40291.fb2
Pēc gandrīz bezcerīgām ziņām par karaļa veselības stāvokli nometnē sāka izplatīties valodas par viņa izveseļošanos; tā kā viņa majestāte ļoti steidzoties pati piedalīties aplenkšanā, tad došoties ceļā, tikko jaudāšot uzkāpt zirgam mugurā.
Pa to laiku, zinādams, ka vienu vai otru dienu tiks atcelts no armijas komandiera posteņa par labu Angulemas hercogam, Ba- sompjēram vai šombergam, kuri spēkojās savā starpā šī posteņa dēļ, Orleānas hercogs veica ļoti maz, zaudēja laiku, tikai taustīdams pretinieka spēkus, un neuzdrošinājās riskēt ar kādu lielāka apjoma operāciju, lai padzītu angļus no Rē salas, kuri vēl joprojām aplenca Senmartēna citadeli un La Prē cietoksni, kamēr franči savukārt aplenca Larošelu.
D'Artanjans, kā jau sacījām, bija kļuvis mierīgāks, kā notiek vienmēr, kad briesmas ir aiz muguras un šķiet izgaisušas. Viņš bažījās vienīgi par to, ka nesaņem nekādas ziņas no draugiem.
Bet kādu rītu novembra sākumā jauneklis saņēma vēstuli no Vilruā, kura visu noskaidroja:
«D'Artanjana kungs,
Atosa, Portosa un Aramisa kungi, sarīkojuši pie manis brangu mielastu un krietni iesiluši, sacēla tik lielu traci, ka pils komandants, kas ir ļoti stingrs cilvēks, uzlika viņiem dažas dienas aresta. Es tomēr izpildu viņu izteikto rīkojumu un nosūtu jums divpadsmit pudeļu mana Anžū vīna, ko viņi bija ļoti iecienījuši. Viņi vēlas, lai jūs iedzerot šo vīnu uz viņu veselību.
Palieku jūsu padevīgais kalps un zīmējos ar visdziļāko cienību
Godo, musketieru traktiernieks.»
— Jauki! — d'Artanjans iesaucās. — Viņi atceras mani priekos, tā kā es atcerējos viņus bēdās. Skaidrs, ka es labprāt iedzeršu uz viņu veselību, tikai ne viens pats.
D'Artanjans aizsteidzās pie diviem gvardistiem, ar kuriem bija sadraudzējies mazliet vairāk nekā ar pārējiem, un uzaicināja viņus iebaudīt lielisko Anžū vīnu, ko saņēmis no Vilruā. Izrādījās, ka vienu no gvardistiem kāds jau bija uzaicinājis uz šovakaru, bet otru uz rītvakaru, tā ka viņi vienojās kopīgo iedzeršanu sarīkot parīt.
Atgriezies mājās, d'Artanjans lika aiznest divpadsmit pudeles vīna uz gvardistu bufeti, piekodinājis, lai tās rūpīgi uzglabājot. Svinību dienā, tā kā pusdienot bija norunāts divpadsmitos, d'Artanjans jau pulksten deviņos aizsūtīja Planšē visu sagatavot.
Lepodamies ar to, ka iecelts ceremonijmeistara godā, Planšē nolēma nepalikt kaunā un tādēļ paņēma sev palīgā viena uzaicinātā gvardista sulaini, vārdā Furo, un viltus zaldātu, kas bija gribējis nogalināt d'Artanjanu un, nedienēdams nevienā armijas daļā, bija iestājies d'Artanjana vai, pareizāk sakot, Planšē dienestā, pēc tam kad jaunais gaskonis bija izglābis viņam dzīvību.
Kad pienāca mielasta stunda, ieradās abi viesi, ieņēma savas vietas, un galdā tika celtas maltītes. Planšē, servjeti pārlicis pār roku, apkalpoja; Furo atkorķēja pudeles, un Brizmons — tā sauca ievainoto zaldātu — pārlēja vīnu stikla karafēs, jo vīnā laikam no kratīšanās pa ceļam bija radušies nogulsnējumi. Pirmā pudele uz beigām bija mazliet duļķaina, Brizmons ielēja mieles glāzē, un d'Artanjans atļāva viņam to izdzert, jo nabaga puisis pēc ievainojuma vēl nebija īsti atspirdzis.
Viesi, paēduši zupu, dzīrās celt pirmo glāzi pie lūpām, te pēkšņi Ludviķa fortā un Jaunajā fortā nodārdēja lielgabala šāvieni. Domādami, ka noticis negaidīts uzbrukums vai no ielenkto, vai no angļu puses, gvardisti nekavējoties ķērās pie zobeniem. D'Artanjans, ne mazāk veikls kā viesi, darīja tāpat kā viņi, un visi trīs skriešus izsteidzās ārā, lai dotos uz saviem posteņiem.
Bet, tikko nokļuvuši uz ielas, viņi uzreiz saprata lielās kņadas cēloni. No malu malām atskanēja saucieni: «Lai dzīvo karalis!», «Lai dzīvo kardināls!», un visur rībēja bungas.
Patiešām, karalis, kā jau teicām, degdams nepacietībā, bija visu ceļu jājis bez atpūšanās un pašreiz ieradās ar savu svītu un desmit tūkstošu vīru karaspēku. Karalis jāja savu musketieru pavadībā. D'Artanjans, ar savu rotu nostājies ierindā, dedzīgi māja sveicienus draugiem, kuri nenolaida acis no viņa, un de Trevila kungam, kas uzreiz bija pamanījis jauno gaskoni.
Kad sagaidīšanas ceremonijas beidzās, četri draugi sirsnīgi apskāva cits citu.
— Pie joda! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs nu gan ierodaties īstajā laikā! Cepetis vēl nebūs paguvis atdzist! Vai ne, kungi? — jauneklis iejautājās, pievērsdamies abiem gvardiem, kurus iepazīstināja ar saviem draugiem.
— Ahā! Kā rādās, mēs dzīrojam, — Portoss sacīja.
— Ceru, ka dāmas jūsu pusdienās nepiedalās! — teica Aramiss.
— Vai jūsu krodziņā ir kaut cik pieņemams vīns? — Atoss jautāja.
— Velns un elle! Mīļais draugs, man taču ir jūsu vīns, — d'Artanjans atbildēja.
— Mūsu vīns? — Atoss brīnījās.
— Jā, tas, ko jūs man atsūtījāt.
— Mēs jums atsūtījām vīnu?
— Vai tad jūs jau esat aizmirsuši? Vīnu no Anžū vīna kalniem.
— Jā, es zinu, par kuru vīnu jūs runājat.
— Par vīnu, kas jums garšo labāk par citiem.
— Bez šaubām, kad nav ne šampanieša, ne šambertēna.
— Tā kā pašreiz nav ne šampanieša, ne šambertēna, tad jums būs jāapmierinās ar šo vīnu.
— Tātad jūs likāt atvest vīnu no Anžū? Esat gan jūs kārumnieks, — Portoss sacīja.
— Nē jel! Šo vīnu man atsūtīja jūsu uzdevumā.
— Mūsu uzdevumā? — visi trīs musketieri pārsteigti iejautājās.
— Aramis, vai jūs sūtījāt šo vīnu? — Atoss vaicāja.
— Nē, un jūs, Portos?
— Nē, un jūs, Atos?
— Nē.
— Ja nesūtījāt jus, tad jūsu traktiernieks, — d'Artanjans paskaidroja.
— Mūsu traktiernieks?
— Jā, jūsu traktiernieks Godo, musketieru traktiernieks.
— Pie joda! Lai nu to sūtījis kas sūtīdams, — Portoss teica, — bet, ja tas ir labs, tad dzersim.
— Nē, — Atoss nepiekrita. — Nedzersim vīnu, kas ieradies no nezināma avota.
— Jums, Atos, taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Neviens no jums nav uzdevis krodziniekam Godo atsūtīt man vīnu?
— Nē! Un tomēr viņš jums to atsūtījis mūsu uzdevumā?
— Šeit ir viņa vēstule! — d'Artanjans sacīja.
Viņš pasniedza vēstuli biedriem.
— Tas nav viņa rokraksts! — teica Atoss. — Es pazīstu viņa rokrakstu, jo pirms aizceļošanas kārtoju mūsu kompānijas rēķinus.
— Vēstule ir viltota, — Portoss sacīja. — Mūs neviens nav arestējis.
— D'Artanjan, kā jūs varējāt noticēt, ka mēs būtu trokšņojuši? — Aramiss pārmeta.
D'Artanjans nobālēja, viņu pārņēma drudžainas trīsas.
— Tu mani biedē, — teica Atoss, kas uzrunāja ar «tu» draugu tikai retos gadījumos. — Kas noticis?
— Skriesim, draugi, steigsimies! — iesaucās d'Artanjans. — Man mostas šausmīgas aizdomas! Vai tiešām tā būtu šīs sievietes atriebība?
Tagad nobālēja arī Atoss.
D'Artanjans pa kaklu pa galvu metās uz ēdnīcu, trīs musketieri un abi gvardisti viņam sekoja.
Pirmais, ko d'Artanjans ieraudzīja, ieiedams ēdamistabā, bija Brizmons, kas uz grīdas raustījās drausmīgos krampjos.
Planšē un Furo, bāli kā līķi, mēģināja viņam kaut kā palīdzēt, bet bija acīm redzami, ka palīdzība te ir veltīga: mirēja seja bija izvaikstīta nāves agonijā.
— A! — viņš iebļāvās, ieraudzījis d'Artanjanu. — Tas ir nekrietni! Jūs izlikāties, ka apžēlojat mani, un nu noindējat!
— Es? Nelaimīgais, ko tu runā? — d'Artanjans izsaucās.
— Jā, es runāju, ka jūs devāt man šo vīnu, jūs teicāt, lai es to dzerot, jūs gribējāt man atriebties! Tas ir nekrietni!
— Tas nav tiesa, Brizmon, — d'Artanjans sacīja. — Zvēru jums, ka tā nav taisnība …
— O! Bet dievs redz visu! Dievs jūs sodīs! Ak dievs, liec arī viņam reiz ciest tā, kā es ciešu!
— Zvēru pie evaņģēlija, — iesaucās d'Artanjans, mezdamies pie mirēja, —- es zvēru, kas nezināju, ka vīns ir saindēts, un pats taisījos to dzert.
— Es jums neticu, — atteica zaldāts.
Un šausmīgās mokās viņš izlaida garu.
— Briesmīgi! Briesmīgi! — čukstēja Atoss, kamēr Portoss dauzīja pudeles un Aramiss, kaut gan jau bija par vēlu, sūtīja pakaļ garīdzniekam.
— Mani draugi! Jūs nupat vēlreiz izglābāt man dzīvību, — d'Artanjans sacīja, — un ne tikai man, bet arī šiem kungiem. Kungi, — viņš turpināja, pievērsdamies gvardistiem, — lūdzu jūs klusēt par to, kas nupat te norisinājās. Šajā notikumā var būt iejauktas ievērojamas personas, un par sekām būtu jācieš mums.
— Mīļais kungs, — murmināja Planšē, vairāk miris nekā dzīvs, — mīļais kungs, kā man laimējās izkulties sveikā!
— Vai tad tu, palaidni, grasījies dzert manu vīnu? — iesaucās d'Artanjans.
— Uz karaļa veselību, kungs, es grasījos iedzert mazu lāsīti, bet Furo pateica, ka mani kāds saucot.
— Vai, manu vai! — īdēja Furo, kam zobi aiz šausmām klabēja. — Es gribēju aizmānīt viņu projām, lai viens pats iedzertu!
— Kungi, — sacīja d'Artanjans, pievērsdamies gvardistiem,
— jūs sapratīsiet, ka pēc šī atgadījuma dzīres mums iznāktu bēdīgas. Tāpēc atvainojiet mani, un atliksim nodomāto mielastu uz citu dienu.
Abi gvardisti laipni uzklausīja d'Artanjana atvainošanos un, saprazdami, ka četri' draugi vēlas palikt vieni, aizgāja.
Palikuši bez lieciniekiem, jaunais gvardists un trīs musketieri saskatījās, un viņu sejās bija skaidri redzams, ka ikviens apzinājās stāvokļa, nopietnību.
— Vispirms aiziesim no šīs istabas, — sacīja Atoss, — jo līķis nav nekāda patīkamā sabiedrība, turklāt ja cilvēks miris nedabiskā nāvē.
— Planšē, uzdodu tev parūpēties par šā nabaga vīra līķi, — d'Artanjans teica. — Lai viņu apbedī svētītā zemē. Protams, viņš ir izdarījis noziegumu, bet viņš to nožēloja.
Atstājuši Planšē un Furo pie Brizmona līķa, četri draugi izgāja no istabas.
Krodzinieks ierādīja viņiem citu istabu, kur pasniedza mīksti novārītas olas un ūdeni, ko Atoss pats iesmēla no akas. Portosu un Aramisu īsos vārdos iepazīstināja ar stāvokli.
— Kā redzat, mīļais draugs, cīņa risinās uz dzīvību un uz nāvi, — d'Artanjans sacīja Atosam.
Atoss pakratīja galvu.
— Jā, jā, — viņš piekrita, — bet vai esat pārliecināts, ka tā ir viņa?
— Esmu par to pārliecināts.
— Bet man jāteic, ka es vēl šaubos.
— Un lilijas zieds uz pleca?
— Viņa ir angliete, kas Francijā izdarījusi kādu noziegumu, par kuru apzīmēta ar kauna zīmi.
— Atos, tā ir jūsu sieva, ticiet man, — d'Artanjans atkārtoja.
— Vai jūs neatceraties, kā sakrīt visas pazīmes?
— Es tomēr domāju, ka mana sieva ir mirusi, es tik labi viņu pakāru.
Tagad d'Artanjans neticīgi papurināja galvu.
— Bet ko tad lai mēs darām? — jauneklis jautāja.
— Skaidrs, ka tā nevaram palikt ar zobenu, kas mūžam karāsies pār mūsu galvām, — Atoss sacīja. — No šī stāvokļa mums jāizkļūst.
— Bet kā?
— Mēģiniet satikties ar viņu un izskaidroties. Sakiet viņai: «Miers vai karš! Dodu muižnieka goda vārdu, ka nekad nekā neteikšu par jums, nekā nedarīšu pret jums. Jūs savukārt zvēriet, ka man nekaitēsiet. Pretējā gadījumā es griezīšos pie kanclera, griezīšos pie karaļa, pie bendes, sacelšu pret jums visu galmu, atklāšu, ka jūs esat apzīmogota ar kauna zīmi, nodošu jūs tiesā, un, ja jūs tiktu attaisnota, tad es pats jūs nogalināšu, muižnieka goda vārds, nogalināšu jūs kā traku suni sētmalā.»
— Man pret to nav iebildumu, — d'Artanjans teica. — Bet kā ar viņu satikties?
— Laiks, mīļais draugs, laiks radīs izdevību, un izdevība cilvēkam dod divējas iespējas laimēt: jo lielāka būs jūsu likme, jo vairāk iegūsiet, ja pratīsiet gaidīt.
— Jā, gaidīt slepkavu un indētāju apņemtam …
— Gan jau! — Atoss sacīja. — Dievs mūs pasargājis līdz šim, viņš mūs pasargās arī turpmāk.
— Jā, mūs! Mēs esam vīrieši, un galu galā mums ar dzīvību riskēt ir gluži dabiski, bet viņa! — d'Artanjans pusbalsī piebilda.
— Kāda viņa? — Atoss jautāja.
— Konstance.
— Bonasjē kundze! Pareizi! — Atoss piekrita. — Mans nabaga draugs, es aizmirsu, ka esat iemīlējies.
— Bet vai tad vēstulē, ko atradāt pie nogalinātā nelieša, jūs pats nelasījāt, ka viņa atrodas kādā klosterī? — iejautājās Aramiss. — Klosterī nemaz nav tik ļauni, un, tikko beigsies Larošelas aplenkšana, es apsolu, ka …
— Jā, jā, mīļais Aramis! — Atoss pārtrauca viņu. — Mēs zinām, ka jūs tiecaties uz reliģiju.
— Es tikai pagaidām esmu musketieros, — Aramiss pazemīgi teica.
— šķiet, ka viņš ilgi nav saņēmis ziņas no savas iemīļotās, — Atoss klusu sacīja. — Bet tas nav jāņem vērā, mēs jau viņu pazīstam.
— Vai zināt, man liekas, te ir pavisam vienkārša izeja, — sarunā iejaucās Portoss.
— Kāda? — d'Artanjans jautāja.
— Jūs teicāt, ka vina atrodoties klosterī? — Portoss jautāja.
— Jā.
— Lieliski! Tikko beigsies aplenkšana, mēs viņu nolaupīsim no šī klostera.
— Vispirms taču vajag zināt, kurā klosterī viņa atrodas.
— Tas tiesa, — Portoss piekrita.
— Man ienāca prātā, — sacīja Atoss, — vai jūs, mīļais d'Artanjan, neteicāt, ka pati karaliene izvēlējusies, kurā klosterī viņu ievietot?
— Jā, man vismaz tā liekas.
— Tad jau Portoss varēs mums te līdzēt.
— Kā tad tā, lūdzu?
— Ar savas marķīzes, hercogienes vai princeses palīdzību, jo viņai katrā ziņā ir plaši sakari.
— Cst! — pirkstu pie lūpām pielicis, Portoss brīdināja. — Es domāju, ka viņa ir kardināla piekritēja un viņa nekā nedrīkst dabūt zināt.
— Tādā gadījumā es uzņemos dabūt ziņas par Bonasjē kundzi, — Aramiss teica.
— Jūs, Aramis? — trīs draugi iesaucās. — Kādā veidā?
— Caur karalienes biktstēvu, ar kuru man labas attiecības, — Aramiss pietvīkdams paskaidroja.
Pēc šī solījuma četri draugi, nobeiguši pieticīgo maltīti, šķīrās, norunājuši, ka satiksies tai pašā vakarā. D'Artanjans atgriezās franciskāņu klosterī, un trīs musketieri devās uz karaļa mītni, kur viņiem vēl vajadzēja likt iekārtot mājokli.