Atoss bija atradis piemērotu apzīmējumu: ģimenes lieta. Ģimenes lietas nebija kardināla pārzināšanā; ģimenes lietas uz citiem neattiecās; ar ģimenes lietām varēja nodarboties neslēpti. Tātad Atoss bija atradis apzīmējumu: ģimenes lieta. Aramiss bija atradis veidu: sūtīt sulaiņus. Portoss bija atradis līdzekļus: jāpārdod briljants.
Vienīgi d'Artanjans, kas parasti bija visatjautīgākais no visiem četriem, šoreiz nebija nekā sagudrojis, bet jāatzīst, ka jau milēdijas vārds vien paralizēja visas viņa domas.
Tomēr nē, mēs maldāmies: viņš bija atradis briljantam pircēju.
Brokastīs pie de Trevila kunga valdīja gaiša jautrība. D'Artanjans jau bija tērpies jaunajā uniformā. Viņš bija gandrīz vienādā augumā ar Aramisu, un, tā kā Aramiss, kam izdevējs, kas bija nopircis viņa poēmu, — kā lasītājs atcerēsies, — devīgi samaksāja, uzreiz bija pasūtījis divus komplektus, tad viņš vienu atdeva savam draugam, kas tādā veidā saņēma pilnīgu ekipējumu.
D'Artanjans justos kā septītajās debesīs, ja domās viņam kā draudīgs mākonis pie apvāršņa allaž nepavīdētu milēdija.
Pēc brokastīm draugi vienojās satikties vakarā pie Atosa, lai nobeigtu iecerēto pasākumu.
D'Artanjans visu dienu pastaigājās ka nometnes ielām, izrādīdams savu musketiera uniformu.
Vakarā, norunātajā stundā, četri draugi sapulcējās. Viņiem vajadzēja izlemt vēl trīs jautājumus:
ko rakstīt milēdijas svainim;
ko rakstīt veiklajai paziņai Tūrā
un kuriem sulaiņiem uzticēt vēstuļu nogādāšanu.
Katrs piedāvāja savējo: Atoss aizrādīja uz Grimo atturību, jo Grimo runāja tikai tad, kad viņa kungs viņam Jāva atvērt muti; Portoss lielīja Musketona spēku, jo šim puisim bija tik varens augums, ka viņš viens varēja piekaut četrus parasta auguma vīrus; Aramiss pilnīgi paļaudamies uz Bazēna izdarību, milzīgi cildināja savu kandidātu; beidzot, d'Artanjans, kas uzticējās Planšē drosmei, uzslavēja viņa izturēšanos bīstamajā situācijā, kada viņi abi bija nokļuvuši Buloņā.
Sie četri tikumi ilgi cīnījās par pirmo vietu, un šajā sakarībā tika teiktas lieliskas runas, kuras mēs te neatstāstīsim, jo baidāmies, ka lasītājam tās var likties par garām.
— Diemžēl, būtu vajadzīgs, lai tam, ko mēs sūtīsim, vienam pašam būtu visas šīs četras īpašības, — Atoss sacīja.
— Kur lai atrod tādu sulaini?
— Es zinu, tāds nav atrodams, — Atoss piekrita, — un tāpēc sūtīsim Grimo.
— Nē, Musketonu.
— Labāk Bazēnu.
— Vislabāk Planšē, jo Planšē ir drošsirdīgs un veikls, viņam piemīt divas no šīm četrām īpašībām.
— Kungi, svarīgākais nav izdibināt, kurš no mūsu četriem sulaiņiem ir atturīgākais, stiprākais, veiklākais vai drošsirdīgākais, — Aramiss teica, — bet gan, kurš no viņiem visvairāk mīl naudu.
— Ļoti prātīgs norādījums, — Atoss piekrita. — Vajag pajauties uz cilvēka netikumiem, nevis uz viņa tikumiem. Abata kungs, jūs esat liels prātnieks!
— Bez šaubām, ka tas ir svarīgākais, — Aramiss turpināja. — Mums vajadzīgi uzticami uzdevumu izpildītāji ne tikai tāpēc, lai pasākums izdotos, bet arī lai tas neciestu neveiksmi, jo neveiksmes gadījumā ar savu galvu atbildēs nevis sulainis…
— Klusāk, Aramis! — Atoss aizrādīja.
— Pareizi… Nevis sulainis, — Aramiss turpināja, — bet kungs un pat kungi! Vai mūsu sulaiņi ir mums tik padevīgi, lai riskētu ar savu dzīvību mūsu labā? Nē.
— Nudien, par Planšē es gandrīz būtu ar mieru galvot, — d'Artanjans sacīja.
— Labi, mīļais draugs, pievienojiet viņa padevībai krietnu naudas summu, kas viņam nodrošinās zināmu pārticību, un tad jūs varēsiet galvot par viņu divkārt drošāk.
— Ak Dievs, un tomēr jūs tiksiet piekrāpti, — teica Atoss, kas bija optimists, kad runa bija par lietām, un pesimists, kad runa bija par cilvēkiem. — Lai dabūtu naudu, viņi apņemsies visu, bet cejā bailes kavēs viņus rīkoties. Ja viņi tiks saņemti ciet, viņus mazliet paspaidīs, un viņi visu atklās. Pie joda! Mēs taču neesam mazie bērni! Lai dotos uz Angliju (Atoss sāka runāt klusāk), ir jābrauc cauri visai Francijai, kas čum un mudž no spiegiem un kardināla rokaspuišiem; lai tiktu uz kuģa, ir vajadzīga atļauja; lai paprasītu ceļu uz Londonu, vajag prast angliski. Pēc manām domām, lieta ir ļoti sarežģīta.
— Nemaz ne, — protestēja d'Artanjans, kas ļoti vēlējās, kaut pasākums izdotos, — pēc manām domām, tas viss ir ļoti vienkārši. Protams, ja lordam Vinteram rakstītu par visādām šausmām, par kardināla nelietībām …
— Klusāk! — Atoss brīdināja.
— Intrigām un dažādiem valsts noslēpumiem, — d'Artanjans turpināja, ievērodams Atosa brīdinājumu, — tad mūs, bez šaubām, nobendētu uz moku rata. Bet, Dieva dēļ, neaizmirstiet, ka mēs, kā jūs, Atos, pats sacījāt, rakstīsim viņam par ģimenes lietām. Mēs viņam rakstīsim tikai tādēļ, lai viņš parūpētos, ka milēdijai cēc ierašanās Londonā tiktu laupīta iespēja mums kaitēt. Es viņam rakstīšu apmēram tā …
— Paklausīsimies, — ieteicās Aramiss, jau priekšlaicīgi savilcis paļājošu sejas izteiksmi.
— «Cienījamais kungs un dārgais draugs …»
— Protams, jūs rakstīsiet anglim «dārgais draugs», — Atoss pārtrauca d'Artanjanu. — Sākums ir labs! Bravo, d'Artanjan! Jau par šiem vārdiem vien jūs tiksiet nevis nobendēts uz moku rata, bet dzīvs saplosīts gabalos.
— Varbūt. Nu tad es rakstīšu vienkārši «cienījamais kungs».
— Varat pat rakstīt «milord», — piezīmēja Atoss, kas aizvien cieši turējās pie pieklājības normām.
— «Milord, vai atceraties kazu aploku aiz Luksemburgas pils?»
— Jauki! Tagad Luksemburgas pils! Varēs pieņemt, ka tas ir norādījums uz karalieni māti! Patiešām asprātīgi, — Atoss pavīpsnāja.
— Labi, rakstīsim vienkārši tā: «Milord, vai atceraties zināmo aploku, kur jums tika izglābta dzīvība?»
— Mīļais d'Artanjan, no jums nekad neiznāks labs rakstītājs, — Atoss sacīja. — «Kur jums tika izglābta dzīvība!» Pē! Tas ir negodbijīgi. Šādus pakalpojumus kārtīgam cilvēkam nemēdz atgādināt. Atgādināt izdarītu labu darbu nozīmē apvainot.
— Mīļais draugs, jūs esat neciešams! — d'Artanjans teica. — Ja man jāraksta zem jūsu cenzūras, tad es atsakos.
— Un jūs darāt pareizi. Rīkojieties ar musketi un zobenu, mīļais draugs, to jūs protat lieliski, bet spalvu dodiet abata kungam, ar to viņš rīkojas labāk.
— Jā, pareizi, — piekrita arī Portoss, — dodiet spalvu Aramisam, viņš taču raksta latīniski disertācijas.
— Lai notiek, — d'Artanjans sacīja, — uzrakstiet jūsL Aramis, šo zīmīti. Bet, Dieva vārdā, rakstiet uzmanīgi! Brīdinu jūs, es arī jūs plucināšu.
— Labprāt esmu ar mieru, — Aramiss teica ar vientiesīgu pašpaļāvību, kāda dzejniekam raksturīga, — Tomēr jums vajag iepazīstināt mani sīkāk ar attiecīgajiem apstākļiem. Esmu šad tad dzirdējis, ka milorda svaine ir nelietīga sieviete, un arī pats par to pārliecinājos, noklausīdamies viņas sarunu ar kardinalu.
— Pie joda, klusāk! — Atoss atkal aizrādīja.
— Taču sīkāk nekā par viņu nezinu, — Aramiss turpināja.
— Un es ari ne, — sacīja Portoss.
Brīdi d'Artanjans un Atoss klusēdami saskatījās. Beidzot Atoss, domās izšķīries un kļuvis vēl bālāks nekā parasti, ar galvas mājienu izpauda piekrišanu, un d'Artanjans saprata, ka viņš drīkst stāstīt.
— Labi, tad klausieties, kas jums jāraksta, — iesāka d'Artanjans. — «Milord, jūsu svaine ir noziedzniece, kas gribēja likt jūs nogalināt, lai kļūtu jūsu mantiniece. Bet viņai nebija tiesības salaulāties ar jūsu brāli, jo viņa jau bija apprecējusies Francijā un…»
D'Artanjans apstājās, it kā meklēdams vārdus, un paskatījās uz Atosu.
— «Un vīrs viņu bija padzinis,» — Atoss turpināja stāstījumu.
— «Tāpēc ka viņa bija apzīmēta ar kauna zīmi,» — d'Artanjans nobeidza.
— Neiespējami! — iesaucās Portoss. — Viņa bija gribējusi likt nogalināt savu vīrabrāli?
— Jā.
— Un vina jau reiz bija precejusies? — Aramiss jautāja.
— Jā.
— Vai viņas vīrs atklajis, ka viņai uz pleca uzspiesta lilija? — vaicāja Portoss.
— Jā.
Visus tris «ja» bija izteicis Atoss, un viņa balss bija kļuvusi aizvien drūmāka.
— Kas redzējis milēdijai uz pleca lilijas ziedu? — Aramiss tincināja.
— D'Artanjans un es vai, ievērojot hronoloģisko kārtību, es un d'Artanjans, — atbildēja Atoss.
— Vai šī šausmīgā radījuma vīrs vēl ir dzīvs? — Aramiss jautāja tālāk.
— Viņš vēl ir dzīvs.
— Vai jūs to zināt droši?
— Es tas esmu.
Labu brīdi telpā valdīja sasprindzināts klusums, katrs draugs pārdzīvoja īpatnēji stāstījuma radīto ietekmi.
— Šoreiz d'Artanjans sniedza lielisku uzmetumu, — Atoss pirmais pārtrauca klusēšanu, — un tieši ar to vēstule jāiesāk.
— Pie joda! Atos, jums taisnība, — Aramiss sacīja, — uzdevums nav viegls. Pašam kanclera kungam būtu grūti sacerēt tik svarīgu vēstījumu, kaut gan kanclera kungs ļoti jauki raksta protokolus. Vienalga! Tagad klusējiet, es rakstīšu.
Aramiss tiešām paņēma spalvu, mazliet pārdomāja un tad sīkā, sievišķīgā rokrakstā uzrakstīja desmit vienpadsmit rindas, kuras pēc tam klusi un lēni, it kā apsvērdams katru vārdu, nolasīja:
«Milord,
cilvēkam, kas jums raksta šīs rindas, kādreiz bija gods krustot ar jums zobenus nelielā aplokā Pekles ielā. Tā kā pēc tam jums labpaticis vairākkārt nosaukt sevi par šā cilvēka draugu, tad arī šis cilvēks uzskata par vajadzīgu apliecināt jums draudzību, izsakot derīgu padomu. Divas reizes jūs tikko nekļuvāt par upuri kādai savai tuvai radiniecei, ko uzskatāt par savu mantinieci, tāpēc ka nezināt, ka viņa iestājās laulībā Anglijā, būdama jau precējusies Francijā. Bet trešo reizi, proti, tagad, jūs varat aiziet bojā. Jūsu radiniece pagājušajā naktī izbrauca no Larošelas uz Angliju. Uzmaniet viņas ierašanos, jo viņai ir baigi nodomi. Ja noteikti gribat zināt, uz ko šī sieviete ir spējīga, tad izlasiet viņas pagātni uz viņas kreisā pleca.»
— Brīnišķīgi! — Atoss uzslavēja. — Dārgais Aramis, jūs rakstāt kā pats valsts sekretārs. Tagad lords Vinters uzmanīsies, ja tikai viņš saņems šo brīdinājumu, bet, ja arī tas nonāktu viņa eminences rokās, mums tas neko nekaitētu. Tā kā sulainis, kam vēstuli uzticēsim, var apstāties Šatelro un mums iestāstīt, ka bijis Londonā, tad tagad dosim viņam tikai pusi no paredzētās summas un otru pusi apsolīsim iedot tad, kad viņš atvedīs atbildi. Vai jums briljants ir līdzi? — Atoss jautāja.
— Man ir līdzi kas labāks, man ir nauda.
Un d'Artanjans uzmeta maisiņu uz galda. Nošķindot zeltam, Aramiss pacēla skatienu, Portoss sarāvās, bet Atoss palika nesatricināmi mierīgs.
— Cik ir šinī maisiņā? — viņš jautāja.
— Septiņi tūkstoši livru divpadsmit franku luidoros.
— Septiņi tūkstoši livru! — iesaucās Portoss. — Vai tad tas nieka briljantiņš maksāja septiņi tūkstoši livru?
— Laikam gan, ja jau šī summa ir te uz galda, — Atoss atteica. — Nedomāju, ka mūsu draugs d'Artanjans pielicis klāt savu naudu.
— Bet, kungi, mēs nemaz nedomājam par karalieni, — sacīja d'Artanjans. — Parūpēsimies taču arī mazliet par viņas dārgā Bekingema veselību. Vismaz tik daudz mēs viņai esam parādā.
— Pareizi, — Atoss piekrita, — bet tas ir Aramisa uzdevums.
— Kas tad man jādara? — Aramiss pietvīkdams jautāja.
— Gluži vienkārši — jums jāuzraksta vēstule tai veiklajai personai, kas dzīvo Tūrā, — Atoss paskaidroja.
Aramiss no jauna ķērās pie spalvas, atkal mazliet padomaja un tad uzrakstīja vēstulīti, ko tūlīt ņēmās nolasīt saviem draugiem:
«Mī]ā māsīca …»
— A, šī veiklā persona ir jūsu radiniece! — Atoss viņu par- trauca.
— Jā, no mātes puses, — Aramiss paskaidroja.
— Lai arī būtu māsīca!
Aramiss turpināja:
«Mīļā māsīca,
viņa eminence kardināls — lai dievs viņu sargā Francijas labklājības labā un karaļvalsts ienaidniekiem par postu! — drīz tiks galā ar Larošelas dumpiniekiem ķeceriem; domājams, ka angļu flote, kas nāks tiem palīgā, netiks pat ne tuvumā. Uzdrošinos izsacīt pārliecību, ka lordu Bekingemu kāds svarīgs notikums aizkavēs atstāt Angliju. Viņa eminence kardināls ir visizcilākais pagātnes, tagadnes un nākamo laiku politiķis. Viņš nodzēstu pat sauli, ja saule viņu traucētu. Mīļā māsīc, paziņojiet šo prieka vēsti savai māsai. Es sapņoju, ka šis nolādētais anglis bija nomiris. Neatceros, vai no dunča dūriena vai no indes, bet vienu atceros skaidri: es sapņoju, ka viņš bija miris, un jūs zināt, ka es arvien nosapņoju pareizi. Esiet droši, ka mēs drīz redzēsimies.»
— Pasakaini! — Atoss iesaucās. — Jūs esat dzejnieku karalis. Dārgais Aramis, jūs runājat kā Apokalipse un izsakāt patiesību kā evaņģēlijs. Tagad jums jāuzraksta vēl tikai adrese.
— Tas nav grūti, — Aramiss atteica.
Viņš koķeti salocīja vēstuli un uzrakstīja:
«Mišona jaunkundzei, veļas šuvējai, Tūrā.»
Trīs draugi smiedamies saskatījās: viņiem nebija izdevies pieķert Aramisu.
— Tagad jūs, kungi, saprotat, ka vienīgi Bazēns var šo vēstuli aizvest uz Turu, — Aramiss sacīja. — Mana māsīca pazīst vienīgi viņu un uzticēsies tikai viņam; citam neizdotos veikt šo uzdevumu. Un Bazēns ir godkārīgs un mācīts cilvēks; kungi, viņš ir lasījis vēsturi un zina, ka Siksts Piektais jaunībā ganījis cūkas un pēc tam kļuvis par pāvestu. Tā kā Bazēns nodomājis reizē ar mani iestāties garīdznieku kārtā, tad viņš nav zaudējis cerības arī kļūt par pāvestu vai vismaz par kardinālu. Jūs saprotat, ka cilvēks, kam ir tik augsti mērķi, neļausies notverties un, ja ari tiktu notverts, tad drīzāk izciestu mocības nekā atzītos.
— Labi, labi, — teica d'Artanjans, — es labprāt piekrītu, ka jūs sūtat Bazēnu, bet ļaujiet man sūtīt Planšē. Milēdija reiz lika viņu piekaut un izmest pa durvīm; viņam ir laba atmiņa, un es galvoju, ka viņš drīzāk ļaus sevi saplosīt gabalos nekā atteiksies no atriebšanās iespējas. Ja darīšanas Tūrā attiecas uz jums, Aramis, tad Londonā kārtojamās darīšanas attiecas uz mani. Tāpēc lūdzu jūs izvēlēties Planšē, jo viņš jau kopā ar mani ir bijis Londonā un prot pilnīgi pareizi izrunāt: «London, sir, if you pleace»[4] un «my master lord d'Artagnan»[5]. varat būt mierīgi, ka ar šīm zināšanām viņš nemaldīgi atradīs ceļu turp un atpakaļ.
— Tādā gadījumā dosim Planšē septiņsimt livru aizbraucot un septiņus simtus, kad viņš atgriezīsies, — Atoss sacīja, — un Bazēnam trīs simtus, dodoties ceļā, un trīs simtus, kad viņš būs atgriezies. Tas samazinās mūsu kapitālu līdz pieciem tūkstošiem livru; katrs no mums paņems sev tūkstoš livru, lai izlietotu pēc savas patikas, un atlikušo tūkstoti nodosim abatam glabāšanā ārkārtējiem izdevumiem vai kopīgām vajadzībām. Vai visi tā ir ar mieru?
— Mīļais Atos, jūs spriežat kā pats Nestors, — Aramiss sacīja, — un, kā visiem zināms, tas bija visgudrākais grieķis.
— Tātad norunāts: ceļā dosies Planšē un Bazēns, — teica
Atoss. — Patiesību sakot, esmu priecīgs, ka Grimo paliks pie manis: viņš ir pieradis pie manas izturēšanās, un man tas ir ērti. Vakardienas pārdzīvojums viņu ir stipri satriecis, un šis ceļojums ietu pāri viņa spēkiem.
Draugi pasauca Planšē un izteica viņam nepieciešamos norādījumus. D'Artanjans bija viņam jau iepriekš pasacījis, ka, veicot šo uzdevumu, viņš iemantos slavu un naudu, un pēc tam piebildis, ka viņam draudēs arī briesmas.
— Es aizbāzīšu vēstuli aiz piedurknes atloka, — Planšē teica,
— un, ja tikšu saķerts, tad vēstuli norīšu.
— Bet tādā gadījumā tu nevarēsi veikt uzdevumu, — d'Artanjans iebilda.
— Iedodiet man šovakar vēstules kopiju un rīt es to pratīšu no galvas.
D'Artanjans paskatījās uz draugiem, it kā gribēdams sacīt:
«Nu, ko es jums teicu?»
— Un tagad liec aiz auss, — d'Artanjans pievērsās Planšē,
— astoņās dienās tev jānokļūst pie lorda Vintera un astoņās dienās jāatgriežas atpakaļ, kopā tavā rīcībā ir sešpadsmit dienas. Ja sešpadsmitajā dienā pēc tavas aizceļošanas pulksten astoņos vakarā tu nebūsi atgriezies, tad pārējo naudu nesaņemsi, kaut arī tu ierastos piecas minūtes pēc astoņiem.
— Tādā gadījumā, kungs, jums būs jānopērk man pulkstenis, — Planšē sacīja.
— Se, ņem šo, — teica Atoss, bezrūpīgā devībā pasniegdams sulainim savu pulksteni, — un esi drošsirdīgs. Neaizmirsti vienu: ja tu izrunāsies, izpļāpāsies vai kaut kur noslaistīsies, tu pazudināsi savu kungu, kas tik ļoti paļaujas uz tavu uzticību, ka galvoja mums par tevi. Bet neaizmirsti arī to: ja tavas vainas dēļ tavu kungu piemeklēs kāda nelaime, es tevi it visur atradīšu un uzšķērdīšu tev vēderu.
— O kungs! — ieteicās Planšē, ko musketiera aizdomas bija aizvainojušas un nesatricināmais miers sabiedējis.
— Un es tev novilkšu ādu pār acīm, — piedraudēja Portoss, baismīgi bolīdams acis.
— Ā kungs!
— Un es tevi izcepināšu uz lēnas uguns, — savā maigajā, daiļskanīgajā balsī sacīja Aramiss.
— Vai kungs!
Planšē apraudājās; mēs neuzdrošināmies apgalvot, ka tas notika aiz bailēm par šausmīgajiem draudiem; varbūt sulainis jutās aizkustināts, redzēdams, cik cieša draudzība vienoja šos četrus cilvēkus.
D'Artanjans paspieda viņam roku, tad apskāva viņu.
— Redzi, Planšē, — viņš tam sacīja, — šie kungi izteica tev draudus tāpēc, ka viņi ļoti man pieķērušies, bet būtībā viņi tevi mīl.
— Ticiet man, kungs, ka es uzdevumu veikšu vai arī mani sagriezīs gabalos, — Planšē apgalvoja, — bet, ja mani sagrieztu gabalos, tad varat būt pārliecināts, ka neviens gabals nekā neizpaustu.
Tika nolemts, ka Planšē dosies ceļā nākošajā dienā pulksten astoņos no rīta, lai viņš pa nakti pagūtu iemācīties vēstuli no galvas. Tādā veidā viņš ieguva apaļas divpadsmit stundas pa virsu, jo atgriezties viņam vajadzēja sešpadsmitajā dienā pulksten astoņos vakarā.
No rīta, kad Planšē dzīrās sēsties zirgam mugurā, d'Artanjans, kas sirds dziļumos juta zināmu vājību pret hercogu, paaicināja sulaini sānis un teica:
— Klausies, kad tu būsi nodevis vēstuli lordam Vinteram un kad viņš to būs izlasījis, tad pasaki viņam vēl tā: «Esiet nomodā par viņa gaišību lordu Bekingemu, jo viņu grib nogalināt.» Planšē, tas ir tik svarīgi un tik nopietni, ka es neteicu pat saviem draugiem, ka uzticēšu tev šo noslēpumu, un vēstulē es par to nerakstītu, pat ja mani par to paaugstinātu kapteiņa pakāpē.
— Esiet mierīgs, mans draugs, — Planšē atbildēja, — gan jau jūs redzēsiet, ka uz mani var paļauties.
Uzkāpis mugurā lieliskam rikšotājam, ko pēc divdesmit ljē viņam vajadzēja atstāt, lai tālāk dotos ar pasta zirgiem, Planšē aizauļoja; trīs musketieru draudi viņam gan vēl mazliet nomāca sirdi, tomēr visumā viņš bija ļoti labā garastāvoklī.
Bazēns devās uz Tūru nākošās dienas rītā; viņam uzdevuma veikšanai tika dotas astoņas dienas.
Kamēr abi_sulaiņi_ bija projām, četri draugi, pats par sevi saprotams, vairāk nekā jebkad vērīgi turēja vaļā acis un ausis. Augām dienām viņi centās noklausīties, par ko apkārtnē tika runāts, pūlējās izsekot kardināla rīcībai un uzost, kādas ziņas tam atnesuši vēstneši. Ne reizi vien viņus pārņēma nepārvaramas trīsas, kad viņi negaidot tika uzaicināti kāda neparedzēta dienesta pienākuma veikšanai. Turklāt viņiem jau tāpat vajadzēja piesargāties, jo milēdija bija spoks, kas, reizi parādījies kādam cilvēkam, neļāva tam vairs ne nakti mierīgi gulēt.
Astotās dienas rītā Bazēns, mundrs kā vienmēr un smaidīdams kā parasti, ienāca «Bezdievja» krodziņā, kad četri draugi sēdēja pie brokastu galda. Pienācis klāt, viņš sacīja, kā bija norunāts:
— Aramisa kungs, te ir atbilde no jūsu māsīcas.
Četri draugi līksmi saskatījās: puse uzdevuma bija veikta. Protams, šī bija vieglākā puse, kas prasīja mazāk laika.
Aramiss, neviļus pietvīkdams, paņēma vēstuli, kas bija uzrakstīta neveiklā rokrakstā un ar pareizrakstības kļūdām.
— Ak Dievs! — viņš smiedamies iesaucās. — Es noteikti zaudēju pēdējo cerību: nabaga Mišona nekad nerakstīs tā kā de Vua- tīra kungs!
— Kas tā par nabaga Mišon? — jautāja šveicietis, kas bija sarunājies ar četriem draugiem, kad ienāca Bazēns ar vēstuli.
— Ak Dievs, nekas sevišķs, — Aramiss atbildēja, — tikai burvīga, jauna meiča, baltveļas šuvēja; es viņu ļoti mīlēju un lūdzu, lai viņa man atraksta pāris rindiņu par piemiņu.
— Felns lai parrauj! — iesaucās šveicietis. — Ja fiņ ir tikpat lēl dām kā fiņas rokrakst, tad jūs ir vēn laimīk cilfēk!
Aramiss izlasīja vēstuli un pasniedza to Atosam.
— Palasiet, ko viņa raksta, — Aramiss sacīja.
Atoss pārlaida acis pār vēstulīti un, lai novērstu katras aizdomas, kādas varētu rasties, skaļi izlasīja:
«Mīļais brālēn, mana māsa un es labi protam iztulkot sapņus, mēs pat ļoti no tiem baidāmies, bet es ceru,, ka par jūsējo varēs pateikt: sapņi ir māņi. Palieciet sveiki un veseli un laiku pa laikam atsūtiet par sevi kādu vēsti.
Aglaē Mišona.»
— Par kādu sapni viņa raksta? — prasīja dragūns, kas pa to laiku bija pienācis klāt.
— Jā, par kād sapen? — jautāja arī šveicietis.
— Pie joda! Gluži vienkārši par sapni, ko es sapņoju un izstāstīju viņai, — Aramiss atbildēja.
— Jā, tas ir pafisam fēnkārš isstāstīt saf sapen, abet es nekat nesapnoj.
— Jūs esat laimīgs cilvēks, — Atoss sacīja pieceldamies, — un es ļoti priecātos, ja varētu par sevi teikt to pašu!
— Nekat! — atkārtoja šveicietis, gaužām sajūsmināts, ka tāds vīrs kā Atoss viņu apskauž. — Nekat, nekat!
Redzēdams, ka Atoss piecēlies, d'Artanjans sekoja viņa piemēram, paņēma draugu zem rokas, un abi izgāja ārā.
Portoss un Aramiss palika, lai atbildētu uz dragūna un šveicieša divdomīgajiem jokiem.
Bazēns nolikās uz ausi turpat uz salmu kūļiem, un, tā kā viņam bija dzīvāka iztēle nekā šveicietim, tad viņš sapņoja, ka Aramiss bija kļuvis par pāvestu un iecēla viņu par kardinālu.
Bet, kā jau aizrādījām, Bazēns ar savu laimīgo atgriešanos bija izkliedējis tikai daļu nemiera, kas tirdīja četrus draugus. Gaidīšanā dienas šķiet garas, un it īpaši d'Artanjans būtu ar mieru saderēt, ka tagad diennaktī ir četrdesmit astoņas stundas. Viņš piemirsa, cik lēni velkas ceļošana pa jūru, un domās pārspīlēja milēdijas varenību. Viņš piedēvēja šai sievietei, kas viņam likās esam īsts sātans, tādus pašus pārdabiskus palīgus. Pie mazākā troksnīša viņš iztēlojās, ka sargi ieradušies viņu arestēt un atveduši atpakaļ Planšē, lai konfrontētu ar viņu un draugiem. Vēl vairāk: d'Artanjana paļāvība uz krietno pikardieti no dienas dienā mazinājās. Jaunekļa nemiers pamazām pārņēma arī Portosu un Aramisu. Vienīgi Atoss palika nesatricināmi mierīgs, it kā nedraudētu nekādas briesmas un viņš atrastos ikdienišķajā atmosfērā.
Sevišķi sešpadsmitajā dienā d'Artanjans un viņa abi draugi bija tā uztraukti, ka nevarēja nosēdēt uz vietas un klaiņāja kā ēnas pa ceļu, pa kuru vajadzēja atgriezties Planšē.
— Nudien, jūs neesat nekādi vīri, bet bērni, — Atoss viņiem teica, — ja viens sievietis var jums iedzīt tādas bailes! Kas tad mums īstenībā var draudēt? Mūs iemetīs cietumā? Gan mūs izpestīs no cietuma, Bonasjē kundzi taču arī atbrīvoja. Mums nocirtīs galvu? Bet mēs taču katru dienu ierakumos ar līksmu prātu pakļaujamies daudz lielākām briesmām, jo lode var mums sašķaidīt kāju, un es esmu pārliecināts, ka daudz vairāk sāpju sagādā ķirurgs, nogriezdams kāju, nekā bende, nocirzdams cilvēkam galvu. Tāpēc gaidiet mierīgi: pēc divām, pēc četrām, vēlākais pēc sešām stundām Planšē būs klāt. Viņš solījās ierasties, un es pilnīgi paļaujos uz Planšē solījumu, jo, manuprāt, viņš ir krietns puisis.
— Bet ja viņš neierodas? — d'Artanjans jautāja.
— Ja viņš neierodas, tad tas nozīmē, ka viņš ticis aizkavēts, unjtas ir viss. Viņš var būt nokritis no zirga, viņš var būt ievēlies upē, viņš varēja steigā sakarst un dabūt plaušu karsoni. Kungi, jāņem vērā visas iespējas. Dzīve ir rožukronis, kas sastāvs no sīkām nedienām; filozofs tās pāršķirsta smiedamies. Esiet filozofi tāpat kā es, mani kungi, sēdieties pie galda, un iedzersim: nākotne nekad neizskatās tik rožaina, kā skatoties uz to caur glāzi šambertēna.
— Viss būtu labi, — atteica d'Artanjans, — bet man apnicis mūžīgi bažīties, atkorķējot vīna pudeli, vai tā nav nākusi no milēdijas vīna pagraba.
— Jūs esat pārāk izvēlīgs, — Atoss sacīja. — Viņa taču ir tik skaista sieviete!
— Iezīmēta sieviete! — Portoss, skaļi smiedamies, piebilda.
Atoss sarāvās, pārvilka ar plaukstu pār pieri, lai noslaucītu
sviedrus, un arī piecēlās, šoreiz nespēdams apslēpt nervozitāti.
Diena tomēr aizritēja, vakars nāca lēnāk nekā parasti, bet galu galā pienāca; dzertuves piepildīja apmeklētāji; Atoss, kas bija saņēmis savu tiesu no maksas par briljantu, vairs neizgāja no «Bezdievja» kroga. De Bizinjī kungā, kas, starp citu, bija pamielojis draugus ar lepnām pusdienām, Atoss atrada sev līdzvērtīgu partneri. Abi, kā pēdējā laikā parasts, spēlēja kauliņus, kad pulkstenis nosita septiņi; bija dzirdams, ka garām aizgāja patruļas, kas devās pastiprināt sargposteņus. Pusastoņos atskanēja vakara junda.
— Mēs esam pazuduši, — d'Artanjans pačukstēja Atosam pie auss.
— Jūs gribat sacīt, ka mēs esam zaudējuši, — mierīgi izlaboja Atoss, izvilkdams no kabatas četras pistoles un uzmezdams tās uz galda. — Kungi, jau noskanēja vakara junda, — viņš turpināja, — ir laiks iet gulēt.
Atoss kopā ar d'Artanjanu izgāja no kroga. Aramiss rokrokā ar Portosu viņiem sekoja. Aramiss murmināja kādas vārsmas, bet Portoss izmisumā plūkāja ūsas.
Bet pēkšņi tumsā iezīmējas kāda ēna, kuras apveids d'Artanjanam ir pazīstams, un viņa kalpa pierastā balss saka:
— Kungs, atnesu jums apmetni, jo šovakar ir vēss.
— Planšē! — gluži apskurbis aiz prieka, iesaucās d'Artanjans.
— Planšē! — Portoss un Aramiss reizē atkārtoja.
— Protams, ka Planšē, — Atoss sacīja. — Kas tur ko brīnīties? Planšē solīja, ka astoņos atgriezīsies, un patlaban sit astoņi. Bravo, Planšē, jūs esat vīrs, kam ir vārds, un, ja jūs kādreiz pametīsiet savu kungu, es jūs labprāt pieņemšu savā dienestā.
— O nē, nekad! — Planšē atteica. — Es nekad neatstāšu d'Artanjana kungu.
Tai pašā mirklī d'Artanjans juta, ka Planšē viņam iespieda rokā vēstulīti.
D'Artanjans ļoti vēlējās apskaut Planšē, tāpat kā bija viņu apskāvis, kad viņš devās ceļā, taču jaunais gaskonis baidījās, ka tik sirsnīga izturēšanās pret sulaini pašā ielas vidū kādam garāmgājējam var likties dīvaina, tāpēc viņš savaldījās.
— Es dabūju vēstuli, — viņš sacīja Atosam un pārējiem draugiem.
— Tas ir labi, — Atoss teica, — iesim mājās un izlasīsim.
Vēstulīte dedzināja d'Artanjanam plaukstu, viņš gribēja iet
ātrāk, bet Atoss paņēma viņu zem rokas, un jauneklim gribot negribot vajadzēja pieskaņoties drauga soļiem.
Beidzot viņi iegāja teltī un iededzināja lampu. Planšē nostājās pie durvīm, lai četrus draugus neviens nepārsteigtu, un d'Artanjans ar drebošu roku atlauza zīmogu un atlocīja ilgi gaidīto vēstuli.
Tā saturēja tikai īsti angliskā rokrakstā uzrakstītu, izteiksmē lakonisku pusrindu:
«Thank you, be easy.»
Tas nozīmē: «Pateicos, neraizējieties.»
Atoss izņēma vēstuli d'Artanjanam no rokām, pielika to pie lampas, aizdedzināja un turēja tik ilgi, kamēr tā pārvērtās pelnos.
Tad viņš pasauca Planšē un tam sacīja:
— Tagad, draugs, tu vari pieprasīt savus septiņsimt livrus, kaut gan ar tādu vēstulīti tu daudz neriskēji.
— Un tomēr es izgudroju dažādus līdzekļus, lai to droši noglabātu, — Planšē atbildēja.
— Izstāsti mums, kā tev gāja, — d'Artanjans teica.
— Kungs, tas būtu milzīgi garš stāsts.
— Tev taisnība, Planšē, — sacīja Atoss. — Jundu jau nobungoja, un, ja mums uguns degtu ilgāk nekā citiem, mūs varētu ievērot.
— Lai notiek, — d'Artanjans piekrita, — iesim gulēt. Planšē, dusi saldi!
— Kungs, goda vārds, tā man būs pirmā mierīgā nakts kopš sešpadsmit dienām.
— Man tāpat! — d'Artanjans teica.
— Un man arī! — iesaucās Portoss.
— Man arī! — Aramiss sacīja.
— Vai gribat, lai atzīstos? — Atoss ieprasījās. — Man arī!