Kā Atoss bija paredzējis, kardināls drīz vien nokāpa lejā. Viņš atvēra durvis uz istabu, kurā bija iegājuši musketieri, un ieraudzīja Portosu un Aramisu, kas bija aizrāvušies kauliņu spēlē. Kardināls strauji pārlaida skatienu pa visiem istabas kaktiem un redzēja, ka viena vīra nav.
— Kur palicis Atosa kungs? — viņš jautāja.
— Jūsu gaišība, viņš aizjāja izlūkot ceļu, — Portoss atbildēja, — jo krodzinieka vārdi viņā modināja aizdomas, ka ceļš nav īsti drošs.
— Un ko jūs darījāt, Portosa kungs?
— Laimēju no Aramisa piecas pistoles.
— Labi, un tagad atgriezīsimies uz nometni!
— Esam jūsu eminences rīcībā.
— Tātad, kungi, zirgos! Ir jau vēls.
Kardināla staļļmeistars pie durvīm gaidīja, turēdams viņa eminences zirgu aiz pavadas. Mazliet nostāk tumsā varēja saredzēt divus cilvēkus un trīs zirgus; šiem ļaudīm vajadzēja aizvest milēdiju līdz La Puantas cietoksnim un nogādāt uz kuģa.
Staļļmeistars apstiprināja to, ko abi musketieri jau bija teikuši kardinālam par Atosu. Kardināls atzinīgi pamāja ar galvu un devās ceļā tāpat, kā bija šeit ieradies.
Ļausim viņam staļļmeistara un abu musketieru aizsardzībā jāt uz nometnes pusi, bet paši atgriezīsimies pie Atosa.
Kādus simt soļus viņš bija jājis vienmērīgi un nesteigdamies; pārliecinājies, ka no mājvietas viņu vairs nevar saredzēt, musketieris strauji pagrieza zirgu pa labi, ar līkumu atgriezās atpakaļ un paslēpās nelielā briksnājā, soļus divdesmit no ceļa, un sāka novērot, kad mazais pulciņš aizjās garām. Ieraudzījis savu biedru platmales un kardināla apmetņa zeltainās bārkstis, Atoss nogaidīja, kamēr jātnieki iegriezās ceļa sīkumā un izgaisa skatienam, un tad pilniem aulēkšiem aizjāja atpakaļ uz mājvietu, kur tika bez kādām grūtībām ielaists.
Mājvietas saimnieks viņu atcerējās.
— Mans priekšnieks aizmirsa pateikt kaut ko svarīgu dāmai, kas apmetusies pirmajā stāvā, — Atoss sacīja. — Viņš sūtīja mani, lai izlaboju viņa aizmāršību.
— Ejiet vien augšā, — saimnieks teica, — viņa vēl ir savā istabā.
Atoss izmantoja atjauju, klusītiņām uzkāpa augšā un, sasniedzis kāpņu laukumiņu, pa pusatvērtajām durvīm ieraudzīja milēdiju, kas patlaban lika galvā cepuri.
Atoss iegāja istabā un aizvēra durvis.
Izdzirdējusi, ka durvīm kāds aizbīda bultu, milēdija atskatījās.
Ietinies apmetnī, platmali uzmaucis dziji uz acīm, Atoss bija palicis stāvot pie durvīm.
Redzēdama mēmo kā statuju nekustīgo stāvu, milēdija sabijās.
— Kas jūs esat? Ko jums vajag? — viņa iekliedzās.
— Jā, tā patiesi ir viņa! — nočukstēja Atoss.
Atsviedis atpakaļ apmetni un atbīdījis platmali, viņš tuvojās milēdijai.
— Kundze, vai jūs mani pazīstat? — viņš jautāja.
Arī milēdija paspēra soli uz priekšu un tad kā čūskas dzelta atsprāga atpakaļ.
— Labi, redzu, ka jūs mani pazīstat, — Atoss sacīja.
— Grāfs de La Fērs! — milēdija nobālēdama murmināja un atkāpās aizvien vairāk atpakaļ, līdz atdūrās pret sienu.
— Jā, milēdij, ;•— apstiprināja Atoss, — grāfs de La Fērs personīgi ieradies taisnā ceļā no viņpasaules, lai izbaudītu prieku jūs redzēt. Apsēdieties un aprunāsimies, kā teica viņa gaišība kardināls.
Milēdiju bija it kā sastindzinājušas neizteicamas šausmas, ne vārda nebilduši, viņa apsēdās.
— Jūs esat zemes virsū uzsūtīts dēmons! — Atoss teica. — Es zinu, ka jums ir liela vara. Bet jūs zināt, ka ar Dieva palīdzību cilvēki ir uzveikuši visbriesmīgākos dēmonus. Reiz jūs jau atrādāties manā ceļā, un es domāju, ka esmu jūs noslaucījis no zemes virsas, bet vai nu esmu maldījies, vai arī pekle jūs ir atdzemdējusi.
Atosa vārdi modinaja milēdijā baismīgas atmiņas, viņa nodūra galvu un iestenējās.
— Jā, pekle ir atdzemdējusi, — Atoss turpināja, — pekle padarījusi jūs bagātu, devusi jums citu vārdu, pārvērtusi jūsu seju, bet pekle nav izdzēsusi ne traipus jūsu dvēselē, ne kauna zīmi uz jūsu miesas.
Milēdija uzlēca kājās it kā uz atsperēm, viņas acis meta zibšņus. Atoss palika sēžot.
— Jūs domājāt, ka es esmu miris, vai ne? Tāpat kā es jūs uzskatīju par mirušu. Un Atosa vārds noslēpa grāfu de La Feru, tāpat kā milēdijas Klarikas vārds noslēpa Annu de Beiju! Vai tā jūs nesauca, kad jūsu godātais brālis mūs salaulāja? Nudien, mēs abi esam visai dīvainā stāvoklī, — Atoss pavīpsnādams turpināja, — mēs līdz šim esam dzīvojuši tāpēc, ka uzskatījām viens otru par mirušu, jo atmiņas tā neapgrūtina kā dzīva būtne, kaut gan arī atmiņas reizēm neizsakāmi nomoka dvēseli!
— Sakiet beidzot, kas jūs atvedis pie manis, — milēdija dobji sacīja. — Ko jūs gribat?
— Gribu jums pateikt, ka neredzams esmu sekojis visām jūsu gaitām!
— Vai jūs zināt, ko es esmu darījusi?
— Varu jums izstāstīt dienu pēc dienas katru jūsu soli, kopš iestājāties kardināla dienestā līdz šim vakaram.
Milēdijas bālajām lūpām pārslīdēja neticīgs smaids.
— Klausieties! Jūs nogriezāt divus briljanta karuļus no Bekingemas hercoga pleca; jūs likāt nolaupīt Bonasjē kundzi; jūs, iemīlējusies de Vārdā un alkdama pavadīt ar viņu nakti, atvērāt durvis d'Artanjana kungam; uzskatīdama, ka de Vārds jūs pievīlis, jūs gribējāt viņa sāncensim likt viņu nogalināt; kad šis sāncensis bija atklājis jūsu kauna pilno noslēpumu, jūs viņam uzsūtījāt divus uzpirktus slepkavas; dabūjusi zināt, ka uzpirkto slepkavu lodes nav sasniegušas mērķi, jūs aizsūtījāt šim cilvēkam saindētu vīnu un vēstuli, gribēdama pārliecināt savu upuri, ka vīnu viņam sūtījuši draugi; un, beidzot, jūs šajā pašā istabā, sēdēdama uz šī paša krēsla, uz kura tagad sēžu es, vienojāties ar kardinālu Rišeljē likt nogalināt Bekingemas hercogu, par ko pretī saņēmāt atļauju noslepkavot d'Artanjanu.
Milēdija bija kļuvusi bāla kā līķis.
— Vai jūs esat pats sātans? — viņa čukstēja.
— Varbūt, — atbildēja Atoss, — bet lieciet vērā vienu: manis pēc nogaliniet vai lieciet nogalināt Bekingemas hercogu. Man tas ir vienalga, jo es viņu nepazīstu, turklāt viņš ir anglis, bet neaizskariet ne matu uz d'Artanjana galvas, jo viņš man ir uzticīgs draugs, es viņu mīlu un aizsargāju, un, zvēru jums pie sava tēva piemiņas, ja jūs viņu nogalināsiet, tad tas būs jūsu pēdējais noziegums.
— D'Artanjana kungs mani cietsirdīgi aizvainoja, — milēdija neskanīgā balsī sacīja, — viņam jāmirst.
— Vai jūs, kundze, ir iespējams aizvainot? — Atoss pavīpsnāja. — Viņš jūs esot aizvainojis, un viņam jāmirstot!
— Viņš mirs, — milēdija atkārtoja, — papriekš viņa un pēc tam viņš.
Atoss it kā apreiba: uzskatot šo radījumu, kam nebija nekā kopīga ar sievieti, viņā modās mokpilnas atmiņas; viņš atcerējās, ka reiz agrāk, neatrazdamies tik bīstamā stāvoklī kā patlaban, jau bija gribējis šo nekrietno būtni upurēt sava goda labā; atkal viņā ar neatvairāmu spēku uzbangoja vēlēšanās nogalināt šo izdzimumu. Viņš piecēlās, izrāva aiz jostas aizbāzto pistoli un uzvilka gaili.
Milēdija, bāla kā līķis, gribēja kliegt, bet aiz šausmām sastin- gusī mēle nekustējās, no viņas mutes izlauzās tikai gārdzoša skaņa, kam nebija nekādas līdzības ar cilvēka balsi, drīzāk tā atgādināja plēsīga zvēra rēcienu. Ar izpūrušiem matiem, pieplakusi pie tumšās sienas, viņa izskatījās kā baismīgs šausmu iemiesojums.
Atoss lēnām pacēla pistoli, izstiepa roku, tā ka ierocis gandrīz skāra milēdijas pieri, un tad sacīja balsī, kas likās jo briesmīgāka tāpēc, ka tanī izskanēja nelokāma apņemšanās iedvests miers:
— Kundze, jūs šai pašā mirklī man atdosiet dokumentu, kuru kardināls jums parakstīja, vai arī, zvēru pie savas dvēseles glābiņa, es jums ietriekšu lodi pierē.
Ja šos vārdus būtu teicis kāds cits cilvēks, tad milēdija vēl varētu šaubīties, vai draudi tiks izpildīti, bet Atosu viņa pazina; un tomēr viņa vēl nepakustējās.
— Dodu jums sekundi laika izšķirties, — viņš sacīja.
No Atosa sejas vaibstiem milēdija saprata, ka tūlīt atskanēs šāviens; viņa strauji pielika roku pie krūtīm, izvilka aiz ņiebura paslēpto papīru un pasniedza to Atosam:
— Ņemiet un esiet nolādēts!
Atoss paņēma papīra lapu, aizbāza pistoli aiz jostas un piegāja pie lampas, lai pārliecinātos, vai tiešām saņēmis vajadzīgo dokumentu. Viņš atlocīja papīru un lasīja:
«Tas, ko izdarījis šī dokumenta uzrādītājs, ir darīts pēc manas pavēles un valsts labā.
1627. gada 3. decembrī.
Rišeljē.»
— Un tagad, — sacīja Atoss, atkal ietīdamies apmetnī un uzlikdams platmali galvā, — kad esmu tev, čūska, izrāvis dzeloni, dzel, ja vari.
Neatskatīdamies viņš izgāja no istabas.
Pie durvīm viņš ieraudzīja divus jātniekus, kas turēja trešo zirgu aiz pavadas.
— Kungi, jūs jau zināt, ka viņa gaišība pavēlējis nekavējoties aizvest šo sievieti līdz La Puantas cietoksnim un nogādāt viņu uz kuģa, — Atoss sacīja jātniekiem.
Tā kā viņa vārdi tiešām saskanēja ar saņemto pavēli, tad abi viri piekrītoši pamāja ar galvu.
Atoss viegli uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja, taču nejāja vis pa ceļu, bet taisni pāri laukiem, dūšīgi piecirzdams piešus un laiku pa laikam apturēdams zirgu, lai ieklausītos.
Izdzirdējis no ceļa puses vairāku zirgu pakavu dimu, viņš nešaubījās, ka tur jāj kardināls ar saviem pavadoņiem, un aizjoņoja vēl labu gabalu uz priekšu. Ar viršiem un lapām noberzis zirgu, viņš beidzot izjāja uz ceļa dažus simt soļus šaipus nometnes.
— Kas tur nāk? — ieraudzījis jātniekus, Atoss jau iztālēm uzsauca.
— Šķiet, ka tas ir mūsu drošsirdīgais musketieris? — kardināls jautāja.
— Jā, jūsu gaišība, — Atoss atbildēja, — tas ir viņš.
— Atosa kungs, pieņemiet manu pateicību par labo apsargāšanu, — Rišeljē sacīja. — Kungi, mēs esam galā. Jājiet iekšā pa kreisajiem vārtiem, parole ir «karalis un Rē».
Pēc šiem vārdiem kardināls pamāja ar galvu trim draugiem un kopā ar savu staļļmeistaru nogriezās pa labi, jo tonakt arī pats gribēja pārgulēt nometnē.
— Viņš parakstīja to papīru, ko viņa pieprasīja! — Portoss un Aramiss reizē paziņoja, tikko kardināls bija attālinājies.
— Es zinu, — Atoss mierīgi atteica, — tas ir manās rokās.
Trīs draugi vairs nepārmija ne vārda līdz pašām mājām, vienīgi sargkareivim viņi pateica paroli.
Pārnākuši mājās, viņi aizsūtīja Musketonu pateikt Planšē, ka viņa kungs, tikko tas atgriezīsies no sardzes dienesta ierakumos, tiek lūgts ierasties musketieru mītnē.
Milēdija, kā jau Atoss bija paredzējis, satikusi pie mājvietas durvīm jātniekus, kas viņu gaidīja, bez ierunām tiem sekoja. Mirkli viņā gan bija pamodusies vēlēšanās ierasties pie kardināla un tam visu izstāstīt, bet viņas atklājumam sekotu Atosa atklājums; viņa varētu gan pateikt, ka Atoss viņu kāris, bet tad Atoss savukārt pateiktu, ka viņai uzspiesta kauna zīme. Tāpēc viņa nodomāja, ka labāk ir klusēt, slepeni aizbraukt, ar parasto veiklību veikt grūto uzdevumu un tad, kad viss būs izdarīts kardinālam pa prātam, ierasties pie Rišeljē un pieprasīt, lai tas viņai palīdz atriebties.
Un tā, visu nakti pavadījusi ceļā, septiņos no rīta milēdija sasniedza La Puantas cietoksni, astoņos jau atradās uz klāja, un deviņos kuģis, kam bija kardināla atļauja doties uz Baijonu, pacēla enkuru, uzvilka buras un uzņēma kursu uz Anglijas krastiem.