Pa to laiku kardināls gaidīja ziņas no Anglijas, bet pienāca tikai nepatīkamas un draudīgas ziņas.
Kaut gan Larošela bija ieslēgta ciešā lokā un, pateicoties piesardzīgajai rīcībai, it īpaši jaunajam uzbērumam, kas vairs neļāva pat ne laivai piebraukt pie aplenktās pilsētas, panākumi likās droši, tomēr blokāde varēja ieilgt, un tas apkaunotu karaļa armiju, kā arī ļoti apgrūtinātu kardināla kungu, kam gan vairs nevajadzēja Ludviķi XIII savest naidā ar Austrijas Annu, jo tas jau bija izdarīts, bet vajadzēja samierināt de Basompjēra kungu ar Angulemas hercogu, jo tie abi bija saķildojušies.
Orleānas hercogs, kas aplenkšanu bija uzsācis, uzvēla uz kardināla pleciem rūpes par tās nobeigšanu.
Kaut gan Larošelas mērs pats bija neticami izturīgs cilvēks, tomēr pilsētas iedzīvotāju vidū sāka rūgt nemiers, tie gribēja padoties; bet mērs lika pakārt dumpiniekus. Nāves sods atvēsināja vistrakākos karstgalvjus, tie nolēma, ka labāk ir nomirt badā. Sāda nāve viņiem likās lēnāka un ne tik droša kā nāve pie karātavām.
Laiku pa laikam aplencēji notvēra kādu vēstnesi, ko larošelieši sūtīja pie Bekingema, vai spiegus, ko Bekingems sūtīja pie la- rošeliešiem. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiesu sprieda ātri un īsi. Kardināla kungs pateica vienu vienīgu vārdu: «Pakārt!» Karalis tika uzaicināts ierasties noskatīties pakāršanu. Karalis atnāca vārgā gaitā, nosēdās labā vietā, lai redzētu procedūru visos sīkumos: tas viņu mazliet izklaidēja, viņš mazliet pacietīgāk panesa garlaicīgo aplenkšanu, un tomēr viņa majestāte ļoti garlaikojās un ik brīdi runāja par atgriešanos uz Parīzi, tā ka viņa eminencei, ja pietrūktu notvertu vēstnešu un spiegu, neraugoties uz viņa atjautību, rastos lielas grūtības.
Laiks tomēr aizritēja, taču larošelieši nepadevās; pēdējais vēstnesis, ko aplencēji notvēra, veda Bekingemam vēstuli. Tanī bija rakstīts, ka pilsēta nonākusi galīgā postā, bet beigās nebija vis teikts: «Ja jūsu palīdzība nepienāks divu nedēļu laikā, tad mēs padosimies,» bet gan vienkārši piebilsts: «Ja jūsu palīdzība nepienāks divu nedēļu laikā, tad mēs visi būsim nomiruši badā, kad tā ieradīsies.»
Tātad larošelieši cerēja vienīgi uz Bekingemu. Bekingems bija viņu mesija. Tai dienā, kad viņi dabūtu noteikti zināt, ka uz Bekingemu nav ko cerēt, reizē ar cerību zustu arī viņu drošsirdība.
Tāpēc kardināls ļoti nepacietīgi gaidīja no Anglijas vēsti, ka Bekingems neieradīsies.
Jautājumu par Larošelas ieņemšanu tiešā uzbrukumā pārcilāja karaļa padomē bieži, taču vienmēr noraidīja: pirmkārt, pilsētu uzskatīja par neieņemamu, otrkārt, kardināls, lai arī ko dažkārt runāja, tomēr skaidri apzinājās, ka tāda asinsizliešana, cīnoties frančiem pret frančiem, politikā nozīmētu atiešanu atpakaļ par sešdesmit gadiem, un kardināls tolaik bija tāds cilvēks, ko mūsu dienās sauc par progresīvu. Patiesi, Larošelas nopostīšana un trīs četru tūkstošu hugenotu nogalināšana 1628. gadā pārāk līdzinātos Bērtuļa naktij 1572. gadā. Un, beidzot, šādu ārkārtēju rīcību, pret kuru karalim, dedzīgam katolim, nebija nekas pretī, allaž atvairīja aplencēju ģenerāļi, apgalvodami, ka Larošelu varot ieņemt vienīgi ar badu.
Kardināls nespēja atvairīt neapzinātas šausmas, ko viņam iedvesa paša sūtītā baigā vēstnese; arī viņš apjauta, ka šī sieviete ir baismīgs radījums, — pa pusei čūska, pa pusei lauvu māte. Vai milēdija viņu pievīlusi? Vai tā ir mirusi? Kardināls pazina šo sievieti pietiekami labi, lai zinātu, ka milēdija, vienalga, vai darbodamās viņa labā vai pret viņu, būdama viņa draugs vai ienaidnieks, nekad nepalika dīkā, ja to neaizkavēja milzīgi šķēršļi. Bet kur varēja rasties šādi šķēršļi? Lūk, to kardināls nezināja.
Un tomēr viņš paļāvās uz milēdiju, turklāt pamatoti: viņš bija uzminējis, ka šīs sievietes pagātnē slēpās kas šaušalīgs, ko aizsegt spēja sarkanā kardināla mantija. Kardināls juta, ka šī sieviete aiz šāda vai tāda iemesla ir viņam padevīga, jo vienīgi viņā tā varēja atrast stipru atbalstu pret briesmām, kas viņai draudēja.
Kardināls nolēma turpināt karu viens un palīdzību no malas gaidīt tikai tā, kā mēdz gaidīt laimīgu nejaušību. Viņš lika celt tālāk slaveno uzbērumu, kam vajadzēja nomērdēt badā Larošelas iedzīvotājus. Gaidīdams šo notikumu, kardināls reizēm vēroja nelaimīgo pilsētu, kurā slēpās tik daudz dziļa posta un tik daudz varonīgu tikumu, un atcerējās vārdus, ko bija teicis viņa politiskais priekšgājējs Ludviķis XI, tāpat kā viņš bija Robes- pjēra priekšgājējs, atcerējās Tristana [6] līdzgaitnieka pamatprincipu: «Skaldi un valdi».
Indriķis IV, aplenkdams Parīzi, bija licis mest pāri pilsētas sienām maizi un citu pārtiku; kardināls pavēlēja iemest vēstulī- tes, kurās paskaidroja larošeliešiem, cik viņu vadoņi izturoties netaisnīgi, egoistiski un barbariski. Vadoņiem maizes netrūkstot, bet viņi to neizdalot iedzīvotājiem. Viņi turoties pie principa (jo arī viņiem bija savi principi): nav svarīgi, ka sievietes, bērni un sirmgalvji nomirst badā, kad tikai vīri, kam vajadzēja aizstāvēt pilsētas sienas, paliek spēcīgi un veseli. Šis princips, pa daļai aiz padevības, pa daļai aiz nevarības uzstāties pret to, gan nebūdams vispār atzīts, tomēr jau bija pārgājis no teorijas praksē. Bet kardināla vēstulītes atgādināja vīriem, ka bērni, sievietes un sirmgalvji, kam ļāva mirt badā, ir viņu dēli, sievas un tēvi un būtu taisnīgāk, ja visi kopīgi ciestu postu un tad, atrazdamies vienādā stāvoklī, nonāktu pie vienprātīgiem lēmumiem.
Vēstulītes radīja tieši tādu ietekmi, kādu bija paredzējis to rakstītājs, proti, daudzi pilsētas iedzīvotāji dzīrās uzsākt separātas sarunas ar karaļa armiju.
Taču tieši tai brīdī, kad kardināls jau redzēja, ka viņa pasākums jau sāka nest cerētos augļus, un nopriecājās, ka bija ķēries pie tā, kāds Larošelas iedzīvotājs, diezin kādā ceļā pārgājis karaļa karaspēka līnijas, — jo apsardzība bija ārkārtīgi stingra, to uzraudzīja Basompjērs, Sombergs un Angulemas hercogs, kurus savukārt uzraudzīja kardināls, — tātad, kā jau teicām, kāds Larošelas iedzīvotājs, ieradies no Portsmutas, iekļuva pilsētā un pastāstīja, ka pats savām acīm redzējis varenu floti, kas pacelšot buras ne vēlāk kā nedēļas laikā. Vēl vairāk, Bekingems pavēstīja pilsētas mēram, ka beidzot tikšot noslēgta lielā savienība pret Franciju un karaļvalstī iebrukšot vienlaicīgi angļu, impērijas un spāniešu karapulki. Sī vēstule tika publiski nolasīta visos pilsētas laukumos, pēc tam vēstules kopijas izlīmēja visos ielu stūros, un nu pat tie, kas jau bija sākuši sarunas ar karaļa armiju, pārtrauca tās, nolēmuši labāk gaidīt tik svinīgi apsolīto palīdzību.
Negaidītais notikums atkal modināja kardinālā agrāko nemieru, viņš neviļus no jauna pievērsa skatienus viņpus jūrai.
Pa to laiku karaļa armija, kam bija svešas tās vienīgā un īstenā vadītāja raizes, dzīvoja jautri; nometnē netrūka ne ēdienu, ne naudas; karaspēka daļas sacentās savā starpa dažādās pār- drošībās un nebēdnībās. Noķert spiegus un tos pakārt, doties pārdrošos sirojumos uz uzbēruma vai uz jūras, iecerēt neprātīgus pasākumus un aukstasinīgi veikt tos — tādi bija laika kavēkļi, kas armijai īsināja šīs dienas, kuras likās garas ne tikai bada un nemiera sagrauztajiem larošeliešiem, bet arī kardinālam, kas viņus stūrgalvīgi ielenca.
Kardināls mēdza izjāt pa apkaimi kā visparastākais armijas kavalērists; nereti viņš pārlaida domīgu skatienu pār nocietinājumiem, kas, pēc viņa domām, tika celti pārāk gausi, kaut gan viņš bija saaicinājis šurp inženierus no visiem Francijas nostūriem; ja pa ceļam gadījās sastapt kādu de Trevila rotas musketieri, viņš piejāja tam klāt, vērīgi ielūkojās tam sejā un, nesaskatījis tanī nevienu no četriem draugiem, novirzīja uz citu pusi savu dziļo skatienu un plašo domu.
Kādu dienu, plosīga nemiera tirdīts, vairs necerēdams uz sarunām ar pilsētu, nesaņemdams ziņas no Anglijas, kardināls bija izjājis no mājām tikai de Kaīsaka un de La Udinjēra pavadībā. Izjājis vienkārši izklaidēšanās nolūkā, kardināls lēnā gaitā devās gar liedagu, gremdēdamies bezgalīgos sapņojumos un vērodams okeāna bezgalību, līdz sasniedza nelielu pakalnu; uzjājis pakalna virsotnē, viņš ieraudzīja netālu aiz dzīvžoga smiltīs nogūlušos septiņus vīrus, kas sildījās saules staros, kura šinī gada laikā parādījās tik reti; viņiem apkārt mētājās iztukšotas pudeles. Četri no šiem vīriem bija mūsu musketieri, kas patlaban gatavojās klausīties vēstuli, ko viens no viņiem bija saņēmis. Vēstule bija tik svarīga, ka tās dēļ viņi bija pametuši uz bungām spēļu kārtis un kauliņus.
Trīs pārējie noņēmās ap milzīgu Koliuras vīna pudeli, pūlēdamies to attaisīt; tie bija jauno kungu sulaiņi.
Kardināls, kā jau teicām, bija saīdzis, un šādā garastāvoklī viņu nekas tik ļoti nekaitināja kā citu jautrība. Turklāt viņam aizvien bija dīvainas aizdomas, ka tieši viņa paša skumju cēlonis ir citu jautrības iemesls. Pamājis La Udinjēram un de Kaīsakam, lai tie apstājas, kardināls nokāpa no zirga un tuvojās aizdomīgajiem smējējiem, cerēdams, ka smiltis apslāpēs viņa soļu troksni, dzīvžogs aizsegs viņu pašu un viņam izdosies noklausīties dažus vārdus no musketieru sarunas. Soju desmit attālumā no dzīvžoga kardināls izdzirdēja gaskonieša dialektu un, tā kā jau bija saskatījis, ka šie vīri ir musketieri, tad vairs nešaubījās, ka trīs pārējie ir tie, kurus mēdza dēvēt par nešķiramajiem, proti: Atoss, Portoss un Aramiss.
Nav grūti iedomāties, ka šis atklājums kāpināja kardināla vēlēšanos noklausīties sarunu; viņa acīs iedegās dīvaina izteiksme, klusu kā kaķis viņš zagās klāt pie dzīvžoga. Bet viņam izdevās sadzirdēt tikai dažas atsevišķas skaņas, no kurām nevarēja izlobīt jēgu, kad pēkšņi skaļš, aprauts izsauciens lika viņam satrūkties un pievērsa musketieru uzmanību.
— Oficieris! — bija iesaucies Grimo.
— Šķiet, ka jūs, palaidni, atļāvāties runāt! — Atoss, paceldamies uz elkoņa un dusmīgi paskatīdamies uz Grimo, sacīja.
Grimo vairs nepiebilda ne vārda, tikai pastiepa rādītāja pirkstu dzīvžoga virzienā, pavēstīdams kardināla un viņa pavadoņu ierašanos.
Ar vienu lēcienu musketieri bija kājās un godbijīgi sveicināja.
Kardināls acīmredzot bija noskaities.
— Kā rādās, musketieru kungi liek sevi apsargāt! — viņš teica. — Vai tad angļi tuvojas pa sauszemi, vai arī musketieri sevi uzskata par augstiem virsniekiem?
— Jūsu gaišība, — atbildēja Atoss, jo viņš vienīgais vispārējā apjukumā bija saglabājis īsta augstmaņa mieru un aukstasinību, kas viņu nekad nepameta, — jūsu gaišība, musketieri, kad viņi nav dienestā vai kad dienests izbeidzies, iedzer un spēlē uz kauliņiem, un saviem sulaiņiem viņi šķiet ļoti augsti virsnieki.
— Sulaiņiem! — kardināls norūca. — Sulaiņi, kuriem pavēlēts brīdināt savus kungus, kad kāds iet garām, vairs nav sulaiņi, bet sargzaldāti.
— Jūsu gaišība tomēr var pats pārliecināties, ka bez šādas piesardzības mēs varbūt būtu palaiduši garām izdevību apliecināt jūsu gaišībai mūsu cieņu un izteikt pateicību par parādīto žēlastību, ka mēs visi četri tagad esam kopā. D'Artanjan, —Atoss turpināja, — jūs nupat teicāt, ka ilgojaties pēc izdevības izpaust viņa gaišībai savu atzinību: izdevība ir pienākusi, izmantojiet to.
šie vārdi tika izteikti nesatricināmi ramā garā, ar kādu Atoss briesmu brīžos sevišķi izcēlās, un ar nevainojamu pieklājību, kas dažkārt viņu padarīja karaliskāku par dzimušiem karaļiem.
D'Artanjans piegāja tuvāk kardinālam un nomurmināja dažus pateicības vārdus, kuri zem viņa eminences drūmā skatiena drīz apsīka.
— Vienalga, kungi, — atteica kardināls, ko Atosa paskaidrojumi acīm redzami nemaz nebija novirzījuši no iepriekšējā nodoma, — vienalga, kungi, man nepatīk, ka vienkārši zaldāti vienīgi tāpēc, ka viņi kalpo privileģētā pulkā, tēlo nezin kādus lielkungus: disciplīna viņiem jāievēro tāpat kā visiem pārējiem.
Atoss bija ļāvis kardinālam pilnīgi izsacīties un tad, piekrītoši palocījies, atbildēja:
— Jūsu gaišība, es ceru, ka disciplīnu mēs nekādi neesam pārkāpuši. Mēs pašreiz neesam norīkojumā un uzskatījām, ka, nebūdami norīkojumā, brīvo laiku varam izmantot pēc savas patikšanas. Ja jūsu gaišībai labpatiktu pagodināt mūs ar kadu īpašu rīkojumu, mēs esam gatavi paklausīt. Jūs redzat, jūsu gaišība, — Atoss turpināja, saraukdams uzacis, jo šī iztincināšana sāka viņu kaitināt, — ka esam šeit atnākuši ar ieročiem, lai vismazākās trauksmes gadījumā būtu pilnīgā gatavībā.
Viņš norādīja kardinālam uz četrām musketēm, kas bija saliktas piramīdā līdzās bungām, uz kurām atradās spēļu kārtis un metamie kauliņi.
— Jūsu eminence var būt pārliecināts, — iebilda arī d'Artanjans, — ka mēs būtu izgājuši jums pretī, ja varētu iedomāties, ka tas esat jūs, kas tuvojāties ar tik nedaudziem pavadoņiem.
Kardināls kodīja ūsas un mazliet arī lūpas.
— Vai zināt, pēc kā jūs izskatāties, vienmēr turēdamies kopā tā kā pašreiz, pilnīgi apbruņojušies, savu sulaiņu apsargāti? — kardināls ieprasījās. — Jūs izskatāties kā četri sazvērnieki.
— O, tur jums, gaišība, pilnīgi taisnība, — Atoss piekrita, — mēs tiešām kaļam sazvērestības plānus, kā jūsu eminence nesen kādu rītu pati varēja pārliecināties, bet tikai pret larošeliešiem.
— Nu, politiķu kungi! — kardināls turpināja, savukārt saraukdams uzacis. — Jūsu smadzenēs droši vien atrastos daudzu noslēpumu atrisinājums, ja tanī varētu lasīt kā tanī vēstulē, ko jūs lasījāt un noslēpāt, kad redzējāt,, ka es tuvojos.
Atosa sejā iesitās sārtums, viņš paspēra soli uz kardināla pusi.
— Gandrīz varētu domāt, ka jums, jūsu gaišība, tiešām ir pret mums aizdomas un jūs nopratināt mūs. Ja tā patiesi būtu, tad esiet tik laipni un pasakiet to, lai mēs vismaz zinātu, kā izturēties.
— Un ja tā būtu nopratināšana? — kardināls atcirta. — Nopratināti ir ne tikai tādi kā jūs, Atosa kungs, un viņi ir atbildējuši.
— Tapec jau es teicu, ka jusu eminencei vajag tikai jautat, mēs esam gatavi atbildēt.
— Kas tā bija par vēstuli, ko jūs, Aramisa kungs, bijāt sācis lasīt un paslēpāt?
— Jūsu gaišība, tā bija sievietes rakstīta vēstule.
— Saprotu, šādas vēstules jātur slepenībā, — kardināls sacīja, — tomēr biktstēvam tās var rādīt, un es, kā jums zināms, esmu garīdznieks.
— Jūsu gaišība, — teica Atoss, un viņa miers bija jo briesmīgāks tāpēc, ka tā atbildēdams, viņš riskēja ar savu galvu, — vēstule ir no sievietes, bet šo vēstuli nav parakstījusi ne Mariona Delorma, ne d'Egijona kundze.
Kardināls kļuva bāls kā līķis, viņa acis šķīla dusmu zibeņus; viņš pagriezās, it kā grasīdamies dot rīkojumu Kaīsakam un La Udinjēram. Atoss uztvēra kardināla kustību un paspēra soli uz musketu pusi, kurām pievērsās arī pārējo trīs draugu skatieni, jo viņi nebija tie vīri, kas ļautos sevi aizturēt. Kardināla pusē, ieskaitot viņu pašu, bija trīs cilvēki, musketieri kopā ar sulaiņiem bija septiņi. Kardināls ātri apsvēra: spēku samērs pārāk nevienlīdzīgs, jo vairāk tāpēc, ka šis Atoss ar saviem biedriem noteikti kaldina kādus slepenus plānus. Un kardināls izdarīja viņam tik raksturīgo spējo noskaņas pagriezienu: visas viņa dusmas izkusa smaidā.
— Jauki, jūs esat drošsirdīgi jaunekļi, — viņš sacīja, — lepni dienas gaismā un uzticīgi nakts tumsā. Nav ļauni, ka cilvēki ir nomodā par sevi, ja viņi prot tikpat modri būt nomodā par citiem. Kungi, neesmu aizmirsis to nakti, kad jūs mani pavadījāt uz «Sarkanās baložu būdas» mājvietu. Ja man ceļā, pa kuru šodien došos, draudētu kādas briesmas, es lūgtu, lai jūs mani pavadāt, bet, tā kā nekas bīstams nav paredzams, tad palieciet, kur jūs esat, iztukšojiet savas vīna pudeles, nobeidziet spēles partiju un izlasiet savu vēstuli. Ardievu, kungi.
Uzkāpis zirgā, ko Kaīsaks bija pievedis, kardināls ar rokas mājienu atvadījās no musketieriem un aizjāja.
Četri jaunekļi palika stāvot kā sastinguši un, ne vārda nerunādami, ar acīm pavadīja kardinālu, līdz viņš vairs nebija saredzams.
Tad viņi saskatījās.
Visiem bija sadrūmušas sejas, jo viņi saprata: neraugoties uz viņa eminences laipno atsveicināšanos, kardināls aizjāja ar niknumu sirdī.
Vienīgi Atoss smaidīja valdonīgi, nicīgi. Kad kardināls bija aizjājis tik tālu, ka vairs nevarēja viņus ne redzēt, ne sadzirdēt, Portoss, kas ļoti vēlējās uz kādu izgāzt dusmas, iesaucās:
— Nejēga Grimo par vēlu mūs brīdināja!
Grimo dzīrās atbildēt un taisnoties, bet Atoss pacēla pirkstu, un Grimo aprāvās.
— Aramis, vai jūs būtu viņam atdevis vēstuli? — d'Artanjans jautāja.
— Es biju nolēmis tā: ja viņš būtu pieprasījis vēstuli, — Aramiss atbildēja savā samtaini maigajā balsī, — tad ar vienu roku es viņam to pasniegtu un ar otru iedurtu viņam zobenu sirdī.
— Tā jau es domāju, — Atoss sacīja, — un tāpēc es iejaucos jūsu sarunā. Patiesi, šis vīrs ir pārāk vieglprātīgs, ta runādams ar citiem vīriem. Rādās, ka viņam arvien bijusi darīšana tikai ar sievietēm un bērniem.
— Mīļais Atos, es jūs apbrīnoju, — teica d'Artanjans, — un tomēr mums nebija taisnība.
— Kā, mums nebija taisnība? — Atoss atcirta. —. Kam pieder gaiss, ko mēs elpojam? Kam okeāns, uz kuru vēršam savus skatienus? Smiltis, uz kurām mēs gulējām? Kam pieder jūsu iemīļotās vēstule? Vai kardinālam? Goda vārds, šis cilvēks iedomājas, ka viņam pieder visa pasaule. Jūs stāvējāt viņa priekšā kā apstulboti, satriekti un kaut ko murminājāt; it kā jūs jau redzētu Bastīliju un šī gigantiskā medūza jūs pārvērstu akmenī. Sakiet, vai iemīlēties nozīmē kaldināt slepenus plānus? Jūs esat iemīlējies sievietē, kuru kardināls licis ieslodzīt cietumā, un jūs gribat izraut šo sievieti no viņa rokām: tā ir kāršu partija, ko jūs spēlējat ar viņa eminenci, un šī vēstule ir jūsu trumpis. Kāpēc lai jūs atklātu pretiniekam savas kārtis? Tā nav pieņemts darīt. Lai viņš tās uzmin, ja var! Mēs viņa spēli esam uzminējuši!
— Pareizi, Atos, — d'Artanjans piekrita, — jums pilnīgi taisnība.
— Tādā gadījumā nerunāsim vairs par to, kas te nupat norisinājās, un lai Aramiss turpina lasīt savas māsīcas vēstuli no tās vietas, kurā kardināls viņu pārtrauca.
Aramiss izņēma no kabatas vēstuli, trīs draugi piegāja viņam tuvāk klāt, un trīs sulaiņi atkal sastājās ap lielo vīna pudeli.
— Jūs paguvāt izlasīt tikai pāris rindiņas, — d'Artanjans sacīja, — tāpēc labāk sāciet atkal no gala.
— Labprāt, — Aramiss teica.
«Dārgais brālēn, domāju, ka drīz aizbraukšu uz Stenē, kur mana māsa ievietojusi karmelitu klosterī mūsu jauno kalponīti — nabaga meiča samierinājusies ar savu likteni, viņa zina, ka citur nevar dzīvot, lai nedraudētu briesmas viņas dvēseles glābiņam. Bet, ja mūsu ģimenes lietas nokārtosies tā, kā vēlamies, tad, man šķiet, viņa riskēs ar visu un atgriezīsies pie tiem, pēc kuriem sēro, jo vairāk tāpēc, ka tagad viņa zina, kas nav aizmirsta. Pagaidām viņa nejūtas pārāk nelaimīga; vienīgais, pēc kā viņa ilgojas, ir saņemt vēstuli no sava iemīļotā. Es zinu, ka tāda veida sūtījumus ļoti grūti nogādāt caur klostera vārtiem, bet, mīļais brālēn, esmu jums jau vairākkārt pierādījusi, ka neesmu pārāk neveikla un tāpēc varētu uzņemties šo uzdevumu. Mana māsa pateica jums, ka esat paturējis viņu labā piemiņā. Kādu laiku viņa bija ļoti uztraukusies, bet tagad ir jau mazliet nomierinājusies, jo aizsūtīja turp savu kalpotāju, lai neatgadītos nekas neparedzēts.
Ardievu, dārgais brālēn, rakstiet par sevi, cik vien bieži iespējams, proti, ikreiz, kad uzskatāt, ka varat droši nosūtīt mums kādu vēsti. Skūpstu jūs.
Marī Mišona.»
— Aramis, kā lai jums pateicos! — iesaucās d'Artanjans. — Mīļotā Konstance! Beidzot dabūju zināt, kas ar viņu noticis! Viņa ir dzīva, aiz klostera sienām viņa ir drošībā, viņa atrodas Stenē! Kā jūs domājat, Atos, kur tas ir?
— Lotringā, dažas ljē no Elzasas robežas. Tikko beigsies aplenkšana, varēsim apmest, līkumu uz to pusi.
— Cerams, ka ilgi vairs nebūs jāgaida, — Portoss sacīja, —jo šorīt pakāra vienu spiegu, kas bija atzinies, ka larošelieši jau graužot savu zābaku virsādas. Pieņemot, ka pēc virsādas viņi apēdīs zoles, tad vairāk gan es nezinu, kas viņiem vēl atliktu, ja vien viņi nesāks ēst cits citu.
— Nabaga nelgas! — teica Atoss un iztukšoja glāzi lieliska Bordo vīna, kas tanīs laikos nebija tā izdaudzināts kā mūsu dienās, kaut gan bija tikpat labs kā tagad. — Nabaga nelgas! It kā katoļticība nebūtu visizdevīgākā un patīkamākā no visām ticībām! Vienalga, — paklakšķinājis ar mēli, viņš turpināja, — viņi ir bezbailīgi ļaudis. Bet, pie joda, ko tad jūs, Aramis, darāt? — viņš jautāja. — Jūs bāžat vēstuli kabatā?
— Jā, Atosam taisnība, — d'Artanjans piekrita, — vēstuli vajag sadedzināt. Varbūt pat sadedzināt ir par maz: kas zina, vai kardināla kungs neprot lasīt arī pelnus?
— Droši vien prot, — Atoss sacīja.
— Bet ko tad lai dara ar šo vēstuli? — jautāja Portoss.
— Grimo, nāciet šurp, — Atoss teica.
Grimo piecēlās un paklausīgi pienāca klāt.
— Par sodu, ka runājāt bez atļaujas, jūs, mans draugs, ap- ēdīsiet šo papīra gabalu un pēc tam, kā atlīdzību par mums izdarīto pakalpojumu, izdzersiet šo glāzi vīna. Papriekš ņemiet vēstuli, sakošļājiet to dūšīgi.
Grimo pasmaidīja un, acis pievērsis glāzei, ko Atoss bija pielējis līdz malām, sakošļāja papīru un to norija.
— Bravo, Grimo! — Atoss teica. — Un tagad ņemiet šo! Atbrīvoju jūs no pateikšanās.
Grimo klusēdams kārīgi dzēra bordo, bet viņa uz debesīm paceltās acis pa to laiku, kamēr norisinājās šī tīksmā nodarbība, runāja kaut arī mēmu, tomēr ļoti daiļrunīgu valodu.
— Nu tagad, ja vien kardināla kungam neiešaujas prātā asprātīgā doma likt uzšķērst Grimo vēderu, — Atoss sacīja, — es uzskatu, ka mēs varam justies gandrīz mierīgi.
Pa to laiku viņa eminence turpināja melanholisko pastaigu un purpināja caur ūsām:
— Noteikti jāpanāk, lai šie četri vīri kļūst manējie.