Norunātajā stundā mūsu draugi ar saviem sulaiņiem ieradās iežogotajā klajumā, kas atradās aiz Luksemburgas pils un kur ganījās tikai kazas. Atoss iedeva ganam nelielu monētu, un tas aizgāja. Sulaiņus nolika sardzē.
Drīz tam pašam klajumam tuvojās klusējošu vīru pulciņš, kas pievienojās musketieriem. Pēc tam pēc aizjūras paražām norisinājās savstarpēja iepazīšanās.
Angļi visi bija augstdzimuši cilvēki, un pretinieku dīvainie vārdi viņus ne tikai pārsteidza, bet pat uztrauca.
— Tas mums nekā neizsaka, — teica lords Vinters, kad trīs draugi bija nosaukuši savus vārdus, — mēs tāpat nezinām, kas jūs esat, un mēs necīnīsimies ar cilvēkiem, kam ir tādi vārdi. Tie ir kaut kādi ganu vārdi.
— Kā jau jūs, milord, droši vien būsiet uzminējis, tie ir pieņemti vārdi, — Atoss paskaidroja.
— Tas mums rada vēl jo lielāku vēlēšanos uzzināt īstos, — anglis atbildēja.
— Spēlēt ar mums jūs varējāt, nezinādams mūsu īstos vārdus? — Atoss sacīja. — Un turklāt vinnēt divus zirgus.
— Jums taisnība, bet tad mēs riskējām tikai ar pistolēm, šoreiz mēs riskējam ar dzīvību. Spēlēt var ar kuru katru, bet duelēties tikai ar sev līdzīgu.
— Pareizi, — Atoss piekrita un, pasaucis nomaļus to angli, ar kuru viņam vajadzēja duelēties, klusu pateica savu vārdu.
Portoss un Aramiss darīja tāpat.
— Vai ar to jums pietiek un jūs uzskatāt mani par pietiekami augstdzimušu, lai pagodinātu mani un krustotu ar mani šķēpus? — Atoss jautāja savam pretiniekam.
— Jā, mans kungs, — tas palocīdamies atbildēja.
— Labi! Vai vēlaties, lai jums vēl kaut ko pasaku? — Atoss vēsi jautāja.
— Lūdzu? — anglis pārsteigts sacīja.
— Jums labāk nevajadzēja prasīt, lai atklāju savu īsto vārdu.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es tieku uzskatīts par mirušu, un man ir dažādi iemesli vēlēties, lai neviens neuzzina, ka esmu dzīvs, un tagad būšu spiests jūs nogalināt, lai mans noslēpums netiktu izpausts.
Anglis paskatījās uz Atosu, domādams, ka tas joko, taču Atoss runāja pilnīgi nopietni.
— Kungi, vai esat sagatavojušies? — jautāja Atoss, pievērsdamies kā saviem draugiem, tā pretiniekiem.
— Jā, — reizē atbildēja angļi un franči.
— Tad sāksim, — Atoss sacīja.
Tai pašā mirklī rieta saules staros iezibsnījās astoņi zobeni, iedegās nikna cīņa, un tas bija gluži dabiski, jo pretinieki bija divkārtēji ienaidnieki.
Atoss cīnījās tik mierīgi un nosvērti, it kā atrastos paukošanās zālē.
Portoss, ko piedzīvojums Santijī acīm redzot bija izdziedējis no pārāk lielas pašpaļāvības, rīkojās diezgan viltīgi un saprātīgi.
Aramiss, kam vajadzēja nobeigt savas poēmas trešo dziedājumu, steidzās kā ļoti nevaļīgs cilvēks.
Atoss pirmais nogalināja savu pretinieku; viņš tam iedūra tikai reizi, bet šis dūriens, kā musketieris jau bija brīdinājis savu pretinieku, izrādījās nāvīgs — zobena smaile bija ieurbusies pašā sirdī.
Tad Portoss nogāza gar zemi savējo; viņš tam bija iedūris gūžā. Tā kā anglis, vairāk nepretodamies, atdeva savu zobenu, tad Portoss uz savām rokām aiznesa viņu uz karieti.
Aramiss tik strauji vajāja savu pretinieku, ka tas, atkāpies soļu piecdesmit, galu galā ņēma kājas pār pleciem un, sulaiņu svilpienu pavadīts, aizlaidās lapās.
D'Artanjans vienkārši, bet prasmīgi tikai aizstāvējās, un, kad redzēja, ka pretinieks ir pamatīgi nokausēts, viņš ar spēcīgu cirtienu izsita tam zobenu no rokas. Palicis bez ieroča, barons atkāpās pāris soļu atmuguriski, bet tad viņam paslīdēja kāja, un viņš nogāzās uz muguras visā augumā.
Ar vienu lēcienu d'Artanjans bija klāt pie viņa un, pielicis zobena smaili viņam pie kakla, sacīja:
— Mans kungs, es varētu jūs nogalināt, jūs esat manā varā, bet jūsu māsai par patikšanu dāvāju jums dzīvību.
D'Artanjans jutās laimes kalngalos; viņam bija izdevies realizēt iepriekš pieņemto plānu, ko apsverot, viņa sejā bija atplau- kuši smaidi, par kuriem jau stāstījām.
Sajūsmināts, ka viņam darīšana ar tik krietnu džentlmeni, anglis apskāva d'Artanjanu un izteica tūkstoš laipnību trim musketieriem. Tā kā Portosa pretinieks jau bija iecelts karietē un Aramisa pretinieks aizmucis, tad visi pievērsās mirušajam.
Cerēdami, ka varbūt ievainojums nav nāvīgs, Portoss un Aramiss sāka viņu izģērbt, un viņam no jostas izkrita cieši pieblīvēts naudas maks. D'Artanjans pacēla to un pasniedza lordam Vinteram.
— Pie velna, ko tad es lai ar to daru? — anglis jautāja.
— Nododiet maku viņa ģimenei, — d'Artanjans sacīja.
— Viņa ģimenei gan Joti vajadzīgs tāds nieks: tā mantos piecpadsmit tūkstoš luidoru rentes. Atdodiet maku saviem sulaiņiem.
D'Artanjans iebāza maku kabatā.
— Un tagad, mans jaunais draugs, jo ceru, ka atļausiet jūs tā saukt, — teica lords Vinters, — ja vēlaties, stādīšu jūs priekšā manai māsai lēdijai Klarikai. Es gribu, lai arī viņa veltī jums labvēlību, jo vairāk tāpēc, ka viņa galmā ir labi ieredzēta un varbūt nākotnē varēs aizbilst par jums kādu vārdu.
D'Artanjans pietvīka aiz prieka un, apliecinādams piekrišanu, palocījās.
Pa to laiku pie d'Artanjana bija pienācis Atoss.
— Ko jūs domājat darīt ar šo maku? — viņš tam klusu pie auss jautāja.
— Grasījos atdot to jums, mīļais Atos.
— Man? Kādēļ?
— Sasodīts! Jus viņu nogalinajāt: maks ir uzvarētāja guvums.
— Es lai kļūtu ienaidnieka mantinieks? — Atoss atteica. — Par ko jūs mani uzskatāt?
— Tāds ir kara ieradums, — d'Artanjans atbildēja. — Kāpēc tāpat nevarētu rīkoties divkaujās?
— Es tā nekad neesmu darījis pat kaujas laukā, — Atoss teica.
Portoss paraustīja plecus. Aramiss atzinīgi uzsmaidīja Ato- sam.
— Tad atdosim šo naudu sulaiņiem, kā lords Vinters ieteica, — d'Artanjans sacīja.
— Jā, atdosim maku, tikai ne mūsējiem, bet angļu sulaiņiem, — Atoss teica.
Paņēmis maku, viņš to pameta kučierim, sacīdams:
— Jums un jūsu biedriem.
Tik cildena rīcība no tāda cilvēka puses, kuram pašam nebija nenieka kabatā, pārsteidza pat Portosu, un par frančiem raksturīgo devīgumu, par kuru vēlāk lords Vinters un viņa draugs stāstīja malu malās, jūsmoja it visi, izņemot Grimo, Musketona, Planšē un Bazēna kungus.
Atvadīdamies lords Vinters pateica d'Artanjanam savas māsas adresi; viņa dzīvoja Ruajala laukumā, kas tolaik bija iecienīts kvartāls, namā Nr. 6. Viņš pats apņēmās atbraukt pakaļ d'Artanjanam, lai to iepazīstinātu ar savu māsu. D'Artanjans norunāja satikties ar lordu Vinteru pulksten astoņos pie Atosa.
Gaidāmā iepazīšanās ar milēdiju ļoti nodarbināja jaunā gaskoņa prātu. Viņš atcerējās, cik dīvainā veidā šī sieviete līdz šim bijusi iejaukta viņa liktenī. Pēc d'Artanjana pārliecības milēdija bija kardināla aģente, un tomēr viņa neatvairāmi valdzināja jaunekli. Viņš bažījās vienīgi par to, ka milēdija varētu pazīt viņā Mengas un Duvras notikumu varoni. Tādā gadījumā milēdija zinātu, ka viņš ir de Trevila kunga draugs, ar sirdi un dvēseli padevīgs karalim, un līdz ar to diezgan daudz zaudētu šīs dāmas acīs; turpretī, ja milēdija par viņu zinātu tikai tikpat daudz, cik viņš par to, tad abiem būtu vienādas iespējas. Kas attiecās uz mīlas intrigu, kāda acīm redzot sākās starp milēdiju un grāfu de Vardu, tad par to mūsu pašapzinīgais jauneklis raizējās maz, kaut gan grāfs bija skaists, jauns, bagāts un turklāt vēl kardināla mīlulis. Arī divdesmit gadu vecums ir ko vērts, sevišķi, ja divdesmitgadīgais dzimis Tarbā.
Vispirms d'Artanjans devās uz mājām un ļoti rūpīgi saposās; tad atkal devās pie Atosa un kā parasti izstāstīja viņam visu. Atoss uzklausīja viņa plānus, pakratīja galvu un ar zināmu rūgtumu ieteica viņam būt uzmanīgam.
— Gluži nesen jūs zaudējāt sievieti, kas, pēc jūsu vārdiem, bija laba, gudra, īsi sakot, pati pilnība, un nu jūs jau skrienat pakaļ citai!
D'Artanjans juta, ka pārmetums ir dibināts.
— Bonasjē kundzi es mīlēju ar sirdi, turpretī milēdiju mīlu ar prātu, — jauneklis taisnojās. — Gribu iepazīties ar viņu lielāko tiesu tādēļ, lai izdibinātu, kāda loma viņai ir galmā.
— Kāda viņai loma? Pie joda! Pēc tā, ko jūs man esat stāstījis, to nav grūti uzminēt. Viņa ir kardināla aģente, sieviete, kas jūs ievilinās lamatās, kur jūs zaudēsiet galvu.
— Velns lai parauj, Atos, jūs visu saskatāt pārāk drūmās krāsās!
— Draugs, es neuzticos sievietēm. Nekā nevar darīt, esmu pārāk dārgi samaksājis. Sevišķi neuzticos gaišmatēm. Milēdija ir gaišmate, vai ne?
— Viņai ir visskaistākie gaišie mati, kādus vien esmu redzējis.
— Nabaga d'Artanjan, — Atoss noteica.
— Paklausieties, es gribu tikai noskaidrot šo un to. Kad būšu izzinājis, ko vēlos, tad es pie viņas vairs neiešu.
— Noskaidrojiet, — Atoss flegmātiski sacīja.
Lords Vinters ieradās norunātajā stundā, bet Atoss, iepriekš brīdināts, iegāja otrā istabā. Anglis sastapa d'Artanjanu vienu pašu, un, tā kā pulkstenis bija jau gandrīz astoņi, tad abi tūlīt devās pie milēdijas Klarikas.
Lejā viņus gaidīja lepna kariete ar diviem spēcīgiem zirgiem, tie viņus vienā mirklī aizvizināja uz Ruajala laukumu.
Milēdija Klarika d'Artanjanu uzņēma diezgan atturīgi. Viņas savrupmāja bija iekārtota ļoti grezni. Kaut gan vairums angļu kara dēļ jau bija pametuši Franciju vai arī dzīrās izbraukt, milēdija nupat bija izdevusi diezgan lielu summu savas mājas iekārtošanai; tas liecināja, ka uz viņu neattiecas rīkojums par angļu izraidīšanu.
— Jūs redzat jauno muižnieku, — lords Vinters teica savai māsai, stādīdams priekšā d'Artanjanu, — kura rokās atradās mana dzīvība, bet viņš nevēlējās izmantot savu priekšrocību, kaut gan mēs bijām divkārtēji ienaidnieki, jo, pirmkārt, es biju viņu apvainojis, otrkārt, esmu anglis. Tāpēc pateicieties viņam, kundze, ja jūtat pret mani kaut cik draudzības.
Milēdija mazliet sarauca uzacis, viņas pierei pārslīdēja tikko samanāma ēna un lūpās pavīdēja tik dīvains smīns, ka jauneklis, kas bija uztvēris pārmaiņas viņas vaibstos, neviļus notrīsēja.
Brālis neredzēja nekā, jo bija novērsies no milēdijas un rotaļājās ar viņas iemīļoto pērtiķi, kas bija parāvis lordu Vinteru aiz kamzoļa.
— Esiet sveicināts, mans kungs, — milēdija ieteicās neparasti maigā balsī, kas bija asā pretstatā ar sapīkuma pazīmēm, kuras d'Artanjans nupat bija novērojis, — jūs šodien esat ieguvis mūžīgas tiesības uz manu atzinību.
Anglis atkal pievērsās viņiem un, neizlaizdams ne mazāko sīkumu izstāstīja, kā cīņa bija norisinājusies. Milēdija klausījās ļoti uzmanīgi, tomēr viegli bija saskatāms, ka stāstījums, kaut gan viņa pūlējās noslēpt savas izjūtas, viņai sagādāja nepatiku. Reizēm viņa pietvīka un viņas mazā kājiņa zem kleitas nepacietīgi kustējās.
Lords Vinters nekā neievēroja. Pabeidzis stāstījumu, viņš piegāja pie galda, uz kura bija uzlikta paplāte ar pudeli Spānijas vīna un glāzēm. Viņš pielēja divas glāzes un ar mājienu uzaicināja d'Artanjanu iedzert.
D'Artanjans zināja, ka atteikties saskandināt glāzes ar angli nozīmētu viņu dziļi aizvainot. Tāpēc jauneklis piegāja pie galda un paņēma otru glāzi. Tomēr viņš neizlaida no acīm milēdiju un spogulī redzēja, cik ļoti pārvērtās viņas seja. Tagad viņa iedomājās, ka neviens uz viņu neskatās, un daiļajā sejā iezīmējās kaut kas zvērīgs. Viņa nikni kodīja mutautiņu.
Tad ienāca jaunā, glītā istabene, ko d'Artanjans jau bija ievērojis. Viņa pateica dažus vārdus angliski lordam Vinteram, kas tūdaļ, aizbildinādamies ar neatliekamām darīšanām, atvainojās d'Artanjanam, lūdza atļauju aiziet un uzdeva māsai izlūgties piedošanu viņa vietā.
D'Artanjans ar rokas spiedienu atvadījās no lorda Vintera un atgriezās pie milēdijas. Viņas sejā pārsteidzoši ātri bija atgriezusies agrākā maigā izteiksme, vienīgi daži sarkani plankumiņi mutautiņā norādīja, ka viņa bija sakodusi lūpas līdz asinīm.
Viņas lūpas bija ārkārtīgi daiļas, sārtas kā korāļi.
Saruna kļuva nepiespiesta. Milēdija, šķiet, pilnīgi atguva pašsavaldīšanos. Viņa izstāstīja, ka lords Vinters neesot viņas brālis, bet nelaiķa vīra brālis; viņa esot apprecējusies ar jaunāko brāli, kas nomiris, atstādams viņu ar bērnu. Sis bērns esot vienīgais lorda Vintera mantinieks, ja lords Vinters neapprecēšoties. Milēdijas stāstījums modināja d'Artanjanā nojautu, ka tur ir kāds noslēpums, bet viņš vēl nespēja to īsti izprast.
Pusstundu patērzējis ar milēdiju, d'Artanjans nāca pie pārliecības, ka šī sieviete ir viņa tautiete: milēdija runāja franciski tik pareizi un izsmalcināti, ka par to nevarēja būt nekādu šaubu.
D'Artanjans neskopojās ar glaimiem un padevības apliecinājumiem. Klausīdamās visas šīs blēņas, milēdija labvēlīgi smaidīja. Pienāca laiks atvadīties. Iziedams no milēdijas salona, d'Artanjans jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē.
Kāpnēs viņš sastapa glīto istabeni. Garām iedama, viņa mazliet piedūrās d'Artanjanam un tūlīt, nosarkusi līdz ausu galiņiem, lūdza piedošanu tik maigā balstiņā, ka uzreiz saņēma piedošanu.
D'Artanjans ieradās arī nākošajā dienā un tūlīt tika uzņemts vēl labāk nekā iepriekšējā. Lorda Vintera nebija, un visu vakaru ar viesi tērzēja pati namamāte. Likās, ka viņa ļoti interesējās par d'Artanjanu, izjautāja, kur jauneklis dzimis, ar ko draudzējas un vai nav domājis par iestāšanos kardināla kunga dienestā.
D'Artanjans, kā jau lasītājam zināms, bija savos divdesmit gados ļoti saprātīgs jauneklis, viņš uzreiz atcerējās savas aizdomas par milēdiju, izteicās ļoti atzinīgi par viņa eminenci un sacīja, ka droši vien būtu iestājies kardināla, nevis karaļa miesas sargos, ja būtu pazinis, piemēram, de Kavuā kungu tā, kā pazina de Trevila kungu.
Milēdija bez mazākā satraukuma novirzīja sarunu uz citu tematu un pavisam vienaldzīgi jautāja, vai viņš kādreiz ir bijis Anglijā.
D'Artanjans atbildēja, ka esot tur bijis de Trevila kunga uzdevumā pārrunāt par zirgu iepirkšanu un pat atvedis četrus paraugam.
Milēdija sarunas laikā divas trīs reizes iekoda lūpā: šis gaskonis bija viltīgs.
D'Artanjans aizgāja tai pašā stundā kā iepriekšējā vakarā. Koridorā viņš atkal satika glīto Ketiju — tā sauca istabeni. Viņa uzlūkoja d'Artanjanu nepārprotami labvēlīgi. Bet jauneklis bija tā aizrāvies ar viņas pavēlnieci, ka ievēroja tikai to.
D'Artanjans apmeklēja milēdiju nākošajā un aiznākošajā dienā, un milēdija uzņēma viņu ar katru vakaru laipnāk.
Katru vakaru gan priekšnamā, gan koridorā, gan kāpnēs viņš satika glīto istabeni.
Bet, kā jau teicām, d'Artanjans nepievērsa ne mazāko uzmanību nabaga Ketijas neatlaidībai.