Ieradies pie saviem trim draugiem, d'Artanjans viņus atrada sapulcējušos vienā istabā: Atoss bija iegrimis pārdomās, Portoss glaudīja ūsas, bet Aramiss lasīja lūgšanas no ļoti glītas, zilā samtā iesietas lūgšanu grāmatas.
— Velna milti! Es ceru, kungi, ka esat mani ataicinājuši, lai pateiktu kaut ko tiešām svarīgu, — d'Artanjans sacīja, — jo citādi es jums nepiedošu, ka likāt man ierasties un neļāvāt atpūsties pēc šīs trakās nakts. Mēs ieņēmām un nopostījām bastionu. 2ēl, ka jūs tur nebijāt! Mums bija krietni jānoraujas!
— Mēs bijām citur, kur arī nesnaudām! — atbildēja Portoss, uzsmailēdams ūsas viņam raksturīgajā izliekumā.
— Cst! — Atoss brīdināja.
— Oho! — novilka d'Artanjans, saprazdams, kāpēc musketieris bija saraucis uzacis. — Šķiet, ka jums ir kas atgadījies.
— Aramis, vai jūs aizvakar ēdāt brokastis «Bezdievja» mājvietā? — Aioss jautāja.
— Jā.
— Ka tur ir?
— Es tur nevarēju paēst, jo aizvakar bija gavēņa diena, bet pie viņiem pasniedza tikai gaļas ēdienus.
— Kā tad tā? — Atoss brīnījās. — Jūras osta un nav zivju?
— Viņi apgalvo, ka uzbērums, ko liek celt kardināla kungs, aizdzenot visas zivis atklātā jūrā, — Aramiss paskaidroja un atkal ķērās pie lūgšanu lasīšanas.
— Aramis, es jums nejautāju par to, — Atoss neatlaidās. — Es gribēju zināt, vai tur var justies brīvi un vai neviens jūs netraucēja.
— Cik atceros, tad tur nebija pārāk daudz apgrūtinošu apmeklētāju. Jā, patiesi, Atos, tam, ko jūs gribat stāstīt, «Bezdievis» būs īsti piemērota vieta.
— Tad iesim uz «Bezdievi», — sacīja Aoss, — jo šeit sienas ir kā no papīra.
D'Artanjans bija pieradis pie sava drauga rīcības veida; no pāris vārdiem, kustības vai mājiena viņš uzreiz saprata, ka stāvoklis ir nopietns, tāpēc paņēma Atosu zem rokas un, nekā vairāk nerunādams, devās projām; Portoss un Aramiss tērzēdami sekoja abiem.
Pa ceļam viņi satika Grimo, un Atoss tam pamāja, lai tas nāk līdzi. Grimo kā parasti paklausīja bez vārda runas: nabaga puisis bija gandrīz atradinājies no runāšanas.
25— 161
Kad viņi visi kopā sasniedza «Bezdievja» mājvietu, pulkstenis bija septiņi, sāka aust gaisma. Draugi pasūtīja brokastis, un krodzinieks viņiem ierādīja istabu, kur neviens viņus netraucēšot.
Diemžēl, viņi bija izvēlējušies slepenai apspriedei nepiemērotu stundu, jo nupat bija noskanējusi rīta junda un daudzi iegriezās krogā, lai aizdzītu miegu un sasildītos pēc āra drēgnuma pie glāzes vīna. Nāca un gāja dragūni, šveicieši, gvardisti, musketieri un kavalēristi; krodziniekam tas, protams, bija ļoti izdevīgi, bet it nemaz nebija pa prātam mūsu četriem draugiem. Tāpēc viņi visai sabozušies atbildēja uz sveicieniem, tostiem un jokiem, kurus izsacīja viņu kauju biedri.
— Pietiek! — Atoss sacīja. — Mēs te vēl sastrīdēsimies ar kādu, un tas mums patlaban nemaz nav vajadzīgs. Pastāstiet, d'Artanjan, kā jūs pavadījāt nakti, un mēs pastāstīsim vēlāk.
— Patiešām, jūs, gvardistu kungi, šonakt bijāt ierakumos, — sarunā iejaucās kāds kavalērists, kas mazliet grīļojās un rokā turēja glāzi degvīna, ko lēnām sūca, — un, kā dzird runājam, jūs esot sanākuši matos ar larošeliešiem?
D'Artanjans paskatījās uz Atosu, it kā jautādams, vai atbildēt uzmācīgajam kavalēristam, kas nelūgts iejaucās sarunā.
— Vai tad tu nedzirdi, ka de Bizinjī kungs pagodina tevi ar jautājumu? — Atoss teica. — Izstāsti, kas tad īsti šonakt notika, ja šie kungi vēlas to zināt.
— Fai jūs ieņēmuš vēn pastion? — jautāja kāds šveicietis, kas dzēra rumu no alus glāzes.
— Jā, kungs, — d'Artanjans palocīdamies atbildēja, — mums bija tas gods. Vēl vairāk, mēs palikām, kā jūs varbūt esat dzirdējis, zem viena stūra pulvera muciņu, un, kad tas sprāga, forta sienā tika izrauts glīts robs, turklāt sagrīļojās viss bastions, jo tas celts jau labu laiku atpakaļ.
— Kuru bastionu tad jūs ieņēmāt? — jautāja dragūns, kas uz zobena bija uzdūris zosi, ko dzīrās cept.
— Sen-Zervē bastionu, — d'Artanjans atbildēja. — Tā aizsegā larošelieši traucēja mūsu ierakumu racējus.
— Vai cīņa bija sīva?
— Jā. Mēs zaudējām piecus vīrus un larošelieši astoņus vai desmit.
— Felns lai parau! — iesaucās šveicietis, kas, neraugoties uz lielisko lamu vārdu krājumu, kāds ir vācu valodā, bija ieņēmies lādeties franciski.
— Bet ir iespējams, ka viņi sūta šodien sapierus izlabot bastionu, — kavalērists sacīja.
— Jā, tas ir iespējams, — apstiprināja d'Artanjans.
— Kungi, noslēgsim derības! — Atoss piedāvāja.
— O jā! Terības! — šveicietis priecājās.
— Kādas? —jautāja kavalērists.
— Pagaidiet, — teica dragūns, uzlikdams zobenu kā grozāmo iesmu starp diviem lieliem dzelzs trijkājiem kamīnā, kur kurējās uguns, — arī es piedalos. Ei, krodziniek, tu plukata, mudīgāk nes šurp pannu, lai es nezaudētu nevienu šī godājamā putna tauku pilienu.
— Viņam ir to taisnīp, — šveicietis sacīja, — to soss tauk ir maktig smeķīg ar zaft.
— Tā, viss kārtībā! — dragūns paziņoja. — Tagad par derībām! Mēs klausāmies, Atosa kungs!
— Jā, kādas derības? — interesējās ari kavalērists.
— Bizinjī kungs, esmu ar mieru saderēt ar jums, — Atoss teica, — ka mani trīs draugi — Portosa, Aramisa un d'Artanjana kungi un es paēdīsim brokastis Sen-Zervē bastionā un noturēsimies tur apaļu stundu, lai arī kā ienaidnieks censtos mūs no turienes izdzīt.
Portoss un Aramiss saskatījās: viņi sāka saprast.
— Apžēlojies, tu taču tīšu prātu iedzīsi mūs nāvē, — d'Artanjans pačukstēja Atosam pie auss.
— Mūs nonāvēs drīzāk, ja turp neiesim, — Atoss atbildēja.
— Goda vārds, mani kungi, šādas derības ir kaut ko vērts! — sacīja Portoss, atgāzdamies krēslā un smailēdams ūsas.
— Es arī esmu ar mieru uz to derēt, — de Bizinjī kungs teica. — Tagad vajag tikai vienoties, uz ko mēs derēsim.
— Jūs, kungi, esat četri, un arī mēs esam četri, — sacīja Atoss. — Pusdienas pēc katra izvēles astoņām personām — vai esat ar mieru?
— Katrā ziņā, — de Bizinjī kungs piekrita.
— Pilnīgi, — apstiprināja arī dragūns.
— To var, — piekrita šveicietis.
Ceturtais dalībnieks, kas pa visu sarunas laiku bija tēlojis mēmu lomu, arī tagad tikai pamāja piekrītoši ar galvu.
— Kungiem brokastis ir sagatavotas, — krodzinieks paziņoja.
— Tad nesiet tās šurp! — Atoss pavēlēja.
Krodzinieks darīja, kā bija likts. Atoss piesauca Grimo, norādīja viņam uz lielu grozu, kas stāvēja kaktā uz grīdas, un ar žestiem pavēlēja ietīt atnesto cepeti servjetēs.
Grimo uzreiz saprata, ka kungi nodomājuši ēst brokastis zaļumos, paņēma grozu, iesaiņoja cepeti un citus ēdienus, pievienoja vēl pudeles un tad pakāra grozu uz rokas.
— Kur tad jūs ēdīsiet manas brokastis? — krodzinieks jautāja.
— Vai jums nav vienalga, ja tikai par tām samaksa? — Atoss atteica.
Un viņš majestātiski nometa uz galda divas pistoles.
— Vai pavēlēsiet izdot ārā, oficiera kungs? — krodzinieks vaicāja.
— Nē, tikai pieliec vēl klāt divas pudeles šampanieša un atlikumu paturi par servjetēm.
Krodziniekam nu vairs neiznāca nekāds lielais ķēriens, kā papriekš bija cerējis, tomēr mazliet viņš atguva, iesmērēdams četriem brokastu dalībniekiem pieprasītā šampanieša vietā divas pudeles Anžū vīna.
— De Bizinjī kungs, vai jūs būsiet tik laipns un nostādīsiet savu pulksteni pēc manējā vai arī lai es savējo noskaņoju ar jūsējo? — Atoss sacīja.
— Labi, mans kungs! — piekrita kavalērists, izvilkdams no kabatas skaistu, ar briljantiem rotātu pulksteni. — Manējais rāda pusastoņi, — viņš sacīja.
— Septiņi un trīsdesmit piecas minūtes, — teica Atoss. — Tātad mēs zināsim, ka manējais ir piecas minūtes priekšā jūsējam.
Atvadījušies no milzīgi pārsteigtajiem krodziņa apmeklētājiem, mūsu četri draugi devās uz Sen-2ervē bastionu, un Grimo, kas nesa grozu, viņiem sekoja, nezinādams, uz kurieni iet, un pat nedomādams to jautāt, jo bija pieradis Atosam akli paklausīt.
Iedami pa nometni, četri draugi nepārmija ne vārda, jo viņiem sekoja daudzi ziņkārīgie, kas jau bija padzirdējuši par noslēgtajām derībām un ļoti gribēja zināt, kā pārdrošnieki izkulsies no sprukām. Bet, tikko viņi bija pametuši aiz muguras nometnes nocietinājumus un nokļuvuši klajā laukā, d'Artanjans, kas nebija it nekā sapratis no visa notiekošā, nodomāja, ka nu pienācis laiks prasīt paskaidrojumus.
— Tagad, mīļais Atos, esiet tik laipns un pasakiet man, uz kurieni mēs ejam? — viņš jautāja.
— Jūs taču redzat, mēs ejam uz bastionu, — Atoss atbildēja.
— Ko mēs tur darīsim?
— Jūs taču zināt, mēs ēdīsim brokastis.
— Bet kāpēc mēs nepaēdām brokastis pie «Bezdievja»?
— Tāpēc ka mums ir kas svarīgs pārrunājams un tanī mājvietā nebija iespējams netraucēti apspriesties ne piecas minūtes, jo tur nepārtraukti nāca un gāja ļaudis, kas sasveicinājās, atsveicinājās, uzmācās ar sarunām. Šeit, — Atoss turpināja, norādīdams uz bastionu, — vismaz neviens nenāks mūs traucēt.
— Man šķiet, ka mēs būtu varējuši atrast kādu nomaļu vietiņu kāpās, jūras krastā, — aizrādīja d'Artanjans, izpauzdams piesardzību, kas jaunajā gaskonī jauki un dabiski savienojās ar nepārspējamu drošsirdību.
— Kur kāds tūlīt ieraudzītu, ka mēs visi četri sarunājamies, un pēc ceturtdaļstundas spiegi kardinālam paziņotu, ka mēs slepeni apspriežamies.
— Jā, — sarunā iejaucās Aramiss, — Atosam taisnība: «Ani- madvertuntur in desertis.»[3]
— Tuksnesis nebūtu slikts, — iebilda Portoss, — bet kur to
atrast?
— Nav tāda tuksneša, kur putns nevarētu aizlaisties pāri galvai, kur zivs nevarētu iznirt virs ūdens, kur trusis nevarētu iz- ļepot no sava midzeņa, un man rādās, ka ir putns, ir zivs, ir trusis kļuvuši kardināla spiegi. Tad jau labāk turpināt to, ko esam iesākuši, turklāt mēs bez negoda vairs nevaram atkāpties. Mēs esam noslēguši derības, kuras iepriekš nevarēja paredzēt, un es esmu pārliecināts, ka neviens neuzminēs šo derību īsteno iemeslu. Lai derībās laimētu, mēs vienu stundu noturēsimies bastionā. Varbūt mums uzbruks, varbūt arī neuzbruks. Ja mums neuzbruks, tad varēsim visu laiku netraucēti aprunāties, jo varu galvot, ka šim bastionam nav ausu. Ja mums uzbruks, arī tad pagūsim aprunāties par visu vajadzīgo un turklāt aizsargādamies mēs iemantosim slavu. Kā redzat, labums mums būs šā vai tā.
— Jā, — d'Artanjans piekrita, — bet no lodes mums neizbēgt.
— Mīļais draugs, to taču jūs zināt: bīstamākās nav ienaidnieku raidītās lodes, — Atoss sacīja.
— Man liekas, ka šādā gājienā mums vajadzēja gan paņemt līdzi musketes, — Portoss teica.
— Portos, jūs nu gan esat neattapīgs! Kādēļ sev uzkraut lieku nastu?
— Es neuzskatu par lieku labu musketi, duci patronu un pulvera ragu, kad atrodos pretī ienaidniekam.
— Vai tad jūs nedzirdējāt, ko teica d'Artanjans? — jautāja Atoss.
— Ko tad d'Artanjans teica? — Portoss savukārt jautāja.
— D'Artanjans teica, ka šīs nakts uzbrukumā nogalināti astoņi vai desmit franči un tikpat daudz larošeliešu.
' — Un tad?
— Neviens nebūs paguvis viņus aplaupīt, vai ne? Ņemot vērā to, ka tobrīd visiem bija darāms kas svarīgāks.
— Un kas par to?
— Kas par to! Mēs atradīsim viņu musketes, viņu pulvera ragus un patronas, un četru musketu un divpadsmit patronu vietā mums būs kādas piecpadsmit šautenes un simts šāviņu rezervē.
— O Atos, tu patiesi esi izcils cilvēks! — Aramiss sacīja.
Portoss piekrizdams nolieca galvu.
Vienīgi d'Artanjans, kā likās, nebija īsti pārliecināts.
Droši vien Grimo bažījās tāpat kā jaunais gaskonis, jo, redzēdams, ka visi turpina ceļu uz bastionu, par ko sākumā bija šaubījies, viņš parāva savu kungu aiz apģērba stērbeles.
«Uz kurieni mēs ejam?» Grimo ar žestu jautāja.
Atoss parādīja uz bastionu.
«Mēs taču tur atstāsim savus kauliņus,» tai pašā žestu valodā pateica Grimo.
Atoss pacēla acis un roku uz debesīm.
Grimo nolika grozu zemē un arī pats, galvu papurinādams,
atsēdās.
Atoss paņēma aiz jostas aizbāzto pistoli, pārbaudīja, vai tā labi pielādēta, uzvilka gaili un pielika stobra caurumu sulainim pie auss.
Grimo kā uz atsperēm uzšāvās kājās.
Atoss pamāja, lai viņš ņem grozu un iet pa priekšu.
Grimo paklausīja.
Vienīgais, ko Grimo ar šo īso pantomīmu ieguva, bija tas, ka viņš no arjergarda pārgāja uz avangardu.
Sasnieguši bastionu, četri draugi atskatījās.
Vairāk nekā trīssimt zaldātu no dažādām karaspēka daļām bija sapulcējušies pie nometnes vārtiem, un mazliet nostāk no pārējiem stāvēja de Bizinjī kungs, dragūns, šveicietis un ceturtais derību dalībnieks.
Atoss noņēma platmali, uzlika to uz zobena smailes un tad pavicināja ar to pa gaisu.
Visi skatītāji atbildēja uz viņa sveicienu, pavadīdami šos pieklājības izpaudumus ar skaļiem «urā» saucieniem, kas atplūda pat līdz bastionam.
Pēc tam visi četri iegāja bastionā, kur Grimo jau bija iesteidzies pa priekšu.