Feltons atvadījās no milēdijas, noskūpstīdams viņai roku kā brālis, kas dodas parastā pastaigā.
Jaunais oficieris izskatījās mierīgs kā aizvien, tikai viņa acīs dega neikdienišķs, drudžains spīdums, seja bija vēl bālāka nekā vienmēr, lūpas cieši sakniebtas, un, ja viņš ko teica, tad vārdi skanēja īsi un aprauti, kas norādīja, ka viņā rosījās drūmas domas.
Kamēr Feltons atradās laivā, kas veda viņu uz krastu, viņš neatrāva skatienu no milēdijas, kura, stāvēdama uz kuģa klāja, ar acīm sekoja viņam. No vajāšanas viņi abi gandrīz nemaz vairs nebaidījās, jo miiēdijas istabā agrāk par pulksten deviņiem nekad neviens nemēdza ierasties un no pils līdz Londonai varēja nokļūt ne ātrāk par trim stundām.
Feltons izlēca malā, uzskrēja krastmalas klintī, vēl pamāja pēdējo sveicienu milēdijai un aizsteidzās uz pilsētas pusi.
Ceļš slīdēja lejup, un pēc kādiem simt soļiem viņš varēja saskatīt vairs tikai kuģa mastus.
Viņš teciņiem devās uz Portsmutu, kuras torņi un mājas iezīmējās rīta miglā viņa priekšā apmēram pusjūdzes attālumā.
Aiz Portsmutas jūru noklāja kuģi, to masti līgojās vējā kā papeļu mežs, kurām ziema laupījusi lapu rotu.
Strauji soļodams, Feltons atcerējās visas dibinātās un nedibinātās apsūdzības pret Jēkaba VI un Kārļa I favorītu Bekingemu, apsūdzības, kas jaunā oficiera prātā bija uzkrājušās divu gadu ilgās pārdomās un pastāvīgā saskarē ar puritāņiem.
Salīdzinot šā ministra vispārzināmos, plaši izdaudzinātos, eiropeiskos, ja tā varētu izteikties, pārkāpumus ar viņa privātajiem, nevienam nezināmajiem noziegumiem, kādos Bekingemu bija apsūdzējusi milēdija, Feltonam šķita, ka vairāk vainojams Bekingems ir par šiem pēdējiem. Feltona jaunā, neparasti kaislīgā mīlestība lika viņam saskatīt lēdijas Vinteres izteiktās zemiskās, melīgās apsūdzības ērmīgi palielinātā veidā, kā īstenībā, pat salīdzinot ar skudru, tikko samanāms puteklītis, aplūkots caur palielināmo stiklu, mums šķiet baismīgs briesmonis.
Straujā gaita vēl vairāk iededzināja Feltona kvēli, doma, ka viņš nupat atvadījies no sievietes, kurai draud briesmīga atriebība, sievieti, ko viņš mīlēja vai, pareizāk, dievināja kā svēto, pārdzīvotie uztraukumi, milzīgais nogurums, tas viss bija novedis viņu nedabiskā pacilātībā.
Portsmutu viņš sasniedza pulksten astoņos no rīta. Pilsētas iedzīvotāji bija jau kājās; uz ielām un ostā rībēja bungas, karaspēka vienības, kurām vajadzēja aizceļot, plūda uz ostu.
Kad Feltons sasniedza admiralitātes pili, viņš bija apputējis un nosvīdis; viņa parasti tik bālā seja kļuvusi purpursarkana aiz karstuma un dusmām. Sargkareivis negribēja laist viņu iekšā, bet tad Feltons pasauca sardzes priekšnieku, izvilka no kabatas Be- kingemam nododamo vēstuli un sacīja:
— Seit ir steidzams sūtījums no lorda Vintera.
Sardzes priekšnieks zināja, ka lords Vinters ir viņa gaišības Bekingemas hercoga intīms draugs, tāpēc deva rīkojumu ielaist Feltonu, kas, starp citu, arī bija tērpies jūras oficiera uniformā.
Feltons iesteidzās pilī.
Tai mirklī, kad Feltons iegāja vestibilā, tur aizelsdamies ienāca vēl viens apputējis ceļinieks, kura zirgs pie durvīm bija saļimis uz ceļiem.
Feltons un nepazīstamais ceļinieks reizē griezās pie hercoga uzticamā kambarsulaiņa Patrika. Feltons atsaucās uz baronu Vin- teru, bet nepazīstamais atteicās minēt personu, kuras uzdevumā ieradies, jo varot to atklāt tikai pašam hercogam. Katrs no abiem gribēja pirmais tikt pie hercoga.
Zinādams, ka lordu Vinteru saista ar hercogu dienesta darīšanas un arī draudzība, Patriks deva priekšroku lorda Vintera vēstnesim. Otrs bija spiests gaidīt, un varēja skaidri redzēt, ka viņš nolādēja šo aizkavēšanu.
Kambarsulainis kopā ar Feltonu izgāja cauri zālei, kurā gaidīja uz pieņemšanu Larošelas iedzīvotāju sūtņi ar princi de Subizu priekšgalā, un aizveda jauno oficieri līdz istabai, kurā Bekingemas hercogs, tikko iznācis no vannas, nobeidza tualeti, kā vienmēr veltīdams tai ārkārtīgu uzmanību.
— Leitnants Feltons, — pieteica Patriks, — ieradies lorda Vintera uzdevumā.
— Lorda Vintera uzdevumā! — Bekingems atkārtoja. — Lai viņš ienāk.
Feltons ienāca. Bekingems šai mirklī nometa uz dīvāna zeltā šūdinātu mājas tērpu, lai uzvilktu mugurā zila samta kamzoli, kas viscaur bija nošūts ar pērlēm.
— Kāpēc barons pats neieradās? — Bekingems jautāja.
— Gaidīju viņu visu rītu.
— Viņš man uzdeva pateikt jūsu gaišībai, — Feltons atbildēja, — ka, diemžēl, nevarot pats ierasties, jo viņam esot jāpa- liekot pilī apsargāt kādu.
— Jā, jā, es zinu, — Bekingems sacīja, — viņam ir gūstekne.
— Tieši par šo gūstekni es gribēju parunāt ar jūsu gaišību, — teica Feltons.
— Runājiet!
— Tas, ko gribu jums sacīt, jādzird vienīgi jums, milord!
— Patrik, atstājiet mūs divatā, — Bekingems norīkoja, — bet palieciet tepat tuvumā, es jūs drīz aicināšu.
Patriks izgāja no istabas.
— Tagad mēs esam vieni, mans kungs, — Bekingems sacīja. — Runājiet.
— Milord, barons Vinters pirms dažām dienām lūdza jūs parakstīt izsūtīšanas pavēli attiecībā uz kādu jaunu sievieti, vārdā Šarloti Baksonu.
— Jā, kungs, un es atbildēju, lai viņš man atnes vai atsūta šo pavēli, un es to parakstīšu.
— Milord, šeit tā ir.
— Dodiet šurp, — hercogs sacīja.
Paņēmis no Feltona rokām papīra lapu, hercogs to ātri pārlasīja. Redzēdams, ka tā ir jau minētā pavēle, hercogs nolika to uz galda, paņēma spalvu un dzīrās dokumentu parakstīt.
— Piedodiet, milord, — scīja Feltons, aizturēdams hercogu,
— bet vai jūsu gaišībai zināms, ka Šarlote Baksona nav šīs jaunās sievietes īstais vārds?
— Ja, tas man ir zināms, — atbildēja hercogs, iemērcēdams spalvu tinte.
— Tātad jūsu gaišība zina viņas īsto vārdu? — Feltons aprauti jautāja.
— Jā, — apstiprināja hercogs.
Viņš pielika spalvu pie papīra lapas. Feltons nobālēja.
— Un, zinādams viņas īsto vārdu, jūsu gaišība tomēr parakstīs pavēli? — Feltons neatlaidās.
— Bez šaubām, — teica Bekingems, — un drīzāk divas reizes nekā vienu.
— Nespēju ticēt, ka jūsu gaišībai zināms, ka runa ir par lēdiju Vinteri, — Feltons turpināja, un viņa balss kļuva aizvien skarbāka.
— Man tas ir skaidri zināms, bet esmu pārsteigts, ka jūs to esat dabūjis zināt!
— Vai jūsu gaišība bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem parakstīs pavēli?
Bekingems augstprātīgi paskatījās uz jaunekli.
— Vai zināt, mans kungs, — viņš tam sacīja, — jūsu jautājumi ir visai dīvaini, un būtu lieki uz tiem atbildēt.
— Atbildiet tomēr, jūsu gaišība, — Feltons teica, — jo stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā jūs varbūt uzskatāt.
Bekingems nodomāja, ka jauneklis, ko bija sūtījis lords Vinters, droši vien runāja viņa vārdā, un tāpēc apvaldīja sašutumu.
— Bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem, — atbildēja Bekingems, — un barons zina tikpat labi kā es, ka milēdija Vintere ir bīstama noziedzniece. Aprobežot sodu ar izsūtīšanu nozīmē parādīt viņai lielu žēlastību.
Hercogs atkal pielika spalvu pie papīra.
— Milord, jūs šo pavēli neparakstīsiet! — sacīja Feltons, pasperdams soli uz hercoga pusi.
— Es neparakstīšu šo pavēli! — Bekingems brīnījās. — Kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka jūs ieskatīsieties savā dvēselē un izturēsieties taisnīgi pret milēdiju.
— Izturēties pret viņu taisnīgi nozīmētu aizsūtīt viņu uz Taibernu, — Bekingems sacīja. — Milēdija ir nekrietna sieviete.
— Jūsu gaišība, milēdija ir īsts eņģelis, un arī jūs to zināt, tāpēc lūdzu jūs dāvāt viņai brīvību.
— Vai esat zaudējis prātu? — Bekingems sašutis iesaucās. — Kā jūs ar mani runājat!
— Jūsu gaišība, piedodiet, es runāju, kā protu, es cenšos savaldīties. Tomēr apsveriet, ko grasāties izdarīt, un sargieties pārkāpt mēru!
— Ko jūs teicāt?… Dievs lai man piedod! — Bekingems iesaucās. — Man rādās, ka jūs man draudat!
— Nē, jūsu gaišība, vēl es lūdzu un brīdinu: viena piliena ūdens dažkārt pietiek, lai trauks pārplūstu, un viens neliels pārkāpums var panākt to, ka sods krīt pār galvu, kas, neraugoties uz daudziem noziegumiem, līdz šim saudzēta.
— Feltona kungs, atstājiet uz vietas šo telpu un pieteicieties arestā, — Bekingems sacīja.
— Uzklausiet mani līdz galam, jūsu gaišība, — Feltons neatlaidās. — Jūs esat pavedis šo jaunavu, esat aptraipījis viņas godu. Izlabojiet savu vainu pret viņu, ļaujiet viņai brīvi pamest Angliju, un vairāk nekā es neprasīšu.
— Jūs neprasīsiet! — teica Bekingems, pārsteigti skatīdamies uz Feltonu un uzsvērdams katru zilbi.
— Milord, piesargieties, — Feltons turpināja, aizvien vairāk iekaisdams, — Anglijai apnikuši jūsu kauna darbi. Milord, jūs esat nelietīgi izlietojis karaļa varu, jūs to esat gandrīz uzurpējis. Milord, jūs iedvešat riebumu cilvēkiem un Dievam. Dieva sods jūs piemeklēs vēlāk, es jūs sodīšu jau šodien.
— Tas nu ir par daudz! — uzkliedza Bekingems, sperdams soli uz durvju pusi.
Feltons nostājās viņam ceļā.
— Pazemīgi lūdzu jūs, — viņš sacīja, — parakstiet pavēli par lēdijas Vinteres atbrīvošanu; atcerieties, ka esat viņai laupījis godu.
— Ejiet, — Bekingems pavēlēja, — vai arī pasaukšu sardzi un likšu jūs iekalt važās.
— Jūs neviena nesauksiet, — teica Feltons, nostādamies starp hercogu un zvaniņu, kas atradās uz sudraba inkrustācijām rotāta galdiņa. — Piesargieties, milord, tagad jūs esat Dieva rokās.
— Velna rokās, jūs gribējāt sacīt, — iesaucās Bekingems, paceldams balsi un tādā veidā gribēdams pievērst blakus istabā esošo cilvēku uzmanību, tieši neaicinādams viņus palīgā.
— Parakstiet, milord, parakstiet pavēli par lēdijas Vinteres atbrīvošanu, — sacīja Feltons, sniegdams hercogam kādu papīra lapu.
— Jūs gribat mani piespiest! Tas taču ir izsmiekls! Hei, Patrik!
— Parakstiet, milord!
— Nekad!
— Nekad?
— Nāciet! — uzkliedza hercogs, ķerdamies pie zobena.
Taču Feltons nedeva viņam laika izvilkt zobenu: uz krūtīm zem
kamzoļa turēdams gatavībā nazi, ar ko milēdija bija sevi ievainojusi, jaunais oficieris metās klāt hercogam.
Šai pašā mirklī istabā ienāca Patriks, skaļi saukdams:
— Milord, vēstule no Francijas!
— No Francijas! — atsaucās Bekingems, aizmirsdams visu citu un domādams vienīgi par to, kas gan viņam būtu rakstījis šo vēstuli.
Feltons izmantoja šo mirkli un iegrūda nazi līdz pašam spalam hercogam krūtīs.
— A nodevēj! — Bekingems iekliedzās. — Tu mani noga- linā…
— Slepkavība! — iebrēcās Patriks.
Feltons paskatījās apkārt un, redzēdams, ka durvis palikušas vaļā, metās bēgt; viņš izskrēja cauri zālei, kurā, kā jau teicām, gaidīja Larošelas vēstneši, un steigšus devās uz kāpnēm, bet tur uzreiz sastapa lordu Vinteru. Ieraudzījis Feltona bālo, apjukušo seju, asinīm aptraipītās rokas, lords Vinters sagrāba viņu aiz rīkles un iesaucās:
— Tā jau es domāju! Es jau to paredzēju, tikai, diemžēl, vienu minūti par vēlu! O, es nelaimīgais!
Feltons nemaz nepretojās. Lords Vinters nodeva viņu sarg- zaldātiem, kuri, gaidīdami turpmākus rīkojumus, izveda aizturēto uz nelielas terases, no kuras varēja pārredzēt jūru, bet pats iesteidzās Bekingema kabinetā.
Cilvēks, ar ko Feltons bija saticies vestibilā, izdzirdis hercoga kliedzienu un Patrika saucienus, arī iedrāzās kabinetā.
Hercogs gulēja uz dīvāna, krampjaini sažņaugtu roku turēdams piespiestu pie ievainojuma.
— La Port, — hercogs ierunājās vārgā balsī, — La Port, vai tevi sūtīja viņa?
— Jā, jūsu gaišība, — atbildēja Austrijas Annas uzticamais kalps, — bet laikam esmu ieradies par vēlu.
— Klusāk, La Port! Kāds var noklausīties. Patrik, nelaidiet nevienu iekšā. Ak, es nedabūšu zināt, ko viņa likusi man pateikt! Mans Dievs, es mirstu!
Un hercogs zaudēja samaņu.
Pa to laiku istabā bija iesteidzies lords Vinters, sūtņi no Larošelas, ekspedīcijas karaspēku vadītāji, Bekingema svītas oficieri; visur skanēja izmisuma vaimanas. Bēdīgā vēsts, kas piepildīja pili ar žēlabām un gaudām, drīz vien izplatījās pa visu pilsētu.
Lielgabala šāviens pavēstīja, ka noticis kas jauns un negaidīts.
Lords Vinters plēsa sev matus.
— Es nokavēju vienu minūti! — viņš iesaucās. — Tikai vienu minūti! Ak Dievs, mans Dievs, kāda nelaime!
Patiesi, pulksten septiņos no rīta Vinteram tika paziņots, ka pie viena pils loga karājoties virvju kāpnes. Viņš tūlīt bija iesteidzies milēdijas istabā, ieraudzījis, ka istaba ir tukša, logs vaļā, restes pārvīlētas. Viņš uzreiz bija atcerējies d'Artanjana vēstneša izteikto brīdinājumu un ietrīsējās bažās par Bekingemas hercoga dzīvību. Ieskrējis stallī un negaidīdams, kamēr apseglo zirgu, lords Vinters bija uzlēcis mugurā pirmajam, kas pagadījās pa tvērienam, pilniem aulēkšiem aizjājis uz Bekingema pili, pagalmā nolecis no zirga, pa kaklu pa galvu meties augšā pa kāpnēm un tur saskrējies, kā jau teicām, ar Feltonu.
Tomēr hercogs nebija miris, viņš atguva samaņu, atvēra acis, un visu sirdis piepildīja cerība.
— Kungi, atstājiet mani vienu ar Patriku un La Portu, — Bekingems sacīja: — A,_tas esat jūs, Vinterl Šorīt jūs pie manis atsūtījat dīvainu neprāti, redziet, ko viņš man nodarīja!
— O milord! — iesaucās barons. — Es nekad nevarēšu to sev piedot.
— Un darīsi nepareizi, mīļais Vinter, — teica Bekingems, sniegdams baronam roku, — jo es nepazīstu neviena cilvēka, kurš būtu tā vērts, ka viņu kāds cits apraud visu mūžu. Bet tagad, lūdzu, atstāj mūs vienus.
Barons elsodams izgāja no istabas.
Tur palika tikai ievainotais hercogs, La Ports un Patriks.
Hercoga ļaudis meklēja ārstu, bet nevarēja to atrast.
— Jūs dzīvosiet, milord, jūs dzīvosiet, — Austrijas Annas uzticīgais kalpotājs nometies ceļos pie dīvāna, atkārtoja.
— Ko viņa man raksta? — Bekingems vārgā balsī iejautājās; asinīm noplūdis, viņš pārvarēja negantās sāpes, lai runātu par to, kuru mīlēju. — Ko viņa man raksta? Izlasi man viņas vēstuli.
— O milord! — La Ports vilcinājās.
— Klausi, La Port! Vai tad tu neredzi, ka es nedrīkstu zaudēt ne minūti?
La Ports salauza zīmogu un pielika pergamentu hercogam pie acīm, bet Bekingems velti pūlējās salasīt rakstu.
— Lasi tu, — viņš sacīja, — lasi, jo es vairs nevaru saredzēt. Pasteidzies, jo drīz vien es varbūt arī vairs nedzirdēšu un nomiršu, nezinādams, ko viņa man rakstījusi.
La Ports vairāk nepretojās un lasīja:
«Milord,
Lūdzu jūs pie visa tā, ko esmu izcietusi jūsu dēļ, un, ja jums rūp mans dvēseles miers: izbeidziet plašo bruņošanos pret Franciju un atsakieties no šī kara, par ko ļaudis runā, ka reliģija esot tikai tā redzamais cēlonis, un slepus malu malās apgalvo, ka jūsu mīlestība pret mani esot tā īstenais cēlonis, šis karš var sagādāt ne tikai lielu postu Francijai un Anglijai, bet ari atnest nelaimi jums, milord, un tad es nekur un nekad vairs nevarētu rast mierinājumu.
Esiet nomodā par savu dzīvību, kurai draud briesmas un kura kļūs man sevišķi dārga kopš tā mirkļa, kad man nevajadzēs vairs jūs uzskatīt par ienaidnieku.
Jums labvēlīgā
ANNA.»
Bekingems bija saņēmis pēdējos spēkus, lai noklausītos vēstuli. Kad tā bija nolasīta, viņš it kā dziļi vīlies jautāja La Por- tam:
— Vai viņa nekā neuzdeva man pateikt?
— Jā gan, jūsu gaišība: karaliene uzdeva pateikt jums, lai jūs piesargājoties, jo viņa saņēmusi drošas ziņas, ka jums tiekot gatavots uzbrukums.
— Un tas ir viss? … Viss? — Bekingems nepacietīgi tincināja.
— yiņa vēl uzdeva pateikt, ka mīlot jūs joprojām.
— A, lai slavēts Dievs! — Bekingems sacīja. — Tad mana nāve nebūs viņai vienaldzīga.
La Ports apraudājās.
— Patrik, atnesiet man šķirstiņu, kurā atradās briljanta karuļi, — Bekinghems teica.
— Patriks atnesa pieprasīto priekšmetu, un La Ports atcerējās, ka tas bija piederējis karalienei.
— Un tagad balto atlasa spilventiņu, uz kura ar pērlēm izšūti viņas iniciāļi.
Patriks steigšus izpildīja hercoga vēlēšanos.
— Ņemiet, La Port, — Bekingems teica, — šīs man bija viņas labvēlības vienīgās ķīlas: sudraba šķirstiņš un divas vēstules. Atdodiet tās viņas majestātei, un par pēdējo piemiņu… (hercogs paskatījās apkārt, meklēdams kādu vērtīgu priekšmetu) … pievienojiet…
Viņa skatiens vēl meklēja, taču tuvās nāves aptumšotās acis saredzēja tikai nazi, kas bija izkritis no Feltona rokām un kura asmeni sārtoja hercoga asinis.
— Pievienojiet šo nazi, — Bekingems izdvesa, paspiezdams La Porta roku.
Hercogs vēl spēja ielikt sudraba šķirstiņā atlasa spilventiņu, tad noguldīja uz tā nazi, ar mājienu rādīdams La Portam, ka nevar vairs parunāt. Pēc tam, sākdams raustīties pirmsnāves krampjos, kurus šoreiz nespēja pārvarēt, noslīdēja no dīvāna uz grīdas.
Patriks skaļi iekliedzās.
Bekinghems gribēja pasmaidīt vēl pēdējo reizi, bet nāve sastindzināja viņa domu, kas palika iespiedusies viņa vaigā kā pēdējais mīlas skūpsts.
Sai mirklī istabā ienāca hercoga ārsts; viņš jau bija atradies uz admirāļa kuģa klāja, kur saņēma vēsti par notikušo.
Uztraukti viņš piesteidzās pie hercoga, satvēra tā roku, bridi paturēja savējā un tad ļāva tai izslīdēt.
— Viss velti, — ārsts sacīja, — viņš ir miris.
— Miris! Miris! — Patriks vaimanāja.
Uz viņa vaimanām viss pūlis iebruka istabā, un visu sejās atspoguļojās sāpīga izbrīna un apjukums.
Tikko lords Vinters ieraudzīja, ka Bekingems miris, viņš tūdaļ aizsteidzās pie Feltona, ko zaldāti uz pils terases apsargāja.
— Nelieti, ko tu esi izdarījis! — Vinters uzsauca jauneklim, kas pēc Bekingema nāves pilnīgi atguva savu parasto mieru un aukstasinību, ko vairs nezaudēja līdz galam.
— Es atriebos, — Feltons sacīja.
— Tā! Saki labāk, ka esi bijis akls ierocis šīs nolādētās sievietes rokās, — Vinters teica. — Bet zvēru tev, ka šis būs viņas pēdējais noziegums.
— Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — Feltons mierīgi atbildēja, — un nezinu, par ko jūs, milord, runājat. Es nogalināju Bekingemas hercogu tāpēc, ka viņš atkārtoti liedzās paaugstināt mani par kapteini. Es sodīju viņu par netaisnīgo rīcību, un tas ir viss.
Vinters pārsteigti skatījās uz Feltonu, ko zaldāti sasaistīja, un nespēja izprast, ar ko izskaidrojama jaunekļa bezjūtība.
Feltona rāmo seju aptumšoja tikai viena doma. Pie mazākā trokšņa vientiesīgajam puritānim šķita, ka viņš dzird milēdijas soļus un balsi, ka tā steidzas šurp, lai mestos viņa apkampienos un atzītu sevi par līdzvainīgu.
Pēkšņi Feltons sarāvās, viņa skatiens cieši pievērsās kādam punktam jūrā, kas no terases, uz kuras viņš atradās, bija pārredzama visā plašumā. Jūrnieka ērgļa skatiens saredzēja, ka šis punkts, ko cits cilvēks pieņemtu par viļņos šūpojošos kaiju, bija kuģa buras, kurš devās uz Francijas krastiem.
Feltons nobālēja, aptverdams milēdijas nodevību, un pielika roku pie sirds, kas vai lūza.
— Pēdējo žēlastību, milord! — viņš lūdza baronam.
— Kādu? — Vinters jautāja.
— Pasakiet, cik ir pulkstenis?
Barons izņēma pulksteni.
— Bez desmit minūtēm deviņi, — viņš sacīja.
Milēdija bija aizbraukusi pusotras stundas agrāk, nekā norunāts; izdzirdusi lielgabala šāvienu, kas vēstīja liktenīgo notikumu, viņa pavēlēja pacelt enkuru.
Kuģis peldēja zem zilajām debesīm ļoti tālu no krasta.
— Tā bija Dieva griba, — Feltons teica ar fanātisku padevību, tomēr nespēdams atraut acis no tālē aizslīdošā kuģa, uz kura klāja viņam droši vien rēgojās tās sievietes baltais tēls, kuras dēļ būs jāupurē sava dzīvība.
Izsekojis Feltona skatienam, lords Vinters jautājoši palūkojās jaunekļa sāpju pilnajā sejā un visu saprata.
— Pagaidām tu, nožēlojamais, tiksi sodīts viens, — lords Vinters sacīja Feltonam, kas nenovērsa acis no jūras, pat kad tika vests projām, — bet zvēru pie mana mīļotā nelaiķa brāļa piemiņas, ka tavai līdzzinātājai neizdosies izbēgt.
Feltons klusēdams nodūra galvu.
Lords Vinters noskrēja pa kāpnēm un aizsteidzās uz ostu.