, vīrs ar slavenajām slāpēm! Ļoti priecājos! Bet kāpēc šoreiz bez krūkas? Jeb katram gadījumam atstājāt to tunelī? Ha, ha, ha, — viņš bārstīja smieklus.
Pārupam šonakt ar sarunu biedriem neveicās. Tumsa aprija Cepurīša mēmo stāvu. Pārups domīgi sarauca pieri. Tad izšķīrās un bez klauvēšanas iegāja Vallijas kajītē.
Pie paša salona Alīse strauji palēnināja soļus. Skriet nedrīkstēja. Kāds vēl varēja te kavēties. Nedrīkstēja izsaukt aizdomas. Salons bija tukšs. Uz galda stāvēja tukšas pudeles un kā vieglā skurbulī tikko manāmi līgojās kuģa kustību rakstā. Savās ligzdās vibrēja porcelāna trauki.
Tad Alīse sadzirdēja balsis. Pēc vienas viņa pazina Pārupu. Otra piederēja stjuartei. Vallijas kajīte atradās blakus salonam. Tēvs bija vēlējies, lai apkalpotāja būtu pie rokas jebkurā dienas un nakts stundā.
Pārups runāja čukstus. Alīse sākumā nekā nesaprata.
— Lieciet mieru manam kaklam! — pēkšņi iesaucās Vallija. — Dzērumā jūs mani laikam samaināt ar pudeli.
— Piedzēries? … Nebūt ne! Esmu tikai apreibis no tava tuvuma. Tici man, Vallij, man vienalga, vai skaistums tērpies samtā un zīdā vai vienkāršā kalpotājas kleitiņā.
— Bet labāk gan būtu pavisam bešā, ko? Pazīstu tādus skaistuma cienītājus no «Trokadero» laikiem … Vai nevēlaties dabūt skaistu pliķi?
Alīse atrāvās, it kā pati būtu saņēmusi pļauku. Apvainojuma asaras sariesās acīs. Tieši tāpēc, ka viņa nemīlēja Pārupu, bija tik apkaunojoši saprast, ka arī viņš nemīl, ka jūsmīgie vārdi ir uguņošana, ko tas gatavs aizdedzināt par godu kurai katrai, ka Pārupam viņa ir tikai augstākās markas šampanieša pudele ar Kvieša firmas etiķeti. Vīnu izdzers, pudeli ar skaisto etiķeti izstādīs ēdamistabas vitrīnā, un dzeršana turpināsies.
Vallijas kajītē vētrainais dialogs ritēja tālāk. Alīsei gribējās paslēpties, aizspiest ausis, aizbēgt. Ar pašai pilnīgi neierastu gribas spēka piepūli viņa piespieda sevi aiziet līdz bufetei. Gandrīz neredzēdama, ko ņem, paķēra maizi, kaut kādus konservus. Atcerējās, ka neviens nedrīkst pamanīt nesamo, ietina avīzē.
Blakustelpas durvis atsprāga.
— Vācieties ārā! Es gan esmu tikai vienkārša apkalpotāja, bet jūsu mīlas alkām lai pakalpo citas … — Vallija bez liekām ceremonijām izstūma ciemiņu no kajītes.
Alīse mēģināja paskriet garām. Nepaguva. Pārups bija viņu ieraudzījis.
— Alīs! — viņš sauca un steidzās klāt, aizsprostodams ceļu.
Runāt ar viņu, klausīties taisnošanās vārdos bija pāri Alīses spēkiem. Viņa jutās tā, it kā pati būtu pieķerta kādā netīrā darbā. Gaismas izslēdzējs atradās turpat pie rokas. Viņa nospieda to un tumsā izslīdēja no salona.
Viegli šūpojās kajītes grīda. Grīdai līdzi šūpojās galds. Galdam līdzi — gulētāja galva. Viņš sapņoja. Atkal slēpās tunelī. Maize apēsta, ūdens izdzerts. Un neviens par viņu neliekas ne zinis. Rit dienas, Zaigas tēvs nenāk. Slāpst! Un izslāpušajam atkal tēlojas lietus, viņš skaidri saklausa strūklu čalu …
Spējš valstiens salīgoja krēslu, uzmodināja gulētāju. Izbrīnījies viņš palūkojās apkārt, ieraudzīja tukšo ūdens karafi, pulksteni, galda lampu, atvērto iluminatoru, grāmatu. Acīs izzuda miega plēve, tomēr nesaprašana palika. Kaut kas no sapņa turpinājās — skaņas, kas atgādināja ūdens burbujošanu.
Viņš tramīgi pielēca kājās — gatavs aizsardzībai, cīņai, prettriecienam. Bet apkārt bija mājīga kajīte. Briesmu noskaņa tajā neiederējās. Neiederējās arī raudošā sieviete uz kojas.
Paciņa izkritusi Alīsei no rokām. Maize! Tā mētājās uz paklāja kā nevienam nevajadzīgs ķieģelis … Viņš saudzīgi nolika puskukuli uz galda, atvilka līdz galam kojas aizkarus un apsēdās Alīsei blakām.
— Nevajag tā … Kas ar jums? Stāstiet!
Viņš bija pavisam aizmirsis, ka atrodas svešā kajītē, ka pašam draud briesmas.
Arī Alīse īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar ko runā. Viņa juta atsaucību. Viņa varēja izkratīt sirdi, un tas atviegloja pat vairāk par asarām. Lomas negaidīti bija mainījušās — patlaban palīdzība, atbalsts nepieciešams Alīsei.
— Man ir tik smagi, — Alīse teica, pūlēdamās apvaldīt raudas.
— Jums? — viņš nespēja noticēt.
— Man … man ir viss, par ko raksta romānos . . . pat bagāts līgavainis. No labām aprindām. Prot bārstīt nez kādus skaistus vārdus par mīlu. Bet, tikko pagriež muguru, lakstojas, ar ko vien pagadās …
— Jūs viņu ļoti mīlat?
— Šo plenci? Tur jau tā nelaime, ka nemīlu un tomēr man viņš jāprec. Jūs sakāt, stāvoklis … Es esmu sava stāvokļa'verdzene. Vēl ļaunāk! Es esmu vienkārša prece, izdevīga prece. Mana cena ir trīs mūra nami. Un tēvs vēl domā, ka nodrošinājis manu laimi, ka man jābūt pateicīgai… Ir brīži, kad es ilgojos pamest visu, sākt jaunu dzīvi, piederēt tikai sev.
— Kas jums to liedz?
— Tad sakiet, — ko man darīt? Ko?
— Paziņot skaidri un gaiši, ka nemīlat, ka negribat.
— Nevaru … Jums to nesaprast. Kviešu rēdereja pastāv jau turpat simt gadu. Katrs nākamais īpašnieks tajā ieguldījis savas pūles un līdzekļus. Ko varu ieguldīt es? Tikai sevi pašu. Man nav tiesību aizmirst, ka esmu Kviese …
— Žēl… Man jau vienalga, tikai liekas, ka esat pelnījusi labāku dzīvi.
— Jūs mani žēlojat, jūs?! — Alīse pēkšņi atcerējās, kas sēdēja viņai blakus. — Piedodiet, es domāju vienīgi par sevi. Es jums atnesu … Lūdzu, ēdiet! … Te būs arī konservi. Ek, aizmirsu vaļā taisāmo… Vienu mirkli, tūlīt aizskriešu pakaļ.
— Iztiksim tāpat. Man ir nazis.
Viņš veikli atgrieza kārbu, atlauza gabalu maizes un, ar lielo nazi izzvejodams šprotes, sāka klusu ciešot tiesāt.
Alīse centās raudzīties sānis, bet nespēja novērst skatienu no spēcīgajiem, baltajiem zobiem, kas nokoda maizi ar tādu nēsātu, it kā tikuši pie sevišķi garda kumosa. Viņa atcerējās dāsni klāto galdu, pie kura pirmīt bija sēdējusi.
— Vai garšo? — Alīse vaicāja. Kaut kas bija jāsaka, lai pārvarētu neērtības sajūtu.
— Un kā vēl! Cietumā tā negaršotu.
— Cietumā? Vai jūs tiešām? …
— O nē! Tā ir tikai tāda dzejiska līdzība . .. Cik saprotu, jūs nevienam vēl neesat stāstījusi par mani.
Alīse pakratīja galvu.
— Kāpēc jūs to nedarījāt? Jūs jau pirmīt varējāt mani izmest ārā.
— Pati nezinu … Redzēju, kā jūs dzērāt… Un tad vēl jūsu acis … Vienkārši nebija drosmes izraidīt. ..
— Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka mēs abi esam vienādā stāvoklī. Es esmu sprostā, un jūs tāpat. Jūsu sprosts, protams, ir ar visu komfortu — un tomēr … Jūs neviens cilvēks nežēlos, mani vismaz jūs pažēlojāt… Jums ir laba sirds.
— Nieki, — Alīse atmeta ar roku, bet no siltās dzirksts, kas liesmoja viņa zilajās acīs, kļuva kaut kā vieglāk, aizmirsās pašas bēdas. Viņa novērsa skatienu un bez taustāmas sakarības vaicāja: — Sakiet, — vai jūs nekad neesat nodarbojušies ar alpīnismu? Nu, teiksim, Šveices kalnos?
— Ar alpīnismu? Nē. Un arī Šveices kūrvietās nekad neesmu bijis. Bet kalnos gan esmu kāpis, Pirenejos, — viņa seja negaidot kļuva drūma un cieta. — Tas bija gājiens uz dzīvību un nāvi. Un neviens nesūtīja glābšanas komandas, lai meklētu ieputinātos un nosalušos … Kāpēc jūs jautājāt?
— Tāpat vien.