Lieliem noziedzniekiem ir savs liktenis, kas vada viņus pāri visiem šķēršļiem, cauri briesmām, līdz providencei apnīk viņu ļaundarības un tā dara galu viņu negodīgajai veiksmei un labklājībai.
Tāpat bija ar milēdiju: viņa bez jebkādiem starpgadījumiem izbrauca cauri starp divu valstu karakuģiem un sasniedza Buloņu.
Izkāpdama krastā Portsmutā, milēdija bija uzdevusies par anglieti, kas, franču vajāta, pametusi Larošelu; pēc divu dienu ilga parbrauciena izkāpusi malā Bulonā, vina uzdevās par francūzieti, ko angļi aiz naida pret Franciju Portsmuta apspieduši.
Milēdijai bija vislabākā no visām pasēm: skaistums, cildena staja un devīga roka, kas neskopodamās bārstīja pistoles. Ar laipnu smaidu večuks ostas priekšnieks galanti atbrīvoja milēdiju no parastajām formalitātēm, un viņa uzkavējās Buloņā vienīgi tik ilgi, kamēr nodeva pastā šāda satura vēstuli:
«Viņa eminencei monsinjoram kardinālam de Rišeljē nometnē pie Larošelas.
Monsinjor, jūsu eminence var būt bez raizēm: viņa gaišība Bekingemas hercogs nebrauks uz Franciju.
Buloņā 25. augusta vakarā.
Milēdija…
P. S. Saskaņā ar jūsu eminences vēlēšanos es dodos uz Betinas karmelitu klosteri, kur gaidīšu jūsu rīkojumus.»
Patiešām, tai pašā vakarā milēdija devās ceļā. Kad pienāca nakts, viņa apstājās kādā mājvietā un tur pārgulēja, bet nākošajā dienā pulksten piecos no rīta atkal devās tālāk un pēc trim stundām sasniedza Betinu.
Apjautājusies, kur atrodas karmelitu klosteris, milēdija tur ieradās nekavējoties.
Viņu saņēma klostera priekšniece, kurai milēdija uzrādīja kardināla pavēli. Abatese lika ierādīt istabu atbraucējai un pasniegt viņai brokastis.
Milēdija jau vairs nedomāja par nesenajiem pārdzīvojumiem, viņas skatiens bija pievērsts nākotnei, kurā saskatīja lielo labvēlību, ar kādu viņu apveltīs kardināls, kam bija tik sekmīgi pakalpojusi, turklāt nekādi neiejaucot viņa eminences vārdu šajā asiņainajā noziegumā.
So sievieti aizrāva aizvien jaunas kaislības, darīdamas viņas dzīvi līdzīgu mākoņiem, kas slīd pa debesi, atspulgodami te zil- gmi, te ugunīgas liesmas, te negaisa drūmo tumsu, un atstāj uz zemes tikai posta un nāves pēdas.
Pēc brokastīm viņu apmeklēja abatese; klosterī bija maz izklaidēšanās iespēju, un lādzīgā klostera priekšniece nevarēja vien sagaidīt, kad varēs iepazīties ar savu jauno viešņu.
Milēdija gribēja abatesei patikt, un tas šai daiļajai, ar asu prātu apveltītajai sievietei nesagādāja grūtības. Viņa izturējās laipni un piemīlīgi un klostera priekšnieci savaldzināja ar interesantām sarunām un iznesīgu izturēšanos.
Abatese bija cēlusies muižnieku ģimenē, viņu ļoti intereseja dažādi galma notikumi, bet nostāsti par tiem reti atplūda līdz karaļvalsts attālajiem nostūriem un vēl retāk iespiedās aiz klostera mūriem, pie kura sliekšņa apklust pasaulīgā čala.
Turpretī milēdija lieliski pārzināja visas aristokrātu intrigas, kuru vidū bija pastāvīgi uzturējusies piecus sešus gadus; tāpēc viņa sāka stāstīt abatesei par Francijas galma vieglprātīgajiem tikumiem, kas itin labi sadzīvoja ar karaļa pārspīlēto dievbijību. Viņa tai izstāstīja galma dāmu un augstmaņu skandalozās dēkas; abatese vārda pēc pazina šos galminiekus. Tad milēdija it kā garām ejot pieminēja karalienes romānu ar Bekingemu, vispār runāja daudz un dažādas lietas, cenzdamās atraisīt mēli arī abatesei.
Taču tā tikai klausījās un smaidīja, bet nekā neatbildēja. Tomēr milēdija redzēja, ka abatesei ļoti patīk viņas mēļošana, un tāpēc turpināja tērzēt tādā pašā garā, tagad pievērsdamās kardinālam.
Bet te milēdijai radās grūtības, jo viņa nezināja, vai abatese ir karaļa vai kardināla piekritēja, un tāpēc veiklā intrigante ieturēja zelta vidus ceļu, taču abatese izturējās vēl piesardzīgāk un tikai dziļi palocīja galvu ikreiz, kad ceļiniece pieminēja viņa eminences vārdu.
Milēdijai sāka likties, ka viņai klosterī būs ļoti garlaicīgi, tāpēc viņa nolēma mazliet riskēt, lai izdibinātu, kā izturēties turpmāk. Vēlēdamās noskaidrot, cik tālu sniedzas lādzīgās abateses atturība, milēdija sāka papriekš aplinkus, vēlāk jau itin klaji aprunāt kardinālu, stāstīdama par viņa mīlas dēkām ar d'Egijona kundzi, ar Marionu Delormu un citām kurtizānēm.
Abatese klausījās vēl vērīgāk, pamazām it kā atdzīvojās un smaidīja.
«Jauki!» milēdija nopriecājās. «Viņai iepatikusies mana tērzēšana. Ja arī viņa ir kardināla piekritēja, tad vismaz ne fanātiska.»
Tad milēdija sāka stāstīt, kā kardināls vajājot savus ienaidniekus. Abatese tikai pārmeta krustu, neteikdama ne jā, ne nē.
Tas šķita liecinām, ka mūķene ir drīzāk karaļa nekā kardināla piekritēja.
Milēdija turpināja stāstījumu, aizvien vairāk sabiezinādama krāsas.
— Es no visa tā zinu gaužām maz, — beidzot ierunājās abatese, — bet, kaut ari mēs stāvam tālu no galma un pasaulīgajām lietām, tomēr ari pie mums ir bēdīgi piemēri, kas apliecina to, ko jūs stāstījāt: viena no mūsu klostera iemītniecēm ir smagi cietusi no kardināla atriebības.
— Viena no jūsu iemītniecēm? — milēdija iejautājās. — O, nelaimīgā sieviete! Man viņas žēl.
— Jums taisnība, viņa ir pelnījusi nožēlu. Kas gan viņai nav bijis jāpārdzīvo: cietums, draudi, nežēlīga apiešanās. Tomēr varbūt kardinālam bijis savs dibināts iemesls tā izturēties pret viņu, un, kaut gan viņa izskatās kā īsts eņģelis, nevar spriest par cilvēku tikai pēc izskata.
«Lieliski! Kas zin? Varbūt es te kaut ko atklāšu, man nudien veicas,» milēdija nodomāja.
Cenzdamās atspoguļot savā sejā visšķīstākās nevainības izteiksmi, viņa turpināja:
— Ak vai, es gan zinu, ka tā ir. Mēdz apgalvot, ka nevajagot ticēt cilvēka sejai. Bet kam tad lai tic, ja ne tā kunga daiļākai radībai? Varbūt es maldīšos visu mūžu, bet es aizvien paļaušos uz cilvēku, kura seja man iedvesīs simpātijas.
— Vai tad jūs uzskatītu, ka šī jaunā sieviete ir nevainīga? — abatese jautāja.
— Kardināla kungs vajā ne tikai par pārkāpumiem, — atbildēja milēdija. — Ir daži tikumi, par kuriem viņš vajā bargāk nekā par zināmiem noziegumiem.
— Atļaujiet, kundze, man izpaust savu izbrīnu, — abatese sacīja.
— Par ko gan? — milēdija vientiesīgi iejautājās.
— Par to, ka jūs tā izsakāties.
— Kas tad manos vārdos jūs pārsteidz? — milēdija smaidīdama jautāja.
— Jūs esat kardināla draugs, ja jau viņš jūs šurp atsūtījis, un tomēr …
— Un tomēr es runāju par viņu ļaunu, — milēdija turpināja, izteikdama līdz galam klostera priekšnieces domu.
— Vismaz jūs nerunājat labi par viņu.
— Tas ir tāpēc, ka neesmu viņa draugs, bet gan upuris, — milēdija nopūzdamās paskaidroja.
— Bet vēstule, kurā viņš man ieteic jūs uzņemt? …
— Ir man pavēle palikt šeit kā cietumā, kamēr viņš liks kādam no saviem rokaspuišiem mani aizvest.
— Kāpēc tad jūs nebēgāt?
— Uz kurieni? Vai domājat, ka zemes virsū atradīsies vieta, kur kardināls mani neatrastu, ja vien papūlētos izstiept savu roku? Ja es būtu vīrietis, tad vēl šā vai tā varētu mēģināt, bet sieviete… Ko gan var izdarīt sieviete! Vai tad jaunā sieviete, kas atradusi patvērumu jūsu paspārnē, ir mēģinājusi bēgt?
— Nē, bet ar viņu ir citādi. Man šķiet, ka viņu Francijā saista mīlestības saites.
— Ja jau viņa mīl, tad nevar būt gluži nelaimīga, — milēdija nopūzdamās teica.
— Tātad es redzu savā priekšā vēl vienu nelaimīgu, vajātu sievieti? — sacīja abatese, aizvien pieaugošā interesē vērodama milēdiju.
— Diemžēl, jā! — milēdija apstiprināja.
Tad abateses skatienā uz bridi iezagās nemiers, it kā viņai būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma.
— Jūs taču neesat mūsu svētās ticības ienaidniece? — viņa nedroši ievaicājās.
— Es! — milēdija iesaucās. — Es lai būtu protestante? Dievs, kas dzird mūsu vārdus, ir mans liecinieks, ka esmu dedzīga katoliete.
— Tādā gadījumā nomierinieties, kundze, — abatese smaidīdama sacīja, — nams, kurā jūs atrodaties, nebūs jums stingrs cietums, un mēs darīsim visu, kas būs mūsu spēkos, lai jūs iemīļotu savu gūstniecību. Turklāt jūs šeit atradīsiet jaunu draudzeni, šo jauno sievieti, kas tiek vajāta, bez šaubām, sakarā ar kādu galma intrigu. Viņa ir jauka un piemīlīga.
— Kā viņu sauc?
— Kāda ļoti augsti stāvoša persona uzticēja viņu manā gādībā kā Ketiju. Neesmu centusies izzināt viņas īsto vārdu.
— Ketija! — iesaucās milēdija. — Vai esat par to pārliecināta? …
— Vai par to, ka viņa tā uzdodas? Jā, kundze. Vai jūs viņu pazīstat?
Milēdija pavīpsnāja, iedomādamās, ka šī jaunā sieviete varētu būt viņas kādreizējā istabene. Ar jauno meiteni saistītās atmiņas modināja dusmas un atriebības alkas, kas uz mirkli atspoguļojās milēdijas sejā, taču jau nākošajā mirldī viņas vaibstos atkal iezīmējās miera un labvēlības izteiksme, ko šī sieviete ar simt sejām uz īsu brīdi bija zaudējusi.
— Kad es varēšu redzēt šo jauno dāmu, pret kuru jau tagad jūtu simpātijas? — milēdija jautāja.
— Šovakar un, ja vēlēsieties, tad pat dienā, — atbildēja abatese. — Bet jūs teicāt, ka četras dienas esat pavadījusi ceļā un šorīt piecēlusies pulksten piecos, jums nepieciešama atpūta. Atliecieties un izgulieties, uz pusdienām mēs jūs uzmodināsim.
Jauna piedzīvojuma iespēja uzmundrināja intrigantes garu, un milēdija būtu varējusi ļoti labi iztikt arī bez miega, tomēr viņa sekoja klostera priekšnieces ieteikumam: pēdējās pāris nedēļās viņa bija pārdzīvojusi tik daudzus un dažādus uztraukumus, ka viņas dvēselei bija nepieciešams miers, kaut arī dzelzs ķermenis vēl spētu pretoties nogurumam.
Atvadījusies no abateses, milēdija atgūlās, viņu ieaijāja domas par atriebību, uz kurām viņu gluži dabiski bija uzvedinājis Ketijas vārds. Milēdija atcerējās gandrīz neierobežoto solījumu, ko viņai bija devis kardināls, ja viņai izdotos veikt iecerēto pasākumu Anglijā. Viņai bija izdevies to veikt, un d'Artanjans tagad bija viņas rokās!
Milēdiju biedēja vienīgi domas par vīru, par grāfu de La Fēru, ko viņa bija uzskatījusi par mirušu vai aizceļojušu uz citu zemi un negaidot ieraudzījusi Atosā, d'Artanjana labākajā draugā.
— Bet, ja viņš bija d'Artanjana draugs, tad droši vien piedalījies visos viņa pārkāpumos, ar kuru palīdzību karalienei bija izdevies izjaukt kardināla nodomus, būdams d'Artanjana draugs, viņš bija kardināla ienaidnieks. Gan jau viņai izdosies iepīt Atosu atriebības tīklos, kuros viņa cerēja nožņaugt jauno musketieri.
Visas šīs cerības milēdiju liegi ieaijāja, viņa drīz vien aizmiga.
Viņu atmodināja patīkama balss, kas bija atskanējusi gultas kājgalī. Milēdija atvēra acis un ieraudzīja abatesi un tai blakus jaunu gaišmati ar maigu sejas krāsu. Jaunā sieviete ziņkārīgi skatījās uz milēdiju.
Milēdija nepazina šo sievieti. Apmainīdamās ar parastajām laipnībām, abas uzmanīgi vēroja viena otru: viņas abas bija daiļas, tomēr ļoti atšķirīgas. Un milēdija pašapzinīgi pasmīnēja, atzīdama, ka viņa ar savu cildeno stāju un aristokrātiskajām manierēm ir daudz pārāka par jauno nepazīstamo. Nevar gan noliegt, ka mūķenes tērps, kas jaunajai sievietei bija mugurā, nenāca viņai par labu šādā sacensībā.
Abatese iepazīstināja viņas vienu ar otru un pēc tam pameta abas vienas, jo viņai vajadzēja iet uz baznīcu.
Redzēdama, ka milēdija vēl guļ gultā, jaunā gaišmate dzīrās sekot klostera priekšniecei, bet milēdija viņu aizturēja.
— Kā, kundze, — milēdija sacīja jaunajai sievietei, — es tikko iepazinos ar jums, un jūs jau gribat mani pamest? Atzīšos, ka biju mazliet cerējusi uz jūsu sabiedrību, kamēr man nāksies šeit uzkavēties.
— Nē, kundze, — novice atbildēja, — es vienīgi bažījos, ka esmu ieradusies nelaikā: jūs gulējāt, jūs esat nogurusi.
— Un kas par to? — atteica milēdija. — Ko gan var vēlēties cilvēks, kas guļ? Labu atmodu! Un jūs man to sagādājāt, tad ļaujiet man to izbaudīt pilnīgi.
Un, satvērusi jauno sievieti aiz rokas, milēdija pievilka viņu pie atzveltnes krēsla, kas stāvēja blakus gultai.
Novice atsēdās.
— Ak dievs, kā man neveicas! — viņa sacīja. — Atrodos šeit jau pusgadu, pa visu šo laiku man nav bijis ne mazākās izklaidēšanās; tagad esat ieradusies jūs, jūsu klātbūtne sagādātu man tik patīkamu sabiedrību, un nu, domājams, kuru katru mirkli es atstāšu klosteri!
— Kā tā! — milēdija brīnījās. — Jūs drīz taisāties aiziet no šejienes?
— Vismaz es tā ceru, — necenzdamās apslēpt savu prieku, atbildēja novice.
— Kā dzirdēju, arī jūs esot cietusi no kardināla vajāšanas, — milēdija turpināja. — Tas būtu vēl viens iemesls vairāk mūsu abpusējām simpātijām.
— Tātad ir taisnība, ko man teica mūsu labā māte, ka ari jūs esot šī ļaunā garīdznieka upuris?
— Klusu! — milēdija brīdināja. — Pat šeit nerunāsim tā par viņu. Visu manu nelaimju avots ir tas, ka es pateicu gandrīz tādus pašus vārdus kā nupat jūs kādas sievietes klātbūtnē, kuru biju uzskatījusi par savu draudzeni, bet viņa mani nodeva. Droši vien arī jūs esat nodevības upuris?
— Nē, es esmu savas uzticības upuris, — atbildēja novice.
— Biju uzticīgi padevīga kādai sievietei, ko ļoti mīlēju. Viņas labā biju ar mieru upurēt savu dzīvību un vēl tagad būtu ar mieru to darīt.
— Bet viņa jūs droši vien pameta nelaimē!
— Biju tik netaisnīga, ka arī tāpat domāju, bet pirms divām trim dienām saņēmu pierādījumu, ka biju maldījusies. Lai slavēts Dievs! Man būtu bijis ļoti sāpīgi apzināties, ka viņa mani pametusi… Bet jūs, kundze, — novice turpināja, — jūs, kā man šķiet, esat brīva un, ja vēlētos bēgt, tad tas būtu atkarīgs tikai no jūsu pašas vēlēšanās.
— Kurp lai es eju, bez draugiem, bez. naudas, un vēl gluži svešā apvidū, kur agrāk nekad neesmu bijusi? …
— O, kas attiecas uz draugiem, tos jūs iemantosiet visur, kur vien ieradīsieties! — novice iesaucās. — Jūs esat tik laba un skaista!
— Un tomēr esmu vientuļa un vajāta, — sacīja milēdija, savilkdama lūpas īstā eņģeļa smaidā.
— Ticiet man, nevajag zaudēt cerību uz debesu palīdzību, — novice mierināja. — Aizvien pienāk brīdis, kad jūsu labie darbi jūs aizstāv Dieva priekšā, un varbūt tā ir jūsu laime, ka esat mani sastapusi, jo, kaut arī esmu bezspēcīga un nenozīmīga, tomēr man būs daži vareni draugi, kad iziešu no klostera. Cīnījušies manā labā, viņi varētu uzņemties aizstāvēt arī jūs.
— O, ja es sacīju, ka esmu vientuļa, tad tas nenozīmē, ka man nav paziņu, kas ieņem augstu stāvokli, — milēdija turpināja, cerēdama izvilkt no jaunās sievietes vēl vairāk, ja runās par sevi,
— bet šie paziņas trīc un dreb kardināla priekšā. Pati karaliene neuzdrošinās kādu aizstāvēt pret šo briesmīgo ministru. Man ir pierādījumi, ka viņas majestāte par spīti savai labsirdībai vairākkārt bijusi spiesta pamest kardināla dusmu varā cilvēkus, kas viņai uzticīgi kalpojuši.
— Kundze, ticiet man: reizēm var rasties iespaids, ka viņa pametusi šos cilvēkus, bet nevajag ticēt šķietamībai. Jo vairāk šie cilvēki tiek vajāti, jo vairāk karaliene domā par viņiem, un bieži vien mirklī, kad vajātie to vismazāk sagaida, viņi saņem karalienes žēlīgās gādības pierādījumu.
— Jā, to es ticu, jo karaliene ir ļoti laba, — milēdija piekrita.
— Tātad jūs pazīstat šo cēlo un daiļo karalieni, ja tā runājat par viņul — novice sajūsmināti iesaucās.
— Jāatzīstas, ka man nav gods pazīt viņu personīgi, — milēdija, aptvērusi, ka aizgājusi par tālu, sacīja, — bet es pazīstu daudzus viņas vistuvākos draugus. Es pazīstu de Pitanža kungu, Anglijā pazinu Dižara kungu, es pazīstu de Trevila kungu.
— De Trevila kungu! — novice iesaucās. — Jūs pazīstat de Trevila kungu?
— Jā, pat ļoti labi.
— Karaļa musketieru kapteini?
— Jā, karaļa musketieru kapteini.
— Gan jūs redzēsiet, ka tūlīt mēs kļūsim tuvas paziņas, gandrīz vai draudzenes, — novice teica. — Ja jūs pazīstat de Trevila kungu, tad droši vien esat bijusi viņa mājās?
— Bieži vien, — atbildēja milēdija, redzēdama, ka meli izdodas, un nolēmusi turpināt pasākto gājienu.
— Tad jūs katrā ziņā būsiet satikusi dažus no viņa musketieriem?
— Protams, visus, kurus de Trevila kungs pieņem savā mājā! — atbildēja milēdija, kuru šī saruna sāka ļoti ieinteresēt.
— Nosauciet vārdā dažus no tiem, kurus pazīstat, un jūs redzēsiet: izrādīsies, ka tie ir mani draugi.
— Es pazīstu… — milēdija apjukusi iesāka, — es pazīstu, piemēram, de Suvinjī kungu, de Kurtivrona kungu, de Ferisaka kungu.
Novice nepārtrauca milēdiju, bet, redzēdama, ka viņa apklust, jautāja:
— Vai jūs nepazīstat kādu muižnieku, vārdā Atosu?
Milēdija kļuva bāla kā palagi, kuros viņa gulēja. Kaut gan
viņa prata lieliski savaldīties, tomēr šoreiz nespēja apslāpēt kliedzienu, kas izlauzās viņai no krūtīm; satvērusi novices roku, viņa ar acīm vai aprija jauno sievieti.
— Kas noticis? Kas jums kait? — nabadzīte jautāja. — Vai es pateicu kaut ko tādu, kas jūs sāpināja?
— Nē, bet mani pārsteidza šis vārds, jo arī es pazīstu šo muižnieku, un man likās dīvaini satikt cilvēku, kas acīm redzot labi pazīst viņu.
— Jā, labi, un ne tikai viņu pašu, bet arī viņa draugus: Portosa kungu un Aramisa kungu.
— Vai tiešām? Arī es viņus pazīstu! — iesaucās milēdija, kas juta, ka ledains aukstums stindzina viņas sirdi.
— Bet, ja jūs viņus pazīstat, tad jums taču ir zināms, ka viņi ir krietni un drošsirdīgi vīri. Kāpēc negriezāties pie viņiem pēc atbalsta?
— Patiesību sakot… — milēdija minstinājās, — es ne ar vienu no viņiem nedraudzējos. Pazīstu viņus tikai pēc nostāstiem, man daudz par viņiem stāstījis viņu draugs d'Artanjana kungs.
— Jūs pazīstat d'Artanjana kungu! — iesaucās novice, savukārt saķerdama milēdijas roku un ieurbdamās viņā ar vērīgu skatienu.
Pamanījusi milēdijas acīs savādu izteiksmi, viņa jautāja:
— Piedodiet, kundze, bet kādas jums ar viņu attiecības?
— Man… es… — milēdija murmināj a, — viņš ir mans draugs.
— Kundze, jūs mani maldināt, — novice sacīja, — jūs esat bijusi viņa mīļākā.
— Nē, jūs, kundze, tā esat bijusi! — iesaucās milēdija.
— Es?
— Ja, jūs! Tagad es jūs pazīstu, jus esat Bonasjē kundze.
Jaunā sieviete pārsteigta un izbijusies atrāyās.
— O, nemaz neliedzieties! Atbildiet man! — milēdija turpināja.
— Labi! Jā, kundze! — novice sacīja. — Tātad mēs esam sāncenses?
Milēdijas sejā iesvilās tik negants niknums, ka citos apstāk- ļos-Bonasjē kundze būtu aiz bailēm aizbēgusi, bet tagad viņa bija pilnīgi savas greizsirdības varā.
— Sakiet, kundze, vai esat bijusi vai arī vēl tagad esat viņa mīļākā? — Bonasjē kundze jautāja ar neatlaidību, kādu no viņas nemaz nevarēja sagaidīt.
— O nē! — milēdija iesaucās tādā balsī, kas nepieļāva ne mazāko šaubu par šī nolieguma patiesīgumu. — Nekad, nekad!
— Es jums ticu, — Bonasjē kundze sacīja. — Bet kāpēc tad jūs tā iekliedzāties?
— Kā, jūs to nesaprotat? — jau pilnīgi pārvarējusi uztraukumu, milēdija māksloti brīnījās.
— Kā lai es to saprotu? Es nekā nezinu.
— Vai jūs nesaprotat, ka d'Artanjana kungs, būdams mans draugs, uzticēja man savus sirds noslēpumus?
— Patiesi!
— Es zinu visu, es zinu, ka jūs tikāt nolaupīta mazajā Sen- Klū paviljonā, es zinu, cik ļoti viņš un viņa draugi bija izmisuši, kā viņi kopš tā brīža veltīgi jūs meklēja! Kā tad lai es nejustos pārsteigta, kad pēkšņi gluži negaidot sastopu jūs vaigu vaigā, jūs, par kuru tik daudz esam kopīgi pārrunājuši, jūs, ko viņš mīl ar sirdi un dvēseli un licis arī man iemīļot, jau iekams jūs iepazinu! Mīļā Konstance, beidzot esmu jūs atradusi, beidzot es jūs redzu!
Un milēdija sniedza rokas Bonasjē kundzei, ko milēdijas vārdi bija pilnīgi pārliecinājuši un kas šajā sievietē, kuru vēl pirms īsa brīža bija uzskatījusi par savu sāncensi, tagad saredzēja tikai sirsnīgu, uzticamu draudzeni.
— O, piedodiet, piedodiet man! — viņa iesaucās, pieglauzdama galvu milēdijai pie pleca. — Es viņu tik ļoti mīlu!
Abas sieyietes brīdi palika apskāvušās. Protams, ja milēdijas spēki līdzinātos viņas ienaidam, tad Bonasjē kundze šajās skavās atrastu savu nāvi. Nespēdama nožņaugt Bonasjē kundzi, milēdija viņai uzsmaidīja.
— Mīlulīt, manu dārgumiņ! — milēdija sacīja. — Cik es esmu laimīga, ka jūs sastapu! Ļaujiet man jūs apskatīt!
Runādama šos vārdus, milēdija vārda pilnā nozīmē aprija ar acīm Bonasjē kundzi.
— Jā, tā esat jūs. Pēc visa tā, ko viņš man par jums stāstījis, es jūs pazīstu, es jūs tagad pilnīgi pazīstu.
Nabaga jaunā sieviete nespēja nojaust, kādas cietsirdīgas domas rosījās aiz šīs skaidrās pieres, aiz šīm starojošām acīm, kurās viņa saskatīja tikai sirsnību un līdzjūtību.
— Tad jūs zināt, cik daudz esmu izcietusi, — Bonasjē kundze teica, — jo viņš jums ir atklājis savas ciešanas. Bet ciest viņa dēļ ir laime.
Milēdija automātiski atkārtoja:
— Jā, tā ir laime.
Viņa domāja par ko citu.
— Turklāt manas ciešanas drīz beigsies, — Bonasjē kundze turpināja, — rīt vai varbūt pat šovakar es viņu atkal redzēšu, un drūmā pagātne būs izdzēsta.
— Šovakar? Vai rīt? — iejautājās milēdija, ko jaunās sievietes vārdi bija iztraucējuši no pārdomām. — Ko jūs ar to gribat sacīt? Vai jūs gaidāt no viņa kādas vēstis?
— Es gaidu viņu pašu.
— Viņu pašu! Vai d'Artanjans ieradīsies šeit?
— Jā.
— Bet tas taču ir neiespējami! Viņš piedalās Larošelas aplenkšanā, viņš ir kopā ar kardinālu. D'Artanjans var ierasties tikai pēc pilsētas ieņemšanas.
— Jūs tā domājat, bet vai manam d'Artanjanam, šim dižciltīgajam un krietnajam muižniekam, ir kaut kas neiespējams!
— Es nespēju tam ticēt!
— Tad izlasiet šo! — starodama aiz prieka un lepnuma, nelaimīgā jaunā sieviete pasniedza milēdijai vēstuli.
«De Sevreza kundzes rokraksts!» ievēroja milēdija: «Es jau biju pārliecināta, ka viņiem ir sakari ar šo personu!»
Un viņa ziņkārīgi izlasīja šīs nedaudzās rindas:
«Mīļais bērns, sagatavojieties: mūsu draugs drīz jūs apmeklēs un apmeklēs tikai tādēļ, lai atbrīvotu no cietuma, kurā jums jūsu drošības labā vajadzēja slēpties. Tātad sagatavojieties uz aizceļošanu un nekad nezaudējiet cerību uz mūsu palīdzību.
Mūsu jaukais gaskonis nesen atkal pierādīja savu drosmi un uzticību; pasakiet viņam, ka par viņa sniegto norādījumu kāda persona ir ļoti pateicīga.»
— Jā, jā, vēstulē viss pateikts nepārprotami. Vai jūs zināt, kādu norādījumu viņš sniedzis?
— Nē. Bet es nešaubos, ka viņš brīdinājis karalieni par kādiem jauniem kardināla ļaunprātīgiem nodomiem.
— Jā, tā gan laikam būs bijis! — milēdija sacīja, atdodama Bonasjē kundzei vēstuli un domīgi nodurdama galvu.
Sai mirklī atskanēja auļojoša zirga pakavu klaudzieni.
— O, vai tas jau būtu viņš? — iesaucās Bonasjē kundze, mezdamās pie loga.
Milēdija bija palikusi gultā, kā pārakmeņojusies aiz pārsteiguma: viņai pēkšņi bija radušies tik daudz jaunu atklājumu, ka pirmo reizi mūžā viņa apjuka.
— Viņš! Vai tiešām tas būtu viņš? — milēdija mulsi murmināja.
Un stingām acīm vērdamās uz priekšu, viņa palika guļot.
— Diemžēl, nē! — sacīja Bonasjē kundze. — Tas ir kāds svešinieks, bet tomēr rādās, ka viņš jāj šurp. Jā, viņš jāj lēnāk… apstājas pie durvīm … viņš piezvana.
Milēdija izlēca no gultas.
— Vai esat pārliecināta, ka tas nav viņš? — milēdija jautaja.
— Jā, pilnīgi pārliecināta.
— Varbūt nepaguvāt viņu saskatīt?
— Ak, ieraudzījusi viņa platmales spalvu, viņa apmetņa stūri, es viņu uzreiz pazītu!
Milēdija turpināja apģērbšanos.
— Vienalga: jūs teicāt, ka šis cilvēks nāk šurp?
— Jā, viņš jau ienāca.
— Tas ieradies vai nu pie jums, vai pie manis.
— Ak dievs, cik jūs esat satraukta!
— Jā, atzīstos, ka man nav jūsu paļāvības, es uzskatu, ka no kardināla var sagaidīt visu.
— Klusāk! — Bonasjē kundze brīdināja. — Es dzirdu: tuvojas soļi.
Patiešām, durvis atvērās, un istabā ienāca klostera priekšniece.
— Vai jūs esat atbraukusi no Buloņas? — viņa jautaja milēdijai.
— JaL — milēdija apstiprināja, cenzdamās atgūt aukstasinību. — Kas pec manis vaica?
— Kāds vīrietis, kas negrib minēt savu vārdu. Viņš tikai pateica, ka nākot no kardināla.
— Un viņš grib ar mani runāt? — milēdija jautāja.
— Viņš grib runāt ar dāmu, kas ieradusies no Buloņas.
— Tad, lūdzu, kundze, aiciniet viņu šurp.
— Ak Dievs, mans Dievs! — Bonasjē kundze iesaucās. — Vai tikai viņš nebūs atvedis kādas sliktas vēstis?
— Baidos, ka tā būs.
— Atstāšu jūs divatā ar šo svešinieku, bet, tikko viņš būs aizgajis, ja atjaujat, es atgriezīšos.
— Protams, lūdzu!
Klostera priekšniece un Bonasjē kundze aizgāja.
Milēdija palika viena, acis pievērsusi durvīm. Pēc brītiņa kāpnēs atskanēja piešu šķindoņa, soļi tuvojās, tad atvērās durvis, uz sliekšņa parādījās kāds vīrietis.
Milēdija aiz prieka iekliedzās: šis vīrietis bija grāfs de Roš- fors, viņa eminences padevīgais kalps.