Mirkli klusējusi un novērojusi jaunekli, milēdija turpināja stāstījumu:
— Bija aizritējušas gandrīz trīs dienas, kopš nebiju ne ēdusi, ne dzērusi; es cietu šausmīgas mokas. Brīžam man it kā mākonis aptumšoja smadzenes un aizmigloja acis — sākās jau murgi.
Pienāca vakars; jutos tik vārga, ka ik mirkli kritu nesamaņā, un es pateicos Dievam, jo domāju, ka tuvojas mana pēdējā stunda.
Un tad, atkal būdama nemaņā, izdzirdēju atveramies durvis; aiz šausmām es atguvu samaņu.
Ienāca mans vajātājs kopā ar kādu cilvēku, kam sejai priekšā bija maska, un arī viņš, mans apkaunotājs, bija uzlicis masku, bet es jau pazinu viņu pēc soļiem, pēc balss un pēc majestātiskās stājas, ar kādu pati pekle cilvēkiem par postu apveltījusi šo vīru.
«Nu, vai esat nolēmusi dot zvērestu, kādu no jums prasīju?» viņš man jautāja.
«Jūs pats teicāt, ka puritāņi turoties pie saviem vārdiem, un manējos jūs esat dzirdējis: nodošu jūs cilvēku tiesai zemes virsū un viņā saulē — Dieva tiesai!»
«Tātad jūs neatkāpjaties no sava nodoma?»
«Zvēru jums Dieva priekšā, kurš dzird manus vārdus: es piesaukšu visus cilvēkus par jūsu nozieguma lieciniekiem, līdz atradīšu kādu, kas mani atriebs.»
«Jūs esat prostitūta,» viņš man skaļi uzsauca, «un kā tāda tiksiet apzīmēta ar kauna zīmi! Un tad mēģiniet pierādīt visiem šiem cilvēkiem, kurus piesauksiet par lieciniekiem, ka neesat ne vainīga, ne traka!»
Un, pievērsdamies vīram, kas bija viņu pavadījis, nelietis pavēlēja:
«Bende, dariet savu darbu!»
— O, viņa vārdu! Sakiet man viņa vārdu! — Feltons iesaucās.
— Neraugoties uz maniem kliedzieniem un pretošanos, jo es atskārtu, ka man draud kaut kas Jaunāks par nāvi, bende sagrāba mani un, sažņaugdams savās rokās, nogāza uz grīdas. Aiz- elsdamās aiz asarām, gandrīz zaudējusi samaņu, piesaukdama Dievu, kas mani neuzklausīja; es piepeši iekliedzos aiz sāpēm un kauna: sakaitēta dzelzs, bendes sarkani gailējošā dzelzs bija uz- spiedusies uz mana pleca.
Feltons iestenējās.
— Redziet, Felton, — milēdija sacīja, pieceldamās lepni kā karaliene, — redziet, kādas jaunas mocības bija sagudrotas šķīstajai jaunavai, kas bija kļuvusi neģēļa varmācības upuris. Mācieties iepazīt cilvēku sirdis, lai jūs tik pārsteidzīgi nekļūtu par netaisnīgas atriebības ieroci.
Ar strauju kustību milēdija atrāva vaļā kleitu, saplēsdama batistu, kas aizsedza viņas krūtis, un, pietvīkusi aiz mākslota sašutuma un kautrības, parādīja jaunajam oficierim neizdzēšamo kauna zīmi, kas izķēmoja šo tik daijo plecu.
— Bet es te redzu lilijas ziedu! — Feltons pārsteigti iesaucās.
— Tieši tā jau ir tā lielākā neģēlība, — milēdija atbildēja. — Anglijas kauna zīme!… Tad vajadzētu pierādīt, kura tiesa man to piespriedusi, un es būtu varējusi sūdzēties visās karaļvalsts tiesās. Bet Francijas kauna zīme… Ar to es biju apkaunota neizdzēšami.
Tas nu Feltonam bija par daudz.
Bāls, sastindzis, šī neticamā atklājuma satriekts, milēdijas pārcilvēciskā skaistuma apžilbināts, ko šī sieviete atsedza ar ne- kautrību, kuru Feltons uzskatīja par dievišķīgu cildenumu, nabaga jauneklis galu galā nometās ceļos viņas priekšā, kā pirmie kristīgie bija metušies pie kājām šķīstajiem, svētajiem mocekļiem, kurus imperatori vajāja un deva cirkus arēnā plēsīgiem zvēriem sa- plosīšanai. Kauna zīme viņa acīs pazuda, palika tikai skaistums.
— Piedodiet, ak, piedodiet man! — Feltons iesaucās.
Milēdija lasīja viņa acīs: mīlu, mīlu!
— Ko lai jums piedodu? — viņa jautāja.
— Piedodiet, ka esmu pievienojies jūsu vajātājiem.
Milēdija sniedza viņam roku.
— Tik daiļa, tik jauna! — Feltons jūsmoja, noklādams skūpstiem pasniegto rociņu.
Milēdija apveltīja viņu ar skatienu, kas vergu paceļ par karali.
Feltons bija puritānis: viņš palaida vaļā milēdijas roku un sāka skūpstīt viņas kājas.
Viņš jau vairs nemīlēja šo sievieti, bet dievinaja.
Kad šis pacilātības mirklis bija garām, kad milēdija it kā atguva aukstasinību, ko ne uz mirkli nebija zaudējusi, kad Feltons redzēja, ka kautrības plīvurs atkal aizsedza mīlestības dārgumus, kasviņa acīm tika noslēpti vienīgi tādēļ, lai viņš jo dedzīgāk tos iekārotu, viņš sacīja:
— Un tagad man atliek jautāt tikai vienu: kā sauc jūsu īsto bendi, jo tas otrs bija tikai ierocis viņa rokās.
— Brāli, vai tiešām man viņš jānosauc vārdā? — milēdija iesaucās. — Vai tu pats vēl neesi uzminējis viņa vārdu?
— Kā? Vai viņš? — Feltons ieprasījās. — Atkal viņš!… Vienmēr viņš!… īstais vainīgais …
— īstais vainīgais ir_ Anglijas postītājs, — milēdija sacīja,
— patieso kristīgo vajātājs, tik daudzu sieviešu goda laupītājs, tas, kas savas samaitātās sirds untuma labad grasās izliet tik daudzu angļu asinis, kas šodien aizstāv protestantus, bet rīt tos jau nodos …
— Bekingems! Tas ir Bekingems! — Feltons milzīgi uzbudināts iesaucās.
Milēdija paslēpa seju rokās, it kā nespētu panest apkaunojošās atmiņas, kuras viņā modināja šis vārds.
— Bekingems ir šī eņģeļa bende! — Feltons sauca. — Un tu, mans Dievs, neesi viņu satriecis ar saviem pērkoniem! Tu pieļauj, ka viņš paliek dižciltīgs, visu godāts un varens mums visiem par postu!
— Dievs pamet to, kas pamet pats sevi, — milēdija teica.
— Šis nelietis grib savilkt pār savu galvu sodu, kāds piemeklē nolādētos! — Feltons turpināja aizvien pieaugošā satraukumā.
— Viņš grib, lai cilvēku atriebība skar viņu ātrāk nekā debesu taisnā tiesa!
— Cilvēki no viņa baidās un viņu saudzē.
— O, es no viņa nebaidos un nesaudzēšu viņu! — Feltons sacīja.
Milēdija juta, ka viņas dvēselē ieplūst velnišķīgs prieks.
— Bet kādā veidā mans aizstāvis un aizgādnis lords Vinters saistīts ar visu šo notikumu? — jautāja Feltons.
— Klausieties, Felton, — milēdija teica, — līdzās gļēviem un nožēlojamiem ļautiņiem ir arī cildeni un cēlsirdīgi raksturi. Man bija līgavainis, cilvēks, ko es mīlēju un kas mīlēja mani; tāds cilvēks kā jūs, Felton, tikpat krietns un drošsirdīgs. Aizgāju pie viņa un visu izstāstīju; viņš mani pazina un ne mirkli neapšaubīja manus vārdus. Viņš bija ievērojams augstmanis, pilnīgi līdzvērtīgs Bekingemam. Nekā neteicis, viņš apjoza zobenu, ietinās apmetnī un devās uz Bekingema pili.
— Jā, jā, — Feltons iebilda, — es saprotu. Kaut gan pret tādiem cilvēkiem jārīkojas nevis ar zobenu, bet ar dunci.
— Bekingems dienu iepriekš bija aizceļojis kā vēstnieks uz
Spāniju, lai lūgtu infantes roku karalim Kārlim I, kas tolaik bija tikai Velsas princis. Mans līgavainis atgriezās atpakaļ.
«Sis cilvēks ir aizceļojis,» viņš man sacīja, «tāpēc pašreiz nevaru tam atriebties. Savienosimies uz mūžu, kā bijām nolēmuši, un tad paļaujieties uz lordu Vinteru, kas pratīs aizstāvēt savu un savas sievas godu.
— Lords Vinters! — Feltons iesaucās.
— Jā, lords Vinters, — milēdija apstiprināja, — un tagad jūs visu saprotat, vai ne? Bekingems bija projām veselu gadu. Nedēļu pirms viņa atgriešanās lords Vinters pēkšņi nomira, atstādams mani kā vienīgo mantinieci. No kā bija nācis šis trieciens? Dievs, kas zina visu, zina arī to; es neviena nevainoju …
— O, kāds pagrimums! — iesaucās Feltons.
— Lords Vinters nomira, nekā nepateicis savam brālim. Baismīgajam noslēpumam vajadzēja palikt nezināmam, līdz tas būtu kā pērkons spēris vaininiekam. Jūsu aizstāvim nemaz nebija paticis, ka viņa vecākais brālis apprecēja jaunavu bez pūra. Sapratu, ka cilvēks, kas vīlies mantošanas cerībās, man nesniegs nekādu atbalstu. Tāpēc aizbraucu uz Franciju, nolēmusi palikt tur līdz mūža vakaram. Bet visi mani īpašumi atrodas Anglijā; kad, sākoties karam ar Angliju, visi sakari tika pārtraukti, mani piemeklēja trūkums, un biju spiesta atgriezties. Pirms sešām dienām izkāpu krastā Portsmutā.
— Un tālāk? — Feltons jautāja.
— Tālāk? Bekingems, bez šaubām, bija uzzinājis par manu atgriešanos un pastāstījis lordam Vinteram, kas jau tā bija noskaņots man nelabvēlīgi, ka viņa svaine ir prostitūta, ar kauna zīmi apzīmogota sieviete. Mans augstsirdīgais vīrs vairs nespēj pacelt balsi, lai mani aizstāvētu. Lords Vinters būs noticējis visam, kas viņam tika stāstīts, jo vieglāk tāpēc, ka pats bija ieinteresēts tam ticēt. Viņš lika mani aizturēt, atvest mani šurp un atstāja jūsu uzraudzībā. Pārējais jums zināms: parīt viņš mani izraidīs trimdā, novietos noziedznieku vidū. O, pavediens ir vērpts smalki! Lamatas uzrīkotas veikli, mans gods tiks pazudināts. Jūs pats redzat, Felton, ka man jāmirst. Felton, dodiet man nazi!
Ar šiem vārdiem milēdija, it kā viņas pēdējie spēki būtu izsmelti, kusla un nevarīga ieslīga jaunā oficiera rokās, kurš bija apreibis aiz mīlestības, sašutuma un līdz šim nepazītas iekāres; sajūsmināti uztvēris kārdinātāju, Feltons piespieda viņu pie sirds, trīsēdams, jūtot viņas skaistās mutes elpu, gluži apjucis no satraukti cilājošās krūts pieskāriena.
— Nē, nē, — jaunais oficieris sacīja, — tu dzīvosi, tīra un visu godāta, tu dzīvosi, lai triumfētu pār saviem ienaidniekiem.
Milēdija viņu lēni ar roku atbīdīja, bet ar skatienu pievilka;
taču Feltons sievieti atkal apskāva, lūdzoši raudzīdamies uz viņu kā uz dievieti.
— O, nāve, nāve! — acis pievērdama, viņa nevarīgi čukstēja. — Drīzāk nāvi nekā negodu! Felton, mans draugs, mans brāli, es tevi lūdzos!
— Nē! — atsaucās Feltons. — Nē, tu dzīvosi, un tu dzīvosi atriebta.
— Felton, es nesu nelaimi visiem, kas ir ap mani! Atstāj mani, Felton! Ļauj man mirt!
— Ja tā, tad mirsim abi kopā! — iesaucās jauneklis, noskūpstīdams gūstekni.
Pie durvīm atskanēja klauvējieni; šoreiz milēdija īsti atstūma Feltonu.
— Vai dzirdi? — viņa sacīja. — Tie ir noklausījušies, tie jau nāk šurp! Viss galā, mēs esam pazuduši!
— Nē, — Feltons teica, — sargkareivis tikai brīdina mani, ka nāk maiņa.
— Tad steidzieties pie durvīm un atveriet tās pats.
Feltons paklausīja: šī sieviete jau bija kļuvusi viņa domu un rīcības pavēlniece.
Atvēris durvis, viņš atradās aci pret aci ar seržantu, kas komandēja sardzes patruļu.
— Kas tad noticis? — jaunais leitnants jautāja.
— Jūs man pavēlējāt atvērt durvis, ja es dzirdētu saucam pēc palīdzības, — zaldāts paskaidroja, — bet aizmirsāt man atstāt atslēgu. Dzirdēju, ka jūs iekšā kliedzāt, taču nesapratu, ko jūs vēlējāties, gribēju atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas no iekšpuses, tāpēc es pasaucu seržantu.
— Un es esmu klāt, — seržants sacīja.
Apjukušais Feltons palika stāvot kā prātu zaudējis, nespēdams pateikt ne vārda.
Milēdija saprata, ka viņai jāglābj stāvokli, pievēršot sev karavīru uzmanību; viņa pieskrēja pie galda, paķēra nazi, ko Feltons tur bija atstājis, un iesaucās:
— Ar kādām tiesībām gribat mani aizkavēt mirt?
— Augstais Dievs! — iesaucās Feltons, redzēdams, ka milēdijas rokā iespīdējās nazis.
Šai mirklī koridorā atskanēja ironiski smiekli.
Trokšņa pievilināts, bija pienācis barons un nu, tērpies rīta- svārkos, zobenu iespiedis padusē, parādījās uz sliekšņa.
— Ahā! — viņš novilka. — Tad nu mēs būtu nonākuši līdz traģēdijas pēdējam cēlienam. Vai redzat, Felton, ka drāma ir norisinājusies gluži tā, kā jums jau norādīju. Bet neraizējieties, asinis neplūdīs.
Milēdija saprata, ka viss būs zaudēts, ja viņa nekavējoties nepierādīs Feltonam savu izmisīgo drosmi.
— Jūs maldāties, milord, asinis plūdīs, un lai šīs asinis krīt uz tiem, kuri liek tām plūst!
Feltons iekliedzās un metās viņai klāt, bet bija jau par vēlu: milēdija iedūra nazi sev krūtīs.
Taču nazis aiz laimīgas nejaušības vai, pareizāk sakot, aiz milēdijas veiklības bija atdūries pret korsetes metāla stīpiņu, kādas tanīs laikos kā bruņas aizsargāja sieviešu krūtis. Saplēzdams kleitu, nazis bija izslīdējis un ieurbies šķērsām starp ādu un ribām.
Tomēr milēdijas kleita vienā mirklī sārtojās asinīm.
Viņa bija nokritusi atmuguriski uz grīdas un likās paģībusi.
Feltons izvilka nazi.
— Redziet, milord, — viņš drūmi sacīja, — te nu ir sieviete, ko man vajadzēja apsargāt, un nu viņa ir nonāvējusies!
— Neraizējieties, Felton, — lords Vinters teica, — viņa nav mirusi. Dēmoni tik viegli nemirst. Neuztraucieties, ejiet uz manu istabu un tur uzgaidiet mani.
— Bet, milord …
— Ejiet, es jums pavēlu.
Feltons padevās priekšnieka rīkojumam, taču, izejot no istabas, slepeni iebāza nazi azotē.
Lords Vinters lika ataicināt sievieti, kas milēdiju apkalpoja, un, kad tā ieradās, uzdeva tai rūpēties par gūstekni, kas vēl joprojām gulēja nesamaņā, un pats devās projām.
Bet, tā kā brūce par spīti viņa aizdomām tomēr varēja izrādīties bīstama, tad viņš nekavējoties aizsūtīja kādu jātnieku pakaļ ārstam.