Pulksten četros mūsu četri draugi, kā bija norunājuši, satikās pie Atosa. Raizes par ekipējuma sagādāšanu bija beigušās, tagad viņu sejās atspoguļojās vairs tikai katra slepenais nemiers — jo katrā laimes mirklī slēpjas gaidāmās bažas.
Piepeši ienāca Planšē un atnesa divas d'Artanjanam adresētas vēstules.
Viena bija jauka, gareniski salocīta vēstulīte ar zaļu vaska zīmogu, uz kura bija iespiests balodis ar zaļu zariņu knābī.
Otra bija iela formāta kvadrātveida vēstule, uz kuras dižojās viņa eminences kardināla hercoga de Rišeljē varenais ģerbonis.
Ieraugot mazo vēstulīti, d'Artanjanam sirds priekā iepukstējās straujāk, jo rokraksts viņam šķita pazīstams, un. kaut gan bija to redzējis tikai reizi mūžā, tomēr atmiņas par to bija iespiedušās dziļi sirdī.
Tāpēc jauneklis naski paķēra mazo vēstulīti, atplēsa to un lasīja.
«Pastaigājieties nākošajā trešdienā starp pulksten sešiem un septiņiem pēcpusdienā pa Šaijo ceļu un vērīgi ielūkojoties garāmbraucošajās karietēs, bet, ja jums ir mīļa jūsu un to cilvēku dzīvība, kuri jūs mīl, tad nesakiet ne vārda, neizdariet nevienu kustību, kas varētu nodot, ka esat pazinis personu, kas ļoti daudz riskē, lai kaut mirkli redzētu jūs.»
Paraksta nebija.
— Tās ir lamatas, — Atoss sacīja, — neejiet turp.
— Tomēr man šķiet, ka es pazīstu šo rokrakstu, — d'Artanjans iebilda.
— Rokrakstu var atdarināt, — Atoss neatlaidās, — un šinī gada laikā pulksten sešos septiņos vakarā Šaijo ceļš ir tukšs un kluss, tikpat labi jūs varētu doties pastaigā uz Bondī mežu.
— Bet ja nu mēs aizjātu uz turieni visi? — d'Artanjans ieteicās. — Pie joda! Visus četrus mūs taču neviens neaprīs, turklāt ar četriem sulaiņiem, zirgiem un ieročiem.
— Tā būtu lieliska izdevība izrādīt mūsu ekipējumu, — Portoss sacīja.
— Apdomājiet, d'Artanjan: ja jums rakstījusi sieviete un šī sieviete nevēlas tikt redzēta, tad jūs viņu kompromitēsiet. Tā būtu muižnieka necienīga rīcība.
— Mēs paliksim nopakaļ, — Portoss teica, — un lai viņš viens dodas uz priekšu.
— Jā, jā, bet no karietes, kas strauji trauc pa ceļu, izšaut ar pistoli ir nieka lieta.
— Ē, man netrāpīs! — d'Artanjans sacīja. — Tad mēs panāktu karieti un nogalinātu visus, kas tanī atrastos. Tomēr mums būtu dažu ienaidnieku mazāk.
— Viņam taisnība, — Portoss piekrita. — Es esmu par kauju. Un mums vajag izmēģināt ieročus.
— Labi, sagādāsim sev to patikšanu, — Aramiss kā parasti lēnīgi un nevērīgi izmeta.
— Kā vēlaties, — Atoss teica.
— Kungi, pulkstenis ir puspieci, mēs tikko pagūsim sešos nokļūt uz Šaijo ceļa, — d'Artanjans sacīja.
— Turklāt, ja mēs izjāsim pārāk vēlu, tad neviens mūs neredzēs, — teica Portoss, — un tas būtu ļoti žēl. Tādēļ, kungi, pasteigsimies.
— Jūs aizmirsāt par otro vēstuli, — Atoss aizrādīja. — Man šķiet, spriežot pēc zīmoga, ka šo vēstuli ir vērts atplēst. Teikšu vēl vairāk, mīļais d'Artanjan: tā mani uztrauc daudz vairāk nekā mazā zīmīte, ko jūs tik maigi noglabājāt pie pašas sirds.
D'Artanjans nosarka.
— Pareizi, — jauneklis piekrita, — paskatīsimies, kungi, ko no manis vēlas viņa eminence.
D'Artanjans atplēsa vēstuli un izlasīja:
«D'Artanjana kungs no karaļa gvardes, dez Esāra rotas, tiek uzaicināts šodien pulksten astoņos ierasties kardināla pilī.
La Udinjērs, gvardes kapteinis.»
— Velns lai parauj! — iesaucās Atoss. — Šī satikšanās man liekas bīstamāka nekā iepriekšējā.
— Uz otro es iešu pēc tam, kad būšu bijis uz pirmo, — d'Artanjans sacīja. — Viena nolikta septiņos, otra astoņos — laika pietiks abām.
— Hm! — Aramiss norūca. — Es neietu. Galants kavalieris nevar neierasties uz satikšanos, ko noteikusi dāma, bet prātīgs muižnieks var atrast atvainojumu, lai neierastos pie ,viņa eminences, it īpaši, ja nav iemesla domāt, ka esi uzaicināts laipnai patērzēšanai.
— Esmu vienis prātis ar Aramisu, — Portoss teica.
— Kungi, man jau reiz de Kavuā kungs nodeva tādu pašu uzaicinājumu no viņa eminences, — d'Artanjans atbildēja, — es neierados pie kardināla, un nākošajā dienā mani piemeklēja liela nelaime! Pazuda Konstance. Lai arī kas ar mani notiktu, es iešu.
— Ja esat apņēmies, tad dariet tā, — sacīja Atoss.
— Bet Bastīlija? — Aramiss iejautājās.
— Blēņas! Jūs mani no turienes atbrīvosiet, — d'Artanjans atteica.
— Bez šaubām, — Aramiss un Portoss apgalvoja tik pašapzinīgi, it kā to izdarīt būtu ļoti vienkārši, — bez šaubām, mēs jūs atbrīvosim, bet, tā kā mēs jau parīt dosimies karagājienā, tad būtu labāk neriskēt iekļūt Bastīlijā.
— Darīsim labāk tā: šovakar nepametīsim viņu vienu, — sacīja Atoss, — un, kad viņš ieies kardināla pilī, mēs katrs ar trim musketieriem gaidīsim pie citas izejas. Ja redzēsim, ka no pils izbrauc kāda kaut cik aizdomīga, segta kariete, mēs tai uzbruksim. Mēs jau sen neesam plūkušies ar kardināla kunga miesassargiem, un de Trevila kungs laikam uzskata mūs par mirušiem.
— Atos, jūs noteikti esat kā radīts, lai kļūtu par armijas ģenerāli, — Aramiss sacīja. — Kungi, ko jūs sakāt par šo plānu?
— Tas ir brīnišķīgs! — visi vienbalsīgi apstiprināja.
— Jauki, es steigšos uz musketieru mītni un brīdināšu biedrus, lai viņi ir gatavībā ap pulksten astoņiem, satiksimies kardināla pils laukumā. Jūs ap to laiku lieciet sulaiņiem apseglot zirgus.
— Man nemaz nav zirga, — d'Artanjans teica, — bet es paņemšu vienu no de Trevila kunga staļļiem.
— Nav vērts, paņemiet vienu no manējiem, — sacīja Aramiss.
— Cik tad jums viņu ir? — d'Artanjans jautāja.
— Trīs, — Aramiss smaidīdams atbildēja.
— Mīļais draugs, manuprāt, neviens cits dzejnieks visā Francijā un Navarā nav tik bagātīgi apgādāts ar zirgiem kā jūs, — Atoss sacīja.
— Paklausieties, dārgais Aramis, jūs droši vien nemaz nezināsiet, ko darīt ar trim zirgiem, vai ne? Es pat nesaprotu, kādēļ jūs nopirkāt trīs zirgus.
— Trešo zirgu man šorīt atveda kāds sulainis bez livrejas, kurš nevēlējās izpaust, pie kā viņš kalpo, un paziņoja tikai, ka saņēmis rīkojumu no sava kunga …
— Vai kundzes, — d'Artanjans pārtrauca.
— Tas ir vienalga, — Aramiss pietvīkdams atteica. — Tātad viņš paziņoja, ka saņēmis rīkojumu no savas kundzes novietot šo zirgu manā stallī un neteikt, kas dāvanu sūtījis.
— Tā gadās tikai dzejniekiem, — Atoss nopietnā tonī aizrādīja.
— Labi, tādā gadījumā darīsim labāk tā, — d'Artanjans sacīja. — Ar kuru no abiem zirgiem jūs pats jāsiet: ar to, ko nopirkāt, vai ar to, ko jums uzdāvināja?
— Bez šaubām, ar to, ko man uzdāvināja. Jūs taču sapratīsiet, d'Artanjan, ka es nevaru tā apvainot…
— Nepazīstamo dāvinātāju, — d'Artanjans pārtrauca.
— Vai ari noslēpumaino dāmu, kas dāvanu sūtījusi, — Atoss piebilda.
— Tad jau iznāk, ka tas, ko jūs nopirkāt, kļuvis jums nevajadzīgs?
— Gandrīz vai.
— Vai jūs pats izvēlējāties šo zirgu?
— Jā, un ļoti rūpīgi. Jūs taču zināt, ka jātnieka drošība gandrīz vienmēr atkarīga no zirga!
— Tad atdodiet man viņu par to cenu, ko pats samaksājāt.
— Mīļais d'Artanjan, es jau dzīros jums viņu piedāvāt, un to nieka summu jūs man atdosiet, kad jums iznāks.
— Cik jūs par viņu samaksājāt?
— Astoņsimt livru.
— Te jums, mīļais draugs, būs četrdesmit dubultpistoles, — d'Artanjans sacīja, izņemdams naudu no kabatas. — Es zinu, ka ar šādām monētām jums maksā par jūsu poēmām.
— Tātad jūs esat tagad bagāts? — Aramiss jautāja.
— Bagāts, ļoti bagāts, mīļais draugs!
Un d'Artanjans pašķindināja kabatā atlikušās pistoles.
— Aizsūtiet savus seglus uz musketieru mītni,' un jūsu zirgs tiks atvests kopā ar pārējiem.
— Ļoti labi. Bet drīz būs jau pieci, pasteigsimies.
Pēc ceturtdaļstundas Ferū ielas galā parādījās Portoss stalta spāniešu rikšotāja mugurā; viņam sekoja Musketons uz maza, bet arī ļoti skaista Overnas zirga. Portoss staroja aiz prieka un lepnuma.
Tai pašā laikā ielas otrā galā parādījās Aramiss lieliska angļu rikšotāja mugurā; Bazēns viņam sekoja, sēdēdams Ruānas zirga mugurā un aiz pavadas vezdams spēcīgu Meklenburgas zirgu — tas bija domāts d'Artanjanam.
Abi musketieri satikās pie vārtiem; Atoss un d'Artanjans pa logu skatījās uz viņiem.
— Velna milti! Portos, jums ir milzīgi varens zirgs, — Aramiss uzsauca.
— Jā, — Portoss atteica, — tas ir tas pats, kuru man vajadzēja saņemt jau pašā sākumā, bet vīrs, dzīdams muļķīgus jokus, pārmainīja to ar citu; taču vīrs saņēma pelnīto sodu, un es esmu pilnīgi gandarīts.
Tad ieradās Planšē un Grimo, vezdami savu kungu zirgus; d'Artanjans un Atoss nokāpa lejā, uzlēca seglos, un visi četri draugi devās ceļā: Atoss uz zirga, par kuru varēja pateikties savai sievai, Aramiss — mīļākai, Portoss — prokurora madāmai un d'Artanjans uz zirga, par ko varēja pateikties savai veiksmei, kas ir vislabākā no visām mīļākām.
Sulaiņi viņiem sekoja.
Kā Portoss bija paredzējis, kavalkāde sacēla ievērību, un, ja Koknara madāma būtu gadījusies viņiem ceļā un redzējusi, cik cēli izskatījās Portoss skaistā spāniešu rikšotāja mugurā, viņa vairs nenožēlotu, ka bija krietni paplicinājusi sava vīra naudas lādi.
Pie Luvras musu četri draugi satika de Trevila kungu, kas atgriezās no Senžermēnas; viņš tos apturēja, lai izteiktu atzinību par lepno ekipējumu, un vienā mirklī ap viņiem sastājās dīkdieņu pūlis.
D'Artanjans izmantoja izdevību un pastāstīja de Trevila kungam par vēstuli, kurai bija uzspiests lielais sarkanais zīmogs ar hercoga ģerboni; protams, par otro vēstulīti jauneklis neieminējās.
De Trevila kungs atzina d'Artanjana apņemšanos par pareizu un apgalvoja, ka gadījumā, ja nākošajā dienā jauneklis neieradī- šoties pie viņa, tad viņš pats to uzmeklēšot, lai arī kur tas atrastos.
Samarietes tornī pulkstenis nosita seši; četri draugi atvainojās, ka viņiem esot jāsteidzas uz norunātu satikšanos, un atvadījās no de Trevila kunga.
Viņi straujā gaitā aizauļoja uz Šaijo ceļu; diena dzisa, ekipāžas brauca šurp un turp; draugu apsargāts, kuri turējās dažu soļu attālumā, d'Artanjans ielūkojās karietēs, taču nevienā neieraudzīja pazīstamo seju.
Beidzot pēc ceturtdaļstundu ilgas gaidīšanas, kad jau sabiezēja krēsla, parādījās kariete, kas strauji tuvojās no Sevras puses; d'Artanjans nojauta, ka šajā karietē atrodas būtne, kas bija viņu uzaicinājusi uz satikšanos, un viņš pats jutās pārsteigts, ka sirds krūtīs viņam sāka dauzīties. Gandrīz tai pašā mirklī pa karietes lodziņu izspraucās sievietes galva: divi pie lūpām pielikti pirkstiņi it kā ieteica klusēt vai arī dzīrās sūtīt gaisa skūpstu; d'Artanjans aiz prieka klusu iekliedzās: šī sieviete vai drīzāk parādība, jo kariete aiztrauca garām ātri kā vīzija, bija Bonasjē kundze.
Gluži neapzināti un par spīti saņemtajam ieteikumam d'Artanjans trieca savu zirgu auļos un pēc īsa brīža panāca karieti, taču tās logs bija pilnīgi aizsegts: vīzija bija izgaisusi.
Tad d'Artanjans atcerējās ieteikumu: «Ja jums ir mīļa jūsu un to cilvēku dzīvība, kuri jūs mīl, tad palieciet uz vietas un izturieties tā, it kā nekā nebūtu redzējuši.»
Tāpēc viņš apstājās, baidīdamies nevis par sevi, bet par nabaga sievieti, kas acīmredzot bija devusies lielās briesmās, uzaicinādama viņu uz šo satikšanos.
Kariete turpināja ceļu tikpat straujā gaitā, līdz ietrauca Parīzē un pazuda.
D'Artanjans palika stāvot kā sastindzis un nezināja, ko domāt. Ja tā bijusi Bonasjē kundze un ja viņa atgfiezās Parīzē, tad kādēļ šī garāmejošā satikšanās, šī skatienu mija, nenozīmīgais gaisa skūpsts? Bet, ja tā nav bijusi viņa, kas arī ļoti iespējams, jo mijkrēslī viegli varēja pārskatīties, ja tā nebija viņa, vai tad tas nenozīmētu, ka pret d'Artanjanu sāk vērpt intrigu, izlietojot par ēsmu šo sievieti, jo daudzi zināja, ka viņš mīl Bonasjē kundzi?
Pie d'Artanjana piejāja viņa trīs draugi. Viņi visi bija skaidri saskatījuši sievietes galvu, kas bija parādījusies pa karietes lodziņu, taču neviens, izņemot Atosu, nepazina Bonasjē kundzi.
Atoss gan arī domāja, ka tā bijusi viņa, bet, tā kā musketieri sievietes glītā sejiņa bija interesējusi mazāk nekā d'Artanjanu, tad viņš bija pamanījis karietē arī kādu vīrieša galvu.
— Ja ir bijis tā, — d'Artanjans sacīja, — tad viņi to droši vien pārved no viena cietuma uz otru. Ko viņi grib darīt ar nelaimīgo sievieti, un vai es jebkad satikšos ar viņu?
— Draugs, atcerieties, ka vienīgi ar mirušiem nevar vairs šeit, zemes virsū, satikties. Mēs abi esam piedzīvojuši, ka reizēm gadās gluži necerētas atkalredzēšanās. Ja jūsu iemīļotā nav mirusi, ja tā bija viņa, ko mēs nupat redzējām, gan tad jūs viņu kādreiz satiksiet. Un varbūt tas notiks vēl ātrāk nekā jūs vēlētos.
Pulkstenis nosita pusastoņi, kariete bija aizbraukusi garām divdesmit minūtes vēlāk, nekā zīmītē bija norādīts. Draugi atgādināja d'Artananam, ka viņam jādodas vizītē pie kardināla, un aizrādīja arī, ka vēl ir laiks no tās atteikties.
Taču d'Artanjans bija ne tikai stūrgalvīgs, bet arī ziņkārīgs. Viņš bija ieņēmis galvā, ka ies uz kardināla pili un dabūs zināt, ko viņa eminence vēlas viņam pateikt. Un nekas nespēja pavedināt jauno gaskoni mainīt savu nodomu.
Viņi sasniedza Sentonorē ielu un kardināla pils laukumā satikās ar divpadsmit uzaicinātajiem musketieriem, kas pastaigājās, gaidīdami biedrus. Tikai tagad viņiem paskaidroja, kādā nolūkā viņi uzaicināti šeit ierasties.
D'Artanjans bija plaši pazīstams godājamā karaļa musketieru pulkā, visi zināja, ka arī viņš kādu dienu ieņems tanī savu vietu, tāpēc uz viņu jau tagad skatījās kā uz biedru. Sakarā ar to katrs labprāt bija ar mieru piedalīties pasākumā, kura dēļ bija šurp ataicināti; turklāt te varēja rasties iespēja iegriezt kardināla kungam un viņa ļaudīm, un uz to šie cienījamie musketieri bija vienmēr gatavi.
Atoss sadalīja viņus trijās grupās, pats uzņēmās vadīt vienu no tām, otru nodeva Aramisam un trešo Portosam, un pēc tam katra grupa nostājās sardzē pie citas pils izejas.
D'Artanjans drošsirdīgi iesoļoja pilī pa galveno ieeju.
Kaut gan jauneklis apzinājās draugu spēcīgo atbalstu, tomēr viņš nemaz nejutās sevišķi mierīgs, kāpdams augšā pa platajām kāpnēm. Viņa izturēšanās pret milēdiju bija ļoti līdzīga nodevībai, un viņš nojauta, ka šai sievietei ir kādi politiska rakstura sakari ar kardinālu; tālāk, de Vārds, ko viņš bija tik nežēlīgi apstrādājis, atradās kardināla uzticības personu sarakstā, un d'Artanjans zināja, ka viņa eminence, būdams šausmīgs pret saviem ienaidniekiem, bija ļoti pieķēries saviem draugiem.
«Ja de Vārds izstāstījis par mūsu sadursmi kardinālam, un par to nevar būt šaubu, un, ja viņš mani pazinis, kas arī ir iespējams, tad varu sevi uzskatīt tikpat kā par notiesātu,» d'Artanjans apsvēra. «Bet kāpēc viņš būtu gaidījis līdz šodienai? Gluži vienkārši: milēdija ar liekuļoti sāpīgo sejas izteiksmi, kas viņai tik ļoti piedien, būs sūdzējušies par mani, un ar šo pēdējo pārkāpumu mans mērs būs ticis piepildīts.»
«Labi vēl, ka lejā stāv mani labie draugi,» d'Artanjans domās piebilda, «tie bez cīņas neļaus mani aizvest. Taču de Trevila kunga musketieru rota viena pati nevar cīnīties pret kardinālu, kā rīcībā ir viss Francijas karaspēks un pret kuru karaliene ir bezspēcīga un karalis bez gribas. D'Artanjan, mans draugs, tu esi bezbailīgs, tev piemīt daudz labu īpašību, bet sievietes tevi iedzīs postā!»
Pie šī bēdīgā secinājuma d'Artanjans bija nonācis, kad iegāja vestibilā. Viņš nodeva vēstuli dežurējošajam kalpotājam, kas viņu ieveda uzgaidāmā zālē un iegāja pils iekšējās telpās.
Uzgaidāmajā zālē atradās pieci seši kardināla kunga gvardisti, kas, pazīdami d'Artanjanu un zinādami, ka viņš ievainojis Zisaku, noraudzījās uz viņu ar dīvainu smīnu.
D'Artanjanam likās, ka šie smīni nevēstī nekā laba, taču mūsu gaskoni nevarēja tik viegli iebaidīt, vai arī, pareizāk sakot, viņš savas puses ļaudīm raksturīgās augstprātības dēļ neļāva savā dvēselē citiem tik viegli ielūkoties, it īpaši tad, ja tanī modās kaut kas līdzīgs bailēm; lepni nostājies pretī gvardistu kungiem, jauneklis, roku sānos iespiedis, gaidīja, un, jāatzīst, viņa pozai netrūka majestātiskuma.
Atgriezās dežurējošais kalpotājs un pamāja, lai d'Artanjans viņam seko. Jauneklim šķita, ka gvardisti, noskatīdamies viņam pakaļ, sačukstējās savā starpā.
Kalpotājs veda d'Artanjanu pa koridoru, tad viņi šķērsoja lielu salonu un iegāja bibliotēkas istabā, kurā pie rakstāmgalda sēdēja kāds vīrs un rakstīja.
Ievedis tur jaunekli, kalpotājs, ne vārda neteicis, aizgāja. D'Artanjans stāvēja un skatījās uz cilvēku pie rakstāmgalda.
Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka viņa priekšā ir kāds tiesnesis, kas izskata viņa lietu, bet drīz pamanīja, ka pie rakstāmgalda sēdošais cilvēks rakstīja vai, pareizāk sakot, laboja nevienāda garuma rindas un turklāt uz pirkstiem skaitīja balsienus. Acīmredzot šis cilvēks bija dzejnieks. Pēc brītiņa dzejnieks aizvēra manuskriptu, uz kura vāka bija rakstīts: «Mirama, traģēdija piecos cēlienos», un pacēla galvu.
D'Artanjans ieraudzīja savā priekšā kardinālu.