Kardināls atspiedās ar elkoni uz manuskripta, vaigu atbalstīja rokā un mirkli nolūkojās uz jaunekli. Nevienam nebija tik dziļi pētījoša skatiena kā viņa eminencei kardinālam, un d'Artanjans juta, ka viņam no šī skatiena asinis dzīslās sāk riņķot drudžaini.
Tomēr viņš pilnīgi savaldījās un, platmali rokā turēdams, ne pārāk lepni un arī ne pārāk pazemīgi palika stāvot un gaidot, kamēr eminencei labpatiks viņu uzrunāt.
— Mans kungs, vai jūs esat d'Artanjans no Bearnes? — kardināls jautāja.
— Jā, jūsu gaišība, — jauneklis atbildēja.
— Tarbā un tās apkaimē dzīvo vairāki d'Artanjanu dzimtas nozarojumi, — kardināls turpināja. — Pie kura no tiem piederat jūs?
— Esmu tā d'Artanjana dēls, kurš piedalījas ticības karos kopā ar dižo karali Indriķi, mūsu žēlīgās majestātes tēvu.
— Tā, tā. Vai tas bijāt jūs, kas priekš septiņiem astoņiem mēnešiem pameta savu dzimto pusi un devās meklēt laimi galvaspilsētā?
— Jā, jūsu gaišība.
— Jūs ceļojāt caur Mengu, kur jums kaut kas atgadījās, neatceros vairs īsti, kas, tomēr kaut kas.
— Jūsu gaišība, — d'Artanjans sacīja, — man atgadījās…
— Nestāstiet, nestāstiet, — kardināls jaunekli pārtrauca ar smaidu uz lūpām, kurš skaidri norādīja, ka viņš zina notikumu tikpat labi kā tas, kas nupat dzīrās viņam par to stāstīt. — Jums bija līdzi ieteikšanas vēstule de Trevila kungam, vai ne?
— Jā, jūsu gaišība, — d'Artanjans apstiprināja, — un tieši nelaimīgajā sadursmē Mengā …
— Vēstule pazuda, — kardināls viņu pārtrauca. — Jā, to es zinu. Taču de Trevila kungs, būdams lielisks fizionomists, kas cilvēku prot novērtēt no pirmā acu uzmetiena, iegādāja jūs sava svaiņa dez Esāra kunga rotā un deva jums cerības, ka ar laiku tiksiet uzņemts musketieros.
— Jūsu gaišība ir lieliski informēts, — d'Artanjans teica.
— Kopš tā laika jūs esat ne mazumu piedzīvojis, — kardināls turpināja. — Reiz jūs devāties pastaigā aiz karteziāņu klostera tādā dienā, kad jums labāk būtu vajadzējis atrasties citā vietā; tad jūs kopā ar saviem draugiem ceļojāt uz Foržū kūrortu; viņi ce|ā aizkavējās, bet jūs devāties tālāk. Gluži vienkārši, jums bija darīšanas Anglijā.
— Jūsu gaišība, — d'Artanjans, gluži apjucis, ieteicās, — es devos…
— Uz medībām Vindzorā vai kur citur — par to nevienam nav nekāda daļa. Es to zinu tāpēc, ka mans stāvoklis man uzliek pienākumu visu zināt. Kad atgriezāties, jūs pieņēma viena visaugstākā persona, un man ir patīkami dzirdēt, ka esat uzglabājis viņas dāvanu.
D'Artanjans strauji pagrieza karalienes dāvātajam gredzenam briljantu uz iekšpusi, taču jau bija par vēlu.
— Nākošajā dienā pēc šī notikuma jūs apmeklēja de Kavuā kungs, — kardināls turpināja. — Viņš lūdza jūs ierasties pilī; diemžēl, jūs to neizdarījāt un rīkojāties nepareizi.
— Jūsu gaišība, es baidījos, ka esmu izpelnījies jūsu eminences nežēlastību.
— Kāpēc, mans draugs? Jūs izpildījāt savas priekšniecības rīkojumus saprātīgāk un drosmīgāk, nekā to būtu veicis jebkurš cits. Jūs esat pelnījis nevis žēlastību, bet uzslavu! Es sodu tos, kas nepaklausa, nevis tādus kā jūs, kas paklausa … pat pārāk uzcītīgi… Kā pierādījumu atcerieties to dienu, kad biju uzaicinājis jūs ierasties, atcerieties, kas notika tās pašas dienas vakarā.
Tās pašas dienas vakarā tika nolaupīta Bonasjē kundze. D'Artanjans notrīsēja; viņš atcerējās, ka pirms pusstundas nabaga sieviete bija aizbraukusi viņam garām; droši vien Bonasjē kundzi aizrāva tā pati vara, kas bija likusi viņai pazust.
— Tā kā kopš kāda laika neesmu nekā par jums dzirdējis, — kardināls turpināja, — tad vēlējos uzzināt, ko jūs darāt. Starp citu, jūs esat man parādā mazliet pateicības, jo, bez šaubām, ari pats būsiet ievērojis, ka visos apstākļos esat saudzēts.
D'Artanjans godbijīgi palocījās.
Tam par iemeslu bijusi ne tikai gluži dabiska taisnīguma izjuta, —_ kardināls sacīja, — bet arī tas apstāklis, ka man ar jums ir kads nodoms.
D'Artanjans brīnījās aizvien vairāk.
— Gribēju iepazīstināt jūs ar šo nodomu jau todien, kad saņēmāt manu pirmo uzaicinājumu, bet jūs neatnācāt. Par laimi ar šo nokavēšanos nekas nav zaudēts, un šodien jūs dzirdēsiet manu nodomu. Sēdieties, d'Artanjana kungs, man pretī! Jūs esat pietiekami cildens muižnieks, lai uzklausītos manus vārdus sēžot.
Kardināls norādīja ar pirkstu jauneklim uz sēdekli, taču d'Artanjans jutās tik pārsteigts par visu notiekošo, ka viņa sarunas biedram vajadzēja atkārtot uzaicinājumu.
— Jūs, d'Artanjana kungs, esat drošsirdīgs, — viņa eminence turpināja, — turklāt jūs esat saprātīgs, un tas ir vēl vērtīgāk. Es cienu sirds un prāta cilvēkus. Neizbīstieties, — viņš pasmīnēdams piebilda, — ar sirds cilvēku es domāju drošsirdīgu cilvēku. Jūs gan vēl esat jauns un tikko iegājis pasaulē, tomēr jums jau ir spēcīgi ienaidnieki: ja jūs no viņiem nepiesargāsieties, viņi jūs pazudinās!
— Diemžēl, tā ir, jūsu gaišība, — jauneklis piekrita, — un viņiem nebūs grūti to izdarīt, jo viņi ir stipri, viņiem ir varens atbalsts, turpretī es esmu viens!
— Jā, jums taisnība, bet, kaut arī esat viens, jūs jau esat paguvis veikt diezgan daudz, un es nešaubos, ka veiksiet vēl vairāk. Taču man šķiet, ka jums nepieciešams kāds, kas jūs vadītu nejaušību pilnajā ceļā, pa kuru esat sācis iet, jo, ja nemaldos, jūs esat ieradies Parīzē ar godkārīgo nodomu taisīt šeit karjeru.
— Jūsu gaišība, es esmu tanī vecumā, kad cilvēks mēdz lolot neprātīgas cerības, — d'Artanjans sacīja.
— Neprātīgas cerības lolo tikai muļķi. Jūs, mans kungs, esat saprātīgs cilvēks. Ko jūs teiktu par leitnanta pakāpi manā gvardē un pēc karagājiena par rotas virsvadību?
— O jūsu gaišība!
— Vai ne, jūs esat ar mieru?
— Jūsu gaišība… — d'Artanjans apjucis nomurmināja.
— Kā, jūs atsakāties? — kardināls pārsteigts iesaucās.
— Jūsu gaišība, es kalpoju viņa majestātes gvardē, un man nav iemesla būt neapmierinātam.
— Bet man šķiet, — kardināls attrauca, — ka arī mani gvardisti ir viņa majestātes gvardisti, un, lai arī kādā franču armijas daļā jūs kalpotu, jūs vienmēr kalposiet karalim.
— Jūsu gaišība nav pareizi sapratusi manus vārdus.
— Jums vajadzīgs iegansts, vai ne? Es saprotu. Bet jums taču ir iegansts. Paaugstinājums, karagājiens, kas sākas, izdevība, ko es jums piedāvāju, — ar to pietiek ļaudīm; jums vajadzīgs drošs atbalsts, jo, d'Artanjana kungs, būs labi, jajūs to zināsiet: man iesniegtas par jums smagas apsūdzības, ka jūs nemaz visas savas dienas un naktis neveltījot karaļa dienestam.
D'Artanjans pietvīka.
— Starp citu, — kardināls turpināja, uzlikdams roku uz papīru kaudzes, kas gulēja uz galda, — man šeit ir vesela lieta, kas attiecas uz jums, bet es gribēju to izlasīt tikai pēc tam, kad būšu ar jums aprunājies. Es jūs pazīstu kā noteiktu cilvēku, un jūsu dienests, ja tas tiktu pareizi vadīts, atnestu jums nevis ļaunumu, bet daudz laba. Tāpēc pārdomājiet un tad izšķirieties.
— Gaišība, jūsu labestība mani mulsina, — d'Artanjans atbildēja, — un jūsu eminences gara diženuma priekšā jūtos kā niecīgs zemes tārps, bet tā kā jūsu gaišība atļāva man runāt vaļsirdīgi…
D'Artanjans aprāvās.
— Jā, runājiet.
— Labi, tad pateikšu jūsu eminencei, ka visi mani draugi ir musketieru un karaļa gvardistu vidū, turpretī mani ienaidnieki, tā nu nejauši sagadījies, kalpo jūsu eminences gvardē. Uz mani skatītos greizi gan še, gan tur, ja es pieņemtu jūsu gaišības piedāvājumu.
— Vai jūs, mans kungs, savā pašapziņā jau būtu aizgājis tik tālu un iedomājaties, ka piedāvāju mazāk nekā jūs esat vērts? — nicīgi pavīpsnādams, jautāja kardināls.
— Jūsu gaišība, gluži pretēji: es uzskatu, ka jūs esat pret mani pārāk labs un es vēl nekā tāda neesmu veicis, lai būtu jūsu žēlastības cienīgs. Drīz sāksies Larošelas aplenkums, es kalpošu jūsu eminences acu priekšā, un, ja man laimēsies aplenkuma laikā izpelnīties jūsu ievērību, tad vismaz būšu veicis kaut ko tādu, kas attaisnotu jūsu labvēlību, ja arī turpmāk jums labpatiktu pagodināt mani ar to. Visam ir savs laiks, jūsu gaišība. Varbūt vēlāk es iegūšu tiesības nesavtīgi atdot sevi jūsu kalpībā, bet pašreiz izskatītos, ka es pārdodos.
— Tātad jūs atsakāties man kalpot? — kardināls sacīja diezgan īgni, un tomēr viņa balsī izskanēja arī zināma cieņa. —Labi, tad palieciet brīvs un uzglabājiet savu ienaidu un simpātijas.
— Jūsu gaišība …
— Labi, labi, — kardināls viņu pārtrauca, — es uz jums nedusmojos. Tomēr jūs pats saprotat: pietiek ar to, ka aizsargā un apveltī savus draugus, pret ienaidniekiem nevienam nav nekādu pienākumu. Bet vienu padomu es jums došu: esiet piesardzīgs, d'Artanjana kungs, jo no tā mirkļa, kad atraušu jums savu aizgādību, es par jūsu dzīvību nedošu ne plika vērdiņa.
— Es centīšos, jūsu gaišība, — gaskonis ar cildenu pārliecību atbildēja.
— Kādreiz vēlāk, zināmā brīdī, kad jūs varbūt piemeklēs nelaime, — kardināls zīmīgi sacīja, — atcerieties, ka es jūs uzmeklēju un darīju visu, lai šī nelaime nenotiktu.
— Lai notiktu kas notikdams, es mūžīgi būšu pateicīgs jūsu eminencei, — pielikdams roku pie sirds un palocīdamies, d'Artanjans teica, — par to, ko jūs šai mirklī darāt manā labā.
— Lai notiek! Kā jūs, d'Artanjana kungs, sacījāt, mēs redzēsimies pēc karagājiena. Es jūs neizlaidīšu no acīm, jo arī es tur būšu, — kardināls piebilda, ar pirkstu rādīdams d'Artanjanam uz krāšņām bruņām, kuras bija nodomājis aplikt, — un, kad atgriezīsimies, tad nokārtosim mūsu rēķinus!
— Jūsu gaišība, neuzveliet man savas nelabvēlības nastu! — d'Artanjans iesaucās. — Ja jūs uzskatāt, ka es rīkojos kā krietns cilvēks, tad palieciet kāds esat, vienaldzīgs.
— Jaunekli, ja man vēl radīsies izdevība pateikt jums to, ko teicu šodien, — Rišeljē sacīja, — tad apsolu, ka teikšu jums to.
Rišeljē pēdējie vārdi izpauda baigas šaubas; tās sabiedēja d'Artanjanu vairāk, nekā viņu būtu biedējuši draudi, — tās bija brīdinājums. Acīm redzami kardināls bija gribējis viņu pasargāt no kādas draudīgas nelaimes. Viņš atvēra muti un dzīrās atbildēt, bet kardināls augstprātīgi pamāja, ka audience beigusies.
D'Artanjans devās projām, taču pie durvīm tik tikko negriezās atpakaļ, jo dūša viņam bija galīgi saplakusi. Bet tad viņš atcerējās Atosa nopietno, stingro seju: ja viņš pieņemtu kardināla priekšlikumu, Atoss viņam vairs nesniegtu roku, Atoss no viņa novērstos.
Tikai šīs bažas viņu atturēja — lūk, cik spēcīgi ietekmē apkārtējos cilvēks ar patiesi cildenu raksturu.
D'Artanjans nokāpa lejā pa tām pašām kāpnēm, pa kurām bija uzkāpis, un lejā pie izejas satika Atosu ar četriem musketieriem, kas bija gaidījuši viņa atgriešanos un jau sāka uztraukties. D'Artanjans ar pāris vārdiem nomierināja viņus, un Planšē steidzās paziņot pārējiem posteņiem, ka vairāk nevajagot stāvēt sardzē, jo viņa kungs sveiks un vesels iznācis no kardināla pils.
Kad draugi atgriezās Atosa dzīvoklī, Aramiss un Portoss jautāja par šīs neparastās vizītes iemesliem. D'Artanjans pateica tikai to, ka Rišeljē piedāvājis iestāties dienestā viņa gvardē ar leitnanta pakāpi, bet jauneklis atteicies.
— Un jūs rīkojāties pareizi! — Portoss un Aramiss viena balsī iesaucās.
Atoss kļuva ļoti domīgs un neteica nekā. Taču, palicis divatā ar d'Artanjanu, viņš tam sacīja:
— Draugs, jūs rīkojāties tā, kā jums vajadzēja rīkoties, bet varbūt esat darījis nepareizi.
D'Artanjans nopūtās, jo drauga vārdi saskanēja ar paša sirds balsi, kas teica, ka tuvojas liela nelaime.
Nākošā diena aizritēja sagatavojoties ceļam. D'Artanjans aizgāja pie de Trevila kunga atvadīties. Tobrīd visi domāja, ka gvardisti šķirsies no musketieriem uz gluži neilgu laiku, jo karalis tajā dienā bija parlamentā un dzīrās aizceļot nākošajā rītā. Tāpēc de Trevila kungs apvaicājās tikai, vai d'Artanjanam vajadzīga viņa palīdzība, bet jauneklis lepni atbildēja, ka tam esot viss nepieciešamais.
Naktī sapulcējās dez Esāra gvardistu rotas karavīri un de Trevila kunga musketieri, kuri bija cits ar citu sadraudzējušies. Nu viņiem vajadzēja šķirties, lai satiktos, kad Dievs būs vēlējis. Kā jau varēja iedomāties, nakts pagāja vētraini, jo šādos gadījumos vislielāko nemieru var nomākt tikai ar vislielāko bezrūpību.
No rīta, atskanot tauru skaņām, draugi šķīrās: musketieri steidzās uz de Trevila kunga māju, gvardisti uz dez Esāra mītni. Abi kapteiņi nekavējoties aizveda savas rotas uz Luvru, kur karalis pārbaudīja savus pulkus.
Karalis bija bēdīgs un izskatījās nevesels, tāpēc viņa sejā neredzēja parastās augstprātības. Patiešām, iepriekšējā dienā, parlamenta sēdes laikā, viņu bija sagrābis drudzis. Un tomēr viņš neatkāpās no lēmuma tai pašā vakarā doties ceļā. Kaut arī karali atrunāja, viņš pārbaudīja savu karaspēku, cerēdams, ka ar gribas spēku izdosies uzveikt slimību.
Pēc karaspēka apskates gvardisti vieni paši devās ceļā, jo musketieriem vajadzēja palikt ar karali, un tā Portosam radās iespēja savā lepnajā ekipējumā izmest līkumu pa Lāču ielu.
Prokurora madāma ieraudzīja Portosu viņa jaunajā uniformā, skaistā zirga mugurā. Viņa pārāk mīlēja brašo musketieri, lai ļautu viņam tā aizjāt; viņa tam pamāja, lai tas uznāk augšā. Portoss bija vienkārši lielisks: viņa pieši šķindēja, bruņu cepure mirdzēja, zobens stalti atsitās pret lieliem. Šoreiz skrīveriem nenāca ne prātā smieties, jo Portoss izskatījās varen bargs.
Musketieris tika ievests pie Koknara kunga, kura mazās, pelēkās ačeles dusmās iedzalkstījās, redzot sievas radinieku no galvas līdz kājām jaunā ietērpā. Tikai viens apsvērums sniedza remdinājumu skopuļa sirdij: visur tika runāts, ka šis karagājiens būšot asiņains, un viņš sirds dziļumos cerēja, ka Portoss kritīs kaujas laukā.
Portoss apliecināja savu cieņu vecajam Koknaram un atvadījās no viņa; vecis novēlēja musketierim vislabākos panākumus. Koknara kundze nespēja savaldīt asaras, bet viņas sāpes nevienā nemodināja ļaunas aizdomas, jo visi zināja, ka viņa ir ļoti pieķērusies saviem radiem, kuru dēļ viņai bieži iznākuši neganti strīdi ar vīru.
Taču īstenā atvadīšanās notika Koknara madāmas guļamistabā un bija patiešām satriecoša.
Kamēr vien prokurora madāma varēja ar skatienu sekot savam iemīļotajam, viņa vēcināja ar mutautiņu, tik tālu izkārusies pa logu, it kā gribēdama mesties pa to ārā. Portoss uzņēma visus šos jūtu izpaudumus kā cilvēks, kas pie tiem pieradis. Tikai nogriezdamies aiz stūra, viņš pacēla cepuri un pamāja atvadu sveicienu.
Aramiss rakstīja garu vēstuli. Kam? To neviens nezināja. Blakus istabā gaidīja Ketija, kurai to pašu vakaru vajadzēja braukt uz Tūru.
Atoss maziem malkiem dzēra pēdējo Spānijas vīna pudeli.
D'Artanjans pa to laiku jau soļoja kopā ar savu rotu.
Sasniedzis Senantuāna priekšpilsētu, viņš pagriezās, lai prie- clgi atskatītos uz Bastīliju, bet, tā kā skatījās tikai uz Bastīliju, tad neredzēja milēdiju, kas, sēdēdama palsa zirga mugurā, ar pirkstu norādīja uz viņu diviem šaubīga izskata tipiem; tie tūdaj piegāja tuvāk karaspēkam, lai labāk saskatītu jaunekli, un tad jautājoši pavērās uz milēdiju; tā apstiprinot pamāja un tad, būdama droša, ka viņas pavēles tiks nemaldīgi izpildītas, piecirta piešus un aizjāja.
Abi aizdomīgie tēvaiņi sekoja rotai un aiz Senantuāna vārtiem uzkāpa mugurā apseglotiem zirgiem; tos bija turējis aiz pavadas sulainis bez livrejas, kurš viņus te bija gaidījis.