Dabūjis zināt par Bekingemas hercoga nāvi, Anglijas karalis Kārlis I visvairāk bažījies, ka šī briesmīgā vēsts varētu laupīt drosmi larošeliešiem, tāpēc mēģinājis, kā lasām Rišeljē memuāros, noslēpt to, cik vien ilgi iespējams. Pavēlēdams slēgt ostas visā karalistē, Kārlis I aizliedza kuģiem izbraukt, kamēr karaspēks, ko Bekingems bija sapulcinājis, būs devies ceļā. Tā kā Bekingema vairs nebija, tad karalis pats uzņēmās pārraudzīt karaspēka aizceļošanu.
Šī pavēle tika ievērota tik stingri, ka Anglijā aizturēja Dānijas sūtņus, kuri jau bija atvadījušies no karaļa, un Holandes pastāvīgo sūtni, kam vajadzēja aizvest uz Flisingenas ostu Indijas kuģus, ko Kārlis I bija atdevis atpakaļ Nīderlandei.
Bet, tā kā viņam ienāca prātā izdot šo pavēli tikai piecas stundas pēc bēdīgā notikuma, proti, pulksten divos pēc pusdienas, tad divi kuģi jau bija paguvuši pamest ostu: viens mums jau zināmais, ar kuru aizbēga milēdija, kas jau bija paredzējusi šo notikumu un guva par to pilnīgu pārliecību, kad redzēja, ka uz admirāļa kuģa uzvijās melna flaga.
Vēlāk mēs pastāstīsim, kas un kā aizbrauca ar otru kuģi.
Larošelas nometnē pa to laiku nebija atgadījies nekas jauns; vienīgi karalis, kas garlaikojās kā vienmēr un nometnē pat mazliet vairāk nekā citur, nolēma doties inkognito uz Senžermēnu pavadīt svētā Ludviķa dienu un lūdza, lai kardināls dod viņam līdzi sardzei tikai divdesmit musketierus. Kardināls, kas nereti garlaikojās tāpat kā karalis, ar lielāko prieku piešķīra šo atvaļinājumu savam karaliskajam palīgam, kas apsolīja atgriezties ap piecpadsmito septembri.
Viņa eminence paziņoja de Trevila sungam, lai tas pošas ceļā pavadīt karali; tā kā musketieru kapteinis zināja, ka četri draugi nez kādēļ ļoti vēlas atgriezties Parīzē, tad viņš, bez šaubām, iedalīja tos karaļa pavadoņos.
Četri jaunekļi uzzināja šo vēsti minūtes piecpadsmit vēlāk nekā pats de Trevila kungs, kas viņiem pašiem pirmiem to paziņoja. Tikai tagad d'Artanjans īsti novērtēja kardināla labvēlību, ka tas bija viņu pārcēlis musketieros, jo citādi viņam būtu vajadzējis palikt nometnē un biedri būtu devušies ceļā bez viņa.
Pats par sevi saprotams, ka vēlēšanos steidzami atgriezties Parīzē modināja briesmas, kas draudēja Bonasjē kundzei, ja viņa Betinas klosterī sastaptos ar savu nāvīgo ienaidnieci milēdiju. Tādēļ, kā jau sacījām, Aramiss nekavējoties bija aizrakstījis Tūras šuvējai Marī Mišonai, kam bija ļotii iespaidīga pazīšanās, lai viņa izlūgtos no karalienes atļauju Bonasjē kundzei atstāt klosteri un aizceļot uz Lotringu vai Beļģiju. Atbilde pienāca drīz; pēc astoņām vai desmit dienām Aramiss saņēma šādu vēstuli:
«Dārgais brālēn,
Nosūtu jums manas māsas atļauju izņemt mūsu mazo kalpo- nīti no Betinas klostera, kura gaiss jums šķiet viņai kaitīgs. Mana māsa dod šo atļauju ar lielu prieku, jo ļoti iemīļojusi jauko meiteni un cer ari turpmāk būt viņai palīdzīga.
Skūpstu jūs, Marī Mišona.»
Vēstulei bija pievienota šādos vārdos izteikta atļauja:
«Betinas klostera priekšniecei.
Izdodiet šīs vēstules uzrādītājam novici, kas uzņemta jūsu klosterī pēc mana ieteikuma un atrodas manā aizgādībā.
Luvrā 1628. gada 10. augustā.
Anna.»
Var iedomāties, ka Aramisa radniecības saites ar baltveļas šuvēju, kas sauca karalieni par savu māsu, draugiem sniedza bagātīgu vielu dažādām zobgalībām. Divas trīs reizes nosarcis līdz ausīm, Aramiss beidzot palūdza, lai draugi vairs neatgriežoties pie šī temata, un, ja viņi kaut ar vienu vārdu vēl ieminēšoties par to, tad viņš vairs nekad neapgrūtināšot savu māsīcu ar šādiem lūgumiem.
Tāpēc par Marī Mišonu četri musketieri vairs nerunāja; galu galā viņi taču bija dabūjuši, ko gribēja, proti, atļauju Bonasjē kundzes izvešanai no Betinas karmelitu klostera. Tiesa gan, ka šai atļaujai nebija lielas nozīmes, kamēr viņi paši atradās Larošelas aplencēju nometnē, pilnīgi pretējā Francijas nostūrī. D'Artanjans jau bija grasījies iet pie de Trevila kunga izlūgties atvaļinājumu, vaļsirdīgi uzticot viņam noslēpumu, kad pēkšņi de Trevila kungs draugiem paziņoja, ka viņa majestāte karalis došoties uz Parīzi, viņu pavadīšot divdesmit musketieri, to skaitā arī četri draugi.
Viņu prieks bija neizsakāmi liels. Aizsūtījuši sulaiņus ar bagāžu pa priekšu, viņi paši devās ceļā nākošajā rītā.
Kardināls pavadīja viņa majestāti no Siržeras līdz Mozē, kur karalis atvadījās no sava ministra, apliecinot viens otram visdziļāko draudzību.
Vēlēdamies ierasties Parīzē divdesmit trešajā, karalis devās uz priekšu, cik vien ātri iespējams, tomēr reizēm apstājās, lai nodotos savai iemīļotajai izpriecai — medībām ar piekūnu; šo laika kavēkli viņam bija iemācījis hercogs de Lijns. Kad tā notika, sešpadsmit musketieri no divdesmit ļoti priecājās par patīkamo izklaidēšanos, bet četri lādējās no visas sirds. It īpaši d'Artanjanam tad ausīs pastāvīgi džinkstēja, un Portoss to izskaidroja šādi:
— Kāda ievērojama dāma man teica, ka tas nozīmējot, ka jūs kaut kur kāds piemin.
Beidzot divdesmit trešā augusta naktī karalis ar pavadoņiem devās cauri Parīzei un sasniedza nodomāto mērķi. Karalis pateicās de Trevila kungam un atļāva viņam dot atvaļinājumus pavadoņiem pēc kārtas uz četrām dienām ar noteikumu, ka neviens no laimīgajiem neparādīsies publiskā vietā; noteikuma pārkāpējam draudēja ieslodzīšana Bastīlijā.
Kā lasītājs var iedomāties, pirmie četri, kuriem atvaļinājums tika piešķirts, bija mūsu četri draugi. Vēl vairāk, Atoss izlūdzās no de Trevila kunga četru dienu vietā sešas un vēl klāt divas naktis, jo viņi devās ceļā divdesmit ceturtajā pulksten piecos pēc pusdienas, un de Trevila kungs datēja atvaļinājuma zīmi ar divdesmit piekto.
— Ak Dievs, man rādās, ka mēs saceļam lielu brēku par nieka lietu, — sacīja d'Artanjans, kas, kā jau zinām, nebaidījās ne paša velna. — Divās dienās, notriecis divus trīs zirgus (par to nekas, naudas man netrūkst!), es aizjāšu uz Betinu, nodošu karalienes vēstuli klostera priekšniecei un aizvedīšu savu iemīļoto nevis uz Lotringu vai Beļģiju, bet uz Parīzi, kur viņai būs daudz drošāks patvērums, sevišķi, kamēr kardināls atrodas pie Larošelas. Kad atgriezīsimies no karagājiena, tad panāksim no karalienes — gan ar viņas māsīcas aizbildniecību, gan kā atzinību par viņai pašai sniegtajiem pakalpojumiem — visu, ko vien gribēsim. Tāpēc palieciet jus šeit un nenopūlieties veltīgi. Man pilnīgi pietiks ar Planšē, lai veiktu tik vienkāršu uzdevumu.
Uz to Atoss ļoti mierīgi atbildēja:
— Arī mums ir nauda, jo es vēl neesmu pilnīgi nodzēris un Portoss ar Aramisu nav pilnīgi noēduši savu par briljantu saņemto daļu. Tātad varam tikpat labi notriekt četrus kā vienu zirgu. Neaizmirstiet, d'Artanjan, — Atoss piebilda tik drūmā balsī, ka jauneklis neviļus notrīsēja, — neaizmirstiet, ka Betina ir pilsēta, kurā kardināls nolicis satikšanos ar šo briesmīgo sievieti, kas visurL kur vien viņa parādās, sēj postu un nelaimi. Ja jums būtu jāstājas pretī četriem vīriem, es jums ļautu doties ceļā vienam, bet jums varbūt iznāks stāties pretī šai sievietei, tādēļ jāsim turp visi četri, un lai Dievs dod, ka mēs ar saviem sulaiņiem piedevām izrādītos pietiekami stipri, lai nezaudētu šai cīņā.
— Atos, jūs mani biedējat! — d'Artanjans iesaucās. — No kā jūs baidāties?
— No it visa, — Atoss atbildēja.
D'Artanjans vērīgi ieskatījās savu draugu sejās, kuras tāpat kā Atosa vaigs pauda dziļu nemieru; nebilzdami vairs ne vārda, visi četri piecirta piešus un straujā gaitā turpināja ceļu.
Divdesmit piektā augusta vakarā, kad viņi sasniedza Arasu un d'Artanjans nokāpa no zirga pie «Zelta ecēšu» mājvietas, lai tur iedzertu glāzi vīna, pa pasta pagalma vārtiem izaulekšoja kāds jātnieks, kas bija pārmainījis zirgu, un nogriezās Parīzes virzienā. Tai mirklī, kad šis jātnieks izjāja pa vārtiem, vējš pavēra apmetni, kurā viņš bija ietinies, kaut gan bija tikai augusta mēnesis, un tikko nenorāva no galvas platmali, ko jātnieks paguva laikā saķert un strauji uzvilka dziļi uz acīm.
D'Artanjans, kas bija neatlaidīgi lūkojies uz šo jātnieku, pēkšņi nobālēja, glāze viņam izkrita no rokas.
— Kungs, kas jums noticis? — bažīgi ieprasījās Planšē. — O, kungi, steidzieties šurp, manam kungam kļuvis nelabi!
Trīs draugi piesteidzās un ieraudzīja, ka d'Artanjanam nemaz nebija kļuvis nelabi, bet viņš jau skrēja pie sava zirga.
— Uz kurieni, pie joda, tu nesies? — Atoss uzsauca.
— Tas ir viņš! — atbildēja d'Artanjans, kļuvis bāls aiz dusmām un nosvīdis. — Tas ir viņš! Laidiet, man viņš jāpanāk!
— Kāds viņš? — Atoss jautāja.
— Viņš, šis vīrs!
— Kāds vīrs?
— Tas nolādētais, mans ļaunais gars, ko esmu sastapis vienmēr, kad man draudējušas briesmas! Viņš pavadīja šausmīgo sievieti, kad pirmo reizi to ieraudzīju, viņam es džinos pakaļ, kad izaicināju uz divkauju mūsu draugu Atosu, viņu es redzēju tās dienas rītā, kad tika nolaupīta Bonasjē kundze! Es viņu pazinu, tas ir viņš! Kad vējš pavēra apmetni, es viņu ieraudzīju!
— Velns lai parauj! — Atoss domīgi ieteicās.
— Seglos, kungi, seglos! Dzīsimies pakaļ un panāksim viņu.
— Mīļais draugs, apdomājiet, ka viņš aizjāja pretējā virzienā, nekā dodamies mēs, ka viņš apmainīja zirgu, bet mūsējie ir nokusuši, tātad mēs viņus notrieksim galīgi, bet mums nav nekādu cerību panākt jūsu ienaidnieku. Lai viņš skrien, d'Artanjan, steigsimies glābt sievieti.
— E kungs! — kliedza staļļa puisis, mezdamies pakaļ nepazīstamajam. — E kungs! Te ir papīriņš, kas jums izkrita no platmales! E, ehē! Kungs!
— Draugs, vai gribi dabūt puspistoli par šo papīru? — d'Artanjans jautāja.
— Nudien, kungs, ar lielāko prieku! — atbildēja staļļa puisis. — Te tas ir!
Sajūsmināts par veiksmīgo darījumu, viņš atgriezās pasta pagalmā, bet d'Artanjans atlocīja papīra lapiņu.
— Kas tur ir? — draugi, sastājušies jauneklim apkārt, jautāja.
— Tikai viens vārds! — atbildēja d'Artanjans.
— Jā, bet tas ir kādas pilsētas vai ciema nosaukums, — Aramiss sacīja.
— «Armantjēra», — Portoss izlasīja. — Armantjēra … es tādu nezinu.
— Un šo pilsētas vai ciema nosaukumu uzrakstījusi viņas roka! — Atoss iesaucās.
— Ja tā, tad uzglabāsim rūpīgi šo lapiņu, — teica d'Artanjans, — varbūt puspistole nebūs zemē nosviesta. Un tagad, draugi, zirgos!
Četri draugi aizaulēkšoja pa ceļu, kas veda uz Betinu.