Atgriezīsimies pie milēdijas, ko, pametuši skatienu uz Francijas krastiem, mirkli bijām pazaudējuši no redzes loka.
Mēs viņu atradīsim tai pašā dziļajā izmisumā, kādā atstājām, iegrimuši drūmu pārdomu bezdibenī, tumšā peklē, pie kuras vārtiem viņa gandrīz zaudēja pēdējās cerības, jo pirmo reizi mūžā šaubījās, pirmo reizi izjuta bailes.
Divos gadījumos milēdija bija cietusi neveiksmi, divos gadījumos viņa tika atmaskota un pievilta, un abas reizes vaininieks bija, bez šaubām, paša visvarenā sūtīts, lai cīnītos pret viņu: d'Artanjans bija uzveicis milēdiju, šo neuzveicamo ļaunuma spēku.
D'Artanjans bija ņirgājies par milēdijas mīlu, pazemojis viņas lepnumu, izjaucis viņas godkārīgos nodomus, un tagad šis gaskonis pazudina viņas dzīvi, laupa viņai brīvību, apdraud pat viņas dzīvību. Vēl vairāk: šis jauneklis pacēla stūrīti viņas maskai, šai egidai, kuras aizsegā viņa aizvien bijusi tik stipra.
No Bekingema, ko milēdija ienīda tik dziļi, kā it visu, ko kādreiz bija mīlējusi, d'Artanjans novērsa vētru, ar kuru, draudēdams karalienei, Rišeljē bija draudējis arī hercogam. D'Artanjans bija uzdevies par de Vardu, pret ko milēdija bija iedegusies nevaldāmā tīģerienes kaislībā, kādu mēdz izjust šāda rakstura sievietes. D'Artanjans izdibinājis viņas briesmīgo noslēpumu, un viņa bija nozvērējusies, ka cilvēkam, kas to izdibinās, jāmirst. Beidzot, tai mirklī, kad viņai izdodas iegūt kardināla parakstītu dokumentu, kas viņai ļautu brīvi rīkoties, šis dokuments viņai tiek izrauts no rokām. Vienīgi d'Artanjans ir tas, kas nogādājis viņu šai ieslodzījumā un aizsūtīs uz kaut kādu riebīgu Botani-Beju, uz kādu derdzīgu Indijas okeāna Taibernu.
Nav šaubu, pie visa vainīgs d'Artanjans. Kas gan cits spētu viņu tā pazemot un apkaunot? Vienīgi jaunais gaskonis bija varējis paziņot lordam Vinteram visus baismīgos noslēpumus, kurus liktenīgi bija atklājis citu pēc cita. D'Artanjans pazīst viņas svaini un droši vien ir tam atrakstījis.
Kāds šaušalīgs naids krājas milēdijas dvēselē! Viņa sēž nekustēdamās, gailējošo acu skatiens stingi veras plašās telpas dziļumā, un dobjie vaidi, kas dažkārt viņai izlaužas no krūtīm reizē ar elpu, labi pieskan bangu rēkoņai, kuras ceļas, krāc un iestenēdamās sašķīst kā mūžīgs un bezspēcīgs izmisums pret klinti, uz kuras uzcelta šī drūmā, lepnā pils. Dusmu negaisā uzzibsnī vispārdrošākās iedomas, milēdija kaldina pasakainus atriebības plānus pret Bonasjē kundzi, pret Bekingemu un sevišķi pret d'Artanjanu, bet' šie plāni izgaist nākamības tālēs!
Jā, lai atriebtos, jābūt brīvai, bet, lai atbrīvotos no gūsta, vajadzētu izurbt sienā caurumu, pārzāģēt restes pie logiem vai uzlauzt grīdu; šādus pasākumus spēj veikt pacietīgs un stiprs vīrietis, bet drudžaini satracinātai sievietei tie nebija pa spēkam. Turklāt tas viss prasītu laiku, mēnešus, gadus, bet viņai… viņai ir vienpadsmit divpadsmit dienas, kā bija teicis viņas cietsirdīgais radinieks un cietumsargs lords Vinters.
Un tomēr, ja milēdija būtu vīrietis, viņa ķertos pie šāda bēgšanas mēģinājuma, un varbūt arī tas izdotos. Kāpēc debesis tā kļūdījušās, ielikdamas vīrišķīgo dvēseli kuslajās, maigajās miesās!
Pirmie ieslodzījuma brīži bija šausmīgi: milēdija nebija spējusi apslāpēt krampjainus niknuma uzplūdumus, tā maksādama sava sievišķīgā vājuma meslus dabai. Taču pamazām viņa uzveica neganto dusmu izvirdumus, nervozās trīsas, kādās bija raustījies viss viņas stāvs, izzuda, viņa noslēdzās sevī, saritinājās kā nogurusi čūska, kura atpūšas.
— Pietiek, nu pietiek! Biju neprātīga, tā zaudēdama galvu, — milēdija sacīja, ielūkodamās spogulī, kas atspulgoja viņas acu dedzīgo, it kā jautājošo skatienu. — Nedrīkst ļauties trakām dusmām, tās ir vājuma pazīmes. Tā es nekad neko neesmu panākusi. Varbūt, ja man būtu jāstājas pretī sievietēm, es kaut ko panāktu ar spēku, jo tās varētu būt vājākas par mani, un es tās uzvarētu. Bet man jācīnās pret vīriešiem, un es esmu tikai vāja sieviete. Man jācīnās ar sievietes ieročiem, mans spēks ir manā vājumā.
It kā vēlēdamās pārliecināties par to, kādas pārvērtības spej atspoguļot savā izteiksmīgajā, mainīgajā sejā, milēdija izpauda tanī visdažādākās izjūtas, sākot no dusmām, kas pilnīgi izkropļoja viņas vaibstus, līdz vismaigākajam, sirsnīgākajam, valdzino- šākajam smaidam. Pēc tam viņa ar lielu prasmi pārveidoja savu matu sasukājumu, cenzdamās pastiprināt sejas burvīgumu. Beidzot, apmierināta pati ar sevi, milēdija nomurmināja:
— Vēl nekas nav zaudēts. Esmu joprojām skaista.
Pulkstenis bija ap astoņiem vakarā. Milēdija ieraudzīja, ka istabā ir arī gulta; viņa nodomāja, ka dažu stundu atdusa atsvaidzinās ne tikai galvu un domas, bet arī sejas krāsu. Bet tad viņai iešāvās prātā kas labāks. Viņa bija dzirdējusi ierunājamies par vakariņām. Tā kā viņa šajā istabā atradās jau ilgāk nekā stundu, tad droši vien arī viņai tiks nests ēdiens. Gūstniece negribēja zaudēt laiku un nolēma jau šai pašā vakarā sākt izdibināt to ļaužu raksturu, kuriem bija uzticēts viņu apsargāt.
Pa durvju apakšu iespīdēja gaisma, tā vēstīja, ka atgriezušies viņas cietumsargi. Milēdija, kas bija piecēlusies, strauji atkal atsēdās atzveltnes krēslā, atmeta galvu atpakaj, tā ka kuplie mati atrisa klaidā, zem saburzītajām mežģinēm vīdēja puskailais kakls; vienu roku viņa piespieda pie sirds, otrai ļāva ļengani nokarāties.
Tika atvilkti aizbīdņi, durvis, virās čīkstēdamas, atvērās, istabā atskanēja tuvojošos soļu troksnis.
— Nolieciet galdu tur, — teica kāds, un milēdija pēc balss pazina, ka tas ir Feltons.
Rīkojums tika izpildīts.
— Atnesiet sveces un lieciet nomainīt sardzi, — Feltons turpināja.
Abus rīkojumus jaunais leitnants bija izteicis vienām un tām pašām personām, un no tā milēdija secināja, ka viņu apkalpo tie paši cilvēki, kuri viņu apsargāja, proti, kareivji.
Feltona rīkojumi tika izpildīti ātri un bez vārda runas, kas liecināja, ka viņa apakšnieku vidū valda dzelzs disciplīna.
Beidzot Feltons, kas vēl nebija paskatījies uz milēdiju, pievērsās tai.
— Ā-ā! — Feltons novilka. — Viņa guļ. Ir labi, viņa paēdīs, kad atmodīsies.
Un jaunais leitnants jau paspēra dažus soļus uz durvīm.
— Piedodiet, leitnanta kungs, — ieteicās viens no kareivjiem, kas nebija tik stingrs kā viņa priekšnieks un bija piegājis pie milēdijas, — šī sieviete neguļ.
— Kā tā! Neguļ? — Feltons jautāja. — Ko tad viņa dara?
— Viņa ir zaudējusi samaņu. Seja viņai ir ļoti bāla, un, lai arī kā es ieklausos, nevaru sadzirdēt viņas elpu.
— Jums taisnība, — Feltons piekrita, paskatījies uz milēdiju no tās vietas, kur bija apstājies, nesperdams ne soli viņai tuvāk, — aizejiet un paziņojiet lordam Vinteram, ka viņa gūstekne zaudējuši samaņu un es nezinu, ko darīt, jo šāds gadījums netika paredzēts.
Karavīrs devās izpildīt sava priekšnieka pavēli, bet Feltons apsēdās uz krēsla, kas nejauši atradās pie durvīm, un, ne vārda nerunādams, nekustēdamies gaidīja. Milēdija visā pilnībā pārvaldīja mākslu, kurā sievietes allaž centušās ievingrināties: it kā neatverot plakstus, skatīties caur garajām skropstām. Tā milēdija vērās uz Feltonu, kas sēdēja, pievērsis viņai muguru; viņa novēroja jauno leitnantu minūtes desmit, un pa visu šo laiku nesatraucamais sargs ne reizi neatskatījās uz viņu.
Tad milēdija iedomājās, ka ieradīsies lords Vinters un ar savu klātbūtni iedvesīs viņas cietumsargam jaunus spēkus. Pirmais mēģinājums nebija izdevies, viņa samierinājās ar to kā sieviete, kurai krājumā vēl daudz līdzekļu, pacēla galvu, atvēra acis un klusu nopūtās.
— Jūs atmodāties, kundze! — viņš sacīja. — Tad man te vairs nav ko darīt. Ja jums kas būtu vajadzīgs, tad pazvaniet.
— Ak Dievs, mans Dievs! Cik man bija nelabi! — milēdija nomurmināja daiļskanīgā balsī, kas tāpat kā senos laikos burvju balsis savaldzināja to, ko gribēja pazudināt.
Izsliedamās krēslā, milēdija ieņēma vēl graciozāku un vaļīgāku pozu nekā iepriekš, kad bija it kā gulējusi.
Feltons piecēlās.
— Kundze, tā jums tiks pasniegts ēdiens trīs reizes dienā: no rīta deviņos, pusdienas pulksten vienos un vakariņas astoņos, — viņš paskaidroja. — ja šāda kārtība jums nepatīk, varat norādīt citas stundas, un šai ziņā jūsu vēlēšanās tiks izpildīta.
— Vai man vienmēr būs jāpaliek vienai pašai šajā lielajā, drūmajā istabā? — milēdija jautāja.
— Kādai šejienietei ir paziņots, lai viņa rīt ierodas pilī; šī sieviete apmeklēs jūs vienmēr, kad vien vēlēsieties.
— Pateicos, mans kungs, — gūstekne padevīgi sacīja.
Feltons mazliet palocījās un devās uz durvīm. Tai mirklī, kad
viņš dzīrās pārkāpt slieksnim, koridora galā parādījās lords Vinters, kam sekoja zaldāts, kas bija aizgājis paziņot par milēdijas nesamaņu.
— Kas tad te notiek? — lords Vinters izsmējīgi ieprasījās, redzēdams, ka gūstekne jau piecēlusies un Feltons grasās aiziet. — Vai mirusī jau augšāmcēlusies? Pie joda, Felton, manu zēn! Vai tad tu neaptvēri, ka viņa uzskata tevi par iesācēju un nospēlēja komēdijas pirmo cēlienu? Bez šaubām, mums būs tas prieks noskatīties šo komēdiju līdz galam!
— Milord, es jau tā domāju, — Feltons atteica, — bet, tā kā gūstekne ir sieviete, tad gribēju izturēties pret viņu saudzīgi, kā pieklājīgam vīrietim jāizturas pret katru sievieti, ja ne aiz cieņas pret viņu, tad vismaz pret sevi pašu.
Milēdija notrīsēja. Feltona vārdi stindzināja asinis viņas dzīslās.
— Tātad šie skaistie, prasmīgi izbužinātie mati, baltā āda un ilgu pilnās acis nav vēl atmiekšķējušas tavu akmens sirdi? — lords Vinters pavīpsnādams jautāja.
— Nē, milord, — atbildēja nepieejamais jauneklis, — un ticiet man, ka ir vajadzīgs vairāk nekā koķetas sievietes niķi un stiķi, lai mani samaitātu.
— Tādā gadījumā, man krietnais leitnant, ļausim, lai milēdija sagudro ko citu, un paši iesim ēst vakariņas. Vari būt gluži mierīgs: uz komēdijas otro cēlienu ilgi nebūs jāgaida.
Ar šiem vārdiem lords Vinters paņēma Feltonu zem rokas un smiedamies aizveda viņu.
— O, es sagudrošu, kas tev vajadzīgs! — milēdija nočukstēja caur zobiem. — Nožēlojamais, tu neesi ne mūks, ne karavīrs, tava karavīra uniforma piegriezta no mūka tērpa!
— Starp citu, milēdij, — uz sliekšņa apstādamies, sacīja Vinters, — nezaudējiet aiz šīs neveiksmes ēstgribu. Iebaudiet cāli un zivis, goda vārds, neesmu licis tās saindēt. Esmu apmierināts ar savu pavāru, un, tā kā viņš negaida no manis mantojumu, tad es viņam pilnīgi uzticos. Dariet arī jūs tāpat. Ardievu, dārgā svaine! Līdz jūsu nākošajam ģībonim!
Tas sniedzās pāri milēdijas spēkiem: rokas viņai krampjaini ieķērās krēsla atzveltnē, viņa klusu grieza zobus, ar skatienu sekodama durvīm, kas aizvērās aiz lorda Vintera un Feltona; kad viņa palika viena, viņu atkal sagrāba izmisums. Paskatījusies uz galdu, viņa ieraudzīja nazi, metās klāt un satvēra to, bet pārdzīvoja dziļu vilšanos: sudraba naža asmens bija lokans un ar noapaļotu galu.
Aiz pievērtajām durvīm atskanēja skaļi smiekli, durvis tika attaisītas.
— Vai nu tu redzi, mīļais Felton, ka man bija taisnība? — lords Vinters sacīja. — Nazis bija domāts tev, manu zēn, viņa būtu tevi nogalinājusi. Tā ir viena no viņas īpatnībām, ka viņa mēdz atbrīvoties no cilvēkiem, kuri viņu traucē. Ja es būtu tev paklausījis un ļāvis pasniegt viņai asu tērauda nazi, ar Feltonu būtu beigas: viņa nodurtu tevi un pēc tam mūs pārējos. Paskaties, Džon, cik labi viņa prot turēt nazi!
Patiešām, milēdija vēl turēja rokā krampjaini sažņaugtu uzbrukšanas ieroci, bet, dzirdot lorda Vintera pēdējos vārdus, šo vissmagāko apvainojumu, viņa zaudēja spēkus un gribu, roka atslāba, nazis nokrita uz grīdas.
— Jums taisnība, milord, — Feltons piekrita, un viņa balsī izskanēja dziļš riebums, kas sāpīgi atbalsojās milēdijas sirdī, — jums bija taisnība, un es maldījos.
Abi atkal aizgāja.
Šoreiz milēdija ieklausījās vērīgāk nekā pirmo reizi un nogaidīja, kamēr abu vīriešu soļu troksnis izgaisa.
— Esmu pazudusi, — viņa čukstēja. — Esmu nokļuvusi tādu cilvēku varā, kurus nespēju ietekmēt vairāk kā bronzas vai granīta statujas. Viņi pazīst mani visā pilnībā un ir bruņojušies pret visiem maniem ieročiem. Un tomēr viss nedrīkst tā beigties, kā viņi nolēmuši.
Tiešām, kā norādīja milēdijas pēdējā pārdomā, viņas instinktīvā atgriešanās pie ceribas, šajā spēcīgajā dvēselē bažām un vājumam ilgi nebija vietas. Viņa atsēdās pie galda, iebaudīja vairākus ēdienus, iedzēra nedaudz Spānijas vīna un juta, ka viņā atkal mostas apņēmība.
Pirms gulētiešanas viņa jau bija apsvērusi, iztirzājusi un aplūkojusi no visiem viedokļiem abu vīriešu vārdus, kustības, mājienus un pat klusēšanu; šī dziļi lietpratīgā un vispusīgā pētījuma rezultātā viņa secināja, ka visumā no abiem vajātājiem vieglāk ievainojamais ir Feltons.
Sevišķi vienu teikumu gūstekne atcerējās aizvien no jauna:
«Ja es būtu tev paklausījis,» lords Vinters bija sacījis Felto- nam.
Tātad Feltons bija izteicies viņai par labu, reiz jau lords Vinters nebija gribējis Feltonam paklausīt.
«šim cilvēkam sirdī pret mani ir kaut kāda līdzjūtības dzirk- stelīte,» milēdija prātoja. «Es uzpūtīšu šo dzirkstelīti liesmās, kas viņu aprīs. Lords Vinters mani pazīst, viņš no manis baidās un zina, ko var sagaidīt, ja man izdotos izrauties no viņu rokām, tāpēc būtu gluži veltīgi mēģināt viņu ietekmēt. Ar Feltonu ir citādi: tas ir vientiesīgs jauneklis, šķīsts un tikls, to ir iespējams pavedināt.»
Milēdija atlaidās gultā un aizmiga ar smaidu uz lūpām; miegā viņa izskatījās kā jauna meitene, kas sapņo par ziedu vainagu, ar ko viņa rotāsies nākošajos svētkos.