Jauneklis bēga projām, bet milēdija ar nevarīgu žestu tam vēl piedraudēja. Kad d'Artanjans izzuda viņas skatienam, tā zaudēja samaņu.
D'Artanjans bija tā apjucis, ka, neraizēdamies par to, kas notiks ar Ketiju, izskrēja cauri pus Parīzei un apstājās tikai pie Atosa durvīm. Milzīgais satricinājums, šausmas, kas viņu pāta- goja, patruļnieku saucieni, kuri vietumis metās viņam pakaļ, atsevišķu agrīnu gājēju svilpieni, kas jau devās savās gaitās, — tas viss bija tikai paātrinājis viņa skrējienu.
Viņš izjoza cauri pagalmam, uzdrāzās trešajā stāvā un sāka neganti dauzīties pie Atosa durvīm.
Grimo samiegojies atvēra durvis. D'Artanjans tik sparīgi iemetās istabā, ka tikko nenotrieca no kājām sulaini.
Kaut gan parasti nabaga puisis bija mēms kā zivs, tomēr šoreiz viņš atguva valodu:
— Hē, kur tu skrien, klaidone? Ko tu, trakā, te meklē?
D'Artanjans atbīdīja aubi pakausī un izbāza rokas no apmetņa; ieraudzījis ūsas un kailu zobenu, nabaga zellis aptvēra, ka viņa priekšā ir vīrietis.
Nu viņš nolēma, ka tas ir kāds slepkava.
— Palīgā! Glābiet! Palīgā! — viņš nelabi iebrēcās.
— Jel klusē, nelaimīgais! — d'Artanjans apsauca viņu.—Tas esmu es, d'Artanjans. Vai tu mani vairs nepazīsti? Kur ir tavs saimnieks?
— Jūs tas esat, d'Artanjana kungs? — Grimo iesaucās. — Nevar būt!
— Grimo, — teica Atoss, rītasvārkos iznācis no savas istabas,
— man likās, ka jūs atļāvāties runāt.
— Bet, kungs, atnācis …
— Klusē!
Grimo paradīja savam saimniekam tikai ar pirkstu uz d'Artanjanu.
Atoss uzreiz pazina biedru un par spīti savai parastajai fleg- mai sāka sirsnīgi smieties par ērmīgo maskarādi, kas atklājās viņa skatienam: uz pakauša nošļukusi aube, nobrukušie svārki, uz- rotītās piedurknes un satraukumā uzspurājušās ūsas.
— Nesmejieties, mans draugs! — d'Artanjans iesaucās.
— Dieva vārdā, nesmejieties, goda vārds, te nav ko smieties.
Šos vārdus jauneklis izteica tik nopietni un tik neviltotās šausmās, ka Atoss uzreiz pārstāja smieties, satvēra draugu aiz rokām un ieprasījās:
— Mīļais, vai jūs esat ievainots? Jūs izskatāties tik bāls!
— Nē, bet es pārdzīvoju kaut ko briesmīgu. Atos, vai esat šeit viens?
— Pie joda! Kas tad pie manis varētu būt šādā stundā?
— Tad ir labi.
Un d'Artanjans iesteidzās Atosa istabā.
— Nu, runājiet! — tas mudināja, aizvēris durvis un aizbīdīdams bultu, lai neviens viņus netraucētu. — Vai karalis miris? Vai esat nogalinājis viņa eminenci kardinālu? Jūs esat gluži pārvērties. Stāstiet ātrāk, es mirstu aiz nemiera.
— Atos, sagatavojieties uzklausīt neticamu, nedzirdētu notikumu, — sacīja d'Artanjans, novilkdams sieviešu drānas un palikdams vienā kreklā.
— Uzvelciet papriekš šos rītasvārkus, — musketieris teica draugam.
Uzreiz nevarējis trāpīt īstajā rokā, jo bija vēl ļoti uztraukts, d'Artanjans uzvilka mugurā Atosa rītasvārkus.
— Tātad? — Atoss iejautājās.
— Tātad! — pieliekdamies draugam pie auss un pazeminādams balsi, d'Artanjans sacīja: — Milēdijai uz pleca uzspiests lilijas zieds.
— A! — iekliedzās musketieris, it kā viņam sirdī būtu iešauta lode.
— Sakiet, vai esat pārliecināts, ka tā sieviete ir mirusi? — d'Artanjans jautāja.
— Tā sieviete? — Atoss pārvaicāja tik apslāpētā balsī, ka d'Artanjans tikko sadzirdēja.
— Jā, tā, par kuru jūs man todien Amjēnā stāstījāt.
Atoss iestenējās un nokāra galvu.
— Sai sievietei ir gadi divdesmit seši līdz divdesmit astoņi, — d'Artanjans turpināja.
— Vai vina ir gaišmate? — Atoss tincināja.
— TOC \o "1-3" \h \z Jā.
— Un acis viņai ir gaiši zilas, neparasti gaišas, bet skropstas un uzacis melnas?
— Jā.
— Liela auguma, labi veidota? Kreisa puse blakus acu zobam viņai trūkst viens zobs.
— Jā.
— Lilijas zieds ir neliels, rūsgans, no dažadam ziedēm pa pusei padzisis.
— Jā.
— Bet jūs taču teicāt, ka viņa esot angliete!
— Viņa tiek dēvēta par milēdiju, tomēr iespējams, ka viņa ir francūziete. Lords Vinters ir tikai viņas vīrabrālis.
— D'Artanjan, man jāredz šī sieviete!
— Piesargieties, Atos, piesargieties. Jūs gribējāt viņu nogalināt, viņa jums atmaksās ar to pašu, turklāt nekļūdīgi.
— Viņa neuzdrošināsies nekā sacīt, jo līdz ar to viņa nodotu pati sevi.
— Viņa ir spējīga uz visu! Vai esat viņu kādreiz redzējis saniknotu?
— Nē, — Atoss atbildēja.
— Tā ir tīģeriene, pantera! Mīļais Atos, es ļoti baidos, vai tikai nebūšu pievērsis mums abiem baigu atriebību!
Tad d'Artanjans izstāstīja visu: par milēdijas ārprātīgajām dusmām un nāves draudiem.
— Jums taisnība, — Atoss piekrita, — un, zvēru pie savas dvēseles, mana dzīvība karātos mata galā. Par laimi parīt mēs atstāsim Parīzi. Domājams, ka dosimies uz Larošelu, un kad būsim projām …
— Atos, ja viņa jūs pazītu, viņa sekotu jums līdz pasaules galam. Lai tad labāk viņas naids izgāžas tikai pār mani.
— Mīļais draugs! Kas man par to, ja viņa mani nogalinātu! — Atoss sacīja. — Vai jūs nejauši būtu iedomājies, ka man mana dzīvība ir dārga?
— Aiz visa tā slēpjas kāds baigs noslēpums. Atos! Esmu pārliecināts, ka šī sieviete ir kardināla spiegs.
— Tādā gadījumā piesargieties. Ja pēc Londonas dēkas kardināls nav par jums dziļi sajūsmināts, tad viņš jūs neganti ienīst par to. Tā kā atklāti viņš jums galu galā nevar nekā pārmest, tad naidam, it sevišķi ja tas ir kardināla naids, vajag izlauzties slepeni, un tādēļ piesargieties! No mājām nekad neizejiet viens, ja kur ēdat, tad esiet uzmanīgs, ar vārdu sakot, neuzticieties nevienam, pat ne savai ēnai.
— Laimīgā kārtā mums jāizkuļas tikai līdz parītdienas vakaram sveikā, jo, kad būsim armijā, tad, cerams, vajadzēs bīties tikai no vīriem.
— Pagaidām atteikšos no saviem noslēgtības nodomiem un visur jūs pavadīšu, — Atoss teica. — Jums jāatgriežas Fosuajē ielā, es došos jums līdzi.
— Kaut gan manas mājas nav tālu, tomēr šādā izskatā nevaru iet pa ielu, — d'Artanjans sacīja.
— Pareizi, — Atoss piekrita un pašķindināja zvaniņu.
Ienāca Grimo.
Atoss pamāja sulainim, lai tas aiziet uz d'Artanjana dzīvokli un atnes no turienes apģērbu.
Grimo tāpat ar mājienu atbildēja, ka ir pilnīgi sapratis un aizgāja.
— Jā, diemžēl, jūsu piedzīvojums nekādā ziņā nav veicinājis ekipējuma sagādi, — Atoss teica, — jo, ja nemaldos, mīļais draugs, tad jūs visus savus kankariņus esat atstājis pie milēdijas, un es šaubos, vai viņa papūlēsies jums tos atdot. Laime, ka jums ir safīrs.
— Safīrs pieder jums, dārgais Atosl Vai tad jūs neteicāt, ka tas ir jūsu ģimenes dārgums?
— Jā, mans tēvs teica, ka nopircis to par diviem tūkstošiem ekiju. Safīrs ietilpis kāzu dāvanās, kuras tēvs pasniedzis manai mātei; šis dārgakmens ir pasakaini skaists. Mana māte uzdāvināja to man, un es, neprātīgais, vis neuzglabāju to kā svētu relikviju, bet atdāvināju tai zemiskajai sievietei.
— Tad saņemiet atpakaļ, mīļais draugs, šo gredzenu, jo saprotu, ka tas jums ir dārgs.
— Es lai ņemu atpakaļ gredzenu, kas bijis šīs neģēles rokāsl Nekad! D'Artanjan, šis gredzens ir aptraipīts.
— Tad pārdodiet to.
— Pārdot dārgakmeni, ko esmu dabūjis no savas mātes! Atzīšos, ka es to uzskatītu par svētuma zaimošanu.
— Nu tad ieķīlājiet to, jums katrā ziņā aizdos par to savus tūkstoš ekijus. Ar šo summu jums bagātīgi pietiks visa vajadzīgā iegādei, un, tikko jūs saņemsiet naudu, varēsiet gredzenu izpirkt, un agrākie traipi tam būs nomazgāti, jo tas būs gājis caur augļotāja rokām.
Atoss pasmaidīja.
— Mīļais d'Artanjan, jūs esat lielisks biedrs, — viņš sacīja. — Ar savu pastāvīgo jautrību jūs pacilājat tos nelaimīgos, kas ir noskumuši. Lai notiek, ieķīlāsim gredzenu, bet tikai ar vienu noteikumu!
— Ar kādu?
— Ka piecsimt ekiju ņemsiet jūs un piecus simtus es.
— Blēņas, Atos! Man nevajag ne ceturto daļu no šīs summas, jo es taču esmu gvardists un, pārdodot apseglojumu, dabūšu nepieciešamo naudu. Kas tad man ir vajadzīgs? Zirgs sulainim Planšē, un tas ir viss. Turklāt neaizmirstiet, ka arī man ir gredzens.
— Bet jums tas, kā rādās, ir vēl dārgāks nekā man manējais; vismaz man tā likās.
— Jā, jo vajadzības gadījumā tas var mūs izglābt ne tikai no naudas grūtībām, bet arī no lielākām briesmām. Tas ir ne tikai vērtīgs briljants, tas drīzāk ir burvju talismans.
— Es jūs nesaprotu, tomēr ticu jūsu vārdiem. Atgriezīsimies pie mana vai, pareizāk sakot, pie jūsu gredzena: vai nu jūs ņemsiet pusi no summas, ko mums par to dos, vai arī es to iemetīšu Sēnā, ,un es šaubos, vai mums atradīsies kā Polikratam kāda tik laipna zivs, kas atnesīs gredzenu atpakaļ.
— Labi, esmu ar mieru! — d'Artanjans sacīja.
Tai pašā mirklī atgriezās Grimo ar Planšē; uztraucies par savu kungu un gribēdams zināt, kas ar to noticis, sulainis bija izmantojis izdevību un pats atnesis d'Artanjanam apģērbu.
D'Artanjans un arī Atoss apģērbās, un, kad abi bija sakārtojušies iziešanai, Atoss pamāja Grimo un ar roku atdarināja tēmēšanu; Grimo tūdaļ noņēma no sienas musketi un saposās pavadīt savu kungu.
Bez kādiem starpgadījumiem viņi sasniedza Fosuajē ielu. Bonasjē stāvēja uz durvju sliekšņa un ņirdzīgi skatījās uz d'Artanjanu.
— Ei, mīļais īrniek, pasteidzieties! — viņš uzsauca jauneklim. — Jūs gaida daiļa meiča, un jūs jau zināt, ka sievietes nekad necieš, ja viņām liek gaidīt!
— Tā ir Ketija! — iesaucās d'Artanjans un iesteidzās gaitenī.
Un tiešām, kāpņu laukumiņā viņš ieraudzīja Ketiju: nabaga
meitene stāvēja, atspiedusies pie viņa istabas durvīm, un drebēja.
— Jūs solījāt mani aizstāvēt, jūs solījāt mani pasargāt no viņas dusmām, — Ketija sacīja. — Atcerieties, ka jūs bijāt tas, kas mani pazudināja!
— Jā, bez šaubām, — d'Artanjans teica, — neraizējies, Ketij. Pastāsti, kas notika pēc manas aiziešanas?
— Vai es to zinu! — Ketija atteica. — Uz viņas kliedzieniem saskrēja sulaiņi, viņa bija traka aiz dusmām. Viņa izgāza pār jums visus lāstus, kādi vien ir pasaulē. Tad es nodomāju, ka viņa var atcerēties, ka jūs pie viņas iegājāt caur manu istabu, un saprast, ka esmu jūsu līdzzinātāja. Paņēmu mazumiņu naudas, ko esmu iekrājusi, savas vērtīgākās lietas un aizbēgu.
— Nabaga bērns! Bet ko lai es ar tevi daru? Parīt es došos projām.
— Dariet ko darīdams, bet palīdziet man tikt projām no Parīzes, projām no. Francijas.
— Es taču nevaru tevi iņemt līdzi uz Larošelas aplenkšanu, — d'Artanjans sacīja.
— Nē, bet jūs varat man izgādāt vietu provincē, pie kādas pazīstamas dāmas, piemēram, jūsu dzimtenē.
— Mīļā draudzene, manā dzimtenē dāmām nav istabeņu. Bet pagaidi, es jau zinu, ko mēs darīsim. Planšē, aizej pakaļ Aramisam, lai viņš tūdaļ atnāk šurpu. Mums jāpārrunā ar viņu kaut kas ļoti svarīgs.
— Es saprotu, — Atoss teica. — Bet kāpēc ne ar Portosu? Man šķiet, ka viņa marķīze …
— Portosa marķīzei palīdz apģērbties viņas vīra skrīveri, — d'Artanjans smiedamies sacīja. — Un Ketija nemaz negribētu dzīvot Lāču ielā, vai ne, Ketij?
— Es dzīvošu tur, kur jūs vēlēsieties, — atbildēja Ketija. — Kaut tikai es būtu labi paslēpta un neviens nezinātu, kur es atrodos.
— Tagad, Ketij, kad mums jāšķiras un tu vairs neesi uz mani greizsirdīga …
— Kavaliera kungs, lai jūs būsiet tuvu vai tālu, es jūs mīlēšu vienmēr, — Ketija sacīja.
— Pie joda! Redz, kur mājo uzticība, — Atoss nomurmināja.
— Es arī, — d'Artanjans teica, — es arī tevi mīlēšu vienmēr, par to neraizējies. Bet atbildi man uz vienu jautājumu. Šis jautājums man ir ļoti svarīgs: vai tu nekad neesi dzirdējusi runājam par kādu jaunu sievieti, kas kādreiz naktī tika nolaupīta?
— Pagaidiet… Ak dievs, kavaliera kungs! Vai jūs vēl joprojām mīlat šo sievieti?
— Nē, viņu mīl mans draugs. Redzi, šis pats — Atoss.
— Es! — Atoss iekliedzās tādās šausmās, it kā būtu uzminis čūskai.
— Bez šaubām, ka tu! — sacīja d'Artanjans, paspiezdams Atosa roku. — Tu taču zini, ka mums visiem rūp jaukās Bonasjē kundzes liktenis. Un Ketija nevienam nekā nesacīs, vai ne, mīļais bērns? Zini, mīļā, — d'Artanjans turpināja, — viņa ir tā pretīgā ērma sieva, kuru tu varbūt pamanīji stāvam uz durvju sliekšņa, kad šeit ienāci.
— Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs man atgādinājāt par viņu. Es ļoti baidos, kaut tikai viņš nebūtu mani pazinis!
— Tevi pazinis? Vai tad tu kaut kur esi redzējusi šo cilvēku?
— Viņš divas reizes ieradās pie milēdijas.
— Tā jau es domāju. Kad tas apmēram bija?
— Priekš kādām divām vai divarpus nedēļām.
— Pareizi.
— Un vakar vakarā viņš atkal bija atnācis.
— Vakar vakarā?
— Jā, neilgi pirms jūsu ierašanās.
— Mīļais Atos, mēs esam iepīti spiegu tīklā! Vai tu, Ketij, domā, ka viņš tevi pazina?
— Viņu ieraudzījusi, es gan novilku uz acīm kapuci, bet varbūt jau bija par vēlu.
— Atos, pret jums viņš jūt mazāk neuzticības nekā pret mani. Nokāpjiet lejā un paskatieties, vai viņš vēl ir uz sliekšņa.
Atoss nokāpa lejā un drīz vien atgriezās.
— Viņš ir aizgājis, — Atoss sacīja, — un dzīvokļa durvis aizslēdzis.
— Viņš ir aizsteidzies paziņot, ka visi balodīši pašreiz ir būdā.
— Labi, tad laidīsimies projām, — teica Atoss, — un šeit atstāsim tikai Planšē, kas mums paziņos par turpmākajiem notikumiem.
— Vienu mirkli! Mēs taču aizsūtījām pakaļ Aramisam.
— Pareizi, — Atoss piekrita, — pagaidīsim Aramisu.
Tai pašā mirklī Aramiss ienāca istabā.
Viņu iepazīstināja ar stāvokli un pateica, ka būtu steidzami jāatrod pie kāda no viņa augstdzimušajiem paziņām vietu Ketijai.
Aramiss brītiņu padomāja un tad pietvīkdams jautāja d'Artanjanam:
— Vai tiešām es ar to izdarīšu jums pakalpojumu?
— Būšu jums par to pateicīgs visu mūžu.
— De Buā-Trasī kundze man lūdza, lai atrodu uzticamu istabeni kādai viņas draudzenei, kas, ja nemaldos, dzīvo provincē. Ja jūs, mīļais d'Artanjan, varat galvot par jaunkundzi…
— O godātais kungs! — iesaucās Ketija. — Ticiet man, ka es būšu bezgalīgi padevīga cilvēkam, kas man sagādās iespēju aizbraukt no Parīzes.
— Tādā gadījumā viss būs kārtībā, — Aramiss sacīja.
Piesēdies pie galda, viņš uzrakstīja pāris vārdus, vēstulīti aizzīmogoja ar savu gredzenu un iedeva Ketijai.
— Un tagad, mīļais bērns, — teica d'Artanjans, — tu zini, ka šeit uzkavēties nav ieteicams ne tev, ne mums. Tāpēc šķirsimies. Un satiksimies labākos laikos.
— Lai vai kad un kur mēs satiksimies, — Ketija sacīja, — es jūs mīlēšu tāpat kā tagad.
— Vieglprātīgs zvērests, — noteica Atoss, kad d'Artanjans bija izgājis novadīt Ketiju lejā pa kāpnēm.
Pēc mirkļa trīs jaunekļi, norunājuši pulksten četros satikties pie Atosa, devās projām, atstājuši Planšē sargāt māju.
Aramiss atgriezās savā dzīvoklī, bet Atoss un d'Artanjans gāja ieķīlāt safīru.
Kā gaskonis bija paredzējis, viņi bez grūtībām dabūja pret gredzenu trīssimt pistoles. Turklāt augļotājs, kam viņi gredzenu ieķīlāja, vēl piebilda, ka maksātu par to līdz piecsimt pistolēm, ja kungi gribētu to pārdot, jo gredzens lieliski saderot ar auskariem, kuri viņam esot.
Atoss un d'Artanjans, divi rosīgi karavīri un lietpratēji, nepilnās trijās stundās sapirka visu musketiera ekipējumu. Turklāt Atoss bija plaša rakstura cilvēks, augstmanis līdz pirkstu galiem. Kad viņam kāda lieta bija pa prātam, viņš bez kaulēšanās maksāja par to pieprasīto summu. D'Artanjans mēģināja šai sakarā kaut ko aizrādīt, taču Atoss smaidīdams uzlika roku viņam uz pleca, un d'Artanjans saprata, ka viņam, sīkam Gaskoņas muižniekam, piedien kaulēties, bet ne cilvēkam, kas izturējās kā īsts princis.
Musketieris atrada sev staltu sešgadīgu andalūziešu zirgu, kas bija melns kā ogle, ugunīgi straujš, ar smalki veidotām, graciozām kājām. Viņš nopētīja zirgu un atrada, ka tas ir bez vainas. Par zirgu viņam prasīja tūkstoš livru.
Varbūt viņš būtu dabūjis zirgu lētāk, bet, kamēr d'Artanjans strīdējās ar tirgoni par cenu, Atoss jau noskaitīja uz galda simt pistoles.
Sulainim Grimo nopirka par trīssimt livriem plecīgu, spēcīgu pikardiešu zirgu.
Taču, kad Atoss nopirka seglus šim zirgam un ieročus savam sulainim, viņam no simt piecdesmit pistolēm nebija palicis pāri neviena sū. D'Artanjans piedāvāja draugam kādu mazumu no savas daļas, — gan jau tas varēšot vēlāk viņam aizdevumu atdot.
Atoss uz to nekā neatbildēja, tikai paraustīja plecus.
— Cik tak augļotājs solīja par safīru, ja to pārdotu? — viņš jautāja.
— Piecsimt pistoles.
— Tātad divsimt pistoļu vairāk. Simt pistoles jums, simt pistoles man. Mīļais draugs, tā taču ir vesela bagātība! Ejiet atpakaļ pie šī vīra.
— Kā, jūs gribat…
— Gredzens noteikti manī modinātu pārāk skumjas atmiņas. Turklāt mums nekad nebūs trīssimt pistoles, ko augļotājam atdot, un tādā veidā mēs šai darījumā zaudēsim divsimt pistoles. D'Artanjan, ejiet un pasakiet tam blēdim, ka gredzens pieder viņam, un atgriezieties ar divsimt pistolēm.
— Apdomājiet vēl, Atos!
— Skaidra nauda pašreiz ir dārga, un cilvēkam jāprot nest upurus. Ejiet, d'Artanjan, ejiet. Grimo jūs pavadīs ar musketi.
Pēc pusstundas d'Artanjans atgriezās ar divtūkstoš livriem, ceļā viņam nekas ļauns nebija gadījies.
Tā Atoss atrada savā saimniecībā gluži necerētus līdzekļus.