Tikko ieradies nometnē, karalis, kas Bekingemu ienīda tāpat kā kardināls, turklāt daudz pamatotāk, gribēja steidzīgi sākt rīkoties, lai vispirms padzītu angļus no Rē salas un pēc tam paātrinātu Larošelas aplenkšanu, bet diemžēl viņu aizkavēja nesaskaņas, kas izcēlās starp Basompjēru un Sombergu, no vienas puses, un Angulemas hercogu, no otras.
Basompjēra un Somberga kungi bija Francijas maršali un pieprasīja tiesības komandēt armiju tiešā karaļa vadībā, bet kardināls, baidīdamies, ka Basompjērs, kas sirdī bija hugenots, vāji cīnīsies pret saviem ticības brāļiem angļiem un larošeliešiem, izvirzīja komandiera postenim Angulemas hercogu, kuru karalis pēc kardināla neatlaidīga ieteikuma bija iecēlis par virspavēlnieka vietnieku. Lai Basompjērs un Sombergs nepamestu armiju, nācās katram no viņiem uzticēt atsevišķas daļas virsvadību: Basompjērs paņēma pilsētas ziemeļu kvartālus, no La Prē līdz Dompjē- rai, Angulemas hercogs rietumos, no Dompjēras līdz Perinjī, un Sombergs dienvidus, no Perinjī līdz Angutenai.
Orleānas hercoga mītne bija Dompjērā.
Karaļa mītne bija drīz Etrē, drīz La Zari.
Un, beidzot, kardināla mītne bija kāpās pie La Pjēra tilta, vienkāršā mājiņā, ko neaizsargāja nekādi nocietinājumi.
Sada veidā Orleānas hercogs uzraudzīja Basompjēru, karalis Angulemas hercogu un kardināls Šombergu.
Tikko viss tā bija nokārtots, virspavēlniecība ķērās pie angļu padzīšanas no Rē salas.
Apstākļi bija ļoti labvēlīgi: angļi ir labi karotāji tikai tad, ja viņiem ir labs ēdiens, bet tagad viņi pārtika no sālītas gaļas un draņķīgiem sausiņiem, un viņu nometnē daudzi bija saslimuši; tālāk, jūra šai gada laikā visā okeāna piekrastē ir ļoti bangaina, un katru dienu gāja bojā kāds kuģis. Pludmale no Egijona zemes raga līdz pašiem ierakumiem pēc katra paisuma bija vārda pilnā nozīmē nosēta ar laivu un kuģu drupām. Tas viss liecināja, ka pat tad, ja karaļa karavīri paliktu savā nometnē, Bekingemam, kas tikai aiz stūrgalvības turējās uz salas, agrāk vai vēlāk vajadzētu izbeigt aplenkšanu.
Bet, tā kā de Tuaraka kungs ziņoja, ka pretinieka nometnē tiekot gatavots jauns uzbrukums, tad karalis nolēma, ka ir laiks izbeigt šādu stāvokli, un pavēlēja uzsākt karagājienu.
Tā kā mūsu nolūks nav sīki aprakstīt aplenkšanu, bet, tieši otrādi, pakavēties tikai pie tiem notikumiem, kuriem bija ciešs sakars ar šeit sniegto stāstījumu, tad tikai īsi pateiksim, ka pasākums karalim par lieliem brīnumiem vainagojās ar panākumiem, sagādādams slavu kardinālam. Angļi, kas tika atspiesti atpakaļ soli pa solim, cieta neveiksmes katrā sadursmē un tika galīgi sakauti pie pāriešanas no Luā salas, atlika tikai atgriezties uz saviem kuģiem, pametot kaujas laukā divtūkstoš vīru, to vidū piecus pulkvežus, trīs pulkvežleitnantus, divsimt piecdesmit kapteiņus un divdesmit ievērojamus muižniekus, četrus lielgabalus un sešdesmit karogus, kurus Klods Sensimons nogādāja Parīzē, kur tie ļoti svinīgi tika pakārti pie Dievmātes katedrāles velvēm.
Tika noturēti pateicības dievkalpojumi nometnēs, no kurienes tie izplatījās pa visu Franciju.
Kardināls tagad varēja turpināt aplenkšanu, un viņam vismaz pagaidām nebija ko baidīties no angļiem.
Bet, kā mēs tikko sacījām, atelpa nevilkās ilgi.
Tika saņemts gūstā kāds Bekingemas hercoga kurjers, vārdā Montegī, un no viņa guva pierādījumus, ka starp Austrijas impēriju, Spāniju, Angliju un Lotringu nodibināta savienība.
Šī savienība bija vērsta pret Franciju.
Vēl vairāk, Bekingema mītnē, ko viņš bija spiests pamest steidzīgāk nekā varēja paredzēt, tika atrasti dokumenti, kas arī apstiprināja šādas savienības nodibināšanu, turklāt, kā apgalvo kardināls savos «Memuāros», šie dokumenti esot ļoti kompromitējuši de Sevrēza kundzi, tātad arī karalieni.
Visa atbildība gūlās uz kardinālu, jo ministrs, kam ir neaprobežota vara, ir arī par visu atbildīgs. Tāpēc Rišeljē, sasprindzinādams savus milzīgos gara spēkus, dienu un nakti uzmanīgi sekoja katram mazākajam notikumam, kas norisinājās jebkurā no Eiropas lielajām karalistēm.
Kardināls pazina Bekingema enerģiju un it sevišķi naidu. Ja uzvarētu šī savienība, kas apdraudēja Franciju, kardināls zaudētu savu iespaidu: spāniešu politikai un austriešu politikai rastos pastāvīgi pārstāvji Luvras kabinetā, kur pagaidām šīm politikām bija tikai atsevišķi piekritēji, un viņš, Rišeljē, franču ministrs, īsti nacionālais ministrs, būtu pazudis. Karalis, paklausīdams kardinālam kā bērns, ienīda viņu tāpat kā bērns ienīst prasīgu skolotāju un noteikti ļautu Orleānas hercogam un karalienei atriebties kardinālam, kardināls tiktu pazudināts un varbūt reizē ar viņu visa Francija. To vajadzēja novērst.
Tāpēc nelielajā mājā pie La Pjēra tilta, kur kardināls bija ierīkojis savu rezidenci, dienu un nakti ieradās kurjeri, turklāt viņu skaits auga augumā.
Nāca gan mūki, kas tik neveikli valkāja savu tērpu, ka varēja viegli pazīt viņu piederību pie karavīru draudzes, gan sievietes, kuras pāža apģērbā jutās mazliet neērti, un pat platās pāžu biksēs nespēja pilnīgi apslēpt viņu apaļīgās formas, un, beidzot, zemnieki ar notrieptām rokām, bet tik slaidām kājām, ka viņos jau pa gabalu bija saskatāms dižciltīgs cilvēks.
Reizēm ieradās mazāk patīkami apmeklētāji, jo divas trīs reizes paklīda valodas, ka Rišeljē tikko neesot nogalināts.
Tiesa gan, viņa eminences pretinieki apgalvoja, ka viņš pats nolīgstot neveiklus slepkavas, lai tad vajadzības gadījumā viņam būtu tiesības izlietot spaidus, bet nevajag ticēt ne tam, ko apgalvo ministri, ne tam, ko apgalvo viņu pretinieki.
Starp citu, tas viss nekavēja kardinālu, kura drosmi nenoliedza pat viņa negantākie pēlēji, bieži doties naksnīgās izjādēs, lai paziņotu Angulemas hercogam kādu svarīgu pavēli, gan lai ierastos pie karaļa apspriesties par kādu jautājumu, gan arī lai satiktos ar kādu vēstnesi, ko nevēlējās pieņemt savā mītnē.
Musketieriem aplenkšanā nebija nekas sevišķs jādara, tāpēc viņi netika turēti stingri un dzīvoja jautri. Tas viņiem padevās viegli, it sevišķi mūsu trim biedriem, jo, būdami draudzīgās attiecībās ar de Trevila kungu, viņi bieži dabūja no tā īpašu atļauju uzkavēties vakaros ārpus nometnes arī pēc noteiktā laika.
Kādu vakaru, kad d'Artanjans nebija varējis doties viņiem līdzi, jo dežurēja ierakumos, Atoss, Portoss un Aramiss, sēdēdami kara zirgu mugurā, ietinušies kara apmetņos un pistoles turēdami šaušanas gatavībā, atgriezās no kādas dzertuves, ko Atoss pirms pāris dienām bija atklājis uz La 2arī ceļa un ko sauca par «Sarkano baložu būdu». Kā jau teicām, viņi jāja atpakaļ uz nometni un, baidīdamies no lamatām, izturējās ļoti vērīgi; te pēkšņi apmēram ceturtdaļljē no Buanāra ciema viņi izdzirda tuvojamies zirgu pakavu dimu. Visi trīs tūlīt apstājās, saslēdzās cits citam līdzās ciešā ierindā un ceļa vidū palika gaidot; pēc brītiņa, tieši kad mēness izlīda no mākoņiem, viņi ieraudzīja ceļa līkumā parādāmies divus jātniekus, kas savukārt, ieraudzījuši trīs draugus, arī apstājās un it kā apspriedās, vai turpināt ceļu vai griezties atpakaļ. Šī vilcināšanās mūsu trim draugiem likās aizdomīga, un Atoss, pajājis dažus soļus uz priekšu, uzsauca:
— Kas jūs esat?
— Kas jūs paši esat? — atvaicāja viens no nepazīstamajiem jātniekiem.
— Tā nav nekāda atbilde! — Atoss atcirta. — Kas jūs esat? Atbildiet! Vai arī mēs šausim.
— Kungi, vispirms apdomājiet, ko gribat darīti — brīdināja skaļa, šķiet, pavēlēt pieradusi balss.
— Tas droši vien ir kāds augstāks virsnieks, kas dodas nakts apgaitā, — Atoss klusu sacīja saviem biedriem. — Ko mums darīt?
— Kas jūs tādi esat? — jautāja tā pati pavēlošā balss. — Atbildiet, citādi jums nāksies nožēlot savu nepaklausību.
— Karaļa musketieri, — atbildēja Atoss, aizvien vairāk pārliecinādamies, ka šim cilvēkam ir tiesības viņus izjautāt.
— No kādas rotas?
— De Trevila kunga rotas.
— Piejājiet tuvāk un ziņojiet, ko jūs šeit tik vēlā stundā darāt.
Trīs draugi, mazliet noplakušām dūšām, jo tagad visi trīs bija
pārliecināti, ka viņiem darīšana ar cilvēku, kas spēcīgāks par viņiem, piejāja tuvāk un atstāja Atosa ziņā runāšanu visu vārdā.
Viens no abiem jātniekiem, tas, kurš bija runājis, stāvēja soļus desmit priekšā savam ceļa biedram; arī Atoss pamāja Portosam un Aramisam, lai tie savukārt paliek aizmugurē, bet pats izjāja uz priekšu.
— Piedodiet, oficiera kungs! — Atoss sacīja. — Bet mēs nezinājām, ar ko mums darīšana, un, kā redzat, izturējāmies piesardzīgi.
— Jūsu vārds? — jautāja oficieris, kas seju bija pa daļai aizsedzis ar apmetni.
— Es tomēr lūgšu, kungs, — atteica Atoss, kas sāka sašust par šādu iztaujāšanu, — pierādīt, ka jums ir tiesības mani tā izjautāt.
— Jūsu vārds? — jātnieks atkārtoja, ļaudams noslīdēt apmetņa kapucei, tā ka atklājās viņa seja.
— Kardināla kungs! — musketieris pārsteigti iesaucās.
— Jūsu vārds? — viņa eminence jautāja trešo reizi.
— Atoss, — musketieris sacīja.
Kardināls ar mājienu pieaicināja tuvāk stalļmeistaru.
— Sie trīs musketieri mūs pavadīs, — viņš tam paklusām sacīja, — es nevēlos, ja dabū zināt, ka esmu izjājis no nometnes, un, ja viņi jās mums līdzi, tad varēsim būt droši, ka viņi nevienam nepateiks.
— Jūsu gaišība, mēs esam muižnieki, — Atoss teica, — pieņemiet no mums goda vārdu un esiet bez raizēm. Paldies Dievam, mēs protam glabāt noslēpumus.
Kardināls pievērsa savu vērīgo acu skatienu pārdrošajam runātājam.
— Jums, Atosa kungs, ir laba dzirde, — kardināls sacīja. —Tagad uzklausiet mani: lūdzu jūs mani pavadīt ne aiz neuzticības, bet manas drošības labā. Bez šaubām, jūsu ceļa biedri ir Portosa un Aramisa kungi?
— Jā, jūsu gaišība, — Atoss apstiprināja, bet abi musketieri, kas līdz šim bija turējušies aizmugurē, cepures noņēmuši, piejāja tuvāk.
— Es jūs pazīstu, mani kungi, es jūs pazīstu, — kardināls teica. — Es zinu, ka, diemžēl, jūs neesat manu draugu skaitā, bet zinu arī to, ka esat drošsirdīgi un krietni muižnieki un es varu jums uzticēties. Atosa kungs, pagodiniet mani un pavadiet kopā ar saviem abiem draugiem mani izjādē, un tad man būs tāda pa- vadonība, par kuru mani apskaustu pats karalis, ja mēs viņu satiktu.
Trīs musketieri dziji palocījās.
— Goda vārds, jūsu eminence rīkojas pareizi, ņemdams mūs līdzi, — Atoss sacīja, — jo mēs ceļā satikām Joti bīstamus tipus un ar četriem no viņiem pat saķildojāmies «Sarkanajā baložu būdā».
— Saķildojāties? Kāpēc, mani kungi? — kardināls ieprasījās.
— Jūs taču zināt, ka es neciešu ķildas!
— Tieši tāpēc uzdrošinos par to ziņot jūsu eminencei, jo kāds cits jums varētu šo notikumu nepareizi attēlot, un jūs uzskatītu, ka mēs esam bijuši vainīgie.
— Un kādas sekas bija šai ķildai? — uzacis raukdams, jautāja kardināls.
— Mans draugs Aramiss, kas ir šeit klāt, dabūja nelielu zobena dūrienu rokā, bet tas viņu nekavēs kaut rīt doties uzbrukumā, ja jūsu eminence dotu pavēli.
— Jūs neesat tie vīri, kas ļaus sevi durstīt ar zobenu, — kardināls sacīja. — Kungi, esiet vaļsirdīgi: droši vien jūs atbildējāt ar to pašu? Atzīstieties, jo jūs zināt, ka man ir tiesības atlaist grēkus.
— Jūsu gaišība, es zobenam pat nepieskāros, — teica Atoss.
— Es vienkārši saķēru savu pretinieku un izmetu pa logu. Šķiet,
ka krizdams, — mazliet vilcinādamies, turpināja Atoss, — viņš pārlauza kāju.
— Tā, tā, — kardināls noteica. — Un jūs, Portosa kungs?
— Es, jūsu gaišība, zinādams, ka divkaujas aizliegtas, pakampu solu un gāzu ar to vienam no šiem laupītājiem, laikam salauzu viņam plecu.
— Labi, — teica kardināls. — Un jūs, Aramisa kungs?
— Es, jūsu gaišība, esmu lēnas dabas cilvēks un turklāt grasos iestāties garīdznieku kārtā, ko jūsu gaišība varbūt nezina, un tāpēc gribēju atturēt savus biedrus, bet tad viens no šiem nožē- jolamiem plukatām nodevīgā kārtā iedūra man kreisajā rokā. Tad nu manas pacietības mērs bija pilns, es arī izvilku zobenu, un, kad viņš atkal metās man virsū, tad, kā rādījās, viņš ar visu ķermeni uzdūrās uz mana zobena. Skaidri zinu tikai to, ka viņš nokrita gar zemi un tika aiznests kopā ar saviem abiem līdzdalībniekiem.
— Velns lai parauj, kungi! — kardināls ieteicās. — Trīs vīri izsisti no ierindas vienas krogus ķildas pēc. Jūs rīkojaties strauji. Un par ko tad jūs saķildojāties?
— Tie plukatas bija piedzērušies, — Atoss paskaidroja, — un, dabūjuši zināt, ka tovakar mājvietā ieradusies kāda sieviete, viņi gribēja ielauzties pie tās.
— Ielauzties! Kādā nolūkā? — jautāja kardināls.
— Bez šaubām, varmācīgā nolūkā, — Atoss sacīja. — Man jau bija gods darīt zināmu jūsu eminencei, ka šie plukatas bija piedzērušies.
— Vai šī sieviete bija jauna un skaista? — kardināls ar zināmu nemieru jautāja.
— Mēs, jūsu gaišība, viņu netikām redzējuši, — Atoss teica.
— Jūs viņu neredzējāt? Labi, — kardināls strauji sacīja.
— Jūs darījāt labi, ka aizsargājāt sievietes godu, un, tā kā es dodos tieši uz «Sarkano baložu būdu», tad dabūšu zināt, vai esat teikuši taisnību.
— Jūsu gaišība, mēs esam muižnieki, — Atoss lepni sacīja,
— un mēs nemelosim, pat ne lai glābtu savas galvas.
— Es arī neapšaubu jūsu vārdus, Atosa kungs, es ne mirkli neesmu par tiem šaubījies. Vai tad šī dāma bija viena? — vēlēdamies mainīt sarunas priekšmetu, kardināls iejautājās.
— Kopā ar šo dāmu istabā bija ieslēdzies arī kāds vīrietis, — Atoss stāstīja, — bet, neraugoties uz lielo traci, viņš nenāca ārā, tātad jādomā, ka viņš ir gļēvulis.
— «Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti,» māca evaņģēlijs, — kardināls iebilda.
Atoss palocījās.
— Tagad, mani kungi, es zinu, ko gribēju dabūt zināt, — kardināls sacīja. — Sekojiet man.
Trīs musketieri palaida kardinālu pa priekšu, viņš atkal aizsedza seju ar apmetņa kapuci, pamudināja zirgu un aizjāja, visu laiku turēdamies deviņus desmit soļus pa priekšu saviem četriem pavadoņiem.
Drīz vien viņi sasniedza kluso un vientuļo mājvietu; saimnieks acīm redzot bija zinājis, kāds ievērojams viesis gaidāms, tādēļ pārējos apmeklētājus bija aizraidījis projām.
Soļus desmit no durvīm kardināls ar mājienu lika staļļmeis- taram un trim musketieriem apstāties; pie slēģa bija piesiets apseglots zirgs; kardināls trīs reizes pieklaudzināja.
Tūlīt iznāca kāds apmetnī ietinies vīrietis, kas pārmija pāris vārdu ar kardinālu, tad uzkāpa zirgam mugurā un aizjāja Sirže- ras, tātad arī Parīzes virzienā.
— Uz priekšu, kungi! — kardināls uzaicināja. — Musketieru kungi, jūs esat man stāstījuši patiesību, un, cik būs atkarīgs no manis, tad mūsu šīvakara satikšanās nāks jums par labu. Tagad sekojiet man.
Kardināls nokāpa no zirga, un trīs musketieri darīja tāpat. Kardināls pasvieda sava zirga pavadu staļļmeistaram, musketieri piesēja savus zirgus pie slēģiem.
Saimnieks stāvēja uz durvju sliekšņa, viņš kardinālu uzskatīja par oficieri, kas ieradies satikties ar dāmu.
— Vai jums apakšstāvā ir kāda istaba, kur šie kungi varētu mani pagaidīt un pasildīties pie iekurta kamīna? — kardināls jautāja.
Mājvietas saimnieks atvēra durvis uz lielu istabu, kurā nesen krāsns vietā bija iemūrēts jauks, liels kamīns.
— Te ir istaba, — viņš sacīja.
— Tā ir laba, — kardināls teica. — Ejiet iekšā, kungi, un gaidiet mani. Neuzkavēšos ilgāk par pusstundu.
— Kamēr musketieri iegāja apakšstāva istabā, kardināls, neprasīdams nekādus paskaidrojumus, devās augšā pa kāpnēm kā cilvēks, kam ceļš nav jārāda.