40291.fb2 TR?S MUSKETIERI -2. da?a - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 22

TR?S MUSKETIERI -2. da?a - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 22

XXTUVU RADINIEKU SARUNA

Kamēr lords Vinters aizslēdza durvis, aizvēra slēģus un pie­bīdīja sēdekli pie atzveltnes krēsla, kurā sēdēja viņa svaine, mi­lēdija, aptvērusi pret viņu vērsto intrigu, ko nebija varējusi pa­redzēt, iekams nezināja, kā rokās bija nokļuvusi, domās pārcilāja dažādas iespējamības. Savu svaini viņa pazina kā krietnu muiž­nieku, kaislīgu mednieku, nenogurdināmu spēlmani, lielu dāmu draugu, bet ļoti viduvēju intrigantu. Kā tas bija varējis uzzināt par viņas ierašanos un likt viņu sagūstīt? Kādēļ tas viņu šeit aizturēja?

Atoss gan bija izmetis dažus vārdus, kas liecināja, ka viņas sarunu ar kardinālu dzirdējušas arī svešas ausis. Taču viņa ne­kādi nespēja pieļaut domu, ka Atoss būtu spējis tik strauji un drosmīgi sagatavot pretuzbrukumu.

Milēdija drīzāk pieļāva iespēju, ka atklājušies viņas agrākie pārkāpumi Anglijā. Bekingems varēja būt uzzinājis, ka viņa tam nogriezusi abus briljanta karuļus, un nu atriebās par šo sīko nodevību. Bet Bekingems nespēja izturēties varmācīgi pret sie­vieti, sevišķi, ja uzskatīja, ka šo sievieti vadījusi greizsirdība.

Sis pieņēmums viņai likās visticamākais; milēdija nodomāja, ka viņai grib atriebties par pagātni, nevis aizsargāties no viņas nākotnē. Lai nu vai kā, bet viņa nopriecājās, ka kritusi sava svaiņa rokās, no kā cerēja itin viegli atbrīvoties, un nav nonākusi kāda īsta un gudra ienaidnieka varā.

—   Jā, aprunāsimies, cienījamais svaini, — milēdija teica maz­liet nomierinājusies, jo šajā sarunā, lai vai kā lords Vinters cen­stos nekā neizpaust, viņa bija nodomājusi izdibināt skaidrību, lai zinātu, kā turpmāk rīkoties.

—   Tātad jūs nolēmāt atgriezties Anglijā, — lords Vinters sa­cīja, — par spīti ciešajai apņēmībai, ka Parīzē bieži tikāt man izpaudusi, ka nekad vairs nesperšot kāju Lielbritānijas teritorijā?

Milēdija uz jautājumu atbildēja ar pretjautājumu.

—   Vispirms paskaidrojiet man, kā jūs varējāt likt mani tik stingri uzraudzīt, ka jau priekšlaikus dabūjāt zināt ne tikai par manu ierašanos, bet arī to, kādā dienā, stundā un kurā ostā es ieradīšos?

Lords Vinters izlietoja milēdijas taktiku, jo nodomāja, ka tai jābūt pareizai, ja jau viņa svaine pie tās turējās.

—   Vispirms pasakiet jūs pati, kādēļ nolēmāt ierasties An­glijā? — viņš atkal jautāja.

—   Ierados, lai apmeklētu jūs, — milēdija atbildēja, nezinā­dama, cik ļoti ar šādu atbildi pastiprināja aizdomas, kuras lordā Vinterā bija modinājusi d'Artanjana vēstule, un gribēdama ar šiem meliem tikai iemantot sava sarunas biedra labvēlību.

—  Ak tā! Lai mani apmeklētu? — lords Vinters sadrūmis no­prasīja.

—   Bez šaubām, lai jūs apmeklētu. Kas tad tur neparasts?

—   Dodoties uz Angliju, jums cita nodoma nebija kā tikai ap­meklēt mani?

—   Nē.

—  Tatad tikai manis deļ jus uzņematies grūtības braukt pāri Lamanšam?

—  Tikai jūsu dēļ.

—   Sasodīts! Cik maigas jūtas, mīļā svaine!

—  Vai tad es neesmu jūsu vistuvākā radiniece? — milēdija aizkustinoši vientiesīgi jautāja.

—   Un pat mana vienīgā mantiniece, vai ne? — lords Vinters savukārt jautāja, cieši paskatīdamies uz milēdiju.

Kaut gan milēdija prata lieliski savaldīties, tomēr viņa nevi­ļus notrīsēja, un, tā kā lords Vinters, izrunājot šos vārdus, bija uzlicis roku svainei uz pleca, tad viņš pamanīja šīs trīsas.

Nudien, sitiens bija tiešs un spēcīgs. Milēdijai uzreiz iešāvās prātā, ka viņu nodevusi Ketija, ka tā izstāstījusi baronam par savtīgo ienaidu, ko milēdija pārsteidzīgi bija izpaudusi istabenes klātbūtnē. Pēc tam viņa atcerējās savu nikno, neapdomīgo iztu­rēšanos pret d'Artanjanu, kad tas bija saudzējis viņas svaiņa dzīvību.

—   Nesaprotu, milord, ko jūs ar to gribat sacīt? — viņa ieru­nājās, lai iemantotu laiku un piespiestu savu pretinieku izteikties.

—  Vai jūsu vārdiem ir kāda apslēpta jēga?

—  Ak Dievs, nē, — māksloti labsirdīgi atbildēja lords Vinters.

—   Jūs vēlaties mani satikt un ierodaties Anglijā. Es uzzinu par šo vēlēšanos vai, pareizāk sakot, nojaušu to un, lai aiztaupītu jums grūtības, kādas saistītas ar ierašanos nakts laikā ostā, un nogurdinošās raizes par nokļūšanu krastā, aizsūtu jums pretī vienu no saviem oficieriem. Nododu viņa rīcībā karieti, viņš jūs atved šai pilī, kurā es esmu komandants, katru dienu šeit ierodos un tāpēc lieku te sagatavot jums istabu, lai mēs abi varētu ap­mierināt savu abpusējo vēlēšanos satikties vienam ar otru. Vai manos vārdos ir kas apbrīnojamāks nekā jūsu izteiktajos apgal­vojumos?

—   Nē, bet apbrīnojami man. šķiet tas, ka jūs esat brīdināts par manu ierašanos.

—  Tas, mīļā svaine, izskaidrojams pavisam vienkārši: vai jūs neievērojāt, ka jūsu kuģa kapteinis pirms nostāšanās reidā aizsū­tīja pa priekšu laivu ar kuģa grāmatu, kā arī komandas un pasa­žieru sarakstu, lai saņemtu atļauju iebraukšanai ostā? Es esmu ostas priekšnieks, man atnesa šos sarakstus, un tur es izlasīju jūsu vārdu. Sirds man lika nojaust to, ko nupat apliecināja jūsu mute, proti, kalab jūs esat devusies tik bīstamā vai pašreiz vis­maz apgrūtinošā jūras braucienā, un es aizsūtīju jums pretī ku­teri.

Milēdija saprata, kā lords Vinters meloja, un tāpēc viņa izbi­jās vēl vairāk.

—   Mīļais svaini, vai tas nebija milords Bekingems, ko iztā­lēm redzēju šovakar uz mola, kad iebraucām ostā? — viņa jau­tāja.

—   Jā, tas bija viņš. Ā, es saprotu, ka, ieraugot viņu, jūs ļoti uztraucāties: jūs ierodaties no valsts, kurā viņa vārds droši vien tiek bieži pieminēts, un es zinu, ka viņa gatavošanās karam pret Franciju sagādā lielas raizes jūsu draugam kardinālam.

—   Manam draugam kardinālam! — iesaucās milēdija, at- skārzdama, ka arī šai ziņā lords Vinters ir labi informēts.

—   Vai tad viņš nav jūsu draugs? — barons itin vienaldzīgā tonī ieprasījās. — Piedodiet, es domāju, ka ir. Pie milorda hercoga atgriezīsimies vēlāk, bet tagad nenovirzīsimies no maigi jūtīgas noskaņas, kādā mūsu saruna bija sākusi risināties. Jūs teicāt, ka esat šurp atbraukusi, lai tiktos ar mani?

—  Jā.

—   Jauki! Es jums atbildēju, ka jusu vēlēšanās tiks piepildīta, mēs satiksimies katru dienu.

—   Vai man te būs jāpaliek vienmēr? — milēdija iejautājās, un viņas balsī izskanēja pat šausmas.

—   Vai jūs, dārgā svaine, šeit nejūtaties ērti? Pasakiet, kas jums trūkst, un es centīšos jums to sagādāt.

—  Man nav ne istabeņu, ne sulaiņu …

—   Kundze, jūs to visu dabūsiet. Izstāstiet man, kā bija iekār­tota jūsu māja, kad dzīvojāt ar savu pirmo vīru, un es, gan bū­dams tikai jūsu svainis, iekārtošu jums visu tāpat.

—  Ar pirmo vīru! — iesaucās milēdija, baiļu pilnam acīm uz­lūkodama lordu Vinteru.

—   Jā, ar jūsu vīru francūzi. Es nerunāju par savu brāli. Starp citu, ja jūs to būtu aizmirsusi, es varētu, tā kā viņš vēl ir dzīvs, aizrakstīt, lai viņš atsūta vajadzīgās ziņas.

Salti sviedri izspiedās milēdijai uz pieres.

—  Jūs jokojat, — viņa neskanīgā balsī sacīja.

—  Vai es tā izskatos? — barons jautāja, pieceldamies un soli atkāpdamies.

—   Vai, pareizāk, jūs mani apvainojat, — viņa turpināja, ar pirkstiem krampjaini ieķerdamās krēsla atzveltnēs un, atspiežoties uz rokām, mazliet pieceldamās.

—   Jūs apvainot! — lords Vinters nicinoši sacīja. — Vai jūs, kundze, patiesi uzskatāt, ka tas iespējams?

—   Patiesi, kungs, jūs esat piedzēries vai zaudējis prātu, — teica milēdija. — Ejiet prom un atsūtiet pie manis kādu sievieti.

—   Sievietes, mana dārgā, ir ļoti pļāpīgas! Vai es jums neva­rētu pakalpot kā istabene? Tādā veidā visi mūsu noslēpumi pa­liktu ģimenē.

—   Bezkauņa! — uzkliedza milēdija, kā dzelta uzlēca kājās un metās virsū baronam, kas nogaidoši stāvēja, rokas sakrustojis, tomēr turēdams pie zobena roktura.

—   Jā, jā! — viņš ieteicās. — Es zinu, ka jūs mēdzat nogali­nāt cilvēkus, bet, brīdinu jūs, es aizsargāšos, pat pret jums.

—   Jā, jums taisnība, — milēdija sacīja. — Jūs tiešām esat tik zemisks, ka spētu pacelt roku pret sievieti.

—   Varbūt jā. Starp citu, man gan būs atvainojums: domāju, ka mana roka nebūs pirmā vīrieša rokas, kas pacēlusies pret jums.

Un barons ar lēnu apsūdzošu žestu norādīja uz milēdijas kreiso plecu, ar pirkstu gandrīz pieskardamies pie tā.

Milēdija apslāpēti ierēcās kā zvērs, atkāpās līdz vistālākajam istabas kaktam kā pantera, kas gatavojas lēcienam.

—   Rēciet vien, cik vēlaties, tikai nemēģiniet kost, — lords Vinters brīdināja, — tas jums nāktu par ļaunu: šeit nav proku­roru, kas jau iepriekš nokārtotu mantošanas tiesības, nav ceļojoša bruņinieka, kurš izaicinātu mani uz divkauju, tāpēc ka turu gūstā daiļo dāmu, toties te netrūkst tiesnešu, kas spriestu bargu tiesu sievietei, kura bijusi tik bezgodīga, ka, būdama jau precējusies ar citu vīru, ielavījusies mana vecākā brāļa lorda Vintera laulības gultā, un šie tiesneši, brīdinu jūs, nodotu jūs bendes rokās, kurš jums abus plecus pataisītu vienādus.

Milēdijas acis šaudīja tādus zibšņus, ka lordam, kaut gan viņš bija vīrietis un stāvēja apbruņots neapbruņotas sievietes priekšā, iezagās dvēselē saltas bailes. Tomēr viņš turpināja runāt, turklāt aizvien pieaugošā niknumā:

—   Jā, es saprotu, jums būtu patīkami, saņēmušai mantojumu no mana brāļa, kļūt arī manu īpašumu mantiniecei. Taču ziniet vienu: jūs varat mani nogalināt vai likt mani nogalināt, esmu jau nodrošinājies — neviens penijs no manas mantas nenonāks jūsu rokās. Vai jūs neesat jau diezgan bagāta? Jums pieder gan­drīz miljons. Vai jūs nevarētu novērsties no noziedzības ceļa? Bet jūs darāt ļaunu tāpēc, ka ļaundarība sagādā jums bezgalīgu tīksmi. O, ticiet man, ja man nebūtu svēta mana brāļa piemiņa, tad jūs sapelētu kādā valsts cietumā vai arī tiktu aizvesta uz Taibernu*, kur apmierinātu pūļa ziņkārību. Es klusēšu, bet jums vajag bez kurnēšanas paciest gūstniecību. Pēc piecpadsmit vai divdesmit dienām es kopā ar armiju došos uz Larošelu, bet dienu pirms manas aizceļošanas ieradīsies kuģis, kas manā acu priekšā atstās Anglijas krastus un aizvedīs jūs uz mūsu dienvidu kolo­nijām. Esiet droša, ka došu jums līdzi tādu ceļa biedru, kas ietrieks jums lodi pierē, tikko mēģināsiet atgriezties Anglijā vai uz kontinentu.

Milēdija uzmanīgi klausījas, un klausoties viņas starojošas acis pletās aizvien platākas.

—   Jā, tagad jūs paliksiet šajā pilī, — lords Vinters turpināja. — Sienas te ir biezas, durvis stipras, restes pie logiem drošas; starp citu, jūsu logs veras tieši uz jūru. Manas ekipāžas ļaudis, kas ir man uzticīgi līdz nāvei, stāv sardzē pie šīs istabas un uz­rauga visas ejas, kas ved uz sētu; un, ja arī jums izdotos nokļūt līdz sētai, tad no ārpasaules jūs vēl šķirs treji režģu žogi. Pavēle ir skaidra: viens solis, viena kustība, viens vārds no jūsu puses, kuru varētu iztulkot kā bēgšanas mēģinājumu, un uz jums tiks atklāta uguns. Ja jūs tiktu nogalināta, tad es ceru, ka angļu tie­sas iestādes būtu man pateicīgas par tām aiztaupīto darbu. A, jūsu vaibstos atkal iegulst miers, jūsu seja atgūst pašpārliecību. Jūs domājat: hē, piecpadsmit, divdesmit dienu… Es esmu atta­pīga, pa to laiku es kaut ko izdomāšu. Esmu velnišķīgi viltīga, gan jau atradīšu kādu upuri. Pēc pāris nedēļām, jūs domājat, es jau būšu ārā no šejienes. Labi, pamēģiniet!

Redzēdama, ka lords Vinters uzminējis viņas domas, milēdija iecirta nagus sev plaukstās, lai apvaldītu jebkuru saviļņojumu, kas varētu viņas sejā izkliedēt mākslotu baiļu satraukuma izteik­smi.

Lords Vinters turpināja:

—   Oficieri, kam vienīgajam manas prombūtnes laikā ir tiesī­bas šeit komandēt, jūs jau pazīstat. Jūs jau esat pārliecinājusies, ka viņš prot izpildīt pavēles, jo droši vien, es taču jūs pazīstu, pa ceļam no Portsmutas līdz šejienei jūs mēģinājāt uzsākt sa­runu ar viņu. Ko jūs par viņu sakāt? Vai marmora statuja būtu bijusi nepieejamāka un mēmāka par viņu? Jau pie daudziem jūs esat izmēģinājusi savu valdzinošo varu un, diemžēl, vienmēr gu­vusi panākumus. Bet mēģiniet savaldzināt šo cilvēku, un, velns lai parauj, ja jūs sasniegsiet mērķi, tad esmu ar mieru galvot, ka jūs esat pats sātans!

Lords Vinters piegāja pie durvīm un strauji tās atvēra.

—  Lai pasauc pie manis Feltona kungu! — viņš pavēlēja un, pievērsies milēdijai, sacīja: — Pagaidiet brītiņu, tūlīt es jūs vi­ņam ieteikšu.

Telpā iestājās saspīlēts klusums, tad atskanēja nesteidzīgi, vienmērīgi soļi, kas tuvojās, un drīz vien koridora pustumsā iezī­mējās kāds stāvs; jaunais leitnants, ko mēs jau pazīstam, no­stājās uz istabas sliekšņa, gaidīdams barona pavēles.

—   Nāciet iekšā, mīļais Džon, — lords Vinters aicināja, — ienā­ciet un aizveriet durvis.

Jaunais oficieris ienāca.

—   Tagad paskatieties uz šo sievieti, — barons teica, — viņa ir jauna, skaista, neatvairāmi valdzinoša, un tomēr viņa ir bries­monis, kam divdesmit piecu gadu vecumā ir uz sirdsapziņas tik daudz noziegumu, cik jūs varat saskaitīt gada laikā mūsu tiesu arhīvos. Balss viņai ir vilinoša, skaistums kalpo upuru pievilkša­nai, ķermenis maksā to, ko viņa solījusi, — tas patiesībai par godu jāatzīst. Viņa mēģinās jūs savaldzināt, varbūt pat viņa mēģinās jūs nogalināt. Es jūs, Felton, esmu izvilcis no nabadzības, esmu jūs paaugstinājis par leitnantu, reiz esmu jums izglābis dzīvību — jūs atcerēsieties, kādos apstākļos tas notika. Esmu jums ne tikai aizstāvis, bet arī draugs, ne tikai labdaris, bet arī tēvs. Šī sie­viete atgriezusies Anglijā, lai laupītu man dzīvību. Turu šo čūsku savās rokās. Liku jūs ataicināt, lai jums pateiktu: draugs Felton, Džon, manu zēn, pasargi mani un, galvenais, piesargies pats no šīs sievietes. Zvēri pie savas dvēseles glābiņa, ka tu viņu nosar­gāsi, lai viņa saņemtu pelnīto sodu. Džon Felton, es paļaujos uz tavu vārdu! Džon Felton, es ticu tavām goda jūtām!

—   Milord, — atbildēja jaunais oficieris, un viņa skaidro acu skatienā, ko viņš uzmeta milēdijai, atspoguļojās viss naids, kādu vien viņš varēja atrast savā sirdī, — milord, zvēru jums, ka viss tiks izdarīts tā, kā jūs vēlaties.

Milēdija bija izturējusi šo skatienu kā liktenim padevīgs upu­ris; grūti iedomāties biklāku un maigāku izteiksmi par to, kāda izpaudās viņas skaistajā sejā. Pat lords Vinters tikko vairs pa­zina tīģerieni, ar ko vēl brīdi atpakaļ bija dzīries cīnīties.

—  Viņa nedrīkst iziet no šīs istabas, dzirdiet, Džon, — barons sacīja, — viņa nedrīkst ne ar vienu sarakstīties. Runāt viņa drīkst vienīgi ar jums, ja jums labpatiks viņu pagodināt ar kādu vārdu.

—  Milord, pietiek, es devu zvērestu.

—   Un nu, kundze, mēģiniet izlīdzināties ar Dievu, jo cilvēki jūs ir notiesājuši.

Milēdija nokāra galvu, it kā šis spriedums viņu būtu satrie­cis. Lords Vinters izgāja no istabas un ar mājienu aicināja Fel- tonu viņam sekot; jaunais oficieris devās viņam pakaļ un aiz­vēra durvis.

Mirkli vēlāk koridorā bija dzirdami vairs tikai jūrnieka sma­gie soļi, kurš stāvēja sardzē ar āvu aiz jostas un musketi rokā.

Dažas minūtes milēdija palika tai pašā stāvoklī, jo domāja, ka varbūt viņa pa atslēgas caurumu tiek novērota; pēc tam viņa lēnām pacēla galvu, un viņas sejā atkal atspoguļojās izaicinoša, baiga draudu izteiksme. Viņa pieskrēja pie durvīm, paklausījās, tad paskatījās pa logu, atgriezās pie lielā atzveltnes krēsla, ieslīga tanī un iegrima domās.