Nākošajā rītā, ieejot milēdijas istabā, Feltons ieraudzīja, ka viņa staveja uz krēsla un rokās turēja no strēmelēs saplēstiem batista mutautiņiem savītu virvi. Kad, Feltonam ienākot, iečīkstējās durvis, milēdija viegli nolēca uz grīdas un centās paslēpt aiz muguras improvizēto virvi, ko viņa turēja rokā.
Jauneklis bija vēl bālāks nekā parasti, un bezmiegā piesarkušās acis liecināja, ka viņš pavadījis nemierpilnu nakti.
Tomēr viņa seja pauda, ka viņš bruņojies ar visnelokāmāko stingrību.
Viņš lēnām piegāja pie milēdijas, kas bija apsēdusies, pacēla savītās virves galu, kam milēdija nejauši vai varbūt tīšām bija Jāvusi izslīdēt, un vēsi jautāja:
— Ko tas nozīmē, kundze?
— Tas? Neko, — milēdija atbildēja, skumji pasmaidīdama, ko viņa tik lieliski prata, — garlaicība ir cietumnieku nāvīgākais ienaidnieks. Garlaikojoties es izklaidējos, sapīdama šo virvi.
Feltons pārlaida skatienu pār sienu, pie kuras atradās krēsls, uz kura milēdija bija stāvējusi un tagad sēdēja; jauneklis ieraudzīja virs viņas galvas apzeltītu kāsi, kas bija iedzīts sienā apģērbu vai ieroču pakarināšanai.
Feltons notrīsēja, un gūstekne to pamanīja, jo, kaut gan acis bija nodūrusi, tomēr redzēja it visu.
— Un kāpēc jūs bijāt uzkāpusi uz krēsla? — viņš tincināja tālāk.
— Kālab jums tas jāzina? — milēdija atbildēja ar jautājumu.
— Es vēlos to zināt, — Feltons neatlaidās.
— Neizjautājiet mani, jūs taču zināt, ka mums, īsteniem kristiešiem, ir aizliegts melot.
— Labi, tad es pats jums pateikšu, ko jūs darījāt vai, pareizāk sakot, grasījāties darīt: jūs gribējāt izpildīt grēcīgo nodomu, ko lolojat savā sirdī. Bet neaizmirstiet, kundze, ka Dievs aizliedz ne tikai melot, bet vēl daudz stingrāk viņš aizliedz laupīt sev dzīvību.
— Kad Dievs redz, ka viens no viņa radījumiem tiek netaisnīgi vajāts un tam jāizvēlas starp pašnāvību un negodu, tad, ticiet man, Dievs tam piedos pašnāvību, — milēdija sacīja ar dziļu pārliecību, — jo tādā gadījumā pašnāvība būs līdzīga mocekļa nāvei.
— Vai nu jūs pārspīlējat, vai arī kaut ko noklusējat. Debesu vārdā lūdzu jūs, kundze, paskaidrojiet man tuvāk.
— Vai man stāstīt jums par savām nelaimēm, lai jūs tās uzskatītu par izdomātām pasaciņām? Vai man atklāt jums savus nodomus, lai jūs tos nodotu manam vajātājam? Nē, kungs. Un jums taču ir vienalga, vai nelaimīga notiesāta sieviete dzīvo vai mirst! Jums jāatbild tikai par manu miesu, vai ne? Un, ja jūs- uzrādīsiet līķi, ko atzīs par manu, tad no jums vairāk nekā neprasīs, varbūt pat jūs saņemsiet divkāršu atalgojumu.
— Es, kundze, es! — Feltons iesaucās. — Un jūs varat iedomāties, ka es būšu ar mieru pieņemt atalgojumu par jūsu dzīvību?' Jūs neapdomājat, ko runājat.
— Ļaujiet man rīkoties, Felton, neaizkavējiet mani! — milēdija eksaltēti sacīja. — Katram karavīram taču jābūt godkārīgam, vai ne? Jūs esat leitnants, bet aiz mana zārka jūs iesiet jau kā kapteinis.
— Ko esmu jums nodarījis, ka jūs man uzkraujat tik smagu atbildību Dieva un cilvēku priekšā? — Feltons satriekti jautāja. — Pēc dažām dienām jūs atstāsiet šo pili, man vairs nevajadzēs jūs apsargāt, un tad, — viņš dziļi nopūtās, •— tad dariet tā, kā vēlaties.
— Tātad jūs, dievbijīgs cilvēks, vīrs, kas tiek uzskatīts par taisnīgu, raizējaties tikai par vienu: lai jūs nevaino manā nāvē, lai tā jums nesagādā neērtības! — milēdija iesaucās, it kā nespēdama savaldīt svētu sašutumu.
— Kundze, man jābūt nomodā par jūsu dzīvību, un es būšu nomodā par to.
— Vai jūs aptverat, kādu uzdevumu jūs veicat? Tas būtu baismīgs, pat ja es būtu vainīga, bet kā jūs to apzīmēsiet, kā to novērtēs visuvarenais Dievs, ja es esmu nevainīga?
— Kundze, es esmu karavīrs un izpildu saņemto pavēli.
— Vai jūs domājat, ka pastardienā Dievs šķirs akli paklausīgus bendes no netaisnīgiem tiesnešiem? Jūs negribat man ļaut nogalināt manu miesu, bet esat ierocis tā rokās, kurš grib nokaut manu dvēseli!
— Atkārtoju, ka jums nedraud nekādas briesmas, — Feltons teica, — un par lordu Vinteru es galvoju tāpat kā par sevi pašu.
— Neprātis! — milēdija iesaucās. — Nabaga neprātis, kas uzdrošinās galvot par otru, kad pat visgudrākie, visdievbijīgākie ļaudis vilcinās galvot paši par sevi! Neprātis, kas nostājas stiprākā un laimīgākā pusē, lai apspiestu vājāko un nelaimīgāko!
— Neiespējami, kundze, tas ir neiespējami, — murmināja Feltons, sirds dziļumos atzīdams, ka milēdijas vārdi ir patiesi. — Būdama gūstekne, jūs ar manu palīdzību neiegūsiet brīvību un arī nezaudēsiet dzīvību.
— Jā, bet es zaudēšu to, kas man dārgāks par dzīvību! — milēdija atcirta. — Es zaudēšu godu, un jūs, Felton, jūs būsiet atbildīgs Dieva un cilvēku priekšā par manu kaunu un negodu.
Šoreiz Feltons, lai arī cik nepieejams viņš bija vai vismaz izlikās par tādu, nespēja pretoties slepenajai iedarbībai, kurai bija sācis padoties jau agrāk; redzēt šo daiļo sievieti, kas likās gaišāka par visšķīstāko parādību, redzēt viņu te raudošu, te draudīgu, būt pakļautam viņas sāpju un skaistuma ietekmei, tas bija par daudz šim sapņotājam, tas bija par daudz pacilātas ticības iedvestu sapņojumu sakaitētajām smadzenēm, tas bija par daudz sirdij, ko plosīja mīla uz Dievu un ienaids pret cilvēkiem.
Milēdija pamanīja Feltona apjukumu, viņa intuitīvi nojauta, kādas pretējas liesmainas kaislības plosījās jaunā fanātiķa asinīs; kā veikls pulkvedis, kas, redzēdams, ka pretinieks gatavs atkāpties, uzbrūk tam ar uzvaras gavilēm, viņa piecēlās, daiļa kā antīkā priesteriene, apgarota kā kristiešu jaunava; kakls viņai bija kails, mati atrisuši, acīs dega tā uguns, kas jau bija apsvilinājusi jauno puritāni; ar vienu roku pieturēdama uz krūtīm kleitu, otru izstiepusi uz priekšu, viņa tuvojās Feltonam, sākdama skandēt savā neatvairāmi maigajā balsī, kurā viņa prata reizēm likt ieskanēties bargiem akcentiem:
Upurus jūs sniedzat Balam, Metat lauvām mocekles. — Dievs lai atriebību nesi… — Lūgšu es līdz mūža galam.
Negaidītie vārdi Feltonu tā pārsteidza, ka viņš palika stāvot, sastindzis kā sālsstabs.
— Kas jūs esat, sakiet, kas jūs esat? — viņš jautāja, lūdzoši salikdams rokas. — Vai esat debesu sūtne vai pekles vēstnese? Vai esat eņģelis vai dēmons, vai jūsu vārds ir Eloa vai Astarte?
— Felton, vai tu mani nepazīsti? Neesmu ne eņģelis, ne dēmons, esmu zemes meita, esmu tava ticības māsa un vairāk nekas.
— Jā, jā! — Feltons teica. — Es vēl šaubījos, bet tagad tam ticu.
— Tu tici un tomēr esi šī Belcebula dēla lorda Vintera līdzzinātājs. Tu tici un tomēr pametīsi mani manu ienaidnieku, Anglijas ienaidnieka, Dieva ienaidnieka rokās? Tu tici un tomēr nodod mani tam, kas aptraipa pasauli ar savām ķecerībām un izvirtību, šim neģēlīgajam Sardinapalam, ko aklie sauc par Bekingemas hercogu, bet kristīgie par antikristu.
— Es jūs nododot Bekingemam! Es! Ko jūs runājat?
— Viņiem ir acis, un viņi neredzēs, — milēdija iesaucās, —viņiem ir ausis, un viņi nedzirdēs!
— Jā, jā, — sacīja Feltons, nobraucīdams ar sviedriem norasojušo pieri, it kā gribēdams aizslaucīt pēdējās šaubas. — Jā, es pazīstu balsi, kas runā uz mani sapņos. Jā, es pazīstu eņģeļa vaibstus, kurš man parādās katru nakti un sauc manai nemierpilnajai dvēselei: «Dur, glāb Angliju, glābies pats jebšu tu mirsi, neremdinājis tā Kunga dusmas!» Runājiet, runājiet, — Feltons mudināja, — tagad es jūs saprotu.
Baismīga prieka dzirksts uzzibsnīja milēdijas acīs.
Kaut arī šis slepkavīgais spīdums tūlīt pat izdzisa, Feltons to bija pamanījis un sarāvās, it kā tas būtu apgaismojis šīs sievietes sirds bezdibeņus.
Feltons pēkšņi atcerējās lorda Vintera izteiktos brīdinājumus par milēdijas kārdinājumiem, atcerējās viņas pirmos mēģinājumus, tikko viņa bija ieradusies; jaunais leitnants atkāpās soli un nodūra galvu, tomēr vēl joprojām skatījās uz milēdiju, nespēdams atraut acis no šī dīvainā radījuma, kas bija viņu it kā apbūris.
Milēdija uzreiz izprata Feltona šaubu cēloni. Kaut arī viņa šķita dziļi saviļņota, tomēr ledainā aukstasinība viņu nepameta ne uz mirkli. Iekams Feltons paguva kaut ko pateikt, un tad viņa būtu spiesta turpināt sarunu tai pašā eksaltētajā noskaņā, kas bija ļoti grūti, viņa ļāva rokām noslīdēt gar sāniem, it kā sievišķīgais vājums ņemtu virsroku pār iedvesmas pilno sajūsmu, un ierunājās:
— Nē, nē, ne man būs lemts kļūt Judītei, kas atsvabinās Be- tuliju no šī Holoferna. Visvarenā šķēps ir par smagu manai rokai. Tādēļ ļaujiet man patverties no negoda nāvē, ļaujiet man meklēt glābiņu mocekles nāvē. Es nelūdzos ne brīvību, kā būtu darījusi noziedzniece, ne atriebību, kā darītu mežone. Ļaujiet man mirt, cita nekā nevēlos. Ceļos nometusies, lūdzu jūs: ļaujiet man mirt, un mana pēdējā nopūta svētīs manu glābēju.
Dzirdot liego, lūdzošo balsi, redzot biklo, nevarīgo skatienu, Feltons atkal tuvojās milēdijai. Kārdinātāja pamazām bija ietērpušies maģiskajā rotā, ko pēc savas patikas gan apslēpa, gan atkal izcēla, proti, savu daiļumu, maigumu, asaras un it sevišķi postīgās mistiskās saldkaisles neatvairāmo valdzinājumu.
— Ak vai! — Feltons ieteicās. — Es varu jūs tikai nožēlot, ja pierādīsiet, ka esat upuris! Bet lordam Vinteram ir pret jums smagas apsūdzības. Jūs esat kristiete, jūs esat mana ticības māsa. Jūs mani pievelkat, bet es savā mūžā mīlējis esmu vienīgi savu labdari un dzīves ceļā saticies tikai ar nodevējiem un bezdievjiem. Jūs, kundze, esat tik daiļa, jūs izskatāties tik šķīsta, droši vien jūs esat kaut ko nodarījusi, ka lords Vinters jūs tā vajā!
— Viņiem ir acis, un viņi neredzēs! — milēdija atbildēja sāpju pilnā balsī, — viņiem ir ausis, un viņi nedzirdēs.
— Ja tā, tad stāstiet man, izstāstiet man visu! — jaunais oficieris iesaucās.
— Lai es uzticu jums savu negodu! — atteica milēdija, kaunīgi pietvīkdama. — Nereti viena noziegums ir otra negods. Lai es, sieviete, uzticu jums, vīrietim, savu negodu! O nē, — viņa turpināja, kautrīgi aizsegdama ar roku savas skaistās acis, — nekad, nekad es to nevarēšu!
— Man, brālim? — Feltons jautāja.
Milēdija ilgi nolūkojās uz jauno oficieri ar tādu izteiksmi, ko viņš uzskatīja par šaubām; īstenībā kārdinātāja tikai vēroja viņu un pūlējās savaldzināt.
Feltons lūdzoši salika rokas.
— Pareizi, es uzticēšos brālim, — milēdija beidzot sacīja,
— es saņemšos!
Šai mirklī atskanēja lorda Vintera soji, un šoreiz milēdijas bargais svainis neaizgāja vis garām durvīm kā vakar, bet apstājās un pārmija dažus vārdus ar sargkareivi; tad durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās lords Vinters.
īsās sarunas laikā, kura bija norisinājusies aiz durvīm, Feltons bija strauji atkāpies no milēdijas, un, kad lords Vinters ienāca istabā, jaunais oficieris stāvēja vairāku soļu attālumā no gūsteknes.
Barons ienāca lēnām, pētījoši uzlūkodams gūstekni un jauno oficieri.
— Džon, jūs šeit esot jau diezgan ilgi, — lords Vinters sacīja.
— Vai šī sieviete jums stāsta par saviem noziegumiem? Tādā gadījumā es nebrīnos, ka pārruna tā ieilgusi.
Feltons nodrebēja, un milēdija juta, ka viņas spēle būs galā, ja viņa nesteigsies palīgā apjukušajam puritānim.
— Jūs baidāties, ka jūsu gūstekne neizbēg! — viņa teica.
— Pavaicājiet savam cietumsargam, kādu žēlastību es patlaban lūdzos no viņa.
— Jūs lūdzāties kādu žēlastību? — baronā modās aizdomas.
— Jā, milord, — apmulsušais jauneklis apstiprināja.
— Kādu žēlastību? — lords Vinters jautāja.
— Viņa lūdza nazi, ko solīja pēc mirkļa pa durvju lodziņu atkal man atdot, — atbildēja Feltons.
— Vai tad te kāds būtu noslēpies, ko šī piemīlīgā būtne gribētu aizgādāt uz viņpasauli? — lords Vinters, nicīgi, zobgalīgi ieprasījās.
— Te esmu es, — milēdija atbildēja.
— Es jums ļāvu izvēlēties starp Ameriku un Taibernu, — lords Vinters sacīja. — Izvēlieties Taibernu, milēdij, jo striķis, ticiet man, ir drošāks nekā nazis.
Feltons nobālēja un paspēra soli uz priekšu, atcerēdamies, ka tai mirklī, kad viņš bija ienācis istabā, milēdija bija turējusi rokā striķi.
— Jums taisnība, — sieviete piekrita. — Esmu jau par to domājusi. — Pēc tam piebilda apslāpētā balsī: — Un padomāšu vēl.
Feltons juta, ka viņam pārskrien šermuji pa kauliem; lords Vinters laikam to pamanīja.
— Netici viņai, Džon, — barons sacīja. — Džon, mans draugs, es uz tevi paļaujos. Esi piesardzīgs! Esmu tevi brīdinājis! Nezaudē drosmi, manu zēn, pēc trim dienām būsim atbrīvojušies no šī radījuma, un tur, uz kurieni es viņu aizsūtīšu, viņa vairs nevienam nevarēs kaitēt.
— Tu dzirdi viņa vārdus! — milēdija izsaucās pacilātā balsī, lai barons uzskatītu, ka viņa griežas pie Dieva, taču Feltons saprata, ka šis izsauciens domāts viņam.
Feltons nodūra galvu un iegrima domās.
Barons paņēma oficieri zem rokas un devās ar viņu uz durvīm, pāri plecam atskatīdamies uz milēdiju un nenolaizdams no tās acis, līdz viņi izgāja no istabas.
«Nudien, neesmu vēl tikusi tik tālu, kā biju uzskatījusi,» milēdija nodomāja. «Vinters nemaz vairs nav tik dumjš kā agrāk, viņš kļuvis neticami uzmanīgs. Lūk, ko nozīmē atriebības alkas, un kā tās pārveido cilvēku! Feltons šaubās! A, viņš nav tāds vīrs kā nolādētais d'Artanjans. Puritānis dievina tikai šķīstas jaunavas, turklāt viņš tās dievina, lūdzoši salikdams rokas. Musketieris mīl sievietes un mīl tās, cieši apskaudams.»
Milēdija nepacietīgi gaidīja, jo nešaubījās, ka šodien vēl redzēsies ar Feltonu. Beidzot, apmēram stundu pēc tikko aprakstītās scēnas, viņa izdzirdēja, ka aiz durvīm klusi sarunājas, tad durvis atvērās, un milēdija ieraudzīja Feltonu.
Jauneklis strauji ienāca istabā, pamezdams durvis vaļā, un pamāja milēdijai, lai tā klusē; viņa seja pauda dziļu satraukumu.
— Ko jūs gribat? — milēdija jautāja.
— Paklausieties, — Feltons ierunājās, — es nupat aizsūtīju sargkareivi, lai neviens nezinātu, ka esmu pie jums bijis, un neviens nenoklausās mūsu sarunu. Barons nupat man izstāstīja šaušalīgu notikumu.
Milēdija pasmaidīja padevīga upura smaidu un pakratīja galvu.
— Vai nu jūs esat dēmons, — Feltons turpinaja, — vai arī barons, mans labdaris, mans tēvs, ir briesmonis. Jūs es pazīstu četras dienas, viņu es mīlu jau divus gadus. Tāpēc ir piedodams, ka es svārstos starp jums abiem. Lai mani vārdi jūs nebiedē: man jāgūst pārliecība, ka jūs runājāt taisnību. Pēc pusnakts es ieradīšos pie jums, un jūs mani pārliecināsiet.
— Nē, Felton, nē, mans brāli, — milēdija atteica. — jūsu upuris ir par lielu, es jūtu, ko tas jums maksā.^ Nē, es esmu pazudusi, nepazudiniet sevi līdz ar mani. Mana nāve runās pārliecinošāk nekā mana dzīve, līķa klusēšana jūs pārliecinās labāk nekā gūsteknes vārdi.
— Kundze, klusējiet! — Feltons iesaucās. — Nesakiet man tādas šausmas! Es atnācu, lai jūs man dotu goda vārdu, lai jūs zvērētu pie visa, kas jums svēts, ka nemēģināsiet laupīt sev dzīvību.
— Negribu nekā solīt, — milēdija sacīja, — jo es dziļi cienu zvērestu, un, ja es ko apsolītu, tad man būtu solījums jāpilda.
_ — Labi, tad apsoliet vismaz pagaidīt līdz tam brīdim, kad mēs atkal redzēsimies. Ja arī pēc mūsu nākošās tikšanās jūs joprojām paliksiet pie sava nodoma izbeigt dzīvību — labi! — tad es pats iedošu jums ieroci, ko prasījāt.
— Lai notiek, jūsu dēļ es pagaidīšu.
— Zvēriet man to.
— Es zvēru pie mūsu Dieva. Vai esat apmierināts?
— Labi, tātad šonakt!
Viņš strauji izmetās no istabas, aizvēra durvis un, paņēmis rokā sargzaldāta īso šķēpu, nostājās koridorā, it kā būtu nomainījis posteni.
Kad sargzaldāts atgriezās, Feltons atdeva viņam ieroci.
Piegājusi pie durvju lodziņa, milēdija ieraudzīja, ka jauneklis vairākkārt pārmeta krustu un priekpilnā pacilātībā aizsteidzās pa koridoru.
Milēdija atgriezās savā vietā; uz viņas lūpām rotājās dziļi nicīgs smīns, pulgodama viņa atkārtoja bargā Dieva vārdu, pie kura bija zvērējusi, nepazīdama šo dievu.
— Mans Dievs! — viņa sacīja. — Neprātīgais fanātiķis! Mans Dievs? Tas esmu es pati, es un cilvēks, kas man palīdzēs atriebties.