Milēdija pa pusei bija guvusi uzvaru, un sasniegtie panākumi divkāršoja viņas spēkus.
Līdz šim viņai nebija bijis grūti uzvarēt vīriešus, kuri viegli ļāvās savaldzināties, jo galma aprindu galantā audzināšana tos drīz vien ievilināja viņas izliktajās lamatās; milēdija bija pietiekami daiļa, lai izvēlētie upuri nespētu pretoties viņas miesas kārdinājumiem, un pietiekami veikla, lai uzveiktu visus gara radītos šķēršļus.
Bet šoreiz milēdijai bija vajadzējis cīnīties ar mežonīgu, sevī noslēgušos raksturu, ar nejūtīgu askētu. Reliģija un atturīgā dzīve bija Feltonu pārvērtusi par cilvēku, ko nevarēja savaldzināt ar parastajiem kārdinājumiem. Sā vīrieša eksaltētajā galvā drūzmējās tik plaši nodomi, tik dumpīgas ieceres, ka neatlika vietas jutekliskas iekāres modinātai mīlestībai, šīm jūtām, ka barojas dīkdienībā un aug samaitātības atmosfērā. Ar savu māksloto tiklību milēdija bija satricinājusi šā cilvēka dibināti sliktos uzskatus par viņu un ar savu skaistumu iekarojusi šā tīrā, skaidrā vīrieša sirdi. Beidzot, pieredze, ko milēdija bija guvusi, pakļaujot šo dabas un reliģijas nocietināto spītnieku, atklāja viņai līdz šim neapjaustos pašas spēkus un spējas.
Par spīti visam milēdija šajā vakarā vairākkārt izmisa par likteni un sevi pašu. Mēs zinām, ka viņa nevarēja piesaukt Dievu, toties viņa ticēja ļaunajam garam, šim visuvarenajam spēkam, kas vada cilvēkus pat viņu vissīkākajā rīcībā, un kuram, kā vēstī arābu teiksma, pietiek ar vienu granāta sēkliņu, lai atjaunotu bojā gājušu pasauli.
Labi sagatavojusies Feltona uzņemšanai, milēdija sāka apsvērt savu rītdienas izturēšanos. Viņa zināja, ka viņas rīcībā atlikušas vēl tikai divas dienas, jo, tikko Bekingems būs parakstījis pavēli (un Bekingems to parakstīs nekavēdamies, jo vairāk tāpēc, ka šajā pavēlē minēts izdomāts vārds, tātad viņš nezinās, par kuru sievieti šeit runāts), tikko pavēle, kā jau teicām, būs parakstīta, barons uz karstām pēdām izsūtīs viņu; viņa zināja arī to, ka uz izsūtīšanu notiesātajām sievietēm paliek daudz mazāk savaldzināšanas iespēju un līdzekļu nekā par tikumīgām uzskatītām sievietēm, kuru daiļumu apstaro augstāko aprindu sabiedrības spožums, cildina modes balss un zeltī aristokrātiskas izcelšanās burvīgais spīdums. Notiesāšana ar pazemojošu, apkaunojošu sodu nelaupa sievietei viņas skaistumu, tomēr laupa viņai iespēju kļūt atkal varenai. Kā visi īsteni apdāvināti cilvēki, milēdija zināja, kādā vidē viskrāšņāk var uzplaukt viņas spējas. Nabadzība viņai derdzās, pazemojums laupīja divas trešdaļas majestātiskuma. Milēdija bija karaliene tikai karalieņu vidū; lai valdītu, viņai vajadzēja izjust apmierināta lepnuma gandarījumu. Pavēlēt zemākiem radījumiem viņai šķita nožēlojami, nesagādāja nekādas patikšanas.
Viņa ne mirkli nešaubījās, ka atgrieztos no izsūtījuma. Bet cik ilgi varēja vilkties šī trimda? Rosīgam, godkārīgam cilvēkam, kāda bija milēdija, dienas, kurās viņš nekāpj uz augšu, ir nelaimīgas dienas. Kā tad nosaukt tās dienas, kurās slīd uz leju? Zaudēt gadu, divus, pat trīs — tā ir vesela mūžība! Atgriezties, kad d'Artanjans ar saviem draugiem, laimīgs un triumfējošs, būs saņēmis no karalienes atlīdzību par tai sniegtajiem pakalpojumiem, — šīs pārdomas plosīja milēdijas sirdi, viņa nespeja tas panest. Vētra, kas trakoja šajā sievietē, divkāršoja viņas spēkus, viņa sagrautu sava cietuma sienas, ja kaut uz mirkli viņas fiziskās spējas pielīdzinātos gara spējām.
Arī atceroties kardinālu, milēdijā uzbangoja nemiers. Ko gan varēja domāt, ko varēja teikt par viņas klusēšanu neuzticīgais, nemierīgais, aizdomīgais Rišeljē? Kardināls, kas bija ne tikai viņas vienīgais atbalsts, viņas vienīgais aizstāvis un aizsargātājs tagadnē, bet ari galvenais panākumu un atriebības ierocis nākamībā? Milēdija pazina kardinālu Rišeljē, viņa zināja, ka, atgriežoties no neveiksmīga ceļojuma, viņa veltīgi censtos attaisnoties ar ieslodzījumu, ar pārdzīvotām ciešanām. Kardināls atbildētu ar zobgalīgu mieru kā skeptiķis, kas varens ar savu valdonību un saprāta spēku: «Nevajadzēja ļaut sevi notvert!»
Šādos mirkļos milēdija, koncentrēdama visu savu enerģiju, murmināja Feltona vārdu, jo viņš bija tās vienīgais gaismas stars, kas iespiedās pekles tumsībā, kurā šī kārdinātāja bija iekļuvusi. Kā čūska, kas savijas un izritinās, lai izmēģinātu savus spēkus, viņa jau tagad iepina Feltonu spraigās iztēles tūkstoš iespējās.
Laiks ritēja, stundas cita pēc citas it kā garāmejot atmodināja zvanu, un katrs vara mēlītes sitiens atbalsojās gūsteknes sirdī. Pulksten deviņos kā parasti ieradās lords Vinters, viņš pārbaudīja restes pie logiem, grīdu, sienas, kamīnu un durvis, un visas rūpīgās apskates laikā ne viņš, ne milēdija nepārmija ne vārda.
Bez šaubām, abi saprata, ka stāvoklis kļuvis pārāk nopietns, lai viņi zaudētu laiku veltīgās sarunās un neauglīgās dusmās.
— Tā, tā, — barons, projām iedams, ieteicās, — šonakt jums vēl neizdosies izbēgt!
Pulksten desmitos ieradās Feltons un nolika pie durvīm sarg- zaldātu: milēdija pazina jaunā oficiera soļus. Tagad viņa tos uztvēra kā mīlniece, kas uztver sava iemīļotā soļus, un tomēr milēdija no visas sirds nicināja šo vājo fanātiķi.
Nebija vēl pienākusi norunātā stunda, un Feltons neienāca istabā.
Pēc divām stundām, kad sita pusnakti, sargzaldāts tika nomainīts.
Tagad bija pienācis norunātais laiks un milēdija sāka nepacietīgi gaidīt.
Jaunais sargzaldāts sāka staigāt pa koridoru.
Pēc minūtēm desmit ieradās Feltons.
Milēdija vērīgi ieklausījās.
— Neaizmirsti, ka tu nekādā gadījumā nedrīksti atiet no šīm durvīm, — jaunais oficieris sacīja sargzaldātam. — Tu taču zini, ka milords sodīja zaldātu, kas pagājušajā naktī uz brīdi pameta posteni, kaut arī es pats pa šo neilgo laiciņu stāvēju sardzē viņa vietā.
— Jā, to es zinu, — zaldāts atbildēja.
— Pavēlu tev būt ļoti modram, — Feltons turpināja. — Es pats vēl otrreiz pārbaudīšu šās sievietes istabu. Baidos, ka viņai ir ļauns nodoms laupīt sev dzīvību, un man uzdots viņu uzmanīt.
— Lieliski! — milēdija nomurmināja. — Stingrais puritānis melo!
Zaldāts tikai pavīpsnāja.
— Pie joda, leitnanta kungs! — viņš ieteicās. — Jums nav ko žēloties par šādu uzdevumu, it sevišķi, ja milords atļāvis jums ieskatīties pat viņas gultā.
Feltons nosarka. Citos apstākļos viņš būtu nostrostējis zaldātu, kas atļāvies izteikt šādu joku, bet tagad viņā pārāk skaļi runāja sirdsapziņa, un viņš neuzdrošinājās atvērt muti.
— Ja tevi saukšu, tad nāc iekšā, — viņš sacīja, — un tāpat tu pasauc mani, ja kāds nāk.
— Labi, leitnanta kungs.
Feltons iegāja milēdijas istabā. Milēdija piecēlās.
— Jūs atnācāt? — viņa jautājoši teica.
— Es jums solīju, ka atnākšu, — Feltons sacīja, — un esmu atnācis.
— Jūs man apsolījāt vēl kaut ko.
— Ko tad? Ak dievs! — iesaucās jauneklis, juzdams, ka viņam par spīti lielajām savaldīšanās spējām sāk drebēt ceļi un uz pieres izspiežas sviedri.
— Jūs apsolījāt atnest nazi un pēc mūsu sarunas man to atstāt.
— Kundze, nerunājiet par to, — Feltons teica. — Nav tāda stāvokļa, lai arī cik briesmīgs tas būtu, kas atļauj Dieva radībai laupīt sev dzīvību. Esmu apsvēris, ka nekādā gadījumā nedrīkstu uzņemties uz sevi šādu grēku.
— Ak tā, jūs esat apsvēris! — ar nicinošu smīnu uz lūpām atteica gūstekne, atsēzdamās krēslā. — Arī es esmu kaut ko apsvērusi.
— Ko tad?
— Ka man nav ko sacīt cilvēkam, kas netur vārdu.
— Ak Dievs! — Feltons nomurmināja.
— Jūs varat iet, — milēdija sacīja, — es nerunāšu.
— Te ir nazis! — teica Feltons, izvilkdams no kabatas ieroci, ko bija atnesis, kā solījies, bet nebija uzreiz uzdrošinājies iedot gūsteknei.
— Ļaujiet man to apskatīt, — milēdija sacīja.
— Kādēļ?
— Dodu jums goda vārdu, ka tūlīt atdošu to atpakaļ. Jūs nolīksiet to šeit uz galda un pats nostāsieties starp to un manL
Feltons pasniedza milēdijai ieroci, viņa vērīgi aplūkoja tā asmeni, tad pret pirksta galu pārbaudīja naža smaili.
— Labi, — viņa teica, atdodama nazi jaunajam oficierim, — šis ir krietns tērauds. Jūs, Felton, esat uzticams draugs.
Feltons paņēma nazi un nolika to uz galda, kā nupat bija vienojies ar gūstekni.
Milēdija ar skatienu sekoja Feltona rīcībai un apmierināti pamāja ar galvu.
— Tagad klausieties, — viņa sacīja.
Sis uzaicinājums bija gluži lieks, jo jaunais oficieris stāvēja un alkatīgi gaidīja milēdijas stāstījumu.
— Felton, iedomājieties, ka jūsu māsa, — milēdija iesāka svinīgi un arī melanholiski, — ka jūsu tēva meita jums sacītu: «Kad es vēl biju jauna un, diemžēl, diezgan skaista, mani ievilināja lamatās, tomēr es pretojos. Viltu un varmācību pret mani divkāršoja — es pretojos., Zaimoja manu ticību, pulgoja Dievu, ko es pielūdzu, jo es piesaucu šo Dievu un ticību, griezdamās pēc glābiņa, — bet arī tad es pretojos. Man uzvēla dažādus apvainojumus un, tā kā nespēja pazudināt manu dvēseli, tad nolēma uz visiem laikiem aptraipīt manu miesu. Beidzot…»
Milēdija apstājās, pār viņas lūpām pārslīdēja rūgtuma pilns smīns.
— Beidzot, — Feltons mudināja, — ko tad jums nodarīja?
— Beidzot tika nolemts kādu vakaru salauzt manu neatlaidīgo pretošanos: kādu vakaru ūdenim, ko man pasniedza dzeršanai, tika piejauktas stipras miega zāles. Tikko biju pabeigusi vakariņas, es jutu, ka pamazām mani pārņem dīvains stingums. Kaut gan man nebija ne mazāko aizdomu, tomēr man uzmācās neskaidras bailes, es centos pārvarēt miegu. Piecēlos, gribēju pieskriet pie loga un saukt pēc palīdzības, bet kājas neklausīja; man šķita, ka griesti noslīgst man uz galvas un spiež mani ar savu smagumu. Izstiepu rokas, mēģināju ko runāt, bet pār lūpām plūda tikai nesakarīgas skaņas. Mani pārvarēja neatvairāms sastingums; pieturējos pie krēsla, jo manīju, ka man ļodzas kājas, taču arī šis atbalsts nekā nesniedza manām vārgajām rokām. Nolaidos uz viena ceļgala, pēc tam uz otra: gribēju lūgt Dievu, bet mana mēle nekustējās. Dievs mani, bez šaubām, ne redzēja, ne dzirdēja; es noslīdēju visā garumā uz grīdas, mani bija pārņēmis nāvei līdzīgs miegs.
Neatceros it nekā no tā, kas ar mani norisinājās pa to laiku, kamēr biju iegrimusi šajā dziļajā miegā. Atceros vienīgi to, ka atmostoties es atrados apaļā, grezni iekārtotā istabā, kurā gaisma ieplūda pa griestu spraugu. Likās, ka durvju istabā nebija, tā izskatījās kā krāšņs cietums.
Es ilgi nevarēju attapties, kur biju nokļuvusi, nespēju sakarīgi atskārst visus šos sīkumus, par kuriem tagad jums stāstu;
mans saprāts it kā veltīgi pūlējās nokratīt neuzveicamā miega smago tumsību. Neskaidrs priekšstats par braucienu karietē, pēc tam par baismīgu sapni, kas man bija laupījis pēdējos spēkus, — taču tas viss bija tik baigs un manā atmiņā tik izplūdis, ka notikumi šķita norisinājušies citas personas dzīvē un ar manējo saistījās fantastiskā duālismā.
Kādu laiku mans stāvoklis man likās tik dīvains, ka iedomājos: redzu to visu tikai sapnī. Grīļodamās piecēlos; manas drānas atradās turpat gultai līdzās uz krēsla, bet es neatcerējos, kā biju noģērbusies, kā biju nolikusies gulēt. Tikai pamazītēm manā apziņā noskaidrojās patiesība ar visām tās apkaunojošām šausmām: es vairs neatrados savās mājās. Cik varēju spriest pēc saules gaismas, jau tuvojās riets, un es biju aizmigusi iepriekšējās dienas vakarā. Tātad biju gulējusi gandrīz divdesmit četras stundas. Kas bija noticis pa šā ilgā miega laiku?
Es apģērbos, cik vien ātri spēju. Gausās kustības, tāpat ari notirpušie locekļi liecināja, ka miega zāļu iespaids vēl nebija pilnīgi izgaisis. Starp citu, istaba acīm redzami bija iekārtota sievietes uzņemšanai; pat visizsmalcinātākā koķete, pārlaidusi skatienu pār telpu, būtu pārliecinājusies, ka visas viņas vēlēšanās jau paredzētas un izpildītas.
Protams, ka es nebiju pirmā gūstekne, kas tikusi ieslodzīta šajā krāšņajā cietumā, bet jūs saprotat, Felton: jo greznāks bija cietums, jo vairāk tas mani biedēja.
Jā, tas bija cietums, jo es velti mēģināju no tā iziet. Izklaudzi- nāju visas sienas, meklēdama durvis, bet neatradu.
Reižu divdesmit apstaigāju istabu, bez panākumiem cenzdamās atrast izeju; tad es pārguruši un baiļu mākta atlaidos atzveltnes krēslā.
Strauji tuvojās nakts, un reizē ar tumsu pieauga manas bailes: es nezināju, vai man palikt tur, kur biju atsēdusies. Man šķita, ka visapkārt slēpās nezināmas briesmas un ik uz soļa man varēja gadīties kas ļauns. Kaut gan nebiju ēdusi kopš vakardienas, tomēr iz šausmām es nejutu izsalkuma.
No ārienes neieplūda neviena skaņa, pēc kuras es būtu varējusi spriest, cik ir pulkstenis. Tā kā bija oktobris un telpā jau pilnīgi sabiezējusi tumsa, tad nodomāju, ka varēja būt septiņi vaī astoņi vakarā.
Pēkšņi noskrapstēja durvju viras, es sarāvos. Virs aizstiklo- tās spraugas griestos iedegās lampa — ugunīga bumba, kas spilgti apgaismoja istabu, un es ar šausmām ieraudzīju, ka pāris soļu attālumā stāvēja kāds vīrietis.
Kā uz burvja mājienu istabas vidū bija radies vakariņu galds, klāts divām personām.
Šis vīrietis bija tas pats cilvēks, kas mani vajāja jau veselu gadu un bija nozvērējies laupīt man godu; no viņa pirmajiem vārdiem sapratu, ka tas pagājušajā naktī bija noticis.
— Nelietis! — Feltons nomurmināja.
— Jā, nelietis! — iesaucās milēdija, redzēdama, ka viņas neparastais stāstījums dziļi saviļņojis jauno oficieri. — Nelietis! Viņš bija domājis, ka ar-to pietiks, ja būs guvis uzvaru pār mani miegā. Nu viņš ieradās, cerēdams, ka samierināšos ar savu negodu, reiz jau biju kritusi negodā. Viņš bija ieradies, lai piedāvātu man savas bagātības pret manu mīlestību.
Izgāzu pār šo cilvēku visu nicināšanu, kas bija uzkrājusies manā sirdī; bez šaubām, viņš bija pieradis pie šādiem pārmetumiem, jo uzklausīja mani, mierīgi smaidīdams, rokas sakrustojis uz krūtīm. Nodomājis, ka esmu beigusi, viņš man tuvojās. Pie- skrēju pie galda, satvēru nazi un pieliku tā asmeni sev pie krūtīm:
«Vēl vienu soli,» es viņam sacīju, «un uz jūsu sirdsapziņas būs ne tikai mans negods, bet arī mana nāve.»
Laikam manā skatienā, balsī un stājā bija izpaudusies nelokāma apņēmība, kas pārliecina pat vissamaitātākos cilvēkus, jo viņš apstājās.
«Jūsu nāve?» viņš iejautājās. «O nē! Jūs esat pārāk valdzinoša mīļākā, lai es būtu ar mieru jūs zaudēt, kad man tikai reizi bijusi laime jūs iegūt. Ardievu, daiļā! Pagaidīšu un atgriezīšos pie jums, kad būsiet labākā omā.»
Pēc šiem vārdiem viņš iesvilpās; ugunīgā bumba griestos izdzisa, es atrados pilnīgā tumsā. Atkal noskrapstēja viras, durvis atvērās un aizvērās, pēc tam lampa iedegās no jauna: es biju viena istabā.
Mirklis bija baismīgs; ja līdz šim vēl biju šaubījusies par savu nelaimi, tad tagad šaubas bija izkliedētas, es skaidri saredzēju īstenību: atrados tā cilvēka varā, kuru ne tikai ienīdu, bet arī nicināju. Sis cilvēks bija spējīgs uz visu, un viņš man to jau bija liktenīgi pierādījis.
— Kas bija šis cilvēks? — Feltons jautāja.
— Nakti es pavadīju, sēdēdama uz krēsla. Pie mazākā trokšņa es sarāvos, jo ap pusnakti lampa nodzisa, un es atkal atrados tumsā. Bet nakts pagāja, un mans vajātājs vairs neieradās. Uzausa diena, es redzēju, ka galds bija pazudis, vienīgi nazis bija palicis man rokā.
Sis nazis bija mana vienīgā cerība.
Jutos kā samalta aiz noguruma, acis aiz negulēšanas man svila, ne mirkli nebiju uzdrošinājusies aizvērt plakstus. Dienas gaisma nomierināja mani, es iemetos gultā, tomēr nešķirdamās no glābēja naža, ko pabāzu zem spilvena.
Kad atmodos, ieraudzīju, ka istabā atkal bija ienests klāts galds.
Šoreiz, neraugoties uz manām bailēm, uz tirdošo nemieru, es jutu briesmīgu izsalkumu, jo kopš četrdesmit astoņām stundām nebiju ēdusi ne kumosa. Iebaudīju gabaliņu maizes un dažus augļus. Atcerēdamās, ka ūdenim, ko biju dzērusi, bija piejauktas miega zāles, es nepieskāros ūdenim, kas atradās uz galda karafē, bet piepildīju savu glāzi no marmora strūklakas, kas atradās pie sienas virs mazgājamā galdiņa.
Kaut arī biju rīkojusies tik piesardzīgi, tomēr kādu laiku vēl izjutu milzīgas bailes, taču šoreiz tās bija veltīgas: diena aizritēja, bet ar mani nekas nenotika.
Lai manu neuzticību nepamanītu, tad es pusi no karafes satura izlēju.
Pienāca vakars, un iestājās tumsa, tomēr manas acis sāka pie tās pierast: es ievēroju, ka galds pēkšņi iegrima grīdā un pēc kādas ceturtdaļstundas atkal pacēlās, klāts vakariņām. Mirkli vēlāk griestos iedegās ugunīgā bumba, kas atkal apgaismoja manu istabu.
Biju noņēmusies ēst tikai kaut ko tādu, kam nav iespējams piejaukt miega zāles: divas olas un daži augļi bija viss, ko es iebaudīju. Pēc tam pasmēlu glāzi ūdens no savas glābējas strūklakas un dzēru.
Jau pie pirmajiem malkiem jutu, ka ūdens garšo citādāk nekā no rīta; manī modās aizdomas, un tālāk vairs nedzēru, tomēr biju iztukšojusi jau pusglāzi.
Ar riebumu izlēju atlikumu un, svīzdama baiļu sviedrus, sāku gaidīt.
Bez šaubām, kāds neredzams novērotājs bija pamanījis, ka ņēmu ūdeni no strūklakas, un mana paļāvība tika izmantota, lai aukstasinīgi un nežēlīgi mani pazudinātu.
Neaizritēja ne pusstunda, kad atkārtojās tie paši simptomi. Tikai šoreiz biju izdzērusi pusglāzi ūdens, tāpēc spēju pretoties miegam ilgāk, turklāt es neaizmigu pilnīgi, bet iekritu savādā pusmiega stāvoklī: es jutu un apzinājos, kas ap mani notika, taču nespēju ne aizsargāties, ne bēgt.
Aizvilkos līdz gultai, lai paņemtu vienīgo glābiņu, kas man bija atlicis — nazi, bet gultas galvgali man neizdevās sasniegt; nokritu uz ceļiem, ar rokām krampjaini pieķerdamās pie gultas kājas; tad es sapratu, ka esmu pazudusi.
Feltons kļuva bāls kā audekls, pār ķermeni viņam pārskrēja drudžainas trīsas.
— Un briesmīgākais bija tas, — milēdija turpināja pārvērstā balsī, it kā no jauna pārdzīvotu baismīgā mirkļa šaubas, — ka šoreiz apzinājos briesmas, kuras man draudēja. Dvēsele mana aizmigušajā miesā bija nomodā: es visu redzēju un dzirdēju. Protams, viss norisinājās it kā sapnī, bet tāpēc tas likās vēl šaušalīgāk.
Redzēju, ka izdzisa lampa, un es ieslīgu tumsā. Izdzirdēju labi pazīstamo durvju vēršanās troksni, kaut gan šīs durvis bija vērušās tikai pāris reizes.
Instinktīvi jutu, ka man kāds tuvojas — stāsta, ka nelaimīgs cilvēks, kas apmaldījies Amerikas tuksnesīgajos klajumos, tā jūt indīgas čūskas tuvošanos.
Saņēmu visus spēkus un pūlējos iekliegties; neiedomājami sasprindzinādama gribu, es pat mazliet pacēlos, lai tūlīt atkal kristu atpakaļ… un iekristu sava vajātāja apkampienos.
— Pasakiet man, kas bija šis cilvēks? — jaunais oficieris iesaucās.
Milēdija uzreiz redzēja, kādas ciešanas sagādāja Feltonam, pakavēdamās pie katra sīkuma savā stāstījumā, bet negribēja aiztaupīt viņam šīs mocības. Jo dziļāk viņa ievainos jaunekļa sirdi, jo drošāk tas viņu atriebs. Tāpēc viņa turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi jaunā oficiera izsaucienu vai arī uzskatītu, ka vēl nav pienācis īstais mirklis, lai uz šo jautājumu atbildētu.
— Tikai šoreiz šī neģēļa rokās nebija inerts, nejūtīgs ķermenis. Es jau jums stāstīju: es nevarēju atgūt pilnībā savas fiziskās un garīgās spējas, tomēr draudošo briesmu izjūta man nebija zudusi; es cīnījos ar visu spēku un droši vien, kaut arī biju ļoti vārga, tomēr ilgi izrādīju spraigu pretestību, jo dzirdēju, ka mans vajātājs iesaucās:
«Sasodītās puritānietes! Es gan zināju, ka viņas spēj novest līdz izmisumam savus bendes, bet nebiju domājis, ka viņas tik neganti pretojas saviem mīļākiem.»
Diemžēl, manai pretestībai pienāca gals, jutu, ka mani spēki bija izsmelti, un šoreiz tas nelietis neizmantoja manu miegu, bet ģīboni.
Feltons klausījās, nebilzdams ne vārda, tikai lāgu lāgiem dobji iestenēdamies; pār viņa marmorbalto pieri plūda salti sviedri, zem kamzoļa paslēptā roka bija iecirtusies krūtīs.
— Kad atguvu samaņu, mana pirmā doma bija sameklēt pagalvī paslēpto nazi, ko vakar nebiju varējusi dabūt. Ja šis nazis nebija varējis man noderēt aizsardzībai, tad lai tas kalpo vainas izpirkšanai.
Bet, kad biju paņēmusi rokā nazi, Felton, man ienāca prātā baismīgs nodoms. Zvērēju, ka teikšu jums patiesību, ka izstāstīšu jums visu. Es pildīšu zvērestu, kaut ari man tādēļ būtu jāiet bojā.
— Jums ienāca prātā atriebties šim cilvēkam, vai ne? — iesaucās Feltons.
— Ak vail Jā! — milēdija piekrita. — Es zinu, ka kristietei neklājas tā domāt. Droši vien šo domu man iedvesa mūsu dvēseles mūžīgais ienaidnieks, šis lauva, kas nenogurstoši ložņā mums apkārt. Ko man jums, Felton, vēl sacīt? — milēdija turpināja kā sieviete, kas atzīstas savā noziegumā. — Sī doma iezagās man prātā un vairs neatstājās no manis. Un par šo grēcīgo nodomu man šodien jācieš sods.
— Turpiniet, turpiniet, — Feltons mudināja, — gribu ātrāk dzirdēt, kā jūs atriebāties.
— Nolēmu atriebties pēc iespējas ātrāk. Nešaubījos, ka nākošajā naktī viņš atkal ieradīsies. Pa dienu man nebija ko baidīties.
Kad man tika pasniegtas brokastis, es nevilcinādamās ēdu un dzēru; biju nolēmusi vakariņām nepieskarties, bet tikai izlikties, ka kaut ko iebaudu, un tāpēc man no rīta vajadzēja spēcināties, lai vakarā mani tik ļoti nemocītu izsalkums.
Es paslēpu tikai glāzi ūdens no brokastīm, jo visvairāk biju cietusi aiz slāpēm, kad četrdesmit astoņas stundas biju palikusi bez ēšanas un dzeršanas.
Pa dienu mana apņemšanās nobrieda pilnīgi. Centos tikai neizpaust sejā to, kas norisinājās manā dvēselē, jo nešaubījos, ka tiku novērota. Vairākkārt manīju, ka pat pasmaidīju. Felton, es neuzdrošinos jums atklāt, pie kādām domām manās lūpās iezagās smaids, jūs mani nicinātu …
— Turpiniet, lūdzu, turpiniet, — Feltons sacīja. —• Jūs redzat, ka es klausos un gribu ātrāk dzirdēt, ar ko tas viss beidzās.
— Kad pienāca vakars, viss norisinājās ka parasti. Pa tumsu man tika pasniegtas vakariņas, un, kad iedegās lampa, es sēdos pie galda.
Apēdu tikai dažus augļus; izlikos, ka ieleju glāzē ūdeni no karafes, bet īstenībā izdzēru no brokastīm aiztaupīto ūdeni; izdarīju to tik veikli, ka maniem izspiegotājiem, ja tādi būtu bijuši, nevarētu rasties nekādas šaubas.
Pēc vakariņām es izlikos, ka mani tāpat kā iepriekšējā vakarā pārņem gurdums; tikai šoreiz, it kā padodamās nogurumam vai arī saradusi ar briesmām, aizstreipuļoju līdz gultai, nometu apģērbu un atgūlos.
Sataustīju nazi zem spilvena un, izlikdamās aizmigusi, krampjaini sažņaudzu rokā naža spalu.
Aizritēja pāris stundu, bet nekas jauns nenotika. Un es — žēlīgais Dievs, vai dienu iepriekš būtu varējusi tam ticēt! — sāku bažīties, ka mans apvainotājs neieradīsies.
Beidzot redzēju, ka lampa lēnām pazuda, iegrimdama griestu dzīlēs. Istabā iestājās tumsa, tomēr, sasprindzinot redzi, varēju šo to saskatīt arī šajā tumsībā.
Pagāja minūtes desmit. Nedzirdēju neviena cita trokšņa kā tikai savas sirds pukstus.
Es lūdzos debesis, lai viņš nāktu.
Beidzot izdzirdēju pazīstamo troksni, durvīm atveroties un aizveroties; kaut arī grīda bija nosegta ar paklājiem, dzirdēju tuvojamies soļus un par spīti tumsai saskatīju ēnu, kas nāca klāt pie manas gultas.
— Ātrāk, ātrāk! — Feltons seidzināja. — Vai neredzat, ka ikviens jūsu vārds mani dedzina kā kausēts svins!
— Tad es saņēmu visus spēkus, — milēdija turpināja, — apzinājos, ka situsi atriebības vai, pareizāk sakot, taisnīgās tiesas stunda, uzskatīju sevi par otru Judīti. Nazi rokā sažņaugusi, es saspringti vēroju viņu, un, kad viņš bija pavisam klāt un jau izstiepa rokas, lai tumsā sataustītu savu upuri, es ar sāpju un izmisuma kliedzienu triecu viņam nazi krūtīs.
Nelietis! Viņš jau visu bija paredzējis: viņa krūtis aizsargāja bruņu krekls, nazis atdūrās pret to.
«A-ā!» viņš iesaucās, sagrābdams manu roku un izraudams ieroci, kas tik slikti bija man kalpojis. «Jūs, daiļā puritāniete, tīkojat pēc manas dzīvības! Tas ir vairāk nekā ienaids, tā ir salta nepateicība! Nomierinieties, daiļais bērns! Biju domājis, ka esat atmaigusi. Neesmu nekāds tirāns un ar varu neturu sievietes. Jūs nemīlat mani; savā pašmīlībā biju par to šaubījies, tagad esmu pārliecināts. Rīt jūs būsiet brīva.»
Vēlējos tikai vienu — lai viņš mani nogalina.
«Piesargieties!» es viņam sacīju. «Mana brīvība sagādās jums negodu.»
«Paskaidrojiet, daiļā sibila!»
«Tikko būšu izkļuvuši ārā no šejienes, es visu izstāstīšu. Izstāstīšu par jūsu varmācību pret mani, par manu gūstniecību. Es atmaskošu šo negodīgo pili! Kaut ari jūs, milord, stāvat augsti, tomēr drebiet! Pāri jums stāv karalis un pāri karalim — Dievs!»
Kaut arī mans vajātājs prata lieliski savaldīties, tomēr viņš nespēja apslāpēt dusmu uzplūdu. Nesaskatīju viņa sejas izteiksmi, bet jutu, kā notrīsēja viņa elkonis, uz kura atbalstījās mana roka.
«Tādā gadījumā jūs no šejienes neiziesiet!» viņš sacīja.
«Labi!» es iesaucos. «Manu mocību vieta kļūs par manu kapu. Labi, es miršu, un tad jūs redzēsiet, vai apsūdzošs rēgs nav baismīgāks par draudīgu dzīvu būtni!»
«Jums netiks atstāts neviens ierocis.»
«Ir viens ierocis, ko izmisums sniedz ikvienai dzīvai radībai, kam ir drosme to izmantot: tā ir bada nāve.»
«Paklausieties,» nelietis teica, «vai miers nav labāks par šādu karu? Nekavējoties atdošu jums brīvību, izsludināšu jūs par pašu tikumības iemiesojumu, nosaukšu jūs par Anglijas Lukrēciju.»
«Un es pateikšu, ka jūs esat Siksts, atmaskošu jūs ļaužu priekšā tāpat, kā esmu jūs atmaskojusi Dieva priekšā, un, ja vajadzēs, tad es, tāpat kā Lukrēcija, apliecināšu savus vārdus ar asinīm.»
«Tas ir kas cits!» mans ienaidnieks ņirdzīgi sacīja. «Nudien, jums galu galā šeit nebūs slikti, jums nekā netrūks, un, ja mirsiet badā, tad tā būs jūsu pašas vaina.»
Pēc šiem vārdiem viņš aizgāja, dzirdēju, kā durvis atvērās un aizvērās. Atzīšos, ka mani vairāk bija satriekušas nevis sāpes, bet kauns par to, ka nebiju atriebusies.
Viņš turēja vārdu. Pagāja diena, pagāja vēl viena nakts, bet viņš neieradās. Taču arī es turēju vārdu, es neēdu ne kumosa, nedzēru ne malka ūdens. Biju nolēmusi mirt bada nāvē.
Dienu un nakti pavadīju lūgšanās, jo cerēju, ka Dievs piedos, ka laupu sev dzīvību.
Otrā naktī durvis atvērās. Es gulēju uz grīdas, spēki man jau sāka zust.
Izdzirdusi troksni, es, atbalstīdamās uz vienas rokas, pacēlos.
«Nu kā, vai esat kļuvusi mazliet iecietīgāka?» iejautājās balss, kas manās ausīs skanēja tik šaušalīgi, ka nevarēju to nepazīt. «Vai atpirksiet savu brīvību ar solījumu klusēt? Klausieties, es neesmu ļauns cilvēks,» viņš piebilda, «un, kaut arī neciešu puritāņus, tomēr izturos pret tiem taisnīgi, tāpat kā pret puritānie- tēm, sevišķi, ja tās ir skaistas. Zvēriet man pie krusta, vairāk nekā no jums neprasu.»
«Pie krusta!» es iesaucos pieceldamās, jo, dzirdēdama ienīsto balsi, biju atguvusi spēkus. «Pie krusta! Zvēru, ka neviens solījums, nekādi draudi, nekādas mocības neaizvērs man muti! Pie krusta! Zvēru, ka visur apsūdzēšu jūs kā slepkavu, kā goda laupītāju, kā neģēli! Pie krusta! Zvēru, ka aicināšu visu cilvēku dzimumu jums atriebties, ja vien man izdosies no šejienes izkļūt brīvē!»
«Piesargieties!» brīdināja man pazīstamā balss, kurā tagad izskanēja vēl nedzirdēti draudi. «Man ir kāds drošs līdzeklis, ko izmantošu tikai nepieciešamības gadījumā, bet tas jums aizvērs muti vai vismaz laupīs ticamību jūsu vārdiem.
Ar pēdējiem spēkiem iesmējos viņam sejā.
Viņš saprata, ka starp mums būs mūžīgs karš uz dzīvību un nāvi.
«Uzklausiet mani!» viņš sacīja. «Dodu jums laiku līdz rītvaka- ram, apdomājiet: ja apsolīsiet klusēt, jūs saņemsiet bagātību un cieņu, ja draudēsiet runāt, es jūs notiesāšu uz negodu.
«Jūs?» es iesaucos. «Jūs!»
«Uz mūžīgu, neizdzēšamu negodu!»
«Jūs!» es sašutusi atkārtoju. Ticiet man, Felton, man likās, ka viņš zaudējis prātu.
«Jā, es!» viņš apstiprināja.
«0, atstajiet mani,» es viņam sacīju, «ejiet prom, ja negribat, ka jūsu acu priekšā sadragāju savu galvu pret sienu!»
«Kā vēlaties,» viņš teica. «Līdz rītvakaram!»
«Līdz rītvakaram!» es atteicu, nokrizdama uz grīdas un aiz dusmām griezdama zobus …
Feltons atbalstījās pret sēdekli, un milēdija ar dēmonisku prieku redzēja, ka viņam diezin vai pietiks spēka noklausīties stāstījumu līdz galam.