Milēdija sapņoja, ka beidzot viņa notvērusi d'Artanjanu, ka viņa noraugās jaunekļa nāves sodā; redzot zem bendes cirvja plūstot ienīstās asinis, milēdijas lūpās uzplauka burvīgs smaids.
Viņa dusēja saldi kā gūsteknis, ko ieaijājusi cerība.
Kad nākošajā rītā vērās milēdijas istabas durvis, viņa vēl nebija piecēlusies. Feltons palika koridorā: viņš bija atvedis sievieti, par kuru iepriekšējā vakarā runāja. Šī sieviete iegāja milēdijas istabā un, tuvodamās gultai, piedāvāja savus pakalpojumus.
Milēdija parasti bija bāla, viņas sejas krāsa varēja maldinat cilvēku, kas viņu redzēja pirmo reizi.
— Man ir drudzis, — viņa sacīja. — Visu garo nakti neesmu ne mirkli gulējusi, jūtos šausmīgi. Vai jūs izturēsieties cilvēcīgāk, nekā vakar te pret mani izturējās? Es nekā cita neprasu, vienīgais, lai man atļauj palikt gultā.
— Vai vēlaties, lai pasauc ārstu? — sieviete jautaja.
Feltons noklausījās sarunu, ne vārda neiebilzdams.
Milēdija apsvēra: jo vairāk ap viņu būtu cilvēku, jo vairākos viņa varētu modināt līdzjūtību, un tāpēc lords Vinters sāktu viņu uzraudzīt vēl stingrāk. Turklāt ārsts varētu atklāt, ka viņa tikai izliekas slima, un milēdija, cietusi» neveiksmi pirmajā mēģinājumā, negribēja to pašu piedzīvot arī otrajā.
— Pasaukt ārstu? — viņa pārjautāja. — Kālab? Šie kungi vakar apgalvoja, ka mana slimība esot tikai komēdija. Šodien, bez šaubām, būtu tas pats, jo kopš vakar vakara viņiem bija laika diezgan, lai ataicinātu ārstu.
— Tad esiet tik laipna, kundze, un pasakiet pati, kā jūs vēlaties ārstēties, — Feltons, zaudējis pacietību, iejaucās sarunā.
— Ak dievs, vai tad es zinu, kā! Jūtu, ka esmu slima, un tas viss. Lai man dod, ko vēlas, man vienalga.
— Aizejiet pasaukt lordu Vinteru, — sacīja Feltons, ko milēdijas nebeidzamā gaušanās bija nogurdinājusi.
— O nē, nē! — milēdija iesaucās. — Nē, kungs, tikai nesauciet viņu, lūdzu, tikai ne to! Zvēru jums, es jūtos labi, man nekā nevajag, tikai nesauciet viņu.
Sājos izsaucienos izskanēja tāda dedzība un izmisums, ka tie neviļus aizkustināja Feltonu, viņš pārkāpa pār slieksni un paspēra dažus soļus istabā.
«Viņš ienāca,» milēdija nopriecājās.
— Tomēr, kundze, jūs patiesi esat nevesela, — Feltons sacīja, — mēs liksim atsaukt ārstu, un, ja izrādīsies, ka esat mūs maldinājusi, jo ļaunāk būs jums pašai, bet mums nebūs sev ko pārmest.
Milēdija neatbildēja; viņas skaistā galva atslīga uz spilvena, un viņa sāka elsodama raudāt.
Nesatricināmi mierīgs kā parasti, Feltons brīdi noskatījās uz raudošo sievieti, taču, redzēdams, ka lēkme tik drīz nebeigsies, izgāja no istabas: nepazīstamā atnācēja viņam sekoja. Lords Vinters neieradās.
«Tagad man viss kļūst skaidrs,» milēdija neprātīgā priekā nodomāja, ieritinādamās zem segām, lai apslēptu no varbūtējiem novērotājiem savu milzīgo apmierinājumu.
Aizritēja divas stundas.
«Tagad ir laiks slimošanu izbeigt,» viņa nolēma. «Piecelsimies un pacentīsimies jau šodien pat gūt kādus panākumus. Manā rīcībā ir tikai desmit dienas, un divas no tām šovakar būs pagājušas.»
No rīta milēdijai bija ienestas istabā brokastis. Viņa apsvēra, ka droši vien drīz ieradīsies novākt galdu un tad viņa atkal redzēs Feltonu.
Milēdija nebija maldījusies: Feltons atnāca un, nepievērsdams uzmanību, vai milēdija ir vai nav pieskārusies ēdienam, ar mājienu pavēlēja iznest no istabas galdu, kas parasti tika ienests jau klāts.
Feltons, turēdams rokā kādu grāmatu, palika istabā.
Pusguļus atlaidusies pie kamīna piebīdītajā atzveltnes krēslā, daiļa, bāla un pazemīga, milēdija izskatījās kā svētā jaunava, kas padevīgi sagaida mocekļa nāvi.
Feltons piegāja pie viņas un sacīja:
Lords Vinters, būdams katolis tāpat kā jūs, kundze, iedomājās, ka varbūt jums ir grūti atteikties no jūsu baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanas, tāpēc viņš ir ar mieru, ka jūs lasāt katru dienu jūsu lūgšanas. Tās ir šajā grāmatā.
Pamanījusi, ar kādu nicīgu smīnu Feltons bija sacījis: «Jūsu lūgšanas,» — un nolicis grāmatu uz galda, kas atradās līdzās milēdijai, viņa pacēla galvu un vērīgāk ielūkojās oficierī.
Pēc atturīgā matu sasukājuma un pārspīlēti vienkāršā apģērba, pēc viņa neizdibināmās pieres, kas bija gluda un arī cieta kā marmors, milēdija pēkšņi saskatīja Feltonā vienu no drūmajiem puritāņiem, ar kādiem viņai bija bieži gadījies sastapties karaļa Jēkaba un Francijas karaļa galmā, kur tie, neraugoties uz atmiņām par Bērtuļa nakti, reizēm meklēja patvērumu.
Milēdijas prātu apgaismoja spēja iedoma, kā mēdz notikt vienīgi ģeniāliem cilvēkiem liktenīgos pagrieziena brīžos, kad izšķiras viņu liktenis, visa viņu dzīve.
No šiem diviem vārdiem «jūsu lūgšanas» un no paviršā skatiena, ko milēdija bija paguvusi uzmest Feltonam, viņai kļuva skaidrs, cik liela nozīme būs viņas atbildei.
Pateicoties viņai raksturīgajai attapībai, vārdi it kā paši no sevis raisījās no lūpām:
— Es! — viņa iesaucās tikpat nicinoši, kā bija runājis jaunais oficieris. — Es, mans kungs! Manas lūgšanas! Lords Vinters, šis pagrimušais katolis, labi zina, ka es nepiederu pie viņa ticības. Viņš grib tikai ievilināt mani slazdos!
— Pie kādas ticības tad jūs, kundze, piederat? — jautāja Feltons, un viņa balss nodeva izbrīnu, ko par spīti lielajām savaldīšanās spējām viņš tomēr nespēja pilnīgi apslēpt.
— To es pateikšu tai dienā, kad būšu diezgan cietusi par savu ticību! — milēdija māksloti pacilāti atbildēja.
Feltona skatiens atklāja milēdijai, cik tālu viņa ar šiem nedaudzajiem vārdiem bija pavirzījusies uz priekšu savos centienos.
Un tomēr jaunais oficieris palika stāvot mēms un nekustīgs, bija runājis vienīgi viņa skatiens.
— Esmu nokļuvusi savu ienaidnieku rokās, — milēdija turpināja pacilātā tonī, jo zināja, ka tādā runā puritāņi. — Es paļaujos uz Dievu! Lai viņš mani' izglābj, vai arī iešu bojā par savu Dievu! Tāda ir mana atbilde, ko lūdzu jūs nodot lordam Vinteram. Un, kas attiecas uz šo grāmatu, — viņa piebilda, ar pirkstu norādīdama uz to, bet nepieskardamās tai, it kā baidīdamās sevi aptraipīt ar pieskaršanos katoļu lūgšanu grāmatai, — tad varat ņemt to līdzi un lasīt pats, jo jūs, bez šaubām, esat lorda Vintera līdzzinātājs ne tikai cilvēku vajāšanā, bet arī ķecerībā.
Feltons neatbildēja, paņēma grāmatu ar to pašu pretīguma izjūtu, kādu jau bija izrādījis, un domīgs aizgāja.
Ap pulksten pieciem pēc pusdienas ieradās lords Vinters. Milēdijai visu dienu bija atlicis laika atliku likām, lai apsvērtu savu turpmāko izturēšanos. Svaini viņa saņēma kā sieviete, kas jau pilnīgi atguvusi savas priekšrocības.
— Kā rādās, mēs esam kļuvuši atkritēji! — ierunājās barons, atsēzdamies mīkstā krēslā, kas atradās iepretim milēdijas atzveltnes krēslam, un nevērīgi izstiepdams kājas uz kamīna pusi.
— Ko jūs, mans kungs, ar to gribat sacīt?
— Gribu sacīt, ka jūs kopš mūsu pēdējās tikšanās esat paguvusi mainīt ticību. Vai arī jūs nejauši būtu apprecējusi trešo vīru protestantu?
— Izsakieties skaidrāk, milord, — gūstekne augstprātīgi teica, — jo es gan dzirdu jūsu vārdus, bet neizprotu tos.
— Tātad jūs nepiederat ne pie vienas ticības, — lords Vinters pavīpsnādams sacīja, — tas man patīk labāk.
— Protams, ka tas vairāk saskan ar jūsu uzskatiem, — milēdija ledainā tonī atcirta.
— O, atzīšos, ka man tas ir gluži vienaldzīgi.
— Ja arī jūs vārdos neatzītos, ka ticības jautājumi jums vienaldzīgi, tad jūsu izlaidīgā dzīve un noziedzīgā rīcība to tik un tā atklātu.
— Hm! Jūs runājat par izlaidīgu dzīvi! Jūs, Mesalīna, lēdija Makbeta! Vai nu neesmu pareizi sadzirdējis, vai arī, pie velna, jūs esat reti bezkaunīga.
— Jūs to visu sakāt tāpēc, ka zināt, ka mūsu sarunu noklausās, — milēdija salti atteica, — un jūs gribat noskaņot savus cietumsargus un bendes pret mani.
— Cietumsargus! Bendes! Jānudien, kundze, jūs kļūstat patētiska, un vakardienas komēdija šovakar izvēršas par traģēdiju. Vienalga, pēc nedēļas būs būsiet tur, kur jums jābūt, un es savu uzdevumu būšu veicis.
— Zemisks, bezdievīgs uzdevums! — milēdija eksaltēti izsaucās kā upuris, kas, izaicina savu tiesnesi.
— Goda vārds, man liekas, ka šī palaidniece sāk jukt prātā, — lords Vinters pieceldamies sacīja. — Nu pietiek, nomierinieties, vai arī likšu jūs ievietot cietumā. Pie joda, jums laikam sakāpis galvā mans Spānijas vīns, vai ne? Bet neraizējieties, šāds reibums nav bīstams un tam nebūs ļaunu seku.
Lords Vinters aizgāja lādēdamies, kas tanīs laikos bija parasts arī augstāko aprindu sabiedrībā.
Feltons tiešām bija stāvējis aiz durvīm un dzirdējis katru vārdu.
Milēdija bija pareizi uzminējusi.
— Jā, ej vien, ej, — milēdija nočukstēja pakaļ svainim, — ļaunas sekas tuvojas gan, bet tu, nejēga, tās pamanīsi tikai tad, kad jau bus par vēlu, lai tās novērstu.
Istabā atkal iestājās klusums; aizritēja divas stundas. Kad kareivji ienesa vakariņu galdu, viņi redzēja, ka milēdija skaļā balsī skaitīja lūgšanas, kuras bija iemācījusies no sava otrā vīra, stingra puritāņa, vecā kalpotāja. Viņa šķita pilnīgi iegrimusi ekstāzē un neievēroja, kas notika apkārtnē. Feltons pamāja, lai neviens netraucē milēdiju, un, kad galds bija nolikts vietā, viņš kopā ar kareivjiem klusu izgāja no istabas.
Milēdija apzinājās, ka viņu varbūt novēro, tāpēc turpināja skaitīt lūgšanu līdz galam. Viņai likās, ka sargkareivis pie durvīm vairs nesoļoja, bet klausījās.
Pašreiz viņa vairāk nekā nevēlējās panākt. Viņa piecēlās, atsēdās pie galda, mazliet ieēda, dzēra tikai ūdeni.
Pēc kādas stundas ienāca kareivji, lai aiznestu vakariņu galdu. Milēdija ievēroja, ka šoreiz Feltons nepavadīja savus kareivjus.
Tātad viņš baidījās pārāk bieži redzēt milēdiju.
Pasmaidīdama milēdija pievērsās sienai, jo viņas smaidā izpaudās tāds uzvaras prieks, ka šis smaids viņu būtu nodevis.
Milēdija nogaidīja vēl pusstundu, un, kad vecajā pilī iestājās pilnīgs klusums, bija dzirdama vairs tikai bangu mūžīgā šalkoņa, milzīgā okeāna dvesma, viņa savā dzidrajā, daiļskanīgajā, spēcīgajā balsī sāka dziedāt puritāņu visiecienītākā psalma pirmo pantu:
Dievs kungs, tu uzliec Jaudīm mokas, Lai viņi bēdās spēku rod, Bet vēlāk pasniedz savas rokas Un visiem sāpju bērniem paradīzi dod. [7]
Vārsmas bija tālu no pilnības, bet, kā zināms, puritāņiem dzejas laukā nebija sevišķas meistarības.
Dziedādama milēdija ieklausījās: sargkareivis pie durvīm bija apstājies gluži kā pārakmeņojies. No tā milēdija varēja secināt, kādu ietekmi radīja viņas dziedāšana.
Ar neizteicamu dedzību un izjūtu viņa turpināja dziedāt; viņai šķita, ka skaņas izplatīsies tālu zem velvēm un ar burvju spēku atmiekšķēs cietumsargu sirdis. Tomēr rādījās, ka sargkareivis, bez šaubām,' dedzīgs katolis, nepadevās burvībai, jo uzsauca cauri durvīm:
— Jel apklustiet, kundze! Jūsu dziesma ir tik bēdīga kā īsta bēru dziesma. Jau tā nav nekāds lielais prieks stāvēt te sardzē, un, ja tad vēl jāklausās tādas gaudu dziesmas, tad vairs nevar izturēt.
— Klusēt! — kāds bargi pavēlēja, un milēdija pazina, ka tā ir Feltona balss. — Ko jūs, neģēli, uzdrošināties! Vai jums pavēlēts liegt šai sievietei dziedāt? Nē. Jums lika viņu sargāt un šaut uz viņu, ja viņa mēģinātu bēgt. Sargājiet viņu! Ja viņa bēg, nošaujiet viņu, bet neatkāpieties no pavēles.
Neizsakāms prieks uz brīdi uzplaiksnīja milēdijas sejā. Izlikdamās, ka nav dzirdējusi šo sarunu, no kuras īstenībā nebija zaudējusi ne vārda, viņa turpināja dziesmu, ielikdama balsī visu pilnskanību un valdzinājumu, ar kādu pats nelabais bija apveltījis šo sievieti:
Kaut cietums mani važās satur, Kaut sāpju svelmē miglo skats, — Sirds jaunību un lūgsnas patur, Un manus moku ceļus vēro Dieva acs.
Milēdijas plašā, dievišķīgas apgarotības piesātinātā balss deva psalmu rupjajām, neaptēstajām vārsmām maģisku spēku un izteiksmību, kādu pat viseksaltētākie puritāņi reti atrada savu brāļu dziedāšanā, ko viņiem vajadzēja rotāt pašiem ar savu iztēli. Fel- tonam likās, ka viņš dzird eņģeļa balsi, kurš mierina trīs jūdu jaunekļus degošajā krāsnī.
Milēdija turpināja:
Kad pestīšanas stunda sāksies, Mums roku, Augstais valdniek, sniedz! Kad zemes sapņos vilties nāksies, Mums ciešanās un nāvē mieru meklēt liec!
šī vārsma, kurā baismīgā kārdinātāja centās ielikt visu savu dvēseli, galīgi samulsināja jaunā oficiera prātus; viņš strauji atrāva durvis, un milēdija ieraudzīja Feltonu bālu kā vienmēr, bet ar dedzīgām, gandrīz neprātīgām acīm.
— Kādēļ jūs tā dziedat? — viņš jautāja. — Un tādā balsī?
— Piedodiet, kungs, — milēdija lēnīgi atbildēja, — biju piemirsusi, ka manas dziesmas šajā namā neiederas. Varbūt esmu jūs aizvainojusi jūsu ticībā, bet zvēru jums, ka tas noticis bez nodoma. Piedodiet manu vainu! Varbūt tā ir liela, bet esmu to nodarījusi neapzinīgi.
Milēdija šai mirklī izskatījās tik daiļa, reliģiozā ekstāze, kurā viņa it kā bija iegrimusi, viesa viņas sejā tādu apgarotību, ka apžilbinātajam Feltonam likās, ka viņa priekšā ir eņģelis, kura balsi viņš nupat bija dzirdējis.
— Jā, jā, — viņš atbildēja, — jā. Jūs mulsināt, jūs satraucat pilī dzīvojošos ļaudis.
Nabaga neprātis nepamanīja, cik nesakarīgi viņš runāja, turpretī milēdija iegremdēja savu lūša skatienu pašos viņa sirds dziļumos.
— Es klusēšu, — milēdija teica, cik maigi spēdama un nodurdama acis, izpaužot savā stājā visdziļāko padevību.
— Nē, nē, — Feltons pretojās. — Tikai nedziediet tik skaļi, it īpaši naktī.
Pēc šiem vārdiem Feltons, juzdams, ka vairs ilgāk nespēs izturēties bargi pret gūstekni, strauji izsteidzās ārā no istabas.
— Jūs labi darījāt, leitnant, — sacīja sargkareivis. — viņas dziesmas uztrauc dvēseli. Bet galu galā pie tā var pierast: viņai ir tik skaista balss!