40291.fb2
Pa to laiku milēdija, aiz dusmām kļuvusi gluži kā bez prāta, šaudījās pa kuģa klāju kā satracināta lauvu māte. Viņā aizvien kvēlāk iedegās vēlēšanās mesties jūrā un peldus atgriezties krastā, jo viņa nevarēja samierināties ar apziņu, ka d'Artanjans bija viņu apvainojis, Atoss piedraudējis, bet viņai vajadzēja aizbraukt no Francijas, nespējot atriebties ne vienam, ne otram. Drīz vien šī apziņa milēdijai kļuva tik nepanesama, ka viņa, nebīdamās no briesmām, kādas viņai varēja draudēt, sāka lūgties kapteini, lai tas izceļ viņu malā. Bet kapteinis, gribēdams pēc iespējas ātrāk izkļūt no bīstamā stāvokļa, kādā bija nokļuvis starp franču un angļu karakuģiem kā sikspārnis starp žurkām un putniem, steidzās sasniegt Angliju un kategoriski atteicās paklausīt milēdijas prasībai, ko uzskatīja par sievišķīgu untumu. Viņš gan apsolīja savai pasažierei, ko kardināls bija īpaši uzticējis viņa gādībai, piestāt, ja jūra un franči atļautu, kādā no Bretaņas ostām, Lo- rianā vai Brestā, bet pagaidām pūta pretvējš, jūra bija neganta, un visu laiku vajadzēja lavierēt. Deviņas dienas pēc izbraukšanas no Šarantas milēdija, kļuvusi bala no sirdestiem un aiz niknuma, ieraudzīja tālē tikai Finisteras zilganos krastus.
Viņa aprēķināja, ka paietu vismaz trīs dienas, līdz viņa no šī Francijas nostūra aizbrauktu pie kardināla; pievienojot vēl vienu dienu izkāpšanai krastā, kopā būs jau četras dienas; un, pievienojot šīs četras dienas deviņām pagājušajām, pavisam iznāktu trīspadsmit dienas. Milēdijai būtu jāzaudē trīspadsmit dienas, pa šo laiku Londonā varēja norisināties daudz ievērojamu notikumu. Viņa apsvēra, ka eminence kardināls, bez šaubām, būs sašutis par viņas atgriešanos, tātad drīzāk uzklausīs sūdzības, kuras tiks izteiktas pret milēdiju, nekā apvainojumus, ko viņa izteiks pret citiem. Tāpēc, kad kuģis brauca garām Lorianai un Brestai, milēdija vairs neuzstāja, lai kapteinis izceļ viņu krastā, un kapteinis savukārt neminēja ne vārda par viņas neseno prasību. Milēdija turpināja ceļu un tai pašā dienā, kad Planšē Portsmundā uzkāpa uz kuģa, lai dotos atpakaļ uz Franciju, viņa eminences vēstnese uzvaroši iebrauca šajā pašā ostā.
Visā pilsētā valdīja neparasts satraukums: todien tika ielaisti ūdenī četri lieli, tikko uzbūvēti kuģi. Uz dambja, zeltā mirdzēdams, kā parasti bagātīgi izgreznojies briljantiem un citiem dārgakmeņiem, ar cepuri galvā, kuru rotāja balta spalva, kas nokārās līdz pašam plecam, stāvēja Bekingems, un ap viņu drūzmējās gandrīz tikpat grezna svīta kā viņš pats.
Bija viena no tām skaistajām, retajām dienām, kad Anglijā ļaudis atceras, ka pie debesīm ir arī saule. Dziestošais, tomēr vēl krāšņais spīdeklis grima pie apvāršņa, sārtodams debesis un jūru ar ugunīgām strēlēm un mezdams uz pilsētas torņiem un senatnīgajiem namiem pēdējos zeltainos starus, kas atspulgoja logu rūtīs kā ugunsgrēka atblāzma. Dziļi ieelpodama jūras gaisti, kas, tuvojoties krastam, kļuva aizvien svaigāks un smaržīgāks, vērodama visu sagatavoto varenību, ko viņai bija uzdots izpostīt, veselas armijas varenību, kurai pretī stāties vajadzēja viņai vienai, — sievietei, ar dažiem zelta naudas zutņiem, — milēdija domās salīdzināja sevi ar senās Jūdejas meitu Judīti, kas iekļuvusi asīriešu kara nometnē, bija skatījusies uz milzīgi daudzajiem kaujas ratiem, zirgiem, karavīriem un ieročiem, kurus vienam viņas mājienam vajadzēja izkliedēt kā dūmu mutuli.
Kuģis iegāja reidā, bet, kad dzīrās izmest enkuru, piesteidzās klāt neliels, pilnīgi apbruņots kuteris un, uzdodamies par krastu sardzes kuteri, nolaida ūdenī laivu, kas piebrauca pie kuģa kāpnēm. Laivā sēdēja oficieris, bocmanis un astoņi airētāji. Uz kuģa klāja uzkāpa tikai oficieris, ko saņēma ar dziļu cieņu, kādu aizvien iedveš uniforma.
Oficieris kādu laiciņu aprunājās ar kapteini, deva tam izlasīt kaut kādus papīrus, un tad pēc kapteiņa rīkojuma visa kuģa komanda un pasažieri tika uzaicināti ierasties uz klāja.
Kad visi bija sanākuši, oficieris skaļi jautāja, no kuras ostas kuģis izbraucis, kādu kursu ieturējis, kur piestājis, un uz visiem šiem jautājumiem kapteinis atbildēja nevilcinādamies un bez grūtībām. Pēc tam oficieris sāka apskatīt citu pēc cita visus klātesošos un, apstājies pie milēdijas, ļoti vērīgi aplūkoja viņu, tomēr nekā neteica.
Tad oficieris atgriezās pie kapteiņa, pasacīja tam dažus vārdus un, it kā pārņēmis kapteiņa pienākumus, deva komandu izdarīt kādu manevru, ko ekipāža tūlīt izpildīja. Kuģis devās tālāk, mazais kuteris, peldēdams blakus un draudīgi pievērsis savu sešu lielgabalu stobrus, pavadīja kuģi, un laiva, kas izskatījās kā sīks punkts, salīdzinot ar lielo kuģa korpusu, tam sekoja.
Kamēr oficieris bija aplūkojis milēdiju, arī milēdija, kā jau lasītājs var iedomāties, bija oficieri gandrīz vai aprijusi ar acīm. Bet, kaut gan šī sieviete ar dedzīgo skatienu parasti spēja ielūkoties to cilvēku sirdīs, kuru noslēpumu gribēja izdibināt, šoreiz milēdijas priekšā bija tik noslēgta seja, ka viņas pētījošās acis neatklāja it nekā. Oficierim, kas klusēdams bija uzmanīgi viņu novērojis, varēja būt gadi divdesmit pieci vai divdesmit seši; seja tam bija bāla, acis gaiši zilas, mazliet iekritušas; smalkā, pareizi veidotā mute visu laiku palika atturīgi sakniebta; spēcīgais zods liecināja par gribas spēku, kas parastajā britu tipā mēdz izpausties kā stūrgalvība; ieslīpo pieri, kāda nereti ir dzejniekiem, sapņotājiem un karavīriem, tikko aizēnoja īsi, plāni mati, kas, tāpat kā ķīļbārdiņa, bija patīkamā kastaņbrūnā krāsā.
Kad viņi sasniedza ostu, bija jau iestājusies nakts. Migla tumsu sabiezināja vēl vairāk un veidoja ap kuģu signāllaternām un mola ugunīm dūmakainu apli, kāds apņem mēnesi, kad tuvojas lietains laiks. Gaiss bija mikls un dzestrs.
Milēdija, šī stiprā sieviete, neviļus notrīsēja.
Oficieris lika milēdijas bagāžu nogādāt laivā un, kad tas bija izdarīts, uzaicināja viņu pašu, piedāvādams atbalstam savu roku, arī nokāpt laivā.
Milēdija vilcinādamās skatījās uz oficieri.
— Kas jūs esat, cienījamais kungs? — viņa jautāja. — Un kādēļ jūs pret mani izturaties tik laipni un tā rūpējaties par mani?
— Kundze, to jūs varat redzēt no manas uniformas, — jauneklis atbildēja, — es esmu angļu flotes oficieris.
— Vai angļu flotes oficieri allaž mēdz tik laipni pakalpot savām tautietēm, kad tās ierodas kādā Lielbritānijas ostā, un rūpējas pat par viņu nokļūšanu krastā?
— Jā, milēdij, tā mēdz rīkoties allaž, tikai ne aiz laipnības, bet aiz piesardzības: kara laikā ārzemnieki tiek nogādāti šim nolūkam paredzētā viesnīcā, kur viņi paliek valdības uzraudzībā tik ilgi, līdz par viņiem tiek ievāktas pilnīgas ziņas.
Oīicieris to pateica ļoti pieklājīgi un mierīgi. Tomēr šis paskaidrojums nepārliecināja milēdiju.
— Mans kungs, es neesmu ārzemniece, — viņa sacīja vistīrākajā angļu valodā, kāda jebkad atskanējusi starp Portsmutu un Mančesteru, — mans vārds ir lēdija Klerika, un šī piesardzība …
— šī piesardzība attiecas uz visiem, un jūs, milēdij, velti mēģināsiet no tās izvairīties.
— Tādā gadījumā, mans kungs, es jums sekošu.
Atbalstīdamās uz oficiera rokas, viņa nokāpa lejā pa kuģa
kāpnēm, kuru galā stāvēja laiva. Oficieris viņai sekoja. Laivas pakaļgalā bija izklāts plats apmetnis, oficieris nosēdināja uz tā milēdiju un pats apsēdās viņai līdzās.
— Airējiet, —oficieris pavēlēja matrožiem.
Astoņi airi reizē iegrima jūrā, to troksnis, to vēzieni saplūda kopā, un likās, ka laiva lidoja pa ūdens virsu.
Pēc piecām minūtēm visi sasniedza krastmalu.
Oficieris izlēca malā un pasniedza milēdijai roku.
Krastā gaidīja kāda kariete.
— Vai šī kariete domāta mums? — milēdija jautāja.
— Jā, kundze, — oficieris atbildēja.
— Tātad viesnīca atrodas tālu?
— Jābrauc cauri visai pilsētai.
— Tad brauksim, — milēdija teica.
Viņa apņēmīgi iekāpa karietē.
Oficieris uzraudzīja, lai bagāža tiek rūpīgi piesieta karietes pakaļgalā, un, kad tas bija izdarīts, viņš nosēdās blakus milēdijai un aiztaisīja karietes durtiņas.
Nenogaidījis rīkojumu un neprasījis norādījumu, uz kurieni braukt, kučieris straujā gaitā aiztrieca zirgus pa pilsētas ielām.
Neparastā uzņemšana sagādāja milēdijai bagātīgu vielu pārdomām. Redzēdama, ka jaunais oficieris neizrādīja ne mazāko vēlēšanos uzsākt sarunu, viņa atlaidās karietes stūrī un domās sāka pārcilāt dažādus pieņēmumus, kas iešāvās prātā.
Tomēr pēc kādas ceturtdaļstundas, pārsteigta, ka viņi brauca tik ilgi, milēdija, gribēdama redzēt, uz kurieni tiek vesta, pieliecās pie karietes lodziņa. Māju vairs nebija; koki tumsā izskatījās kā lieli, melni rēgi, kas dzinās cits citam pakaļ.
Milēdija satrūkās.
— Mans kungs, mēs taču vairs neesam pilsētā, — viņa sacīja.
Jaunais oficieris klusēja.
— Es tālāk nebraukšu, ja jūs nepateiksiet, uz kurieni vedat mani. Kungs, es jūs brīdinu!
Šie draudi palika bez atbildes.
— O, tas ir par daudz! — milēdija iesaucas. — Palīga, palīgā!
Neviens neatsaucas, kariete tikpat atri ripoja talak; oficieris sēdēja stings kā statuja.
Milēdija uzmeta oficierim savu īpatnējo, draudīgo skatienu, kas reti palika bez iedarbības; acis viņai aiz niknuma tumsā iedzalkstījās.
Jauneklis palika vēss un1 vienaldzīgs.
Milēdija gribēja atraut karietes durtiņas un mesties ārā.
— Piesargieties, kundze, — jauneklis salti aizrādīja, — jūs nositīsieties.
Milēdija, niknumā vai šņākdama, atkrita atpakaļ sēdeklī; oficieris pieliecās, paskatījās uz viņu un, šķiet, jutās pārsteigts, redzēdams, ka viņas vēl nesen tik daiļā seja aiz ārprātīgām dusmām bija gluži pārvērtusies, kļuvusi gandrīz pretīga. Viltīgā sieviete saprata, ka pazudinās sevi, ja ļaus tā ieskatīties savā dvēselē; viņa saņēmās, sataisīja piemīlīgu seju un žēlabainā balsī ieprasījās:
— Debesu vārdā lūdzu jūs, mans kungs, pasakiet: vai tas notiek sakarā ar jūsu pašu, jūsu valdības vai kāda ienaidnieka vēlēšanos, ka ar mani tik varmācīgi rīkojas?
— Kundze, tā nav varmācīga rīcība, bet tikai vienkārša piesardzība, kādu esam spiesti ievērot pret katru, kas tagad iebrauc Anglijā.
— Tatad jus mani nepazīstat?
— Man pirmo reizi mūžā gods jūs redzēt.
— Vai varat dot goda vārdu, ka jums nav pamata mani ienīst?
— Zvēru jums, ka ne mazākā.
Jaunekļa balss skanēja tik mierīgi, aukstasinīgi un pat laipni, ka milēdija nomierinājās.
Beidzot, apmēram pēc stundas brauciena kariete apstājās pie dzelzs režģu vārtiem, aiz kuriem stiepās iebraukts ceļš, kas veda uz masīvu, vientuļu, stingrās līnijās ieturētu pili. Kad kariete sāka ripot tālāk pa grantēto ceļu, milēdija izdzirda dobju šņākoņu un saprata, ka tā ir jūra, kuras bangas sitas pret klinšainu krastu.
Kariete izbrauca cauri divām velvēm un galu galā apstājās tumšā, četrstūrainā pagalmā; karietes durtiņas nekavējoties atvērās, jauneklis veikli izlēca ārā un piedāvāja roku milēdijai, kas atbalstījās uz tās un diezgan mierīga izkāpa.
— Tomēr es esmu gūstekne, — paskatījusies apkārt un tad pievērsusi acis jaunajam oficierim, milēdija, valdzinoši smaidīdama, sacīja. — Bet esmu pārliecināta, ka tas nevilksies ilgi, — viņa piebilda, — mana sirdsapziņa un jūsu godprātība ir tam ķīla.
Kompliments bija ļoti glaimojošs, taču oficieris nekā neatbildēja. Izvilcis aiz jostas aizbāzto sudraba svilpi, līdzīgu tām, kādas lieto bocmaņi uz kara kuģiem, viņš trīs reizes iesvilpās, katru reizi citādi: piesteidzās vairāki kalpi, kas izjūdza kūpošos zirgus un ievilka karieti šķūnī.
Oficieris joprojām tikpat laipni un mierīgi uzaicināja gūstekni ieiet mājā. Milēdija, aizvien vēl smaidīdama, atbalstījusies uz oficiera rokas, iegāja pa zemām, velvētām durvīm, aiz kurām stiepās garš koridors, kas bija apgaismots tikai otrā galā, kur atradās vītas akmens kāpnes; viņi apstājās pie masīvām durvīm, jauneklis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis, tās smagi atvērās, un viņi iegāja milēdijai nolemtajā istabā.
Gūstekne ar vienu skatienu uztvēra telpā pat mazākos sīkumus.
Istabas iekārta bija piemērota gan gūsteknim, gan brīvam cilvēkam, tomēr restes pie logiem un durvju aizbīdņi ārpusē vedināja domāt, ka šī telpa ir cietums.
Brīdi milēdijai pietrūka dvēseles spēku, kaut arī viņa bija rūdīta vissmagākajos pārdzīvojumos; viņa atkrita atzveltnes krēslā, sakrustoja rokas, nokāra galvu un gaidīja, ka kuru katru mirkli istabā ienāks tiesnesis, kas viņu nopratinās.
Bet neviens nenāca, izņemot pāris jūrnieku, kas ienesa viņas ceļa somas, nolika tās istabas kaktā un, nekā neteikuši, aizgāja.
Oficieris bija uzraudzījis jūrnieku rīcību tikpat mierīgi, kā izturējās visu laiku, nerunādams ne vārda, pavēlēdams tikai ar rokas mājienu vai svilpienu.
Likās, ka starp šo cilvēku un viņam padotajiem apakšniekiem valoda neeksistēja vai bija kļuvusi lieka.
Galu galā milēdija ilgāk vairs nespēja izturēt, viņa pārtrauca klusēšanu:
— Dieva dēļ, sakiet, ko tas viss nozīmē? — viņa iesaucās. —■ Dariet galu manām šaubām! Man netrūkst drosmes, lai stātos pretī briesmām, kuras varu paredzēt, lai panestu nelaimi, ko es izprotu. Kur es atrodos un kas es šeit esmu? Ja esmu brīva, tad kādēļ logiem priekšā restes? Ja esmu cietumniece, tad par kādu pārkāpumu?
— Jūs, kundze, šeit atrodaties jums paredzētajā istabā. Es saņēmu pavēli doties jums pretī jūrā un atvest jūs uz šo pili. Domāju, ka esmu izpildījis šo pavēli ar karavīra stingrību un arī ar muižnieka godbijību. Ar to izbeidzas, vismaz pagaidām, man uzticētā gādība par jums, pārējais attiecas uz kādu citu personu.
— Kas ir šī cita persona, kas tā ir? — milēdija tincināja. — Vai nevarat man pateikt tās vārdu?
šai pašā mirklī kāpnēs atskanēja skaļa piešu šķindoņa, balsis, kas pēc tam attālinājās un izdzisa, un tad kļuva dzirdami viena atsevišķa cilvēka soļi, kuri tuvojās durvīm.
— Kundze, šī persona ir ieradusies, — oficieris sacīja, atbrīvodams ceļu un sastingdams godbijīgā pozā.
Tai pašā laikā atvērās durvis, uz sliekšņa parādījās kāds vīrietis.
Viņš bija ar kailu galvu, zobenu pie sāniem, un rokās viņš gumzīja mutautiņu.
Milēdijai šķita, ka viņa pazinusi šo pustumsā stāvošo cilvēku; viņa atbalstījās ar roku uz atzveltnes un paliecās uz priekšu, lai labāk saskatītu ienācēju.
Tad tas lēnām devās uz priekšu, un, jo vairāk tas tuvojās gaismas lokam, ko meta lampa, jo dziļāk milēdija neviļus ierāvās atzveltnes krēslā.
Kad viņai vairs nebija ne mazāko šaubu, viņa neiedomājami pārsteigta iesaucās:
— Kā? Tas esat jūs, mans svaini?
— Jā, daiļā dāma, — atbildēja lords Vinters, palocīdamies pa pusei godbijīgi, pa pusei izsmējīgi, — es pats.
— Tātad šī pils? …
— Ir mana.
— Un istaba?
— Jūsu.
— Vai es esmu jūsu gūstekne?
— Gandrīz.
— Tā taču ir zemiska varmācība!
— Iztiksim bez skaļiem vārdiem. Apsēdīsimies un mierīgi aprunāsimies, kā radiem pieklājas.
Atskatīdamies uz durvīm un redzēdams, ka jaunais oficieris gaida turpmākos rīkojumus, lords Vinters sacīja:
— Labi, es jums pateicos, Un tagad, Feltona kungs, atstājiet mūs vienus.