Feltons bija ieradies, taču vajadzēja panākt vēl vairāk: vajadzēja viņu aizturēt vai, pareizāk sakot, modināt viņā pašā vēlēšanos palikt, bet milēdija vēl nebija īsti izdomājusi, kā sasniegt šādu rezultātu.
Bija jāsasniedz vēl vairāk: jāierosina Feltonu uz runāšanu, lai pašai rastos iespēja runāt, jo milēdija apzinājās, ka visvairāk viņa spēj valdzināt ar savu balsi, kurā prata atspogu]ot dažādas noskaņas, sākot no cilvēcīgas valodas un beidzot ar īstu eņģeļa dziedāšanu.
Un tomēr, neraugoties uz visām šīm savaldzināšanas iespējām, milēdija varēja ciest neveiksmi, jo Feltons bija brīdināts pat pret visniecīgāko nejaušību. Tādēļ milēdija sāka novērot katru jaunā oficiera rīcību, katru vārdu, pat visparastāko skatienu, žestu un pat elpas vilcienus, kurus reizēm varēja iztulkot kā nopūtas. īsi sakot, viņa pētīja Feltonā visu, kā dara prasmīgs aktieris, kam iedota jauna, neparasta loma.
Izturēšanās pret lordu Vinteru sagādāja daudz mazāk grūtību, un to milēdija bija apsvērusi jau iepriekšējā vakarā. Viņa bija nolēmusi svaiņa klātbūtnē palikt nerunīga, izpaust augstprātīgu pašcieņu, laiku pa laikam pakaitināt viņu ar mākslotu nevērību, ar kādu nicinošu vārdu un uzkūdīt uz draudiem un varmācīgu rīcību, kas būtu pretstatā ar viņas pašas padevību. Feltons to visu redzēs; varbūt viņš nekā neteiks, tomēr visu redzēs.
No rīta Feltons ieradās kā parasti, bet pa visu laiku, kamēr viņš uzraudzīja brokastu galda novietošanu, milēdija neteica viņam ne vārda. Toties, kad jaunais oficieris dzīrās aiziet, milēdijā modās cerība, viņai šķita, ka tas kaut ko sacīs. Lūpas Feltonam sakustējās, taču skaņa neizraisījās: ar pūlēm savaldījies, viņš noglabāja sirdī vārdus, kuri tikko neizlauzās no mutes, un aizgāja.
Ap pusdienas laiku ienāca lords Vinters.
Bija diezgan jauka ziemas diena; bālās Anglijas saules stars, kas gan spīd, bet nesilda, spraucās cauri cietuma restēm.
Milēdija skatījās pa logu un izlikās nedzirdam, ka atvērušās durvis.
— Tā, tā, — lords Vinters ieteicās, — vispirms mēs tēlojām komēdiju, pēc tam traģēdiju un nu esam pārgājuši uz melanholiju.
Gūstekne neatbildēja.
— Jā, es saprotu, — turpināja lords Vinters. — Jūs labprāt atrastos brīvībā šajā krastā vai ari gribētu uz droša kuģa traukt pa smaragdzaļajiem viļņiem. Un, lai arī kur būdama, uz zemes vai uz jūras, jūs pacenstos slepeni sagatavot pret mani kādu uzbrukumu, jo to jūs lieliski protat. Pacietību, pacietību! Pēc četrām dienamceļš uz krastu un uz jūru būs jums vaļā, pat vairāk nekā jūs vēlētos, jo pēc četrām dienām Anglija tiks atbrīvota no jums.
Milēdija salika rokas un, paceldama skaistās acis uz debesīm, teica ar īstu eņģeļa lēnību balsī un kustībās:
— Dievs, piedod šim cilvēkam, tā kā es viņam esmu piedevusi!
— Jā, lūdzies vien, tu nolādētā! — barons viņai uzkliedza.
— Tavai lūgšanai jābūt jo dedzīgākai tāpēc, ka tu atrodies tāda vīra varā, kurš tev nepiedos.
Lords Vinters devās projām.
Mirklī, kad viņš gāja ārā, pa pusatvērtajām durvīm kāds vērīgi ieskatījās istabā, un milēdija pamanīja Feltonu, kas strauji atrāvās, lai viņa to neieraudzītu.
Tad viņa nometās ceļos un sāka skaļi lūgt Dievu.
— Dievs, mans Dievs! — viņa sacīja. — Tu zini, kādas svētas lietas dēļ es ciešu, dod man spēku panest šīs ciešanas.
Durvis klusu pavērās; daiļā dievlūdzēja izlikās, ka nav dzirdējusi troksni, un asarainā balsī turpināja:
— Tu atriebības Dievs! Tu žēlastības Dievs! Vai tu ļausi piepildīties šā cilvēka briesmīgajiem nodomiem!
Tikai tad milēdija izlikās, ka nupat izdzirdusi Feltona soļus, un, žigli kā stirna uzlēkusi kājās, pietvīka, it kā kautrēdamās, ka pārsteigta, ceļos nometusies.
— Kundze, es nekad netraucēju tos, kas lūdz Dievu, — Feltons nopietni sacīja, — tāpēc, lūdzu, turpiniet.
— Kā jūs zināt, ka es lūdzu Dievu? — aiz elsām aizžņaugtā balsī jautāja milēdija. — Jūs maldāties, mans kungs, es nelūdzu Dievu.
— Kundze, vai jūs domājat, ka es ņemtu sev tiesības aizliegt kādai Dieva radībai mesties ceļos sava radītāja priekšā? — Feltons jautāja tikpat nopietni, taču viņa balss skanēja jau siltāk.
— Pasargi Dievs! Turklāt vainīgajiem piedien nožēla. Nometies ceļos pie Dieva kājām, vainīgais man ir svēts, lai arī kāds būtu viņa noziegums.
— Es, vainīga! — atteica milēdija ar smaidu, kas atbruņotu pat pastarās tiesas eņģeļi. — Vainīga! Dievs, tu zini, vai es tāda esmu! Sakiet labāk, ka esmu notiesāta, un tā būs taisnība. Bet jūs zināt, ka Dievs mīl mocekļus un reizēm ļauj notiesāt nevainīgus.
— Ja esat notiesāta, ja esat mocekle, tad jums jo vairāk jālūdz Dievs, — Feltons sacīja, — un es arī lūgšu par jums.
— O, jūs esat taisnīgs cilvēks! — milēdija iesaucās un nometās Feltonam pie kājām. — Uzklausiet mani, es vairs nespēju izturēt, es baidos, ka man pietrūks spēka tai mirklī, kad vajadzēs cīnīties un klaji apliecināt savu ticību. Tādēļ uzklausiet izmisušas sievietes lūgumu. Jūs tiekat maldināts, bet tas lai paliek. Izlūdzos no jums tikai vienu žēlastību un, ja jūs man to neatteiksiet, svētīšu jūs šajā un viņā pasaulē.
— Kundze, runājiet ar manu priekšnieku, — Feltons teica,
— man par laimi nav tiesību ne piedot, ne sodīt. Sīs tiesības un atbildību Dievs uzlicis cilvēkam, kas stāv augstāk par mani.
— Nē, jums, vienīgi jums! Labāk uzklausiet mani un neveiciniet manu bojā eju, manu apkaunojumu.
— Ja esat pelnījusi negodu, kundze, ja esat kritusi kaunā, panesiet to, pazemīgi padodoties Dieva prātam.
— Ko jūs sakāt? O, jūs mani pārprotat! Kad runāju par apkaunojumu, jūs uzskatāt, ka es ar to domāju kaut kādu sodu, cietumu vai nāvi! Dieva dēļ! Kas man nāve Vai cietums!
— Kundze, es patiesi jūs vairs nesaprotu.
— Vai arī izliekaties, ka nesaprotat? — gūstekne, šaubīdamās pasmaidīdama, ieprasījās.
— Nē, kundze, zvēru pie karavīra goda, pie kristieša ticības!
— Vai patiesi jūs nezināt, ko lords Vinters nodomājis man nodarīt?
— Nezinu.
— Neiespējami! Jūs taču esat viņa uzticības persona.
— Kundze, es nekad nemeloju.
— Viņš tik maz slēpj savus nodomus, ka tos nav grūti uzminēt.
— Es nekā necenšos uzminēt, kundze, bet gaidu, kamēr man ko uztic, taču, atskaitot to, ko lords Vinters man teicis jūsu klātbūtnē, nekā cita viņš man nav uzticējis.
— Vai patiesi jūs neesat viņa līdzzinātājs? — milēdija iesaucās ar neiedomājami patiesu izbrīnu. — Tātad jūs nezināt, ka viņš gatavojas mani tā apkaunot, ka, salīdzinot ar to, visi šīszemes sodi ir nieks?
— Jūs maldāties, kundze, — Feltons pietvīkdams sacīja,
— lords Vinters nespēj izdarīt tādu noziegumu.
«Lieliski!» milēdija nopriecājās. «Vēl nezinādams, par ko ir runa, viņš jau sauc to par noziegumu.»
— Neģēļa draugs ir spējīgs uz visu, — viņa teica.
— Ko jūs saucat par neģēli? — Feltons jautāja.
— Vai Anglijā ir vēl otrs cilvēks, kam varētu piedienēt šis nosaukums?
— Jūs gribat runāt par Zoržu Viljē? — Feltons jautāja, un viņa acis iedegās.
— Ko pagāni un neticīgie sauc par Bekingemas hercogu, — milēdija papildināja. — Nekad nebūtu ticējusi, ka Anglijā atradīsies kaut viens anglis, kam vajadzēs tik gari paskaidrot, līdz viņš sapratīs, par ko es runāju!
— Tā Kunga roka jau ir izstiepta pret viņu, — Feltons sacīja, — no pelnītā soda viņam neizbēgt.
Feltons izpauda tikai to ienaidu pret hercogu, kādu juta it visi angļi pret šo vīru, ko pat katoļi sauca par izsūcēju, izspiedēju un netikli, bet puritāņi vienkārši par sātanu.
— Ak Dievs, mans Dievs! — milēdija iesaucās. — Kad es tevi lūdzos, lai tu sūti šim cilvēkam pelnīto sodu, tu zini, ka es nevados no personīgas atriebības jūtām, bet ilgojos, lai tu atbrīvo no viņa veselu tautu!
— Vai tad jūs viņu pazīstat? — Feltons jautāja.
«Beidzot viņš man ko jautā!» nodomāja milēdija, būdama ļoti apmierināta, ka tik drīz guvusi tik lielus panākumus.
— Vai es viņu pazīstu? Diemžēl, jā, sev par mūžīgu postu.
Milēdija sāka lauzīt rokas, it kā izjuzdama dziļas sāpes. Feltons, bez šaubām, manīja, ka viņa stingrība jau grīļojas, un paspēra dažus soļus uz durvju pusi; gūstekne, kas nenolaida no viņa acis, metās viņam pakaļ un apturēja.
— Kungs, esiet cilvēcīgs, esiet žēlsirdīgs, uzklausiet manu lūgumu! — milēdija sauca. — Iedodiet man nazi, ko barons ar gudru ziņu man laupīja, jo viņš uzminēja, ko es ar to gribu darīt. Dieva dēļ, uzklausiet mani līdz galam! Aiz žēlsirdības, aiz līdzjūtības, iedodiet man šo nazi tikai uz vienu minūti! Esmu pie jūsu kājām! Ticiet man, ka nevēlu jums ļaunu! Dievs žēlīgais! Vēlēt ļaunu jums, vienīgam taisnīgam, labsirdīgam cilvēkam, ko šeit esmu sastapusi! Manam glābējam varbūt!… Tikai uz vienu minūti iedodiet man šo nazi, un es jums to atdošu atpakaļ pa durvju lodziņu. Feltona kungs, tikai uz vienu minūti, un jūs man izglābsiet godu!
— Jūs gribat nonāvēties! — Feltons šausmās iesaucās, aizmirsdams atbrīvot savas rokas no gūsteknes rokām. — Laupīt sev dzīvību!
— Esmu sevi nodevusi, — milēdija nomurmināja, it kā bezspēkā atslīgdama uz grīdas. — Esmu atklājusi savu noslēpumu! Viņš zina visu! Mans dievs, esmu sevi pazudinājusi!
Feltons palika stāvot kā sastindzis, viņš svārstījās.
«Viņš vēl šaubās, neesmu izturējusies pietiekami dabiski,» milēdija bažījās.
Pa koridoru kādu tuvojās. Milēdija pazina, ka tie ir lorda Vintera soļi. Arī Feltons tos pazina un dzīrās doties uz durvīm.
Milēdija strauji metās viņam klāt.
— Nesakiet ne vārda, neviena vārda no tā, ko jums uzticēju, nesakiet šim cilvēkam, — viņa čukstēja, — citādi man būs beigas, un tas būsiet jūs … jūs …
Tā kā soļi nāca aizvien tuvāk, milēdija apklusa, baidīdamās, ka viņas balsi izdzirdēs lords Vinters, un neizsakāmās šausmās uzlika savu daiļo roku Feltonam uz mutes. Feltons maigi atbīdīja milēdiju, kas atslīga atzveltnes krēslā.
Lords Vinters neapstādamies pagāja garām durvīm, soļu troksnis attālinājās.
Kļuvis bāls kā krīts, Feltons dažus mirkļus palika stāvot un sasprindzināti ieklausījās; kad soļu troksnis galīgi izdzisa, viņš atelpoja kā cilvēks, kas atmodies no drausmīga murga, un pa kaklu pa galvu izdrāzās ārā no istabas.
«Tā, beidzot tu man esi rokā!» milēdija uzgavilēja, savukārt ieklausīdamās Feltona soļu troksnī: jaunais leitnants negāja pakaļ lordam Vinteram, bet aizsteidzās pretējā virzienā.
Bet drīz vien viņas seja atkal sadrūma.
«Ja Feltons kaut ko pateiks baronam, tad es esmu pazudusi, jo barons zina, ka es nenogalināšos,» milēdija apsvēra. «Viņš iedos man nazi Feltona klātbūtnē, un tad tas redzēs, ka viss mans dziļais izmisums ir bijusi komēdija.»
Viņa nostājās pie spoguļa un aplūkoja savu atspīdumu: vēl nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.
— Jā, bet Feltons nekā neteiks baronam! — milēdija pasmaidīdama sacīja.
Kad milēdijai tika atnestas vakariņas, ieradās lords Vinters.
— Mans kungs, vai jūsu klātbūtne ir manas gūstniecības neatvairāma piedeva? — milēdija viņam jautāja. — Vai jūs nevarētu aiztaupīt tās mokas, kuras man sagādā jūsu apmeklējumi?
— Kā tad tā, mīļā svaine? — lords Vinters tēloja izbrīnu. — Jūs tik aizkustinoši man paziņojāt ar šo pašu daiļo muti, kas šodien pret mani ir tik cietsirdīga, ka esat ieradusies Anglijā vienīgi tādēļ, lai redzētos ar mani. Jūs apgalvojāt, ka ļoti esot izjutusi manas laipnās sabiedrības trūkumu, tā ka esot nolēmusi, lai satiktos ar mani, riskēt pat saslimt ar jūras slimību vētrainajā okeānā vai nokļūt gūstā. Te es esmu, varat būt apmierināta! Starp citu, šoreiz manam apmeklējumam ir noteikts nolūks.
Milēdija nodrebēja, iedomādamās, ka Feltons laikam tomēr būs viņu nodevis. Varbūt vēl nekad mūžā šai sievietei, kas bija pārdzīvojusi tik daudz spēcīgu un dažādu saviļņojumu, sirds nebija tik neganti dauzījusies kā patlaban.
Viņa sēdēja. Lords Vinters piebīdīja krēslu viņai līdzās, arī apsēdās, tad izņēma no kabatas kādu papīra lapu un, to lēnām atlocīdams, sacīja:
— Redziet, gribēju parādīt jums šo sava veida apliecību, ko es pats uzrakstīju un kas jums noderēs par kārtas numuru turpmākajā dzīvē, kādu esmu ar mieru jums atstāt.
Novērsis acis no milēdijas, lords Vinters lasīja:
— «Pavēle par Šarlotes Baksonas aizvešanu uz…» Vietu vēl neesmu ierakstījis. Ja jums būtu kāda īpaša vēlēšanās, izsakiet to, un, ja vien šī vieta būs ne mazāk par tūkstoš ljē attālumā no Londonas, jūsu pieprasījums tiks ievērots. Es turpinu: «Minētā persona, ko Francijas karalistes tiesa iezīmējusi ar kauna zīmi, bet pēc soda izciešanas atbrīvojusi, turpmāk dzīvos šajā vietā, ne- attālinoties no tās vairāk par trim ljē. Par bēgšanas mēģinājumu viņa sodāma ar nāvi. Viņa saņems piecus šiliņus dienā uzturam un mājoklim.»
— Sī pavēle neattiecas uz mani, — milēdija salti sacīja, — jo tanī ierakstīts nevis mans, bet kādas citas personas vārds.
— Vārds? Vai tad jums ir vārds?
— Man ir jūsu brāļa vārds.
— Jūs maldāties, mans brālis bija jūsu otrais vīrs, bet jūsu pirmais vīrs vēl ir dzīvs. Pasakiet man viņa vārdu, es ierakstīšu to Šarlotes Baksonas vārda vietā. Nē? … Jūs negribat? … Jūs neatbildat? Labi, tad jūs tiksiet ievesta arestantu sarakstā kā Šarlote Baksona.
Milēdija klusēja. Šoreiz viņa neizlikās, bet patiesi bija kļuvusi gluži mēma aiz šausmām: viņa iedomājās, ka pavēle tiks nekavējoties izpildīta, ka lords Vinters pasteidzinājis viņas izvešanu, ka viņai lemts doties ceļā jau šo pašu vakaru. Pirmajā mirklī milēdija nosprieda, ka viss ir pagalam, bet te pēkšņi ievēroja, ka pavēli neviens nav parakstījis.
Šis atklājums modināja viņā tik dziļu prieku, ka viņa nespēja to noslēpt.
— Jā, jā, — teica lords Vinters, nopratis viņas domas, — jūs skatāties pēc paraksta un apsverat: vēl viss nav zudis, jo šis dokuments nav parakstīts; tas tiek man rādīts tikai tādēļ, lai mani iebiedētu. Jūs maldāties: rīt nosūtīšu šo pavēli lordam Bekin- gemam un parīt saņemšu to atpakaļ ar viņa parakstu un zīmogu, un pēc divdesmit četrām stundām, to es jums galvoju, sāksies pavēles izpildīšana. Ardievu, kundze, tas ir viss, ko vēlējos jums paziņot.
— Un es jums, kungs, uz to atbildēšu, ka šāda ļaunprātīga varas izmantošana, izraidīšana trimdā zem izgudrota vārda, ir nekrietnība.
— Vai jūs, milēdj, labāk gribētu tikt pakārta ar savu īsto vārdu? Jūs zināt, ka angļu likumi bargi soda par divlaulību. Iz- sakieties vaļsirdīgi, un, kaut arī mans vārds, pareizāk sakot, mana brāļa vārds tiktu iejaukts publiskā skandālā, es tomēr būtu ar mieru nodot jūs tiesā, lai varētu justies pārliecināts, ka varēšu no jums atbrīvoties.
Milēdija neatbildēja, bet kļuva bāla kā līķis.
— Es redzu, ka jūs labāk vēlaties pārceļot. Lai notiek, kundze! Kāds vecs sakāmvārds apgalvo, ka ceļojumi izglītojot jaunos. Goda vārds, jums taisnība: galu galā dzīve ir skaista. Un tāpēc es raizējos, lai jūs to man nenolaupītu. Atliek vēl pārrunāt par tiem pieciem šiliņiem dienā. Jums liekas, ka esmu paskops, vai ne? Tas tādēļ, lai jūs nepiekukuļotu savus sargus. Starp citu, jūs jau varēsiet mēģināt viņus savaldzināt, jo jums paliek jūsu burvīgums. Izmantojiet to, ja neveiksme ar Feltonu nav jums laupījusi patiku uz šāda veida mēģinājumiem.
«Feltons nav nekā teicis, tātad nekas vēl nav zaudēts,» milēdija nodomāja.
— Un nu, kundze, uz redzēšanos. Rīt ienākšu jums paziņot par mana vēstneša aizjāšanu.
Lords Vinters piecēlās, ironiski atsveicinājās no milēdijas un aizgāja.
Milēdija atelpoja: viņai bija vēl četras dienas laika. Četrās dienās viņa pagūs galīgi savaldzināt Feltonu.
Bet tad viņai iešāvās prātā šausmīga iedoma: varbūt lords Vinters aizsūta pašu Feltonu pie Bekingema pēc paraksta. Tādā gadījumā Feltons izslīdētu no viņas rokām, jo gūsteknei, lai gūtu panākumus, vajadzēja nepārtraukti ietekmēt jauno leitnantu.
Viens mierinājums milēdijai tomēr palika: Feltons nekā nebija stāstījis lordam Vinteram.
Milēdija negribēja ierādīt, ka svaiņa draudi viņu izbiedējuši, tāpēc viņa apsēdās pie galda un paēda vakariņas.
Tad tāpat kā iepriekšējā vakarā nometās ceļos un sāka skaļā balsī skaitīt lūgšanas. Tāpat kā vakar sargzaldāts apstājās un klausījās.
Drīz vien atskanēja viegli soļi, kas tuvojās no koridora viņa gala un pie durvīm apstājās.
«Tas ir viņš,» milēdija nodomāja.
Un viņa uzsāka to pašu garīgo dziesmu, kas vakar bija Feltonu tik ļoti pacilājusi.
Bet, kaut gan viņas maigā, spēcīgā balss skanēja tik melodiski un izjusti kā vēl nekad, durvis tomēr neatvērās. Milēdija paslepen palūkojās uz durvju lodziņu, un viņai likās, ka_ caur biezo režģi uz viņu raugās jaunekļa dedzīgās acis; vai tā bija īstenība vai arī tikai šķietamība, viņa nedabūja zināt, jo šoreiz Feltons spēja savaldīties un neienāca istabā.
Taču mirkli pēc tam, kad milēdija beidza dziedāt, viņa izdzirdēja it kā smagu nopūtu; tie paši vieglie soļi, kas iepriekš bija pienākuši pie durvīm, lēnām, gluži kā negribot, atkal attālinājās.