Larošelas aplenkšana bija viens no lielākajiem Ludviķa XIII valdīšanas laika politiskajiem notikumiem un viens no lielakajiem kardināla militārajiem pasākumiem. Tāpēc ir interesanti, pat nepieciešami dažos vārdos pastāstīt par to, jo vairāki aplenkšanas apstākļi tik cieši savijušies ar šeit atstāstīto notikumu, ka mes nevaram tos noklusēt.
Kardināla politiskie mērķi, uzsākot aplenkšanu, bija ievērības cienīgi. Vispirms aplūkosim tos un pēc tam pieversisjmies personīgajiem mērķiem, kuri ietekmēja viņa eminenci varbūt ne mazak par pirmajiem.
No svarīgākajām pilsētām, kuras Indriķis IV bija atdevis hugenotiem par nostiprinājuma punktiem, tagad viņiem bija palikusi vairs tikai Larošela. Atlika iznīcināt šo pēdējo kalvinisma atbalstu, bīstamu zemi, kurā nepārtraukti uzdīga iekšēju nemieru un ārēju karu sēklas.
Spānieši, angļi, neapmierināti itālieši, visu tautību avantūristi, dažādu sektu izdienējuši zaldāti uz pirmo aicinājumu allaž steigšus saplūda zem protestantu karogiem, izveidodami plašu apvienību, kuras sazarojumi strauji saauga, aptverdami visu Eiropu.
Tātad Larošela, kuras nozīme sakarā ar pārējo kalvinistu pilsētu krišanu ievērojami pieauga, bija izvērtusies par nesaskaņu un godkārīgu ieceru perēkli. Vēl vairāk, Larošela bija pēdējā osta, kas atvēra angļiem ieeju Francijas karalistē; aizverot to Anglijai, mūsu mūžsenajai ienaidniecei, kardināls vainagoja Zannas d'Ar- kas un hercoga de Gīza veikumus.
Basompjērs, kas bija protestants un reizē arī katolis, protestants aiz pārliecības un katolis kā Svētā Gara ordeņa komandors;
Basompjērs, kas bija dzimis vācietis, bet sirdi francūzis; beidzot, Basompjērs, kas Larošelas aplenkšanā komandēja īpašu nodaļu,
sacīja:
— Jūs redzēsiet, kungi, ka mēs būsim tik dumji un ieņemsim Larošelu!
Un Basompjēram izrādījās taisnība: Rē salas apšaudīšana ievadīja dragonādes [1] Sevennā, Larošelas ieņemšana bija Nantes edikta atcelšanas ieskaņa.
Taču, kā jau teicām, blakus šiem ministra nodomiem, kurš tiecās visu nolīdzināt un vienkāršot, blakus šiem vēsturē iegājuša- jiem nodomiem, hronikas rakstītājam jāmin arī iemīlējušā vīrieša un greizsirdīgā sāncenša sīkās tieksmes.
Rišeljē, kā visiem zināms, bija iemīlējies karalienē; vai šī mīlestība viņam saistījās ar vienkāršu politisku aprēķinu, vai arī tā tiešām bija īsta kaislība, kādu Austrijas Anna modināja daudzos vīriešos, kas atradās viņas apkārtnē, mēs nevaram pateikt, bet iepriekšējo notikumu risinājumā katrs pārliecinājās, ka Bekingems guva virsroku pār kardinālu un divos trīs gadījumos, it īpaši intrigā ar briljanta karuļiem, pateicoties trīs musketieru padevībai un d'Artanjana drosmei, spēja viņa eminenci nežēlīgi izjokot.
Tādā veidā kardinālam Rišeljē bija svarīgi ne tikai atbrīvot Franciju no ienaidnieka, bet arī atriebties sāncensim, turklāt atriebībai vajadzēja būt ievērojamai un spožai, tādai, kas pilnīgi atbilstu vīram, kuram šajā divkaujā par zobenu bija visas karalistes bruņotie spēki.
Rišeljē zināja, ka, cīnīdamies pret Angliju, viņš cīnījās pret Bekingemu, uzveikdams Angliju, viņš uzveiks Bekingemu, un, beidzot, pazemodams Angliju Eiropas acīs, viņš pazemos Bekingemu karalienes acīs.
Savukārt Bekingems, izvirzīdams pāri visam Anglijas godu, būtībā vadījās no interesēm, kas bija ļoti līdzīgas kardināla interesēm; arī Bekingems tiecās pēc personīgas atriebības. Nekādā veidā nespēdams atgriezties Francijā kā sūtnis, viņš gribēja atgriezties kā iekarotājs.
No visa tā varam secināt, ka īstenā likme šajā partijā, ko divas varenas lielvalstis spēlēja pēc divu iemīlējušos vīriešu iegribas, bija Austrijas Annas labvēlīgs skatiens.
Pirmo uzvaru guva Bekingemas hercogs: pēkšņi ieradies ar deviņdesmit kuģiem un gandrīz divdesmit tūkstoš karavīriem pie Rē salas, viņš negaidīti uzbruka grāfa de Tuaraka spēkiem, kurš karaļa vārdā pārvaldīja salu, un pēc asiņainas cīņas izkāpa malā.
Garāmejot piezīmēsim, ka šajā cīņā gāja bojā barons de Šan- tais; barons pameta bārenīti, mazā meitenīte bija pusotru gadu veca.
Sū meitenīte vēlāk kļuva de Sevinjē kundze.
Grāfs de Tuaraks ar garnizonu atkāpās uz Senmartēna citadeli, bet kādus simt vīrus pameta nelielā cietoksnī, ko sauca par La Prē cietoksni.
Šis notikums bija pamudinājis kardinālu pasteigties, un, kamēr karalis un viņš pats vēl varēja ierasties uz vietas un uzņemties noteikti nolemtās Larošelas aplenkšanas virspavēlniecību, viņš uzdeva Orleānas hercogam doties pa priekšu ceļā, lai vadītu pirmās operācijas, un pavēlēja savilkt kara darbības arēnā visus spēkus, kādi vien bija viņa rīcībā.
Ar šīm avangarda vienībām bija aizgājis arī mūsu draugs d'Artanjans.
Karalis, kā jau aizrādījām, bija nodomājis arī doties turp, tikko beigsies parlamenta sēde, bet jau sēdes laikā 23. jūnijā viņu bija sagrābis drudzis. Karalis tomēr nolēma doties ceļā, taču viņa stāvoklis pasliktinājās, un Vilruā viņš bija spiests apstāties.
Bet, kur apstājas karalis, tur jāapstājas arī musketieriem, un tā iznāca, ka d'Artanjans, kas kalpoja tikai gvardē, izrādījās šķirts, vismaz uz kādu laiciņu, no saviem labajiem draugiem Atosa, Portosa un Aramisa. Šī šķirtība, kas jauneklim likās tikai nepatīkama, noteikti būtu viņam sagādājusi nopietnu nemieru, ja viņš varētu uzminēt, kādas briesmas viņam draudēja.
1627. gada septembra mēneša 10. datumā viņš tomēr bez starpgadījumiem sasniedza nometni pie Larošelas.
Stāvoklis nebija mainījies: Rē salas tagadējie saimnieki, Bekingemas hercogs ar saviem angļiem, turpināja Senmartēna citadeles un La Prē cietokšņa aplenkšanu, bet bez panākumiem; kara darbība ar Larošelu bija sākusies pirms divām trim dienām sakarā ar jauno fortu, ko Angulemas hercogs nupat bija licis izbūvēt pie pašas pilsētas.
Dez Esāra vienības gvardisti bija apmetušies franciskāņu klosterī.
Taču mēs jau zinām, ka d'Artanjans, tīkodams pāriet pie musketieriem, nebija sadraudzējies ar savas vienības biedriem un tāpēc tagad jutās gluži vientuļš un varēja nodoties savām pārdomām.
Šīs pārdomas nebija iepriecinošas: pa diviem gadiem, kopš jaunais gaskonis bija ieradies Parīzē, viņš vairākkārt tika iejaukts politiskās intrigās, taču personīgajā dzīvē nebija guvis sevišķus panākumus ne mīlestībā, ne karjerā.
Vienīgā sieviete, ko d'Artanjans mīlēja, bija Bonasjē kundze, bet Bonasjē kundze bija pazudusi, un viņš vēl joprojām nebija spējis izdibināt, kas ar nelaimīgo sievieti noticis.
Runājot par karjeru, jauneklis bija panācis to, ka varenais kardināls, kura priekšā trīcēja visizcilākie cilvēki karalistē, pat karalis, bija kļuvis viņa ienaidnieks.
Sis vīrs varēja d'Artanjanu iznīcināt, tomēr nebija to darījis; jaunā gaskoņa gaišredzīgais prāts kardināla iecietībā saskatīja labākas nākotnes iespēju.
D'Artanjans bija iemantojis vēl vienu ienaidnieku, šo uzskatīja gan par mazāk bīstamu, tomēr instinktīvi nojauta, ka arī no tā vajag piesargāties, — šis ienaidnieks bija milēdija.
Par to visu d'Artanjans bija iemantojis karalienes labvēlību un aizgādību, bet tanīs laikos karalienes labvēlība varēja noderēt tikai par iemeslu vajāšanām un viņas aizgādība aizsargāja ļoti vāji — pierādījums: Šalē un Bonasjē kundze.
Vienīgais reālais ieguvums pa visu šo laiku bija briljanta gredzens d'Artanjana pirkstā, kurš maksāja piecus vai sešus tūkstošus livru. Taču arī šis briljants, ko jauneklis, kas loloja godkārīgus nodomus, gribēja paglabāt, lai kādā jaukā dienā karaliene varētu viņu pazīt pēc šī gredzena, pagaidām, kamēr viņš nevarēja to pārdot, nebija vērtīgāks par ceļa oļiem, kurus mīdīja ar kājām.
Mēs teicām «par ceļa oļiem, kurus mīdīja ar kājām», jo d'Artanjans pārdomāja to visu, vientuļi klīzdams pa gleznainu celiņu, kas veda no nometnes uz Angutena ciemu. Pārdomās jauneklis bija aizgājis tālāk, nekā paredzējis; tuvojās vakars, un pēkšņi viņam šķita, ka rieta staros paspīd musketes stobrs aiz dzīvžoga.
D'Artanjanam bija vērīga acs un spraigs saprāts, viņš uzreiz aptvēra, ka muskete pati no sevis nevarēja te atnākt un cilvēks, kas bija to atnesis, neslēpās aiz dzīvžoga draudzīgos nolūkos. Jauneklis nolēma ņemt kājas pār pleciem un laisties lapās, bet te ieraudzīja ceļa pretējā pusē aiz liela akmens pavīdam otru musketes stobru.
Skaidrs, tās bija lamatas. D'Artanjans pameta skatienu uz pirmo musketi un ne bez zināma satraukuma redzēja, ka tās stobrs noslīgst viņa virzienā; tikko stobra caurums apstājās, jauneklis nometās gar zemi. Tai pašā mirklī atskanēja šāviens, viņš dzirdēja lodi aizsvelpjam pāri galvai.
Vilcināties nedrīkstēja, d'Artanjans strauji uzlēca kājās, un tai pašā sekundē otras musketes lode izšķaidīja oļus tai vietā uz ceļa, kur viņš nupat bija gulējis ar seju pie zemes.
D'Artanjans nebija no tiem nevajadzīgi drošsirdīgajiem cilvēkiem, kas muļķīgi ļaujas nogalināties, lai par viņiem varētu sacīt, ka viņi nav atkāpušies ne soli; turklāt šeit vairs nebija runa par drošsirdību, jo d'Artanjans bija iekritis lamatās.
«Ja būs trešais šāviens, tad man ir beigas,» viņš nodomāja.
Un tūdaļ viņš ar savas dzimtās malas ļaudīm piemītošo ātrumu, kuri tiek daudzināti par izcilu veiklību, metās skriet uz nometnes pusi; bet, kaut arī viņš trauca kā vējš, tomēr pirmais šāvējs bija paguvis pielādēt ieroci un izšāva otrreiz, turklāt tik trāpīgi, ka lode izurba d'Artanjanam platmali, kas aizlidoja desmit soļus tālāk.
Tā kā d'Artanjanam citas platmales nebija, tad viņš skriedams pacēla savējo un sasniedza nometni gluži aizelsies un gaužām bāls; nevienam nekā neteicis, viņš atsēdās un iegrima pārdomās.
Šim notikumam varēja būt trīs cēloņi.
Pirmais un pats dabiskākais: tās varēja būt Larošelas iedzīvotāju lamatas, jo viņiem nebūtu nekas pretī nokniebt kādu no viņa majestātes gvardistiem, tāpēc ka, pirmkārt, līdz ar to viņiem būtu viens ienaidnieks mazāk, un, otrkārt, šim ienaidniekam kabatā varēja atrasties cieši piebāzts maks.
D'Artanjans paņēma platmali, aplūkoja lodes izrauto caurumu un pakratīja galvu. Nē, tā nav bijusi musketes; bet arkebūzas lode; trāpīgais šāviens jau uzreiz bija modinājis viņā domu, ka nav šauts no parastā ieroča; lodes kalibrs liecināja, ka tās nav bijušas militāra rakstura lamatas.
Tās varēja arī būt laipns kardināla kunga atgādinājums. Atcerēsimies, ka tieši tai mirklī, kad, pateicoties rieta saules staram, d'Artanjans ieraudzīja ieroča stobru, viņš bija brīnījies par kardināla iecietību.
Bet d'Artanjans atkal papurināja galvu. Pret cilvēkiem, kurus kardināls varēja iznīcināt ar vienu rokas mājienu, viņš reti lietoja šādus līdzekļus.
Tā varēja būt milēdijas atriebība.
Tas d'Artanjanam likās visticamāk.
Jauneklis velti pūlējās atcerēties slepkavu sejas vai apģērbu: viņam bija vajadzējis tik strauji aizskriet, ka neatlika laika kaut ko ievērot.
— O, mani dārgie draugi! — d'Artanjans nočukstēja. — Kur jūs esat? Cik ļoti jūs man trūkstat!
D'Artanjans pavadīja ļoti nelāgu nakti. Tris četras reizes viņš spēji atmodās: viņam šķita, ka gultai tuvojas kāds un grib viņu nodurt. Bet uzausa gaisma, un viņam nekas ļauns nebija noticis.
Tomēr d'Artanjans apzinājās, ka tas, kas nenotika šodien, var notikt rīt.
Visu dienu viņš pavadīja mājās, aizbildinādamies sava priekšā ar to, ka ārā bija slikts laiks.
Nākošajā dienā pulksten deviņos no rīta atskanēja pulcēšanas signāls. Orleānas hercogs pārraudzīja posteņus. Gvardisti paķēra ieročus un nostājās ierindā, d'Artanjans ieņēma savu vietu biedru vidū.
Orleānas hercogs aizjāja gar kaujas ierindā sastājušos karaspēku; pēc tam pie viņa piesteidzās augstākie virsnieki, ari gvardistu kapteinis dez Esāra kungs, lai sasveicinātos ar viņa augstību.
Pēc brītiņa d'Artanjanam likās, ka dez Esāra kungs ar mājienu aicina viņu pie sevis; baidīdamies kļūdīties, viņš gaidīja, lai priekšnieks atkārto mājienu; kad tas notika, jauneklis izgāja no ierindas un piesteidzās pie kapteiņa, lai saņemtu rīkojumu.
— Viņa augstība tūlīt pieprasīs brīvprātīgos kādam bīstamam uzdevumam, kas darīs godu tiem, kuri to veiks, un tādēļ es jums pamāju, lai esat gatavībā.
— Pateicos, kapteiņa kungs! — atbildēja d'Artanjans, kas vairāk par visu vēlējās kaut kā izcelties hercoga acīs.
Izrādījās, ka pagājušajā naktī no ielenktās Larošelas bija izlauzušies karavīri un atņēmuši atpakaļ bastionu, ko pirms divām dienām bija sagrābis karaļa karaspēks; tagad bija nodomāts aizsūtīt uz turieni ļaudis izlūkot, vai pretinieka armija apsargā bastionu.
Tiešām, pēc kāda brītiņa Orleānas hercogs skaļā balsī iejautājās:
— Man vajadzīgi trīs četri brīvprātīgie, kuri uzticama cilvēka vadībā dotos izlūkošanā.
— Augstība, kas attiecas uz uzticamu vadoni, tas man jau te ir, — sacīja dez Esārs, norādīdams uz d'Artanjanu, — un netrūks arī četru piecu brīvprātīgo, tikko jūsu augstība paziņos savu nodomu.
— Vai atradīsies četri brīvprātīgie, kas ir ar mieru doties ar mani kaut vai nāvē? — iesaucās d'Artanjans, paceldams zobenu.
Divi no viņa biedriem gvardistiem uzreiz metās uz priekšu, un tūlīt viņiem pievienojās divi zaldāti, tā ka pieprasītais skaits bija pilns; visus pārējos d'Artanjans atraidīja, jo nevēlējās atņemt priekšroku tiem, kas bija pieteikušies pirmie.
Nebija zināms, vai pēc bastiona ieņemšanas larošelieši bija to evakuējuši vai arī tur atstājuši savus ļaudis; lai to izdibinātu, tad vajadzēja norādīto vietu apskatīt tuvumā.
D'Artanjans ar saviem četriem biedriem devās ceļā; viņi gāja pa ierakumu, abi gvardisti soļoja blakus jauneklim, abi zaldāti nopakaļ.
Slēpdamies aiz ierakuma seguma, viņi tuvojās bastionam, līdz atradās no tā vairs tikai simt soļu attālumā. Tad d'Artanjans atskatījās un ieraudzīja, ka abi zaldāti bija pazuduši.
Viņš nodomāja, ka tie aiz bailēm palikuši atpakaļ, un devās tālāk uz priekšu.
Ierakuma pagriezienā viņi atradās vairs tikai soļu sešdesmit no bastiona.
Tur neviens nebija redzams, bastions šķita pamests.
Trīs bezbailīgie apspriedās, vai iet tālāk, te pēkšņi dūmu loks apjoza akmens milzeni, un ducis ložu aizsvilpa d'Artanjanam un viņa abiem biedriem gar ausīm.
_ Viņi zināja, ko bija gribējuši dabūt zināt: bastions tika apsargāts. Ilgāka uzturēšanās šajā bīstamajā vietā būtu bijusi nevajadzīga pārgalvība; d'Artanjans un abi gvardisti griezās atpakaļ un uzsāka atkāpšanos, kas ļoti atgādināja bēgšanu.
Kad viņi sasniedza ierakuma pagriezienu, aiz kura būtu vairāk pasargāti no larošeliešu lodēm, viens no gvardistiem saļima: lode tam bija ieurbusies krūtīs. Otrs, kas bija palicis sveiks un vesels, turpināja skriet uz nometnes pusi.
D'Artanjans negribēja tā pamest savu biedru un noliecās, lai paceltu viņu un palīdzētu aizkļūt līdz savējiem, bet te pēkšņi atskanēja divi šāvieni: viena lode sašķaidīja jau ievainotajam gvar- distam galvu, otra, aizsvilpusi d'Artanjanam garām, atsitās pret klinti.
Jauneklis strauji pagriezās, jo šis uzbrukums nevarēja nākt no bastiona, ko aizsedza ierakuma stūris. Viņam iešāvās prātā abi iepakaļ palikušie zaldāti, un tad viņš uzreiz atcerējās tos vīrus, kas pirms pāris dienām bija mēģinājuši viņu nogalināt; šoreiz d'Artanjans gribēja gūt skaidrību, tādēļ viņš, it kā būtu miris, uzgāzās virsū kritušā biedra līķim.
Tūlīt pat jauneklis ieraudzīja, ka virs pamesta zemes vaļņa, kas atradās soļu trīsdesmit attālumā, pacēlās divas galvas: tie bija abi atpalikušie zaldāti. D'Artanjans nebija maldījies: šie vīri bija viņam sekojuši tikai tādēļ, lai viņu nogalinātu, cerēdami, ka jaunekļa nāvi izdosies uzvelt ienaidniekam.
Bet, tā kā viņš varēja būt tikai ievainots un vēlāk paziņot par abu noziegumu, zaldāti tuvojās, lai viņu galīgi nobeigtu. D'Artanjana viltība bija izdevusies, viņi pat nepielādēja šautenes.
Kad viņi atradās vairs tikai soļu desmit attālumā, d'Artanjans, kas krizdams bija pacenties neizlaist zobenu no rokas, strauji uzlēca kājās un vienā mirklī sasniedza viņus.
Slepkavas saprata, ka bēgt uz nometnes pusi, nenogalinājuši jaunekli, viņi nevar, jo tas viņus apsūdzētu, tāpēc pirmā doma, kas viņiem iešāvās prātā, bija pāriet ienaidnieka pusē. Viens no viņiem, saķēris šauteni aiz stobra, atvēzējās un ar milnu trieca briesmīgu belzienu d'Artanjanam, bet tas pametās sānis; taču ar šo kustību jauneklis atbrīvoja ceļu bandītam, kas tūlīt laida ļekas vaļā uz bastiona pusi. Taču larošelieši, kas apsargāja bastionu, nezināja, kādā nolūkā šis vīrs nāk pie viņiem, un tādēļ atklāja uguni; nodevējs nokrita, lode bija viņam sašķaidījusi plecu.
Pa to laiku d'Artanjans bija ar zobenu uzbrucis otrajam zaldātam; cīņa nevilkās ilgi, jo nelietīgais zaldāts aizstāvējās tikai ar nepielādētu arkebūzu. Gvardista zobens noslīdēja gar ieroča stobru, no kura vairs nedraudēja nekādas briesmas, un ieurbās slepkavam gūžā; tas nogāzās gar zemi. D'Artanjans uzreiz piegrūda zobena smaili viņam pie rīkles.
— Nenogaliniet mani! — bandīts kauca. — Žēlastību, oficiera kungs! Es jums visu izstāstīšu.
— Vai tavs noslēpums ir tā vērts, ka atstāju tevi dzīvu? — d'Artanjans šaubīdamies vilcinājās.
— Ir vērts, ja jums jūsu dzīvība ir dārga! Jums ir divdesmit divi gadi, jūs dzīvē varat sasniegt it visu, jo esat skaists un drošsirdīgs.
— Nelieti, runā ātri! — d'Artanjans pavēlēja. — Kas tev uzdeva mani nogalināt?
— Sieviete, kuru es nepazīstu, bet viņa tiek saukta par milēdiju.
— Ja tu nepazīsti šo sievieti, kā tad tu zini viņas vārdu?
— Mans biedrs viņu pazina un tā sauca, viņa vienojās ar manu biedru, nevis ar mani. Viņam kabatā ir pat vēstule no šīs sievietes, un, spriežot pēc viņu sarunas, šai vēstulei ir priekš jums liela nozīme.
— Un kā tu iesaistījies šajā ļaundarībā?
— Viņš man piedāvāja veikt uzdevumu divatā, un es piekritu.
— Cik viņa jums deva par šo cēlo darbu?
— Simt luidorus.
— Velna milti! — jauneklis smiedamies iesaucās. — Viņa vērtē mani diezgan augsti. Simt luidoru! Tādiem plukatām kā jūs abi tā ir naudiņa. Es saprotu, ka tu biji ar mieru, un es tevi apžēlošu, tikai ar vienu noteikumu!
— Ar kādu? — redzēdams, ka viss vēl nav galā, zaldāts atkal kļuva nemierīgs.
— Tev jāaiziet pakaļ vēstulei, kas atrodas tava drauga kabatā.
— Bet tas taču ir tikpat kā mani nogalināt! — bandīts iesaucās. — Kā tad es varu iet pakaļ vēstulei, kad viņi no bastiona šauj?
— Un tomēr tev jāiet tai pakaļ, vai arī, es zvēru, tu mirsi no manas rokas.
— Žēlastību! Kungs, esiet līdzcietīgs! Tās jaunās dāmas dēļ, kuru jūs mīlat un uzskatāt varbūt par mirušu, bet kura nav mirusi! — bandīts vaimanāja, nomezdamies ceļos un atbalstīdamies uz vienas rokas, jo reizē ar asinīm aizplūda arī viņa spēki.
— No kurienes tu zini, ka es mīlu kādu jaunu sievieti un uzskatīju viņu par mirušu? — d'Artanjans jautāja.
— No tās vēstules, kas manam biedram ir kabatā.
— Tagad tu skaidri redzi, ka man šī vēstule ir vajadzīga, — d'Artanjans sacīja. — Nekavējies vairs, nevilcinies, citādi, lai gan man ir pretīgi vēlreiz mērcēt savu zobenu tāda nelieša asinīs, tomēr dodu tev goda vārdu …
Pie šiem vārdiem d'Artanjans tik draudīgi pacēla zobenu, ka ievainotais piecēlās.
— Pagaidiet! Pagaidiet! — viņš iesaucās, bailēs atgūdams spēkus. — Es iešu … es iešu …
D'Artanjans atņēma zaldātam arkebūzu, palaida viņu pa priekšu un, ar zobena smaili bikstīdams viņam stilbos, dzina uz kritušā bandīta pusi.
Bija baigs skats, kā šis nožēlojamais, pamezdams aiz sevis garu asiņainu sliedi, nobālis nāves bailēs, mēģināja pretinieka nepamanīts aizvilkties līdz sava līdzzinātāja ķermenim, kas gulēja soļu divdesmit attālumā!
Viņa saltiem sviedriem klātajā sejā atspoguļojās tādas šausmas, ka d'Artanjans iežēlojās par viņu. Nicinoši skatīdamies uz viņu, d'Artanjans teica:
— Labi, es tev parādīšu, kāda starpība ir starp drošsirdīgu vīru un tādu gļēvuli, kāds esii tu! Paliec, es pats iešu.
Veiklā gaitā, uzmanīgi vērodams katru ienaidnieka kustību, izmantodams aizsegam katru zemes nelīdzenumu, d'Artanjans aizlavījās līdz otrajam zaldātam.
Jauneklis varēja rīkoties divējādi: izkratīt zaldātu uz vietas vai arī aiznest viņu, izmantojot sev par vairogu, un izkratīt ierakumā.
D'Artanjans izvēlējās otru iespēju un uzvēla slepkavu sev uz pleciem tieši tai mirklī, kad pretinieks atklāja uguni.
Vieglais grūdiens, mīkstais troksnis, ar kādu trīs lodes ieurbās miesās, pēdējais kliedziens, nāves agonijas trīsas — tas viss liecināja d'Artanjanam, ka vīrs, kas bija gribējis viņu nogalināt, nupat izglābis viņam dzīvību.
D'Artanjans atgriezās ierakumā un nometa līķi blakus ievainotajam, kas bija tikpat bāls kā mirušais.
Nekavējoties jauneklis izmeklēja mirušā kabatas: maza mapīte, naudas maks, kurā acīm redzot vēl atradās daļa no saņemtās summas, metamo kauliņu kauss un paši kauliņi — tas bija viss mantojums.
Metamos kauliņus un kausu d'Artanjans atstāja, kur tie bija nokrituši, maku pasvieda ievainotajam un tad drudžainā steigā atvēra mapīti.
Dažu nesvarīgu papīru vidū viņš atrada vēstuli, to pašu vēstuli, kuras dēļ bija riskējis ar dzīvību.
«Jūs jau pazaudējāt tās sievietes pēdas, un tagad viņa atrodas drošībā kādā klosterī, kur jūs nedrīkstējāt ļaut viņai nokļūt. Centieties nepalaist garām vismaz vīrieti. Jūs jau zināt, ka mana roka jūs sasniegs visur, un, ja neizpildīsiet uzdevumu, jums nāksies dārgi samaksāt par simt luidoriem, kurus saņēmāt no manis.»
Paraksta nebija. Bet d'Artanjans nešaubījās, ka vēstuli rakstījusi milēdija, tāpēc viņš paglabāja to kā lietišķu pierādījumu un, ierakuma līkumā būdams drošībā, sāka izjautāt ievainoto. Tas atzinās, ka viņam kopā ar biedru, ar to pašu, kas nupat bija nogalināts, uzdots nolaupīt jaunu sievieti, kurai vajadzējis izbraukt no Parīzes pa La Vileta vārtiem, bet viņi krodziņā iemetuši pa glāzei un desmit minūtes nokavējuši, un kariete aizbraukusi.
— Ko jums vajadzēja darīt ar šo sievieti? — d'Artanjans satraukti jautāja.
— Mums vajadzēja nogādāt viņu kādā savrupmājā Ruajala laukumā, — ievainotais atbildēja.
— Jā, jā! — d'Artanjans nočukstēja. — Pie pašas milēdijas.
Jauneklis notrīsēja, aptverdams, cik šausmīgas atriebības alkas dzina šo sievieti viņu pazudināt un pazudināt tos, kas viņu mīlēja, saprazdams, cik labi milēdija pārzināja galma dzīvi, ja bija visu izdibinājusi. Bez šaubām, ziņas viņa smēlās no kardināla.
Taču dziļu prieku d'Artanjans izjuta, saprazdams, ka galu galā karaliene bija atklājusi, kurā cietumā nabaga Bonasjē kundze smaka par savu padevību Austrijas Annai, un bija izpestījusi nelaimīgo sievieti. Tagad vēstule, ko viņš bija saņēmis no Bonasjē kundzes, un satikšanās ar jauno sievieti uz Šaijo ceļa, kad tā bija aiztraukusi garām kā parādība, — viss viņam kļuva skaidrs.
Tagad, kā Atoss bija paredzējis, radās iespēja atrast Bonasjē kundzi, un klosteris nebija neieņemams cietoksnis.
Šī apziņa darīja d'Artanjanu žēlsirdīgāku. Viņš pievērsās ievainotajam, kas dziļā nemierā bija vērojis mainīgo izteiksmi viņa sejā, un, roku sniegdams, sacīja:
— Iesim. Negribu tevi šeit pamest. Atbalsties uz manas rokas, mēs atgriezīsimies nometnē.
— Jā, bet vai tikai jūs mani neliksiet pakārt? — nespēdams ticēt šādai augstsirdībai, jautāja ievainotais.
— Es devu tev goda vārdu, — d'Artanjans atteica, — un tagad otrreiz dāvāju tev dzīvību.
Ievainotais noslīdēja uz ceļiem un atkal skūpstīja kājas savam glābējam, bet d'Artanjans, kam nebija ne mazākā iemesla vēl ilgāk palikt tik tuvu pie ienaidnieka ieņemtā forta, izbeidza šos pateicības izpaudumus.
Gvardists, kas pēc larošeliešu pirmajiem šāvieniem bija atgriezies nometnē, ziņoja, ka viņa četri biedri krituši. Tāpēc pulkā it visi bija ļoti pārsteigti un ļoti iepriecināti, kad d'Artanjans atgriezās sveiks un vesels.
Zobena cirsto brūci pavadonim jauneklis izskaidroja ar ienaidnieka uzbrukumu, ko uz vietas izdomāja. Viņš pastāstīja par otra zaldāta nāvi un briesmām, kādās viņi bija nokļuvuši. Šis stāstījums sagādāja gaskonim īstu triumfu. Visa armija augu dienu runāja tikai par šo izlūkgājienu, un pats Orleānas hercogs lika izteikt d'Artanjanam atzinību.
Katrs labs darbs nes pats sevī atalgojumu, un d'Artanjana labais darbs atdeva viņam zaudēto mieru. Patiesi, jauneklis uzskatīja, ka var būt mierīgs, jo viens no viņa abiem ienaidniekiem bija beigts, bet otrs kļuvis viņa padevīgais kalps.
Jaunekļa miers pierādīja tikai vienu — viņš vēl nepazina milēdiju.