Acīmredzot mūsu trīs draugi, paši to neapzinādamies un vadīdamies tikai no sava bruņnieciskā, dēkainā rakstura, bija izdarījuši pakalpojumu kādai personai, ko Rišeljē pagodināja ar īpašu aizbildnību.
Bet kas bija šī persona? Šis jautājums vispirms nodarbināja musketierus. Taču redzēdams, ka neviena no atbildēm, kuras viņi pieņēma par iespējamām, nebija pilnīgi apmierinošas, Portoss pasauca mājvietas saimnieku un paprasīja metamos kauliņus.
Portoss un Aramiss atsēdās pie galda un sāka spēlēt. Atoss domīgs staigāja pa istabu.
Pārdomādams un pastaigādamies Atoss pastāvīgi gāja garām pa pusei izjauktās krāsns dūmvadam, kura otrs gals iesniedzās augšstāva istabā; iedams garām šim dūmvadam, viņš ikreiz sadzirdēja apslāpētu balsu murdoņu, kas galu galā saistīja viņa uzmanību. Atoss piegāja tuvāk un uztvēra dažus vārdus, kuri, bez šaubām, viņam šķita tik interesanti, ka viņš pamāja biedriem, lai tie klusē, bet pats, saliecies un pielicis ausi pie dūmvada apakšējās spraugas, palika klausoties.
— Milēdij, lieta ir ļoti svarīga, — kardināls sacīja. — Apsēdieties un aprunāsimies.
— Milēdija! — Atoss nočukstēja.
— Klausos jūsu eminenci ar visdziļāko uzmanību, — atbildēja sievietes balss, kuru dzirdēdams musketieris sarāvās.
— Neliels kuģis ar angļu kuģiniekiem, kura kapteinis ir man padevīgs cilvēks, gaida jūs Sarantas grīvā, pie La Puantas cietokšņa. Rīt no rīta kuģis uzvilks buras.
— Tas nozīmē, ka man šonakt pat jādodas uz turieni?
— So pašu mirkli, protams, pēc tam kad būsiet saņēmusi manus norādījumus. Divi vīri, kurus redzēsiet, kad iziesiet no šejienes, jūs pavadīs. Es aiziešu pirmais, un pusstundu vēlāk iesiet jūs.
— Labi, jūsu gaišība. Tagad atgriezīsimies pie uzdevuma, ko jums labpatiks man uzticēt. Tā kā gribu arī turpmāk izpelnīties jūsu eminences uzticību, tad esiet tik laipns un izsakiet šo uzdevumu skaidri un precīzi, lai es varētu to nekļūdīdamās veikt.
Brīdi starp abiem sarunas biedriem valdīja dziļš klusums; acīm redzot kardināls apsvēra, kā izteikt uzdevumu, un milēdija centās koncentrēties, lai visu pareizi saprastu un iekaltu atmiņā kardināla vārdus.
Atoss, izmantodams šo mirkli, pateica biedriem, lai tie aizslēdz durvis no iekšpuses, un ar mājienu aicināja ari viņus klausīties.
Abi musketieri cienīja ērtības un tāpēc atnesa katrs sev krēslu un vienu arī Atosam. Visi trīs apsēdās, galvas sabāzuši kopā un vērīgi ieklausīdamies.
— Jūs brauksiet uz Londonu, — kardināls turpināja. — Iera- • dusies Londonā, jūs apmeklēsiet Bekingemu.
— Atļaušos aizrādīt jūsu eminencei, — milēdija pārtrauca, — ka pēc tā atgadījuma ar briljanta karuļiem, kuru pazušanā hercogs vienmēr uzskatījis mani par līdzvainīgu, viņš man neuzticas.
— Šoreiz jums nebūs jācenšas iemantot viņa uzticību, — kardināls sacīja, — bet atklāti un godīgi jāierodas pie viņa kā starpniecei.
— Atklāti un godīgi, — milēdija atkārtoja neizsakāmi divdomīgi.
— Jā, atklati un godīgi, — kardinals apstiprināja tāda pašā tonī. — Visām šīm pārrunām jānorisinās neslēpti.
— Es vārdu pa vārdam izpildīšu jūsu eminences norādījumus un padevīgi tos uzklausīšu.
— Jūs ieradīsieties pie Bekingema un manā vārdā viņam pateiksiet, ka es zinu visus viņa nodomus, bet nemaz par tiem neuztraucos, jo, tiklīdz viņš uzdrošināsies spert pirmo soli, es pazudināšu karalieni.
— Vai viņš ticēs, ka jūsu eminence spēj izpildīt šos draudus?
— Jā, man ir pierādījumi.
— Man vajadzēs viņam minēt šos pierādījumus, lai viņš tos novērtētu.
— Bez šaubām. Pasakiet viņam, ka es publicēšu Bua-Robēra un marķīza de Botrī ziņojumu par hercoga satikšanos ar karalieni pie konetabla kundzes, kad viņas mājā bija sarīkota masku balle. Lai viņam nepaliktu ne mazāko šaubu, tad pasakiet, ka viņš tur bija ieradies lielmogola tērpā, kurā gatavojās ierasties kavalieris dē Gīzs un kuru viņš no tā nopirka par trīstūkstoš pistolēm.
— Labi, jūsu gaišība.
— Man zināms visos sīkumos, kā viņš, pārģērbies par itāliešu pareģi, naktī ielavījies un pēc tam izgājis no pils. Lai viņš nešaubītos par manu ziņu drošību, pasakiet, ka zem apmetņa viņam bija apģērbta plata balta kleita, nosēta ar melniem spīguļiem, miroņu galvām un krustiski saliktiem kauliem, lai vajadzības gadījumā viņš varētu uzstāties par Balto Dāmu, kas, kā visiem zināms, spokojas Luvrā pirms ievērojamiem notikumiem.
— Vai tas, jūsu gaišība, būtu viss?
— Pasakiet arī, ka zinu visos sīkumos viņa Amjēnas dēku un likšu par to uzrakstīt nelielu, asprātīgu romānu uz dārza fona ar visām naksnīgās scēnas galvenajām personām.
— Es viņam to pateikšu.
— Pasakiet viņam arī vēl to, ka Montegī ir manās rokās, viņš atrodas Bastīlijā. Pie viņa gan nav atrasta neviena vēstule, bet ar spīdzināšanu viņu var piespiest atklāt visu, ko viņš zina, un pat to … ko viņš nezina.
— Lieliski.
— Beidzot piebilstiet vēl, ka lielajā steigā, ar kādu hercogs pameta Rē salu, viņš ir aizmirsis savā mītnē, kādu de Ševrēza kundzes vēstuli, kas ārkārtīgi kompromitē karalieni un pierada ne tikai to, ka viņa spēj mīlēt karaļa ienaidniekus, bet ari to, ka viņa vienojusies sazvērestībā ar Francijas ienaidniekiem. Jūs to visu labi atcerēsieties, vai ne?
— Spriediet pats, jūsu gaišība: balle pie konetabla kundzes, nakts Luvrā, vakars Amjēnā, Montegī arestēšana, de Ševrēza kundzes vēstule.
— Pareizi, — kardināls sacīja. — Jums, milēdij, ir lieliska atmiņa.
— Bet ja par spīti visiem šiem pierādījumiem hercogs nepiekāptos un joprojām apdraudētu Franciju? — jautājoši ieteicās tā, ko kardināls nupat bija uzslavējis.
— Hercogs ir iemīlējies kā ārprātīgs vai drīzāk kā nerrs, — Rišeljē teica, un viņa balsī izskanēja dziļš rūgtums. — Kā seno laiku paladini viņš uzsācis šo karu tikai tādēļ, lai izpelnītos savas daiļās dāmas atzinīgu skatienu. Kad viņš zinās, ka šis karš var maksāt viņa «domu valdnieces», kā viņš izsakās, godu un varbūt pat brīvību, tad, varu galvot, viņš visu pārliks.
— Bet ja viņš tomēr neatkāptos no sava nodoma? — milēdija turpināja ar tādu neatlaidību, kas liecināja, ka viņa grib izprast līdz pamatiem viņai uzticēto uzdevumu.
— Ja viņš neatkāptos … — kardināls atkārtoja. — Tas ir maz ticams.
— Bet tomēr iespējams, — atteica milēdija.
— Ja viņš neatkāptos … — kardināls mirkli klusēja un tad turpināja: — Ja viņš neatkāpsies, tad man atliks cerēt uz kādu no tiem notikumiem, kuri groza visu valsts politiku.
— Ja jūsu eminence būtu tik laipns un minētu man dažus šādu notikumu vēsturiskus piemērus, — milēdija sacīja, — tad varbūt arī man rastos paļāvība uz nākotni.
— Lūdzu, te jums būs piemērs, — kardināls atteica. — Kad tūkstoš sešsimt desmitajā gadā daudzām uzvarām vainagotais Indriķis IV gandrīz aiz tāda paša iemesla kā tagad hercogs dzīrās iebrukt Flandrijā un tai pašā laikā arī Itālijā, lai no divām pusēm dotu triecienu Austrijai, vai tad nenorisinājās kāds notikums, kas izglāba Austriju? Kāpēc Francijas karalim nevarētu tāpat laimēties kā toreiz Austrijas imperatoram?
— Vai jūsu eminence runā par dunča dūrienu Feronrī ielā?
— Pilnīgi pareizi, — kardināls apstiprināja.
— Vai jūsu eminence neuzskata, ka Ravaijaka [2] mokpilnā nāve var atbaidīt tos, kam iešautos prātā viņu atdarināt?
— Visos laikos un visās valstīs, it īpaši, ja šīs valstis plosa reliģiska rakstura pretišķības, atradīsies fanātiķi, kuru dedzīgākā vēlēšanās būs kļūt par mocekļiem. Starp citu, es nupat atcerējos, ka puritāņi ir nikni uz Bekingemas hercogu un viņu sludinātāji sauc hercogu par antikristu.
— Un tad? — milēdija ieprasījās.
— Un tad! — kardināls turpināja vienaldzīgā balsī. — Pašreiz pietiktu, piemēram, ja atrastos kāda jauna, skaista un veikla sieviete, kas vēlētos atriebties hercogam. Tādu sievieti nebūtu grūti atrast: hercogam ir lieli panākumi pie sievietēm, un, ja viņš ar mūžīgas uzticības solījumiem ir modinājis daudzu sirdīs mīlestību, tad tāpat ar savu mūžīgo neuzticību ir modinājis dažā labā dziļu ienaidu.
— Bez šaubām, šāda sieviete varētu atrasties, — milēdija salti
piekrita.
— Jā, un šāda sieviete, kas ieliktu kādam fanātiķim rokās Zaķa Klemana vai Ravaijaka dunci, izglābtu Franciju.
— Jā, bet tad viņa būtu līdzzinātāja slepkavībā.
— Vai kāds ko dabūja zināt par Ravaijaka vai Zaķa Klemana līdzzinātājiem?
— Nē, iespējams tāpēc, ka šie ļaudis ieņēma pārāk augstu stāvokli, lai kāds uzdrošinātos viņus meklēt. Tiesas pils kura katra dēļ netiks nodedzināta.
— Vai jūs domājat, ka ugunsgrēks tiesas pilī neizcēlās nejauši? — Rišeljē ievaicājās tik vienaldzīgi, it kā šis jautājums būtu gluži nesvarīgs.
— Es, jūsu gaišība, nedomāju nekā, es tikai minu faktu, un tas ir viss, — milēdija atbildēja. — Gribēju teikt tikai vienu: ja es būtu de Monpansjē jaunkundze vai karaliene Marija Mediči, es neizturētos tik piesardzīgi, kā izturos, būdama vienkārši lēdija Klarika.
— Jums taisnība, — kardināls piekrita. — Ko tad jūs vēlētos?
— Es vēlētos saņemt pavēli, kas jau iepriekš apstiprinātu visu, ko es uzskatītu par vajadzīgu darīt Francijas labā.
— Vispirms vajadzētu atrast sievieti, kura, kā es teicu, gribētu atriebties hercogam.
— Viņa ir atrasta, — milēdija sacīja.
— Tad vajadzētu atrast nicināmo fanātiķi, kurš kalpos par dieva taisnās tiesas ieroci.
— Viņš tiks atrasts.
— Tad arī būs laiks saņemt pavēli, ko jūs man nupat lūdzāt, — teica Rišeljē.
— Jūsu eminencei taisnība, — milēdija sacīja, — un es maldījos, saskatīdama man uzticētajā uzdevumā kaut ko citu nekā tas ir īstenībā. Tātad man jāpaziņo hercogam, ka jūsu eminencei ir zināms, ar kādas pārģērbšanās palīdzību viņam izdevās tuvoties karalienei konetabla kundzes rīkotajā masku ballē; ka jums ir pierādījumi par satikšanos Luvrā, kurā karaliene pieņēma zināmo itāliešu astrologu, kas nebija neviens cits kā Bekingemas hercogs; ka jūs esat licis uzrakstīt par piedzīvojumu Amjēnā nelielu, asprātīgu romānu uz dārza fona, kurā šis piedzīvojums norisinājās, un ar tanī darbojušos personu portretiem; ka Montegī ir Bastīlijā un ka ar spīdzināšanu viņu var piespiest pateikt gan to, ko viņš atceras, gan arī to, ko viņš būtu aizmirsis; beidzot, ka jūsu rokās ir zināmā de Sevrēza kundzes vēstule, kas atrasta viņa gaišības hercoga mītnē un kas stipri kompromitē ne tikai tās rakstītāju, bet arī to personu, kuras vārdā šī vēstule rakstīta. Ja Bekingemas hercogs arī pēc visa tā nepiekāpsies, tad man, tā kā mans uzdevums aprobežosies ar tikko uzskaitīto faktu paziņošanu, atliks vairs tikai lūgt Dievu, lai tas sūta brīnumu, kas glābtu Franciju. Vai tas būtu viss, jūsu eminence, un vairāk nekā man nevajag darīt?
— Tas būtu viss, — kardināls vēsi atbildēja.
— Un tagad, — milēdija turpināja, it kā nebūtu manījusi pārmaiņu kardināla tonī, — tagad, kad esmu saņēmusi jūsu eminences norādījumus attiecībā uz jūsu ienaidniekiem, vai jūs man atļautu īsi pastāstīt par manējiem?
— Vai jums arī ir ienaidnieki? — kardināls jautāja.
— Jā, jūsu gaišība, ienaidnieki, pret kuriem ceru saņemt jūsu atbalstu, jo esmu tos iemantojusi, kalpodama jūsu eminencei.
— Un kas tie būtu? — kardināls jautāja tālāk.
— Vispirms kāda sīka intrigante Bonasjē.
— Tā atrodas Mantas cietumā.
— Pareizāk sakot, viņa tur atradās, — milēdija sacīja, — bet karaliene dabūja no karaļa pavēli, ar kuras palīdzību lika pārvest šo sievieti uz kādu klosteri.
— Uz klosteri?
— Jā, uz klosteri.
— Uz kuru klosteri?
— To es nezinu, tas tiek turēts kā noslēpums.
— Es to dabūšu zināt!
— Vai jūsu eminence man pateiks, kurā klosterī ievietota šī sieviete?
— Neredzu nekāda iemesla to nepateikt, — kardināls sacīja.
— Labi. Bet man ir vēl viens ienaidnieks, daudz bīstamāks nekā šī nenozīmīgā Bonasjē kundze.
— Kas tas ir?
— Viņas mīļākais.
— Kā viņu sauc?
— O, jūsu eminence viņu labi pazīst! — milēdija iesaucās dusmu uzplūdumā. — Viņš ir mūsu abu ļaunais gars. Pateicoties viņam, sadursmē ar jūsu eminences gvardistiem musketieri guva uzvaru; tas ir viņš, kas sadūra jūsu sūtni de Vardu un izjauca jūsu nodomu ar briljanta karuļiem; un nu viņš, uzzinājis, ka esmu piedalījusies Bonasjē kundzes nolaupīšanā, zvērējis mani nogalināt.
— Ā, es zinu, par ko jūs runājat! — kardināls teica.
— Es runāju par nelieti d'Artanjanu.
— Viņš ir bezbailīgs puisis! — kardināls sacīja.
— Tieši tāpēc viņš ir jo bīstamāks.
— Vajadzētu dabūt kādu pierādījumu, ka viņš slepeni sadarbojas ar Bekingemu.
— Kādu pierādījumu? Es dabūšu desmit pierādījumus! — milēdija iesaucās.
— Tādā gadījumā nekas nav vienkāršāk: pagādājiet man šos pierādījumus, un es viņu ieslodzīšu Bastīlijā.
— Labi, jūsu gaišība, un pēc tam?
— Tiem, kas ieslodzīti Bastīlijā, nav nekāda «pēc tam», — kardināls asi atteica. — Sasodīts, ja man būtu tik viegli atbrīvoties no mana ienaidnieka, cik viegli man atbrīvot jūs no jūsējiem, un ja pret šādiem ļaudīm jūs lūgtu rīcības brīvību …
— Jūsu gaišība, dots pret dotu, dzīvība pret dzīvību, cilvēks pret cilvēku: dodiet man šo, un es jums došu to otro!
— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat sacīt, — kardināls atbildēja, — un arī nevēlos saprast. Bet es vēlos jums sagādāt kādu patikšanu un neredzu nekāda iemesla, kāpēc lai neizpildītu jūsu lūgumu attiecībā uz tik niecīgu radījumu, jo vairāk tāpēc, ka šis mazais d'Artanjans, kā jūs sacījāt, esot palaidnīgs duelists un nodevējs.
— Viņš ir zemisks, jūsu gaišība, zemisks!
— Dodiet man papīru, spalvu un tinti, — kardināls sacīja.
— Te ir viss, jūsu gaišība.
Iestājās brīdi klusums, kas liecināja, ka Rišeljē apsver, kādos vārdos izteikt vajadzīgo pavēli, vai arī jau to rakstīja. Atoss, kas bija skaidri dzirdējis visu sarunu, paņēma savus draugus aiz rokas un aizveda istabas viņā galā.
— Ko tev vajag, un kāpēc tu nejauj noklausīties līdz beigām? — Portoss jautāja.
— Cst! — Atoss brīdināja. — Mēs dzirdējām visu, ko vajadzēja dzirdēt. Un es jūs netraucēšu noklausīties sarunu līdz beigām, bet man ir jāiet.
— Tev jāiet? — Portoss brīnījās. — Un, ja nu kardināls jautās pēc tevis, ko tad lai mēs atbildam?
— Negaidiet, kamēr viņš jautās pēc manis, bet pasakiet paši, ka es aizjāju izlūkot ceļu, jo no saimnieka vārdiem nopratu, ka ceļš nav visai drošs. Es pats arī par to ieminēšos kardināla staļļ- meistaram. Pārējais ir mana darīšana, par to nerūpējies.
— Atos, esi piesardzīgs! — Aramiss sacīja.
— Neraizējieties, — atbildēja Atoss, — jūs taču zināt, ka es esmu aukstasinīgs.
Portoss un Aramiss atkal apsēdās pie krāsns dūmvada.
Atoss neslēpdamies izgāja ārā, paņēma savu zirgu, ko bija piesējis līdzās draugu zirgiem pie slēģu aizšaujamā, pāris vārdos pārliecināja kardināla staļļmeistaru, ka drošības labad jāizlūkojot atpakaļceļš, māksloti vērīgi pārbaudīja pistoli, izvilka zobenu no maksts un kā sargkareivis, kam jāveic bīstams uzdevums, aizjāja nometnes virzienā.