Kā jau Atoss bija paredzējis, bastionā neviena cita nebija kā tikai kāds ducis kritušo franču un larošeliešu.
— Kungi, — Atoss, kas bija uzņēmies ekspedīcijas komandēšanu, uzrunāja savus biedrus, — kamēr Grimo klās galdu, mēs vispirms savāksim šautenes un patronas. Veicot šo darbu, mēs jau varam sarunāties. Sie kungi, — rādīdams uz līķiem, viņš piebilda, — nenoklausīsies mūsu sarunu.
— Mēs viņus varētu tomēr iemest grāvī, — Portoss ieteica, — protams, iepriekš pārbaudījuši, vai viņiem nav kaut kas kabatās.
— Nudien, lai Grimo viņus izkrata un tad pārmet pāri mūrim, — sacīja d'Artanjans.
— Nekādā gadījumā, — Atoss pretojās, — viņi vēl var mums noderēt.
— Sie miroņi var mums noderēt? — Portoss brīnījās. — Nudien, mans draugs, tu vairs neesi pie pilna prāta!
— «Netiesājiet pārsteidzīgi», kā teikts svētajos rakstos un kā saka viņa eminence, — Atoss atbildēja. — Kungi, cik šauteņu savākts?
— Divpadsmit, — Aramiss atbildēja.
— Cik šāvienu varēsim izšaut?
— Kādu simtu.
— Tieši tik daudz mums vajag. Pielādēsim ieročus.
Četri draugi ķērās pie darba. Kad bija pielādēts pēdējais ierocis, Grimo ar mājieniem paziņoja, ka brokastis sagatavotas.
Atoss tāpat ar žestu atbildēja, ka tas ir labi, un norādīja uz sargtornīti, kurā, kā Grimo saprata, viņam vajadzēja stavet sardzē. Lai sulainim postenī nebūtu pārāk garlaicīgi, Atoss viņam atjāva paņemt maizi, divas kotletes un pudeli vīna.
— Un tagad pie galda, — Atoss aicināja.
Četri draugi apsēdās zemē, sakrustojuši kājas kā turki vai kā skroderi.
— Ceru, ka nu, kad tev vairs nav jābīstas no svešām ausīm, tu mums beidzot atklāsi savu noslēpumu, — d'Artanjans teica.
— Es ceru, ka sagādāšu jums patikšanu un reizē arī slavu,— Atoss sacīja. — Es jūs pavedināju uz jauku pastaigu; te jums ir lieliskas brokastis, un tur, kā varat redzēt pa šaujamlūkām, uz jums noraugās piecsimt vīru, kas uzskata mūs par trakiem vai par varoņiem, jo šīs divas neprātīgo kategorijas ir ļoti līdzīgas viena otrai.
— Un kā ir ar noslēpumu? — d'Artanjans neatlaidās.
— Noslēpums ir tāds, ka es vakar redzēju milēdiju, — Atoss sacīja.
D'Artanjans patlaban cēla glāzi pie lūpām, bet, kad izdzirda vārdu «milēdija», viņam tā sāka trīcēt roka, ka viņš nolika glāzi zemē, lai neizlietu tās saturu.
— Tu redzēji savu sie …
— Jel klusē! — Atoss pārtrauca viņu. — Jūs aizmirstat, mīļais draugs, ka šie kungi tā nepazīst manus ģimenes noslēpumus. Es redzēju milēdiju.
— Un kur? — d'Artanjans interesējās tālāk.
— Apmēram divu ljē attālumā no šejienes, mājvietā «Pie sarkanās baložu būdas».
— Tad es esmu pazudis, — d'Artanjans sacīja.
— Nē, vēl ne gluži, — Atoss atteica, — jo patlaban viņa jau būs pametusi Francijas krastus.
D'Artanjans atelpoja.
— Bet kas tad šī milēdija galu galā ir? — Portoss jautāja.
— Valdzinoša sieviete, — atbildēja Atoss, nogaršodams putojošo vīnu. — Blēdis krodzinieks! — musketieris iesaucās. —Viņš mums iedevis šampanieša vietā Anžū vīnu un domā, ka mēs ļausim sevi apvest ap stūri! Jā, — Atoss turpināja, — valdzinoša sieviete, kas izturējās ļoti laipni pret mūsu draugu d'Artanjanu, bet viņš tai nodarīja pāri, un viņa mēģināja atriebties: pirms mēneša šī maigā būtne uzsūtīja viņam uzpirktus slepkavas, pirms nedēļas mēģināja noindēt un vakar izlūdzās viņa galvu no kardināla.
— Kā! Viņa izlūdzās no kardināla manu galvu! — aiz šausmām nobālējis, iesaucās d'Artanjans.
— Jā, tā ir svēta patiesība, — Portoss apstiprināja, — es pats ar savām ausīm to dzirdēju.
— Es arī, — sacīja Aramiss.
— Tad ir velti vēl ilgāk cīnīties, — d'Artanjans, bezcerīgi nokāris rokas, teica. — Labāk ietriekt lodi pierē un uzreiz izbeigt visu.
— Tā ir pēdējā muļķība, ko var izdarīt vienmēr, bet izlabot vairs nevar, — Atoss sacīja.
— Bet man nav glābiņa no tādiem ienaidniekiem, — teica d'Artanjans. — Vispirms nepazīstamais no Mengas; tālāk de Vārds, kas saņēma no manis trīs zobena dūrienus; milēdija, kuras noslēpumu es atklāju; beidzot, kardināls, kam es izjaucu atriebšanās nodomu.
— Un kas par to! Kopā iznāk četri cilvēki, un arī mēs esam četri, — Atoss sacīja, — viens pret vienu. Pie joda! Spriežot pēc Grimo mājieniem, mums drīz būs darīšana ar daudz vairāk ienaidniekiem. Kas noticis, Grimo? — Atoss jautāja. — Ņemot vērā nopietno stāvokli, es jums atļauju runāt. Tikai, lūdzu, mans draugs, esiet lakonisks. Ko jūs redzat?
— Nodaļu.
— Cik cilvēku?
— Divdesmit vīru.
— Kas tie ir?
— Sešpadsmit sapieri, četri zaldāti.
— Cik soļu no šejienes viņi atrodas?
— Apmēram piecsimt soļu.
— Labi, mēs vēl pagūsim notiesāt šo vistu un izdzert glāzi vīna uz tavu veselību, d'Artanjan!
— Uz tavu veselību! — piebiedrojās Portoss un Aramiss.
— Lai notiek, uz manu veselību! Kaut gan es neticu, ka jūsu novēlējums man daudz ko līdzēs.
— Neskumsti! — Atoss viņu mierināja. — Dievs ir liels, kā saka Muhameda piekritēji, un nākotne ir tā kunga rokās.
Iztukšojis glāzi, ko nolika zemē, Atoss mierīgi piecēlās, paņēma pirmo šauteni, kas gadījās pa rokai, un piegāja pie šau- jamlūkas.
Portoss, Aramiss un d'Artanjans sekoja viņa piemēram. Grimo saņēma pavēli nostāties četriem draugiem aiz muguras un par jaunu pielādēt viņu ieročus.
Pēc brīža viņi ieraudzīja pretinieka nodaļu; tā tuvojās pa šauru ierakumu, kas savienoja bastionu ar pilsētu.
— Velna milti! — iesaucās Atoss. — Vai mums bija vērts pārtraukt brokastis divdesmit puišu dēļ, kas apbruņojušies ar kapļiem un lāpstām! Būtu pieticis, ka Grimo viņiem pamātu, lai viņi vācas projām, un esmu pārliecināts, ka viņi laistu mūs mierā.
— Es par to šaubos, — d'Artanjans sacīja, — jo viņi tuvojas ļoti apņēmīgi. Turklāt racējam līdzi ir četri zaldāti un brigadieris, kas apbruņoti ar musketēm.
— Viņi vēl nav mūs ieraudzījuši, — Atoss teica.
— Goda vārds, man ir pretīgi šaut uz šiem nelaimīgiem pilsētniekiem! — Aramiss iesaucās.
— Tas ir slikts garīdznieks, kas žēlo ķecerus, — Portoss sacīja.
— Nudien, Aramisam taisnība, — Atoss piekrita, — es viņus tūlīt brīdināšu.
— Piķis un zēvele, ko jūs gribat darīt? — iesaucās d'Artanjans. — Viņi taču jūs nošaus!
Bet Atoss neievēroja brīdinājumu un, pakāpies mūra spraugā, šauteni vienā un platmali otrā rokā turēdams, laipni palocījās un skaļi uzsauca zaldātiem un zemes racējiem, kas pārsteigti apstājās soļus piecdesmit no bastiona:
— Kungi, es ar dažiem draugiem te bastionā ieturu brokastis. Jūs zināt, cik tas nepatīkami, ka iztraucē brokastu laikā. Tāpēc mēs lūdzam jūs, ja jums noteikti šeit kas jādara, pagaidīt, kamēr mēs nobeigsim maltīti, vai arī atgriezties šurp vēlāk, un varbūt jūs vispār nāksiet pie prāta, pametīsiet dumpiniekus un iedzersiet kopā ar mums uz karaļa veselību.
— Piesargies, Atos! — iesaucās d'Artanjans. — Vai tad tu neredzi, ka viņi tēmē uz tevi?
— Redzu gan, redzu, — Atoss atteica, — bet tie ir pilsētnieki, viņi neprot šaut un man netrāpīs.
Tiešām, tai pašā mirklī atskanēja četri šāvieni, bet lodes, neskardamas Atosu, atsitās pret sienu.
Gandrīz tai pašā mirklī atskanēja četri atbildes šāvieni, taču tie bija trāpīgāki nekā uzbrucēju šāvieni: trīs zaldāti bija uz vietas beigti un viens zemes racējs ievainots.
— Grimo, otru musketi! — pavēlēja Atoss, nekāpdams zemē no sienas.
Grimo nekavēdamies izpildīja viņa pavēli. Arī Atosa trīs draugi bija no jauna pielādējuši ieročus, pirmajai zalvei sekoja otrā: brigadieris un divi zemes racēji beigti nokrita, bet pārējie metās bēgt.
— Uz priekšu, kungi, uzbrukuma! — Atoss komandēja.
Četri draugi izskrēja ārpus forta sienām, sasniedza kaujas
lauku, savāca četras musketes un brigadiera īso šķēpu un pēc tam, būdami pārliecināti, ka bēgļi apstāsies tikai, sasnieguši pilsētu, atgriezās bastionā, paņemdami līdzi uzvarā gūtās trofejas.
— Grimo, pielādējiet atkal ieročus, — Atoss sacīja, — un mēs, kungi, no jauna ķersimies pie ēšanas un turpināsim pārtraukto sarunu. Pie kā mēs apstājāmies?
— Es atceros, — teica d'Artanjans, kas ļoti interesējās par milēdijas maršrutu, — tu stāstīji, ka milēdija pametusi Franciju.
— Viņa brauc uz Angliju, — Atoss sacīja.
— Ar kādu nolūku?
— Ar nolūku nogalināt vai likt nogalināt Bekingemu.
D'Artanjans aiz pārsteiguma un sašutuma iekliedzās.
— Cik zemiski! — viņš iesaucās.
— O, ticiet man, par to es uztraucos ļoti maz, — Atoss teica. — Grimo, kad esat beidzis, — viņš turpināja, — tad paņemiet brigadiera šķēpu, piesieniet pie tā servjeti un piestipriniet to bastiona tornī, lai dumpīgie larošelieši redz, ka viņiem ir darīšana ar drošsirdīgiem un uzticīgiem karaļa zaldātiem.
Grimo klusēdams paklausīja. Pēc brītiņa virs četru draugu galvām plīvoja balts karogs; tā parādīšanos apsveica aplausu dārdi: puse nometnes drūzmējās pie nocietinājuma vaļņa.
— Kā, tu neuztraucies, ka viņa nogalina vai liek nogalināt Bekingemu? — d'Artanjans turpināja. — Bet hercogs taču ir mūsu draugs.
— Hercogs ir anglis, hercogs cīnās pret mums. Lai viņa dara ar hercogu, ko grib, es par to neuztraucos vairāk kā par iztukšotu pudeli.
Pie šiem vārdiem Atoss aizmeta pudeli, no kuras pēdējo lāsi bija ielējis savā glāzē.
— Nē, pagaidi, — d'Artanjans sacīja, — es Bekingemu tā nepametīšu! Viņš taču iedāvināja mums tik skaistus zirgus.
— Un vēl turklāt tik skaistus seglus, — piebilda Portoss, kas arī patlaban bija piespraudis pie apmetņa treses no šiem segliem.
— Un Dievs grib, lai grēcinieks atgriežas no grēkiem, nevis nonāvē, — atbalstīja arī Aramiss.
— Amen, — Atoss noteica. — Atgriezīsimies pie tā vēlāk, ja jūs vēlēsieties, bet tobrīd man vissvarīgākais bija, — un esmu pārliecināts, ka tu, d'Artanjan, mani sapratīsi, — vissvarīgākais man bija atņemt šai sievietei īpatnējo apliecību, ko viņa bija izvīlusi no kardināla un ar kuras palīdzību dzīrās nesodīta atbrīvoties no tevis un varbūt no mums visiem.
— Vai šī sieviete ir īsta ragana? — sašutis ieteicās Portoss, pasniegdams savu šķīvi Aramisam, kas patlaban sadalīja ceptu putnu.
— Vai šī apliecība palika viņas rokās? — d'Artanjans jautāja.
— Nē, es to dabūju, bet es melotu, ja apgalvotu, ka man tas nācās viegli.
— Dārgais Atos, es vairs nevaru saskaitīt, cik reižu jus man esat izglābis dzīvību, —- sacīja d'Artanjans. ,
— Tad tu mūs pameti tādēļ, lai atgrieztos pie viņas? — Aramiss jautāja.
— Tieši tādēļ.
— Un kardināla parakstītā apliecība ir pie tevis? — tincināja d'Artanjans.
— Te tā ir, — atbildēja Atoss, izvilkdams vērtīgo papīru no kamzoļa kabatas.
Ar drebošu roku, pat necenzdamies apslēpt trīsas, d'Artanjans atlocīja papīra lapu un lasīja:
«Tas, ko izdarījis šī dokumenta uzrādītājs, ir darīts pēc manas pavēles un valsts labā.
1627., gada 5. decembrī.
Rišeljē.»
— Patiesi, tā ir grēku atlaide pēc visiem likumiem, — Aramiss sacīja.
— Šo papīru vajag saplēst, — teica d'Artanjans, kam šķita, ka viņš izlasījis savu nāves spriedumu.
— Nē, tieši pretēji, tas rūpīgi jāglabā, — Atoss sacīja. — Es to neatdotu, pat ja man to noklātu ar zelta gabaliem.
— Ko viņa tagad darīs? — jauneklis ieprasījās.
— Droši vien rakstīs kardinālam, — Atoss atteica, — ka viens nolādēts musketieris, vārdā Atoss, ar varu atņēmis viņai attaisnojuma rakstu. Tai pašā vēstulē viņa ieteiks kardinālam atbrīvoties ne tikai no jau minētā musketiera, bet arī no tā diviem draugiem Portosa un Aramisa. Kardināls atcerēsies, ka šos ļaudis viņš allaž sastop savā ceļā; kādā jaukā rītā viņš liks apcietināt d'Artanjanu un, lai tam Bastīlijā vienam nebūtu garlaicīgi, aizsūtīs arī mūs uz turieni pakavēt mūsu draugam laiku.
— Mī|ais, man šķiet, ka tu dzen muļķīgus jokus, — Portoss sacīja.
— Es nejokoju, — teica Atoss.
— Vai zini, ka apgriezt kaklu šai sasodītajai milēdijai būtu mazāks grēks nekā nogalināt nabaga hugenotus, — Portoss sacīja, — jo viņu vienīgais pārkāpums ir tas, ka viņi dzied franciski tos pašus psalmus, kurus mēs dziedam latīniski.
— Ko par to saka abats? — Atoss mierīgi jautāja.
— Es saku, ka pilnīgi piekrītu Portosam, — Aramiss atbildēja.
— Un es vēl vairāk! — d'Artanjans iesaucās.
— Labi, ka šī sieviete tagad ir tālu projām, — sacīja Portoss,
— jo, atzīšos, viņa mani ļoti nomāktu, ja atrastos šeit tuvumā.
— Mani viņa nomāc, arī būdama Anglijā, — teica Atoss.
— Mani viņa nomāc visur, — d'Artanjans sacīja.
— Bet reiz viņa bija tavās rokās, kāpēc tu viņu nenoslīcināji, nenožņaudzi, nepakāri? — jautāja Portoss. — Jo tikai mirušie neatgriežas.
— Vai jūs tā domājat, Portos? — atvaicāja Atoss ar drūmu smīnu uz lūpām, kuru saprata vienīgi d'Artanjans.
— Man iešāvās prātā laba doma, — d'Artanjans paziņoja.
— Stāstiet! — musketieri mudināja.
— Pie ieročiem! — uzsauca Grimo.
Jaunie vīrieši strauji uzlēca kājās un paķēra šautenes.
Šoreiz tuvojās divdesmit vai divdesmit piecu vīru liela nodaļa, taču tie vairs nebija zemes racēji, bet visi garnizona zaldāti.
— Kā būtu, ja mēs atgrieztos nometnē? — ieteica Portoss.
— Man liekas, ka spēki ir pārāk nevienādi.
— Neiespējami aiz trim iemesliem, — Atoss atbildēja. — Pirmais ir tas, ka mēs vēl neesam paēduši brokastis; otrais — mums vēl jāpārrunā svarīgi jautājumi; trešais — trūkst vēl desmit minūtes no stundas.
— Tad vismaz mums jāvienojas par kaujas plānu, — sacīja Aramiss.
— Tas ir pavisam vienkāršs, — Atoss teica. — Tikko ienaidnieks būs šāviena attālumā, mēs atklāsim uguni; ja ienaidnieks joprojām tuvosies, šausim atkal, šausim tik ilgi, kamēr būs ar ko pielādēt šautenes. Ja pēc tam tie, kas būs palikuši dzīvi, tomēr gribēs mums uzbrukt, tad ļausim, lai viņi nokāpj grāvī, un uzgāzīsim viņiem uz galvas izkustināto sienas gabalu, kas vispār turas vēl kā par brīnumu.
— Bravo! — iesaucās Portoss. — Atos, tu esi dzimis, lai kļūtu ģenerālis, un kardināls, kas sevi uzskata par izcilu karavadoni, ir nieks, salīdzinot ar tevi.
— Kungi, lūdzu nešaujiet divi uz vienu, — Atoss aizrādīja. — Tēmējiet katrs uz savu vīru.
— Esmu jau notēmējis uz savējo, — d'Artanjans paziņoja.
— Un es uz savējo, — teica Portoss.
— Es tāpat, — Aramiss sacīja.
— Uguni! — Atoss nokomandēja.
Četru šāvienu troksnis saplūda vienā, bet nokrita četri vīri.
Tūlīt sāka rībēt bungas, un pretinieka nodaļa strauji devās uz priekšu.
Tagad šāvieni atskanēja cits pēc cita, taču tie aizvien bija tikpat trāpīgi. Tomēr larošelieši, it kā zinādami bastiona aizstāvju skaitlisko vājumu, tagad jau metās izklaidus skriet uz priekšu.
No trim šāvieniem krita vēl divi zaldāti, bet dzīvie nepalēnināja gaitu.
Bastiona pakāji sasniedza divpadsmit līdz piecpadsmit zaldātu; vēl pēdējā zalve viņus sagaidīja, tomēr neapturēja: viņi sa- lēca grāvī un dzīrās rāpties augšā.
— Draugi, izbeigsim ar viņiem vienā paņēmienā, — Atoss sacīja. — Pie sienas! Pie sienas!
Četri draugi, sulainim piepalīdzot, ņēmās ar šauteņu laidēm nogrūzt milzīgo izkustinātās sienas posmu, kas it kā vējā salīgojās un tad, atdalīdamies no pamata, ar briesmīgu troksni nogāzās grāvī; atskanēja šausmīgs kliedziens, gaisā uzmutuļoja putekļu mākonis, un viss bija galā.
— Vai mēs būtu viņus visus nosituši? — Atoss ieprasījās.
— Nudien, tā izskaās, — sacīja d'Artanjans.
— Nē, raug, tur divi trīs, pamatīgi apdauzīti, aiztenterē.
Tiešām, trīs četri nelaimīgie, notašķīti dubļiem un asinīm,
iemuka satiksmes ejā un metās bēgt uz pilsētas pusi: tas bija viss, kas atlika no nelielās zaldātu nodaļas.
Atoss paskatījās pulkstenī.
— Kungi, mēs šeit atrodamies vienu stundu un derības esam laimējuši, bet vajag laimēt ar uzvijām, turklāt d'Artanjans nav paguvis mums atklāt savu domu.
— Kādu domu? — d'Artanjans jautāja.
— Jūs teicāt, ka jums iešāvusies prātā kāda doma, — Atoss atgādināja.
— Jā, atceros, — d'Artanjans sacīja. — Es došos otrreiz uz Angliju un uzmeklēšu Bekingema kungu.
— To jūs, d'Artanjan, nedarīsiet, — Atoss īsi noteica.
— Kāpēc tā? Vai tad es reiz to jau neizdarīju?
— Jā, bet toreiz nebija kara laiks. De Bekingema kungs toreiz bija mūsu sabiedrotais, nevis ienaidnieks. To, ko jūs esat nodomājis darīt, novērtēs kā nodevību.
Saprazdams, ka draugam taisnība, d'Artanjans klusēja.
— Man arī ienāca prātā kāda doma, — Portoss savukārt sacīja.
— Uzklausīsimies Portosa domu, — aicināja Aramiss.
— Es izlūgšos no de Trevila kunga atvaļinājumu aiz kaut kāda iegansta, ko jūs sagudrosiet, jo pašam man ar sagudrošanu neveicas. Milēdija mani nepazīst, es varēšu viņai piekļūt, nemodinot aizdomas, un, kad būšu uzmeklējis šo daiļavu, tad nožņaugšu viņu.
— Jāatzīst, es Portosa priekšlikumu gandrīz esmu ar mieru pieņemt, — teica Atoss.
— Pē, nogalināt sievieti! — Aramiss sašuta. — Nē, paklausieties, man radās vispareizākā doma.
— Stāstiet, Aramis, ko jūs esat nodomājis! — sacīja Atoss, kas jauno musketieri cienīja.
— Vajag brīdināt karalieni.
— Nudien, pareizi! — iesaucās Portoss un Atoss, turklāt pēdējais piebilda: — Man rādās, ka tas būs pareizais ceļš.
— Brīdināt karalieni! — Atoss atkārtoja. — Bet kā to lai izdara? Vai mums ir sakari ar galmu? Vai varam kādu aizsūtīt uz Parīzi, lai nometnē to uzreiz nedabūtu zināt? No šejienes līdz Parīzei ir simt četrdesmit ljē, mūsu vēstule vēl nebūs sasniegusi Anžēru, kad mēs jau sēdēsim aiz restēm.
— Kas attiecas uz vēstules nogādāšanu viņas majestātei, —- Aramiss pietvīkdams paziņoja, — tad es to varu uzņemties. Man Tūrā ir kāda veikla paziņa …
Aramiss aprāvās, redzēdams, ka Atoss pasmaidīja.
— Atos, vai jūs noraidāt šo priekšlikumu? — d'Artanjans brīnījās.
— Es to nenoraidu galīgi, — Atoss atbildēja, — bet gribētu tikai aizradīt Aramisam, ka viņš nevar atstāt nometni, un ne uz vienu citu, izņemot mūs pašus, mēs nevaram paļauties. Pāris stundu pēc mūsu vēstneša aizjāšanas visi kapucīni, visi spiegi, visi kardināla rokaspuiši pratīs jūsu vēstuli no galvas, un jūs un jūsu veiklā paziņa tiksiet arestēti.
— Nemaz jau nerunājot par to, ka viņas majestāte glābs gan de Bekingema kungu, bet mūs pārējos vis neglābs, — aizrādīja Portoss.
— Kungi, Portosa aizrādījums ir ļoti pareizs, — d'Artanjans sacīja.
— Vai dzirdat, kas tad tur pilsētā notiek? — ieteicās Atoss.
Draugi ieklausījās: līdz viņiem tiešām atplūda bungu rīboņa.
— Trauksme!
— Jūs redzēsiet, ka viņi sūtīs pret mums veselu pulku, — Atoss sacīja.
— Bet jūs taču negribēsiet stāties pretī veselam pulkam? — Portoss jautāja.
— Kāpēc ne? — musketieris atteica. — Es patlaban jūtos spējīgs stāties pretī veselai armijai. 2ēl tikai, ka neiedomājāmies paņemt līdzi vēl duci pude|u vīna.
— Goda vārds, bungu rīboņa tuvojas, — d'Artanjans sacīja.
— Lai tuvojas, — Atoss teica. — No šejienes līdz pilsētai ir ceturtdaļstundas gājiens, tātad no pilsētas līdz šejienei tikpat daudz. Vairāk laika mums nevajag, lai pieņemtu kādu lēmumu. Ja mēs tagad no šejienes aizietu, tad vairs nekur neatrastu tik izdevīgu vietu sarunai. Un ziniet, kungi, tieši pašreiz man ienāca prātā vispareizākā doma.
— Stāstiet!
— Papriekš atļaujiet man pateikt Grimo dažus nepieciešamos rīkojumus.
Atoss pamāja sulainim, lai tas pienāk klāt.
— Grimo, ņemiet šos kungus, — Atoss sacīja, norādīdams uz līķiem, kas gulēja bastionā, — atslejiet viņus pret sienu, uzmau- ciet galvā cepuri, ielieciet rokā šauteni.
— O izcilais cilvēk! — d'Artanjans iesaucās. — Es saprotu tavu nodomu.
— Jūs saprotat? — Portoss jautāja.
— Un tu, Grimo, vai tu saproti? — Aramiss jautaja sulainim.
Grimo apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Tas ir viss, — Atoss teica, — un tagad atgriezīsimies pie manas domas.
— Es tomēr gribētu saprast, — Portoss neatlaidas.
— Tas ir veltīgi.
— Jā, jā, labāk uzklausīsimies Atosa domu! — d'Artanjans un Aramiss reizē iesaucās.
— Sai milēdijai, šai sievietei, šai velnišķīgajai būtnei ir, kā jūs, d'Artanjan, man stāstījāt, vīrabrālis.
— Jā, es viņu pat labi pazīstu, un man liekas, ka viņam nav sevišķas simpātijas pret savu nelaiķa brāļa sievu.
— Tas neko nekait, — Atoss atteica, — un vēl labāk būtu, ja viņš to ienīstu.
— Tādā gadījumā apstākļi pilnīgi atbilst jūsu vēlējumam.
— Es tomēr gribētu saprast, ko Grimo dara, — Portoss neatlaidās.
— Klusē, Portos! — Aramiss viņu apsauca.
— Kā sauc milēdijas vīrabrāli?
— Lords de Vinters.
— Kur viņš tagad atrodas?
— Tikko sāka runāt par karu, viņš atgriezās Londonā.
— Labi! Viņš tieši ir tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, — Atoss sacīja, — un viņu mums vajag brīdināt. Mēs viņam paziņosim, ka viņa svaine nodomājusi kādu noslepkavot, un lūgsim, lai viņš neizlaiž šo sievieti no acīm. Es ceru, ka Londonā arī ir kāda labošanas iestāde, līdzīga svētās Magdalēnas patversmei vai grēku nožēlojošu jaunavu namam. Lai viņš tur ieliek savu brāļasievu, un mēs varēsim būt mierīgi.
— Jā, — piekrita d'Artanjans, — līdz tam laikam, kamēr viņa no turienes atbrīvosies.
— D'Artanjan, jūs prasāt par daudz, — Atoss pārmeta, — izstāstīju jums visu, ko vien varēju sadomāt, un vairāk nekā nevaru ieteikt.
— Man šķiet, ka vislabākais būs, ja mēs brīdināsim reizē karalieni un lordu Vinteru, — teica Aramiss.
— Jā, bet kam mēs uzdosim nogādāt vēstules uz Tūru un uz Londonu?
— Es galvoju par Bazēnu, — Aramiss sacīja.
— Un es par Planšē, — teica d'Artanjans.
— Patiesi, ja mēs paši nevaram atstāt nometni, tad mūsu sulaiņiem tas nav liegts, — Portoss sacīja.
— Protams, — d'Artanjans apstiprināja. — Jau šodien pat uzrakstīsim vēstules, iedosim viņiem naudu, un lai viņi pošas ceļā.
— Mēs_ viņiem iedosim naudu? Vai tad jums ir nauda? — Atoss jautāja.
Četri draugi saskatījās, un viņu sejas, kas uz mirkli bija noskaidrojušas, atkal sadrūma.
— Skatieties! — uzsauca d'Artanjans. — Es redzu, ka tur tālumā kustas melni un sarkani punkti. Atos, jūs runājāt par pulku! Tur jau tuvojas vesela armija.
— Nudien, jā, viņi tūlīt būs klāt! — Atoss sacīja. — Tādi viltnieki, atnākuši, ka ne čiku, ne grabu. Grimo, vai tu jau beidzi?
Grimo piekrītoši pamāja un norādīja uz līķiem, kurus bija novietojis gar sienu visgleznainākās pozās: vieni stāvēja ar šauteni plecos, citi it kā tēmēja, vēl citi turēja rokā atvāztu zobenu.
— Bravo! — Atoss uzslavēja. — Tas dara godu tavai iztēlei.
— Vienalga, es tomēr gribētu saprast, kādēļ tas viss, — Portoss atkal tincināja.
— Papriekš aizvāksimies no šejienes, — d'Artanjans teica, — un pēc tam tu sapratīsi.
— Vienu mirklīti, kungi, vienu mirklīti! Lai Grimo savāc traukus.
— Nu gan melnie un sarkanie punkti acīm redzami pieaug, un es pievienojos d'Artanjana domām, — sacīja Aramiss. — Mēs vairs nedrīkstam vilcināties, mums nekavējoties jāatgriežas nometnē.
— Jā, arī man vairs nav iebildumu pret atkāpšanos, — Atoss piekrita. — Mēs saderējām uz vienu stundu un esam šeit uzturējušies pusotras stundas. Nu vairs neviens nevarēs nekā iebilst. Iesim, kungi, iesim!
Grimo ar grozu jau bija aizdrāzies pa priekšu.
Četri draugi devās viņam pakaļ un jau bija pagājuši soļus desmit, te pēkšņi Atoss iesaucās:
— Pie joda, kungi! Ko mēs darām?
— Vai tu kaut ko aizmirsi? — Aramiss jautāja.
— Karogs, velns lai parauj! Nedrīkst taču atstāt karogu ienaidniekam, pat ja tas ir tikai servjete!
Un Atoss steigšus metās atpakaļ bastionā, uzkāpa tornī un noņēma karogu, bet, tā kā larošelieši jau atradās šāviena attālumā, tad viņi atklāja briesmīgu uguni uz šo cilvēku, kas it kā joka pēc bija nostājies viņiem par mērķi.
Taču Atoss bija gluži kā apburts: lodes aizspindza viņam garām un neviena viņu neskāra.
Pagriezis muguru larošeliešiem, Atoss pievērsās nometnei un, vicinādams karogu, sveicināja savējos. No abām pusēm atskanēja skaļi kliedzieni: no vienas puses dusmu kliedzieni, no otras — sajūsmas pilni izsaucieni.
Pirmajai zalvei sekoja otrā, un trīs lodes, izurbušās cauri servjetei, padarīja to par īstu karogu. Visa nometne kliedza:
— Kāpiet zemē, kāpiet zemē!
Atoss nokāpa; draugi, kas bija nepacietīgi gaidījuši, ar prieku ieraudzīja viņu iznākam no bastiona.
— Iesim, Atos, iesim! Tagad pasteigsimies, — d'Artanjans mudināja, — jo būtu muļķīgi ļauties nogalināties, kad esam visu izgudrojuši, izņemot to, kur ņemt naudu.
Bet Atoss par spīti draugu mudinājumiem devās uz priekšu cēlā, nesteidzīgā gaitā, un draugi, redzēdami, ka viņu mudināt ir veltīgi, pieskaņojās viņa soļiem.
Grimo ar savu grozu jau bija labu gabalu priekšā, viņu lodes vairs nevarēja aizsniegt.
Pēc mirkļa atskanēja neganta apšaudīšana.
— Ko tas nozīmē? — Portoss jautāja. — Uz ko viņi šauj? Es nedzirdu lodes spindzam un neviena neredzu.
— Viņi šauj uz mūsu miroņiem, — Atoss paskaidroja.
— Bet tie taču viņiem neatbildēs.
— Pareizi. Tad larošelieši iedomāsies, ka bastionā izliktas lamatas, apspriedīsies, sūtīs parlamentārieti, un, kad beidzot aptvers, ka ir izjokoti, viņu lodes mūs vairs neaizsniegs. Un tāpēc mums nav ko steigties, citādi dabūsim vēl dūrēju sānos.
— O, nu es saprotu! — Portoss sajūsmināti iesaucās.
— Paldies Dievam! — Atoss, plecus paraustīdams, sacīja.
Franči, redzēdami, ka četri draugi atgriežas mierīgā gaitā,
iegavilējās aiz sajūsmas.
Tad atkal atskanēja šāvieni, un nu lodes atsitās pret oļiem un baigi spindza četriem draugiem gar ausīm. Larošelieši beidzot bija iegājuši bastionā.
— Tie nu gan ir neveikli šāvēji, — Atoss teica. — Cik mēs viņējos nošāvām? Kādu duci?
— Varbūt pat piecpadsmit.
— Un cik nositām ar mūra sienu?
— Astoņus vai desmit.
— Bet paši neesam ne ieskrambāti! Nē, tomēr! Kas jums, d'Artanjan, noticis ar roku? Man šķiet, tā asiņo?
— Nieki, nav nekas, — d'Artanjans atbildēja.
— Kāda nomaldījusies lode?
— Pat ne tik daudz.
— Bet kas tad?
Mēs jau stāstījām, ka Atoss mīlēja d'Artanjanu ka paša delu; šis drūmais, nelokāmais cilvēks reizēm izpauda gluži tēvišķīgu gādību par jaunekli.
— Ieskrambājums, — d'Artanjans atbildēja. — Es saspiedu pirkstus pie bastiona sienas, un gredzena briljants man ieplēsa ādu.
— Tā iet, jaunekli, kad rotājas ar briljantiem, — Atoss nicīgi noteica.
— Pareizi, gredzenā ir briljants! — Portoss iesaucās. — Ko tad mēs sūkstāmies, ka nav naudas, ja mums ir briljants?
— Pareizi! — piekrita arī Aramiss.
— Bravo, Portos! Šoreiz tev iešāvusies prātā lieliska doma.
— Bez šaubām, — atteica Portoss, gaužām iepriecināts par Atosa uzslavu, — reiz ir briljants, tad to vajag pārdot.
— Bet tas ir karalienes dāvināts, — d'Artanjans iebilda.
— Vēl viens iemesls vairāk, lai to pārdotu, — Atoss sacīja, — jo būs ļoti taisnīgi, ja ar karalienes dāvanas palīdzību tiks izglābts Bekingems, un būs ļoti cildeni, ka ar karalienes briljanta palīdzību tiksim izglābti mēs, viņas draugi, tāpēc pārdosim briljantu! Ko par to domā abata kungs? Portosa domas es neprasīšu, jo viņš jau izsacījās.
— Es domāju, — Aramiss nosarkdams atbildēja, — ka gredzens nav saņemts no iemīļotās, tātad tas nav mīlestības ķīla un tāpēc d'Artanjans var to pārdot.
— Mīļais draugs, jūs runājat kā pats teoloģijas iemiesojums. Tātad, pēc jūsu domām …
— Gredzenu vajag pārdot, — Aramiss nobeidza.
— Labi, — d'Artanjans ar priecīgu prātu piekrita, — tad pārdosim šo briljantu un vairāk nerunāsim par to.
Apšaudīšana turpinājās, bet draugus lodes vairs neaizsniedza, un larošelieši šāva tikai, lai apmierinātu savu sirdsapziņu.
— Nudien, šī doma Portosam iešāvās prātā pēdējā brīdī, jo tūlīt mēs būsim nometnē. Kungi, par to vairs ne vārda! Uz mums skatās, mums nāk pretī, mūs uzvaras gājienā ienesīs nometnē.
Tiešām, kā mēs jau stāstījām, visā nometnē valdīja milzīgs satraukums. Vairāk nekā divtūkstoš vīru bija noskatījušies kā izrādi četru draugu laimīgi beigušos pārdrošību, par kuras īsto iemeslu nevienam nebija ne jausmas. No visām malām atskanēja saucieni: «Lai dzīvo gvardisti! Lai dzīvo musketieri!»
De Bizinjī kungs pirmais piesteidzās pie Atosa, paspieda viņam roku un atzina, ka derības zaudējis. De Bizinjī kungam sekoja dragūns un šveicietis, un pēc tam visi pārējie biedri. Apsveikumiem, rokas spiedieniem un apkampieniem nebija gala, tāpat kā neizsmeļamām zobgalībām par larošeliešiem; troksnis sacēlās tik liels, ka viņa eminence kardināls iedomājās, ka sākušies nemieri, un aizsūtīja savas gvardes kapteini La Udinjēru uzzināt, kas nometnē noticis.
Vēstnesim atgadījums tika izstāstīts ar sajūsmas pilniem izpušķojumiem.
— Kas noticis? — prasīja kardināls, kad la Udinjērs atgriezās.
— Jūsu gaišība, trīs musketieri un viens gvardists saderejuši ar de Bizinjī kungu, ka viņi iešot ēst brokastis Sen-Zervē bastionā. Brokastis ēzdami, viņi divas stundas noturējušies pret ienaidnieka spēkiem un nogalinājuši nezin cik daudz larošeliešu.
— Vai apjautājāties, kā šos trīs musketierus sauc?
— Jā, jūsu gaišība.
— Kā tad viņus sauc?
— Tie ir Atosa, Portosa un Aramisa kungi.
— Atkal šie trīs drošsirdīgie! — kardināls nomurmināja. — Un kā sauc gvardistu?
— D'Artanjana kungs.
— Atkal šis jaunais karstgalvis! Man noteikti jāpanāk, lai šie četri draugi pārnāk manā dienestā.
Vakarā kardināls, sarunādamies ar de Trevila kungu, pieminēja šārīta varoņdarbu, par ko runāja visa nometne. De Trevila kungs, kas no pašu dēkaiņu mutes bija dzirdējis par šo dēku, atstāstīja to viņa eminencei visos sīkumos, nepiemirsdams arī epizodi ar servjeti.
— Lieliski, de Trevila kungs, — kardināls sacīja, — lūdzu, atsūtiet man šo servjeti. Likšu uz tās izšūt trīs zelta lilijas un pasniegšu to jūsu musketieriem par standartu.
— Jūsu gaišība, tas būs netaisnīgi pret gvardistiem, — teica de Trevila kungs, — jo d'Artanjana kungs nav manā, bet dez Esāra kunga rotā.
— Tad uzņemiet viņu savā rotā, — kardināls sacīja. — Ja šie četri drošsirdīgie karavīri ir tik Joti sadraudzējušies, tad nav taisnīgi, ka viņi nekalpo vienā rotā.
Tai pašā vakarā de Trevila kungs paziņoja jauno, labo vēsti trim musketieriem un d'Artanjanam, uzaicinādams visus četrus nākošajā dienā uz brokastīm.
D'Artanjans nezināja aiz prieka, kur dēties. Kā jau zināms, viņa dzīves sapnis bija kļūt par musketieri.
Viņa trīs draugi arī ļoti priecājās.
— Nudien, tā tev bija lieliska iedoma, — d'Artanjans sacīja Atosam, — jo, kā tu teici, mēs iemantojām slavu un uzsākām ļoti svarīgu sarunu.
— Ko tagad varēsim turpināt, nemodinādami ne mazākās aizdomas, jo, ar Dieva palīgu, turpmāk mēs tiksim uzskatīti par kardināla piekritējiem.
Tanī pašā vakarā d'Artanjans ieradās pie dez Esāra kunga, lai apliecinātu viņam savu cieņu un paziņotu par saņemto paaugstinājumu.
Dez Esāra kungs, kas d'Artanjanu bija ļoti iemīļojis, piedāvāja viņam savu palīdzību, jo pāriešana uz citu pulku bija saistīta ar lieliem izdevumiem ekipējuma iegādei.
D'Artanjans atteicās no palīdzības, bet, izmantodams izdevīgo gadījumu, lūdza, lai dez Esāra kungs liek nocenot briljantu, jo vēloties to pārvērst naudā.
Nākošajā dienā pulksten astoņos no rīta dez Esāra kunga sulainis atnesa d'Artanjanam maisiņu zelta, tur bija septiņi tūkstoši livru.
Tā bija karalienes briljanta cena.