Kā lords Vinters bija paredzējis, milēdijas ievainojums nebija bīstams. Tikko viņa bija palikusi divatā ar sievieti, ko barons bija licis ataicināt un kura sāka steigšus to izģērbt, tā atvēra acis.
Tomēr vajadzēja tēlot vārgumu un sāpes, kas nenācās grūti tādai komediantei, kāda bija milēdija; gūstekne pilnīgi piemuļķoja nabaga kalpotāju, tā ka viņa, neraugoties uz ievainotās iebildumiem, nolēma visu nakti palikt nomodā pie milēdijas gultas.
Šīs sievietes klātbūtne netraucēja milēdijas pārdomās.
Bez mazākām šaubām Feltons tagad pilnīgi ticēja viņai un bija padevīgs ar sirdi un dvēseli; ja jauneklim tagad parādītos kaut vai eņģelis un sāktu apsūdzēt milēdiju, tad viņš pašreizējā noskaņojumā arī eņģeli uzskatītu par velna sūtītu.
Pie šīm domām milēdija pasmaidīja, jo Feltons bija viņas vienīgā cerība, vienīgais glābiņš.
Bet varbūt lordam Vinteram modušās aizdomas pret Feltonu, varbūt viņš uzdevis novērot jauno oficieri?
Ap pulksten četriem ieradās ārsts, taču milēdijas ievainojums jau bija aizvilcies. Ārsts nevarēja noteikt ne brūces virzienu, ne dziļumu, bet pēc slimnieces pulsa viņš sprieda, ka tās stāvoklis nemaz nav bīstams.
No rīta milēdija aizsūtīja projām kalpotāju, teikdama, ka tā visu nakti neesot gulējusi un tai vajag atpūsties.
Milēdija cerēja, ka brokastu laikā ieradīsies Feltons; bet viņš neatnāca.
Vai patiesi viņas bažas būtu piepildījušās? Vai baronam tiešām būtu radušās aizdomas pret Feltonu, un jaunais oficieris izšķirošajā mirklī nesniegs viņai palīdzību? Milēdijas rīcībā atlikusi vairs tikai viena diena: lords Vinters bija viņai paziņojis, ka viņa tikšot aizvesta divdesmit trešajā, un pienācis jau divdesmit otrā datuma rīts.
Par spīti visam viņa vēl gaidīja itin pacietīgi līdz pusdienām.
Kaut gan viņa no rīta nebija ēdusi, tomēr pusdienas viņai tika atnestas parastajā laikā; un tad milēdija ar šausmām ieraudzīja, ka zaldātam, kas viņu apsargāja, bija mugurā cita uniforma.
Milēdija saņēma dūšu un pajautāja, kas noticis ar Feltonu. Viņai tika atbildēts, ka Feltons pirms vienas stundas uzkāpis mugurā zirgam un aizjājis.
Milēdija apvaicājās, vai barons vēl joprojām atrodoties pilī; zaldāts atbildēja apstiprinoši un teica, ka tam esot pavēlēts ziņot baronam, ja gūstekne vēlētos runāt ar viņu.
Milēdija atbildēja, ka patlaban vēl jūtoties pārāk vārga un viņas vienīgā vēlēšanās esot palikt vienai.
Sakārtojis pusdienu galdu, zaldāts aizgāja.
Feltons bija atcelts, jūrnieki nomainīti, tātad barons Feltonam vairs neuzticējās!
Tas gūsteknei bija pēdējais trieciens.
Palikusi viena, milēdija piecēlās; gulta, kurā viņa visu priekšpusdienu bija nogulējusi aiz piesardzības, lai tiktu uzskatīta par smagi ievainotu, dedzināja viņu kā ogļu panna. Viņa pameta skatienu uz durvīm: barons bija licis aiznaglot ar dēli durvju lodziņu. Bez šaubām, viņš bija baidījies, ka milēdija vēl tagad ar kaut kādiem velnišķīgiem līdzekļiem pa šo spraugu varētu savaldzināt sargus.
Milēdija iepriecināta pasmaidīja: beidzot viņa varēja brīvi ļaut savām jūtām vaļu, nebaidoties, ka viņu kāds novēros. Kā satracināta tīģeriene viņa sāka nikni šaudīties pa istabu no viena gala uz otru. Droši vien, ja viņai būtu palicis nazis, tad viņa šoreiz grasītos nevis nogalināties pati, bet nogalināt baronu.
Pulksten sešos ienāca lords Vinters, viņš bija apbruņojies no galvas līdz papēžiem. Šis cilvēks, ko milēdija līdz šim bija pazinusi tikai kā diezgan aušīgu galminieku, tagad izvērties par apbrīnojamu cietumsargu: šķita, ka viņš visu paredzējis, visu uzminējis, laupījis katru bēgšanas iespēju.
No pirmā acu uzmetiena viņš noprata, kas norisinājās milēdijas dvēselē.
— Lai nu vai kā, bet šodien jūs mani vēl nenogalināsiet, — viņš sacīja. — Jums vairs nav ieroču, turklāt esmu ļoti piesardzīgs. Jūs bijāt sākusi samaitāt manu nabaga Feltonu, viņš jau padevās jūsu dēmoniskajai ietekmei, taču es gribu viņu glābt, viņš jūs vairs neredzēs, visam beigas. Savāciet savas mantiņas, rīt jūs dosieties ceļā. Biju gan noteicis jūsu aizceļošanu uz divdesmit ceturto, bet tad nodomāju, ka, jo ātrāk, jo drošāk. Rīt ap pusdienas laiku saņemšu Bekingema parakstītu pavēli par jūsu izraidīšanu. Ja jūs runāsiet ar kādu kaut vienu vārdu, iekams sasniegsiet kuģi, seržants ietrieks jums lodi pierē, viņam tā pavēlēts; ja uz kuģa jūs bez kapteiņa atļaujas runāsiet ar kādu, jūs tiksiet iemesta jūrā, tāds ir rīkojums. Uz redzēšanos, tas ir viss, kas man šodien bija jums sakāms. Rī«t ieradīšos pie jums, lai atvadītos!
Pēc šiem vārdiem barons aizgāja.
Milēdija bija noklausījusies viņa draudīgo tirādi, nicīgi smīnēdama, taču viņas sirdī plosījās vētra.
Ienesa vakariņu galdu. Milēdija juta, ka viņai vajag spēcināties, jo nevarēja zināt, kas šonakt notiks; šī nakts jau tuvojās, drūma un baiga, pie debesīm trauca melni padebeši, tāli zibšņi vēstīja negaisu.
Ap desmitiem negaiss sāka trakot, bet milēdijai bija patīkami redzēt, ka dabā it kā atbalsojās juceklīgais nemiers, kas tirdīja viņas sirdi; pērkoni dārdēja gaisos, tāpat kā dusmas viņas sirdī. Milēdijai šķita, ka vēja brāzmas, kas lieca koku zarus un notrausa no tiem lapas, skāra arī viņas pieri; viņa reizēm ierēcās kā orkāns, un viņas balss saplūda kopā ar vareno dabas balsi, kura arī it kā stenēja un izmisa.
Pēkšņi milēdija izdzirdēja, ka pie loga rūts kāds pieklaudzināja; zibeņa atspīdumā viņa ieraudzīja aiz restēm kāda cilvēka seju.
Viņa pieskrēja pie loga un to atvēra.
— Felton! — viņa iesaucās. — Es esmu glābta!
— Jā, — sacīja Feltons, — tikai izturieties klusu! Man vēl jāpārvīlē dzelzs restes. Vienīgi piesargieties, lai viņi jūs neierauga pa durvju lodziņu.
— O, Felton, viņi aiznaglojuši ar dēli lodziņu, — milēdija teica, — un tas ir pierādījums, ka Dievs ir ar mums.
— Labi, Dievs laupījis viņiem saprātu! — nopriecājās Feltons.
— Un kas man jādara? — milēdija jautāja.
— Nekas, it nekas, tikai aizveriet logu. Liecieties gulēt vai vismaz atgulieties ar visām drēbēm. Kad būšu beidzis, es pieklauvēšu pie rūts. Bet vai jūs spēsiet man sekot?
— O jā!
— Bet jūsu ievainojums?
— Sagādā man sāpes, tomēr nekavē staigāt.
— Tad esiet gatava uz pirmo mājienu man sekot.
Milēdija aizvēra logu, nodzēsa lampu un, kā Feltons bija ieteicis, nolikās gultā. Cauri negaisa vaimanām viņa dzirdēja kā vīle grauza restes, uzplaiksnījot zibenim, aiz rūts iezīmējās Feltona ēna.
Kādu stundu viņa nogulēja, tikko uzdrošinādams elpot, auksti sviedri rasoja viņai uz pieres, sirdi sažņaudza baismīgs satraukums, tikko viņa izdzirda koridorā jel mazāko kustību.
Ir stundas, kas velkas ilgi kā gadi.
Pēc stundas Feltons atkal pieklaudzināja.
Milēdija strauji izlēca no gultas un aizsteidzās pie loga. Divas restes bija izzāģētas un radusies sprauga, pa kuru cilvēks varēja izspraukties cauri.
— Vai esat gatava? — Feltons jautāja.
— Jā. Vai man vajag ņemt kaut ko līdzi?
— Zeltu, ja jums ir.
— Jā, par laimi to man neatņēma.
— Tas ir labi, jo savu naudu es izdevu, salīgdams kuģi.
— Ņemiet, — milēdija sacīja, ielikdama Feltonam rokās prāvu zutni ar luidoriem.
Feltons paņēma zutni un nometa to lejā pils mūra pakājē.
— Vai tagad nāksiet? — viņš jautāja.
— Es eju.
Milēdija uzkāpa uz krēsla un izliecās pa loga spraugu. Viņa ieraudzīja, ka jaunais oficieris karājās virs bezdibeņa virvju kāpnēs.
Pirmo reizi viņu pārņēma bailes, atgādinādamas, ka viņa ir sieviete.
Baigais tukšums viņu biedēja.
— Tā jau biju domājis, — Feltons sacīja.
— Nekas, tas nav nekas, — milēdija teica, — kāpšu lejā ar aizvērtām acīm.
— Vai jūs man uzticaties? — jautāja Feltons.
— Un jūs vēl šaubāties par to?
— Tad sniedziet šurp rokas, sakrustojiet tās. Tā ir labi.
Feltons sasēja ar mutautiņu milēdijai plaukstas, pēc tam virs
mutautiņa vēl savilka ar virvi.
— Ko jūs darāt? — milēdija brīnījās.
— Lieciet man rokas ap kaklu un nebīstieties.
— Tā jūs zaudēsiet līdzsvaru, un mēs abi lauzīsim sprandu.
— Neraizējieties, es esmu jūrnieks.
Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, un milēdija aplika rokas Felto- nam ap kaklu un ar viņa palīdzību izlīda pa logu.
Feltons sāka lēnītēm kāpienu pēc kāpiena laisties lejā. Neraugoties uz divu ķermeņu svaru, vēja brāzmas šūpoja kāpnes.
Piepeši Feltons apstājās.
— Kas noticis? — milēdija jautāja.
— Klusāk! — Feltons pačukstēja. — Es dzirdu soļus.
— Mūs ir ieraudzījuši!
Mirkli abi sasprindzināti ieklausījās.
— Nē, nav nekas briesmīgs, — Feltons beidzot teica.
— Kas tas ir par troksni?
— Iet sardze pa apgaitas taku.
— Kur tā atrodas?
— Tieši zem mums.
— Viņi mūs pamanīs.
— Nē, ja neuzzibsnīs.
— Viņi uzdursies kāpņu galam.
— Par laimi kāpnes nesniedzas līdz zemei.
— Ak Dievs, viņi ir klāt!
— Klusu!
Abi palika nekustēdamies, elpu aizturēdami, karājoties gaisa pēdas divdesmit virs zemes; pa to laiku sargzaldāti lejā smiedamies un sarunādamies gāja garām.
Tas bēgļiem bija baismīgs bridis.
Patruļa devās tālāk; varēja dzirdēt, ka viņu soļi attālinājās un balsu čala kļuva aizvien klusāka.
— Tagad mēs esam glābti, — Feltons sacīja.
Milēdija nopūtās un zaudēja samaņu.
Feltons turpināja nokāpšanu. Sasniedzis kāpņu galu un vairs nejuzdams balsta zem kājām, viņš sāka nolaisties zemē, ar rokām ieķerdamies kāpienos, līdz kājas skāra zemi. Noliekdamies viņš pacēla naudas zutni un paņēma to zobos.
Pēc tam, uz rokām nesdams milēdiju, viņš straujā gaitā devās uz pretējo pusi, nekā bija aizgājusi patruļa. Drīz vien viņš novirzījās no apgaitas takas, pa klintīm nokāpa līdz pašam jūras krastam un iesvilpās.
Kāds atbildēja ar līdzīgu signālu, un pēc minūtēm piecām jūrā paradījās laiva ar četriem airētājiem.
Laiva piebrauca cik vien iespējams tuvu krastam, taču līdz pašai malai nevarēja nokļūt, jo trūka dziļuma. Feltons iebrida ūdenī līdz jostas vietai, jo negribēja nevienam uzticēt savu dārgo nastu.
Par laimi vētra sāka rimties, un tomēr jūra vēl neganti bangoja, mazā laiviņa tika svaidīta pa viļņiem kā rieksta čaumala.
— Uz kuģi! — Feltons pavēlēja. — Un airējiet ātri!
Četri vīri dūšīgi iegūla airos, bet jūra vēl bija tik nemierīga, ka viņi tikai lēnītēm tika uz priekšu.
Tomēr no pils viņi attālinājās, un tas bija galvenais. Nakts bija ļoti tumša, no laivas jau gandrīz vairs nevarēja samanīt krastu, tātad arī no krasta laiva nebij saredzama.
Viļņos šūpojās kāds melns punkts.
Tas bija kuģis.
Kamēr airētāji ar visiem spēkiem īrās uz priekšu, Feltons atraisīja virvi un pēc tam mutautiņu, ar kuriem bija sasējis milēdijas rokas.
Kad viņas rokas bija atbrīvotas, Feltons apslacīja ar jūras ūdeni viņas seju.
Milēdija dziļi nopūtās un atvēra acis.
— Kur es esmu? — viņa ieteicās.
— Brīvībā, — jaunais oficieris atbildēja.
— O, esmu izglābta! — viņa iesaucās. — Jā, redzu debesis, redzu jūru! Gaiss, ko es elpoju, ir brīvības gaiss! Pateicos, Felton, sirsnīgi pateicos!
Jaunais vīrietis piekļāva milēdiju pie krūtīm.
— Kas noticis ar manām rokām? — milēdija jautāja. — Šķiet, ka tās bijušas iežņaugtas spīlēs.
Milēdija pacēla rokas: delnu locītavas bija vienos zilumos.
— Ak vai! — Feltons nopūtās, aplūkodams daiļās rokas un līdzjūtīgi papurinādams galvu.
— O, tas ir nieks, tas nav nekas! — milēdija iesaucās. — Tagad es visu atceros!
Tad viņas skatiens meklēja kaut ko apkārtnē.
— Tas ir šeit, — Feltons sacīja, ar kāju pasperdams naudas zutni.
Viņi tuvojās kuģim. Matrozis, kas stāvēja uz kuģa sardzē, kaut ko uzsauca viņiem, laivā sēdošie atsaucās.
— Kas tas par kuģi? — milēdija jautāja.
— To es jums salīgu.
— Uz kurieni tas mani vedīs?
— Kurp vien vēlēsieties, tikai Portsmutā jums jāizlaiž mani malā.
— Ko jūs darīsiet Portsmutā? — milēdija jautāja.
— Izpildīšu lorda Vintera pavēli, — drūmi pavīpsnādams, atbildēja Feltons.
— Kādu pavēli? — milēdija turpināja.
— Vai tiešām nenojaušat?
— Nē. Lūdzu, paskaidrojiet man, — milēdija sacīja.
— Tā kā viņš man vairs neuzticējās, tad nolēma pats jūs apsargāt un mani aizsūtīja pie Bekingema dabūt parakstu uz pavēles par jūsu izsūtīšanu.
— Bet, ja viņš uz jums vairs nepaļāvās, kā tad viņš jums uzticēja šo pavēli?
— Vai tad man bija jāzin, kādu dokumentu es vedu?
— Pareizi. Tātad jūs dosieties uz Portsmutu?
— Nedrīkstu zaudēt laiku: rīt ir divdesmit trešais un Bekingems ar floti dosies jūrā.
— Jau rīt? Uz kurieni viņš dosies?
— Uz Larošelu.
— To nedrīkst pieļaut! — milēdija iesaucās, aizmirsdama savu parasto piesardzību.
— Neraizējieties, — Feltons teica, — viņš neaizbrauks.
Milēdija priekā notrīsēja: jaunekļa acīs viņa bija izlasījusi nāves spriedumu Bekingemam.
— Felton, jūs esat liels kā Jūda Makabejs! — milēdija sacīja. — Ja jūs mirsiet, es miršu kopā ar jums — tas ir viss, ko varu jums pateikt.
— Klusu! — Feltons brīdināja. — Mēs esam klāt.
Tiešām, viņi jau bija sasnieguši kuģi.
Feltons pirmais uzkāpa pa kuģa kāpnēm un tad sniedza roku milēdijai, ko arī matroži atbalstīja, jo jūra vēl bija viļņaina.
Pēc brīža visi bija uz klāja.
— Kaptein, šeit ir dāma, par kuru jums stāstīju, — Feltons sacīja, — jums viņa jānogādā sveika un vesela Francijā.
— Par tūkstoš pistolēm, — teica kapteinis.
— Piecus simtus es jums jau iedevu.
— Tas tiesa, — kapteinis piekrita.
— Un te būs otri pieci simti, — milēdija sacīja, ķerdamās pie naudas zutņa.
— Nē, — kapteinis pretojās, — es aizvien turu vārdu un esmu devis vārdu šim jauneklim, ka otri pieci simti pistoļu man pie- nāksies tad, kad būsim sasnieguši Buloņu.
— Vai mēs to sasniegsim?
— Sveiki un veseli, tik tiešām kā mani sauc par Džeku But- leru! — kapteinis apgalvoja.
— Labi, ja turēsiet vārdu, tad Buloņā saņemsiet no manis nevis piecus simtus, bet tūkstoš pistoļu, — apsolīja milēdija.
— UrāL daiļā dāma! — iesaucās kapteinis. — Kaut Dievs man sūtītu biežāk tādus pasažierus kā jūsu gaišība!
— Un tagad aizvediet mani uz mazo … līci! — Feltons sacīja. — Vai neesat piemirsis mūsu vienošanos, ka aizvedīsiet mūs vispirms uz turieni?
Par atbildi kapteinis pavēlēja uzņemt vajadzīgo kursu, un ap septiņiem no rīta mazais kuģis izmeta enkuru norunātajā līcī.
Pa pārbrauciena laiku Feltons bija visu izstāstījis milēdijai: kā viņš devies nevis uz Londonu, bet nolīdzis šo nelielo kuģi, atgriezies pilī, uzrāpies pa mūra sienu līdz milēdijas logam, iedzīdams akmeņu salaidumu vietās dzelzs āķus, uz kuriem balstījās, un, beidzot, piesējis pie loga restēm virvju kāpnes. Pārējo milēdija zināja.
Milēdija savukārt bija mēģinājusi iedrošināt Feltonu iecerētā nodoma izvešanā, bet jau no viņa pirmajiem vārdiem saprata, ka jauno fanātiķi vajag drīzāk apvaldīt nekā uzmudināt.
Viņi norunāja, ka milēdija gaidīs Feltonu līdz pulksten desmitiem, un, ja jaunais oficieris desmitos nebūs atgriezies, tad viņa dosies uz Franciju.
Tad, pieņemot, ka Feltons būs brīvs, viņš uzmeklēs milēdiju Francijā, Betinas karmelītu klosterī.