Kad nākošajā dienā pēc šiem notikumiem d'Artanjans un Portoss redzēja, ka Atoss neatgriežas, viņi par to ziņoja de Trevila kungam.
Kas attiecas uz Aramisu, viņš bija izlūdzies piecas dienas atvaļinājuma un, kā runāja, aizbraucis uz Ruānu kārtot ģimenes lietas.
De Trevila kungs bija kā tēvs saviem kareivjiem. Visnenozīmīgākais un neievērojamākais no viņiem, tikko bija uzvilcis mugurā musketiera uniformu, varēja paļauties uz sava kapteiņa palīdzību un atbalstu tikpat droši, it kā būtu viņa īstais brālis.
Tā arī šoreiz de Trevils uz karstām pēdām devās pie krimināltiesas priekšnieka. Uzaicināja ierasties virsnieku, kas komandēja posteni pie Sārtā Krusta, un galu galā izdibināja, ka Atoss ievietots For-Levekā.
Atoss bija pārcietis tos pašus pārbaudījumus, kurus redzējām pārciešam Bonasjē.
Mēs jau piedalījāmies abu arestēto konfrontācijas scēnā. Atoss, kas līdz tam bija klusējis, bažīdamies par d'Artanjanu, lai tas netiktu apgrūtināts un iegūtu vajadzīgo laiku, tagad paskaidroja, ka viņa vārds ir Atoss, nevis d'Artanjans.
Viņš vēl piebilda, ka nepazīstot ne Bonasjē kungu, ne kundzi, ka nekad neesot runājis ne ar vienu, ne otru, ka esot ap pulksten desmitiem aizgājis apmeklēt savu draugu d'Artanjanu, bet līdz tam bijis pie de Trevila kunga, kur ēdis vakariņas. To varot apliecināt divdesmit personas. Atoss nosauca vairāku ievērojamu muižnieku vārdus, to vidū hercogu de Tremuiju.
Musketiera vienkāršais un noteiktais paskaidrojums apmulsināja otro komisāru tāpat, kā bija apmulsinājis pirmo, kaut gan tiesas vīrs kā parasti labprāt būtu guvis virsroku pār karavīru. Tomēr de Trevila kunga un hercoga de Tremuija vārdi viņam lika pārdomāt.
Arī Atosu aizveda pie kardināla, bet kardināls diemžēl bija aizbraucis uz Luvru pie karaļa.
Tas notika tieši tai brīdī, kad de Trevila kungs, neatradis Atosu, no krimināltiesas priekšnieka un no For-Levekas komandanta bija devies pie viņa majestātes.
De Trevila kungs kā musketieru kapteinis varēja ierasties pie karaļa katrā laikā.
Karalis pret karalieni, kā zināms, juta neuzticību, ko vienmēr veikli uzkurināja kardināls, kas sievietes uzskatīja par daudz bīs- lamākām intrigantēm nekā vīriešus. Viens no galvenajiem iemesliem aizspriedumam pret Austrijas Annu bija viņas draudzība ar de Sevreza kundzi. Sīs abas sievietes viņam sagādāja vairāk raižu nekā kari ar Spāniju, nekā ķildas ar Angliju un finansiālās grūtības. Pēc viņa domām un pārliecības, de Sevreza kundze sniedza pakalpojumus karalienei ne tikai politiskās intrigās, bet arī mīlas dēkās, un tas viņu uztrauca visvairāk.
Tikko kardināls ieminējās, ka uz Tūru izraidītā de Sevreza kundze, par ko domāja, ka viņa tur arī dzīvo, esot bijusi Parīzē un par spīti policijas modrībai uzturējusies galvaspilsētā piecas dienas, karalis iesvilās negantās dusmās. Būdams kaprīzs un neuzticīgs, šis karalis vēlējas, lai viņu sauc par Ludviķi Taisnīgo vai Ludviķi Šķīsto. Nākamajām paaudzēm šis raksturs būs grūti izprotams, tāpēc ka vēsture cenšas to izskaidrot tikai ar faktu palīdzību, bet neizdara nekādus secinājumus.
Un, kad kardināls vēl piebilda, ka de Sevreza kundze ne tikai ieradusies Parīzē, bet arī atjaunojusi sakarus ar karalieni noslēpumainās sazināšanās ceļā, kura tais laikos tika saukta par ka- balistisku; kad kardināls apgalvoja, ka esot dzīries atšķetināt šīs intrigas vissarežģītākos pavedienus, taču tai mirklī, kad viņš, bruņojies ar visiem pierādījumiem, grasījies notvert karalienes un trimdinieccs starpnieci tieši pārkāpuma vietā, kāds musketieris uzdrošinājies ar varu pārtraukt taisnās tiesas gaitu, ar zobenu rokā uzbrukdams godīgiem likuma kalpiem, kuriem bijis uzdots bezpartejiski izmeklēt šo lietu un tad ziņot par to karalim, — Ludviķis XIII vairs nespēja savaldīties. Viņu sagrāba mēms niknums, kas šo monarhu dažkārt noveda līdz saltai nežēlībai. Nobālis viņš jau paspēra soli uz karalienes apartamentu pusi.
Turklāt kardināls vēl ne ar vārdu nebija ieminējies par Bekingemas hercogu.
Šai brīdī ienāca de Trevila kungs, vēss, laipns, nevainojami pieklājīgs.
No kardināla klātbūtnes un karaļa dusmās izvaikstītās sejas musketieru kapteinis uzreiz noprata, kas te bija norisinājies, un jutās stiprs kā Samsons filistiešu priekšā.
Ludviķis XIII jau bija uzlicis roku uz durvju roktura, bet, izdzirdējis ienākošā de Trevila soļus, atskatījās.
— Jūs, mans kungs, ierodaties īstajā laikā, — sacīja karalis, kas nespēja apslēpt savas dusmas, kad bija ļāvis tām vaļu. — Jaukas lietiņas man te stāsta par jūsu musketieriem.
— Un es pastāstīšu jūsu majestātei jaukas lietiņas par jūsu tiesnešiem.
— Un proti? — karalis augstprātīgi iejautājās.
— Man ir tas gods darīt zināmu jūsu majestātei, — de Trevila kungs tādā pašā tonī turpināja, — ka grupa prokuroru, komisāru un policistu, kas visumā ir godājami ļaudis, bet, kā redzams, ļoti naidīgi noskaņoti pret karavīriem, atļāvušies arestēt privātā dzīvoklī, vest atklāti pa ielu un iemest For-Levekā — turklāt balstoties uz kādu pavēli, ko viņi atteicās man uzrādīt — vienu no maniem vai, pareizāk sakot, no jūsu musketieriem, majestāte, cilvēku ar nevainojamu uzvešanos un spožu reputāciju, kuru arī jūsu majestāte pazīst no vislabākās puses — Atosa kungu.
— Atoss, — karalis automātiski atkārtoja, — patiešām, šis vārds man nav svešs.
— Varbūt jūsu majestātei labpatiks atcerēties, — de Trevila kungs teica, — Atosa kungs ir tas musketieris, kam jums zināmajā nepatīkamajā divkaujā bija nelaime smagi ievainot de Ka- īsaka kungu. Starp citu, — turpinādams de Trevils pievērsās kardinālam, — vai Kaīsaka kungs jau pilnīgi atveseļojies?
— Jā, pateicos! — atbildēja kardināls, aiz dusmām iekozdams lūpā.
— Atosa kungs aizgāja apciemot savu draugu, — de Trevila kungs turpināja, — kādu jaunu bearnieti, jūsu majestātes gvardes, dez Esāra rotas kadetu, bet tas nebija mājās. Tikko Atosa kungs paguva atsēsties un paņemt grāmatu, lai gaidot palasītu, vesels bars policistu un zaldātu, sajaukušies kopā, ielenca māju un uzlauza vairākas durvis …
Kardināls ar mājienu paskaidroja karalim: «Tas bija sakarā ar notikumu, par kuru jums stāstīju.»
— Tas viss mums jau ir zināms, — karalis sacīja, — jo tas notika mūsu interesēs.
— Tad arī tas notika jūsu majestātes interesēs, ka nevainīgs musketieris tika arestēts un kā īsts ļaundaris divu sargu pavadībā vests pa pilsētas ielām, kur nekaunīgs pūlis ņirgājās par šo cildeno cilvēku, kas desmitām reižu izlējis savas asinis jūsu majestātes labā un ir gatavs ik brīdi darīt to pašu.
— Ko jūs sakāt? — karalis pārsteigts jautāja. — Vai tiešām viss tā norisinājās?
— De Trevila kungs aizmirst piebilst, — kardināls ar vislielāko aukstasinību sacīja, — ka šis nevainīgais musketieris, šis krietnais cilvēks stundu pirms tam bija ar zobenu rokā uzbrucis četriem tiesas komisāriem, kurus es biju sūtījis izmeklēt kādu ārkārtēji svarīgu lietu.
— Lūgšu jūsu eminenci to pierādīt! — de Trevils iesaucās ar gaskoņa vaļsirdību un karavīra skarbumu. — Jo stundu pirms tam Atosa kungs, — uzticēšu jūsu majestātei, ka viņš ir augst- dzimis muižnieks, — bija mani pagodinājis ar ierašanos uz pusdienām un pēc tam tērzēja manas mājas viesistabā ar hercogu de Tremuiju un grāfu de Salī.
Karalis paskatījās uz kardinālu.
— Manus vārdus apstiprina protokols, — kardināls, skaļi atbildēdams uz viņa majestātes mēmo jautājumu, sacīja. — Protokolu uzrakstījuši cietušie, un man ir tas gods to pasniegt viņa majestātei.
— Vai tiesas vīru protokolam var ticēt vairāk nekā goda vārdam, ko devis karavīrs? — de Trevils lepni jautāja.
— Rāmāk, Trevil, tā nerunājiet! — karalis sacīja.
— Ja viņa eminencei ir aizdomas pret kādu no maniem musketieriem, — teica Trevils, — tad es pats lūdzu lietu izmeklēt, jo kardināla kunga taisnības mīlestība ir diezgan plaši pazīstama.
— Mājā, kurā tika izdarīta kratīšana, dzīvo, ja nemaldos, — kardināls nesatricināmā mierā turpināja, — dzīvo kāds bearnietis, ši musketiera draugs?
— Jūsu eminence domā d'Artanjana kungu?
— Es domāju jaunekli, ko jūs, de Trevila kungs, protežējat.
— Jā, jūsu eminence, tā tas ir.
— Vai jūs neuzskatāt par iespējamu, ka šis jauneklis būtu devis sliktus padomus …
— Atosa kungam? Cilvēkam, kas ir divas reizes vecāks par viņu? — de Trevils pārtrauca kardinālu. — Nē, monsinjor. Turklāt arī d'Artanjana kungs pavadīja vakaru pie manis.
— Nudien traki! — kardināls iesaucās. — Tad jau iznāk, ka visi pavadījuši vakaru pie jums?
— Vai jūsu eminence apšauba manus vārdus? — aiz dusmām pietvīcis, jautāja de Trevils.
— Nē, Dievs lai pasargā! — kardināls steidzās atbildēt. — Bet kurā laikā viņš bija pie jums?
— To varu pateikt jūsu eminencei pilnīgi precīzi, jo es paskatījos pulkstenī, kad viņš ienāca: bija pusdesmit, kaut gan man likās, ka ir jau vēlāks.
— Un cikos viņš aizgāja no jūsu mājas?
— Pusvienpadsmitos. Stundu pēc notikuma.
— Bet galu galā, — ieteicās kardināls, kas ne mirkli nešaubījās par de Trevila godīgumu un juta, ka uzvara izslīd no pirkstiem, — galu galā Atoss ticis aizturēts tai pašā mājā Fosuajē ielā.
— Vai tad draugam liegts apciemot savu draugu? Vai manas rotas musketieriem liegts draudzēties ar dez Esāra rotas gvardistu?
— Jā, kad māja, kurā dzīvo šis draugs, tiek turēta aizdomās.
— Jā, Trevil, šī māja ir aizdomīga, — teica karalis. — Varbūt jūs to nezinājāt?
— Tiešām, jūsu augstība, to es nezināju. Var jau būt, ka tā ir aizdomīga, tikai ne tanī daļā, ko apdzīvo d'Artanjana kungs, jo varu jums apgalvot, ka šis jauneklis ir vispadevīgākais viņa majestātes kalps un vispatiesākais kardināla kunga cienītājs.
— Vai tas nav tas pats d'Artanjans, kas ievainoja Zisaku nelaimīgajā sadursmē pie baskāju karmelītu klostera? — jautāja karalis, paskatīdamies uz kardinālu, kas pietvīka aiz īgnuma.
— Un nākošajā dienā viņš uzveica Bernažū. Jā, jūsu augstība, tas ir tas pats jauneklis. Jūsu augstībai ir lieliska atmiņa.
— Kā tad mēs izlemsim šo lietu? — karalis jautāja.
— Tas attiecas vairāk uz jūsu augstību nekā uz mani, — kardināls atteica. — Es pastāvu uz to, ka Atoss ir vainīgs.
— Bet es to noliedzu, — Trevils sacīja. — Viņa augstībai ir tiesneši, lai tie izlemj.
— Pilnīgi pareizi, — karalis piekrita. — Nodosim šo lietu tiesnešiem: viņu pienākums ir spriest tiesu, un viņi to darīs.
— Tikai ļoti žēl, ka mūsu bēdīgajos laikos visskaidrākā dzīve, visneapstrīdamākā tiklība nepasargā cilvēku no apkaunojumiem un vajāšanām. Tāpat arī armija — un to es varu droši apgalvot — nebūs sevišķi apmierināta, ka pret viņu vēršas ar tādu stingrību sakarā ar kādām policijas darīšanām.
Šie vārdi bija pārdroši, taču de Trevila kungs tos bija izteicis apzināti. Viņš gribēja izsaukt eksploziju, tāpēc ka to pavada uguns un uguns nes gaismu.
— Ar policijas darīšanām! — iesaucās karalis, uztverdams de Trevila kunga vārdus. — Policijas darīšanas! Ko jūs no tām saprotat? Rūpējieties jūs par saviem musketieriem un nejauciet man galvu! Jūs izsakāties tā, it kā Francija nokļūtu briesmās, tikko nejauši tiktu arestēts kāds musketieris. Kāds tracis dēļ viena paša musketiera! Likšu arestēt desmit — pie joda! — pat simts musketierus, visu rotu! Un lai neviens pat neiepīkstas!
— Tiklīdz jūsu majestātei ir pret musketieriem kādas aizdomas, viņi ir vainīgi. Arī es, jūsu majestāte, esmu gatavs atdot jums atpakaļ savu zobenu. Jo, vērsis apsūdzību pret maniem kareivjiem, kardināla kungs, es nešaubos, galu galā apsūdzēs arī mani pašu. Tad jau labāk man labprātīgi pievienoties Atosa kungam, kas jau ir arestēts, un d'Artanjana kungam, ko, bez šaubām, drīz arestēs.
— Gaskoņas karstgalvi, vai jūs reiz beigsiet? — karalis sacīja.
— Jūsu augstība, pavēliet, lai man atdod manu musketieri, — de Trevils turpināja tikpat skaļā balsī kā līdz šim, — vai arī lai viņu tiesā.
— Viņš tiks tiesāts, — kardināls teica.
— Jo labāk! Tādā gadījumā lūgšu viņa augstību atļaut man tiesā aizstāvēt manu musketieri.
Karalis sāka baidīties no skandāla.
— Ja eminencei nebūtu personīgi iemesli, — viņš sacīja.
Kardināls saprata, uz kuru pusi karalis tiecas, un aizsteidzās
viņam priekšā:
— Piedodiet, bet, ja jūsu majestāte uzskata, ka man kā tiesnesim var būt iepriekš pieņemts lēmums, tad es atsakos no līdzdalības.
— Paklausieties, — karalis sacīja de Trevilam, — vai varat zvērēt pie mana tēva piemiņas, ka Atosa kungs notikuma laikā bija pie jums un tur nepiedalījās?
— Zvēru pie jūsu slavenā tēva un pie jūsu majestātes, ko mīlu un cienu augstāk par visu pasaulē!
— Apdomājiet, majestāte, — iejaucās kardināls. — Ja atbrīvosim arestēto, mēs nekad vairs nevarēsim izdibināt patiesību.
— Atosa kungs katrā laikā būs gatavs atbildēt, — de Trevils steidzās paskaidrot, — kad vien tiesnešu kungiem labpatiks viņu pratināt. Viņš nekur nebēgs, kardināla kungs, neraizējieties. Es par viņu galvoju.
— Patiešām, viņš nebēgs, — karalis teica. — Viņu katrā laikā varēs sameklēt, kā de Trevila kungs saka. Turklāt, — viņš piebilda, lūdzoši paskatīdamies uz kardinālu, — nevajag modināt viņos neapmierinātību: to prasa politika.
Kardināls Rišeljē pasmaidīja par šādu Ludviķa XIII politiku.
— Pavēliet, majestāte. Jums ir apžēlošanas tiesības.
— Jāapžēlo tikai vainīgie, — sacīja de Trevils, kas gribēja paturēt pēdējo vārdu, — bet mans musketieris ir nevainīgs. Jūs parādīsiet viņam nevis žēlastību, bet taisnīgumu.
— Vai viņš atrodas For-Levekā? — karalis jautāja.
— Jā, majestāte, turklāt vieninieka kamerā kā smagākais noziedznieks.
— Pie joda! — karalis murmināja. — Kas tad nu būtu jādara?
— Jāparaksta pavēle par atbrīvošanu, un viss būs kārtībā, — kardināls teica. — Esmu tais pašos ieskatos kā jūsu majestāte, ka de Trevila kunga apgalvojums ir pilnīgi pietiekošs.
Trevils godbijīgi palocījās, tomēr priekam, ko viņš izjuta, pie- jaucās bažas. Viņam būtu labāk paticis, ja kardināls būtu pretojies, nevis tik ātri un viegli piekāpies.
Karalis parakstīja atbrīvošanas pavēli, un Trevils ar to steidzās projām.
Kad de Trevils jau bija pie durvīm, kardinals viņam draudzīgi uzsmaidīja un sacīja karalim:
— Majestāte, pie jūsu musketieriem valda lieliska saskaņa starp priekšnieku un karavīriem. Tas dienestam nāk par labu un dara godu visiem.
«Viņam droši vien ir padomā kas ļauns pret mani,» de Trevils nodomāja. «Ar tādiem cilvēkiem nekad nevar būt drošs. Man jāpasteidzas, jo karalis ik brīdi var mainīt savu lēmumu, bet atkal iesēdināt Bastīlijā vai For-Levekā cilvēku, kas nupat no turienes izlaists, galu galā ir grūtāk nekā paturēt cietumnieku, kas tur jau ieslodzīts.»
De Trevila kungs svinīgi iegāja For-Levekā, kur atbrīvoja savu musketieri, ko ne uz mirkli nebija pametusi viņam raksturīgā rāmā vienaldzība.
Tikko Atoss satikās ar d'Artanjanu, viņš tam sacīja:
— Šoreiz jūs tikāt viegli cauri. Ar jums izrēķinājās par Zisaka ievainošanu. Bet atmaksa par Bernažū vēl nāks. Esiet uzmanīgs.
De Trevila kungs nebija maldījies, neuzticēdamies kardinālam un domādams, ka viss vēl nav galā, jo, tikko aizvērās durvis aiz musketieru kapteiņa, viņa eminence sacīja karalim:
— Tagad esam palikuši divatā un, ja jūsu majestātei labpatiks, parunāsim nopietni. Jūsu augstība! Bekingemas hercogs uzturējās Parīzē piecas dienas un aizbraucis tikai šorīt.