— Ā! — Rošfors un milēdija reizē iesaucās. — Jūs!
— Jā, es.
— Un no kurienes? — milēdija jautāja.
— No Larošelas nometnes. Un jūs?
— No Anglijas.
— Bekingems?
— Miris vai bīstami ievainots. Kad es no viņa, nekā nesa- sniegusi, devos atceļā, kāds fanātiķis viņu nogalināja.
— Laimīgs gadījums! — Rošfors smīnēdams nopriecājās. — Viņa eminence jutīsies ļoti apmierināts. Vai esat viņam jau ziņojusi?
— Rakstīju viņam no Buloņas. Bet kādēļ jūs šeit ieradāties?
— Viņa eminence bija noraizējies par jums un sūtīja mani jūs meklēt.
— Es tikai vakar atbraucu.
— Un ko esat kopš vakardienas darījusi?
— Laiku veltīgi neesmu zaudējusi.
— Par to es nešaubos!
— Vai zināt, ko es šeit satiku?
— Nē.
— Miniet!
— Kā lai uzminu? …
— To jauno sievieti, ko karaliene atbrīvoja no cietuma.
— D'Artanjana mīļāko?
— Jā, Bonasjē kundzi, kuras paslēptuvi kardināls nebija uzzinājis.
— Atkal laimīga nejaušība, tikpat vērtīga kā iepriekšējā, — Rošfors sacīja. — Kardināla kungam tiešām veicas!
— Vai aptverat, cik pārsteigta es jutos, — milēdija turpināja, — atrazdamās aci pret aci ar šo sievieti?
— Vai viņa jūs pazīst?
— Nē.
— Tātad viņa uzskata jūs par svešinieci?
Milēdija pasmīnēja.
— Esmu viņas labākā draudzene!
— Goda vārds, mīļā grāfien, vienīgi jūs esat spējīga veikt tādus brīnumus! — Rošfors teica.
— Un tā ir mana laime, kavalier! — milēdija sacīja. — Vai zināt, kas te gatavojas?
— Nē.
— Rīt vai parīt viņai ieradīsies pakaļ ar karalienes pavēli.
— Tiešām? Un kas?
— D'Artanjans ar saviem draugiem.
— Nudien, viņi galu galā izpelnīsies to, ka mēs būsim spiesti iesēdināt viņus Bastīlijā.
— Kāpēc neesat to jau izdarījuši?
— Ko lai jums saku? Tāpēc, ka viņa eminencei ir pret viņiem man neizprotama vājība.
— Vai patiesi?
— Jā.
— Tad pasakiet, Rošfor, viņam, ka mūsu sarunu «Sarkanās baložu būdas» mājvietā noklausījušies šie četri vīri. Tālāk pasakiet viņam, ka pēc viņa aizjāšanas viens no šiem četriem ar varu atņēma man kardināla parakstīto pavēli. Pasakiet, ka viņi bija brīdinājuši lordu Vinteru par manu ierašanos Anglijā, ka arī šoreiz viņi tikko neizjauca mana nodoma izpildīšanu, tāpat kā toreiz viņi izjauca pasākumu ar briljanta karuļiem. Pasakiet kardinālam, ka no šiem četriem bīstami ir tikai divi: d'Artanjans un Atoss; trešais, Aramiss, ir de Sevrēza kundzes mīļākais. Lai viņš dzīvo vienā mierā, jo, tā kā mēs zinām viņa noslēpumu, tad viņš var būt mums noderīgs. Ceturtais, Portoss, ir muļķis, āksts un nejēga, tam nav vērts pievērst uzmanību.
— Bet šie četri vīri patlaban atrodas Larošelas aplencēju nometnē.
— Arī es tā domāju, taču vēstule, ko Bonasjē kundze saņēmusi no konetabla laulātās draudzenes un pārsteidzīgi man parādīja, nepārprotami liecina, ka šie četri vīri ir ceļā uz šejieni, lai atbrīvotu d'Artanjana mīļāko.
— Pie joda! Ko tad nu lai dara?
— Kādu rīkojumu kardināls deva attiecībā uz mani?
— Saņemt no jums rakstisku vai mutisku ziņojumu un ar pasta zirgiem aizvest to viņam. Kad viņš būs uzzinājis, ko jums izdevies veikt, viņš teicās izlemt, kas jums darāms turpmāk.
— Vai man jāpaliek šeit?
— Seit vai šajā apkaimē.
— Vai nevaru braukt jums līdzi?
— Nē, pavēle ir stingra: nometnes tuvumā jūs kāds varētu pazīt, un jūsu klātbūtne, kā jūs pati sapratīsiet, kompromitētu viņa eminenci.
— Labi, tātad man jāpaliek šeit vai kaut kur apkaimē.
— Tikai pasakiet man iepriekš, kur jūs gaidīsiet kardināla turpmākos rīkojumus, lai es zinātu, kā jūs uzmeklēt.
— Iespējams, ka šeit es nevarēšu palikt.
— Kāpēc?
— Jūs aizmirstat, ka kuru katru brīdi šeit var ierasties mani ienaidnieki.
— Tas tiesa. Bet tad jau šī Bonasjē izmuks no viņa eminences rokām?
— Nē jel! — teica milēdija ar viņai vienai raksturīgo smīnu. — Neaizmirstiet, ka esmu viņas labākā draudzene.
— Pareizi! — Tad jau es varu ziņot kardinālam, ka par šo sievieti…
— Viņš var būt mierīgs.
— Un tas viss?
— Viņš sapratīs, ko tas nozīmē.
— Viņš nojautīs. Un ko lai es tagad daru?
— Nekavējoties steidzieties atpakaļ. Man šķiet, ka šādu ziņu dēļ ir vērts pasteigties.
— Mana puskariete salūza, iebraucot Lillē.
— Jauki!
— Kas tur par jaukumu?
— Jā, jūsu puskariete vajadzīga man.
— Un ar ko es lai braucu?
— Jūs atgriezieties jāšus.
— Jums viegli runāt: nojāt simt astoņdesmit ljē!
— Nu kas tur liels?
— Lai notiek! Un tālāk?
— Tālāk: kad dosieties cauri Lillei, atsūtiet man savu puskarieti un pavēliet savam sulainim, lai viņš paliek manā rīcībā.
— Labi.
— Jums droši vien ir līdzi kāda kardināla rakstiskā pavēle?
— Man ir pilnvara rīkoties pēc maniem ieskatiem.
— Uzrādiet to abatesei un pasakiet viņai, ka šodien vai rīt atbrauks man pakaļ un man jāseko cilvēkam, kas ieradīsies jūsu uzdevumā.
— Lieliski!
— Runājot ar abatesi, neaizmirstiet izteikties par mani skarbi.
— Kādēļ?
— Es esmu kardinala upuris. Man jaiedveš uzticība nabaga muļķītei Bonasjē.
— Pareizi. Vai tagad uzrakstīsiet ziņojumu par visu notikušo?
— Es jums izstāstīju visus notikumus, jums ir laba atmiņa, atkārtojiet, ko esmu jums stāstījusi, jo papīra lapiņa var pazust.
— Jums taisnība. Pasakiet vienīgi to, kur jūs atrast, lai man nebūtu jūs jāmeklē pa visu apkaimi.
— Pareizi. Pagaidiet…
— Vai iedot jums karti?
— Nē, es labi pazīstu šo apvidu.
— Tiešām? Kad tad jūs te esat bijusi?
— Es šeit uzaugu.
— Vai patiesi?
— Kā redzat, kādreiz noder arī tas, ka cilvēks kaut kur ir uzaudzis.
— Kur tad jūs mani gaidīsiet?
— Ļaujiet man mirkli padomāt! Jā: Armantjēra.
— Kas ir Armantjēra?
— Maza pilsētiņa Lisas krastā. Man pietiks pārcelties pāri upei, un es atradīšos citā valstī.
— Brīnišķīgi! Protams, pāri upei jūs celsieties tikai tad, ja jums draudēs briesmas.
— Protams.
— Un kā es tādā gadījumā lai dabūju zināt, kur jūs atrodaties?
— Vai jūs varat iztikt bez sava sulaiņa?
— Jā.
— Vai uz viņu var paļauties?
— Pilnīgi.
— Tad atstājiet viņu man. Neviens viņu nepazīst, es viņu atstāšu tanī vietā, no kuras aizbraukšu, un viņš aizvedīs jūs pie manis.
— Norunāts: jūs mani gaidīsiet Armantjērā?
— Jā, Armantjērā.
— Uzrakstiet šo vārdu uz papīra strēmelītes, baidos, ka varu to aizmirst. Pilsētas nosaukums taču jūs nevar nekādi kompromitēt, vai ne?
— Kas zina? Bet vienalga, esmu ar mieru riskēt, — sacīja milēdija, uzrakstīdama uz nelielas papīra lapiņas pilsētas nosaukumu.
— Labi, — teica Rošfors, paņemdams no milēdijas rokām papīra lapiņu, ko viņš salocīja un aizbāza aiz cepures oderes. — Esiet mierīga, pat, ja es pazaudētu šo papīrīti, tad es rīkotos kā bērns: es visu ceļu atkārtotu šo vārdu. Tagad laikam būs viss?
— Man tā šķiet.
— Atkārtosim vēlreiz: Bekingems ir nogalināts vai smagi ievainots; jūsu sarunu ar kardinālu noklausījušies četri musketieri; lords Vinters bijis brīdināts par jūsu ierašanos Portsmutā; d'Artanjanu un Atosu Bastīlijā; Aramiss ir de Sevrēza kundzes mīļākais; Portoss ir āksts; Bonasjē kundze atrasta; cik vien ātri iespējams, jāatsūta jums puskariete; mans sulainis jānodod jūsu rīcībā; jūs jāiztēlo par kardināla upuri, lai abatesei nemostos nekādas aizdomas, Armantjēra Lisas krastā. Vai viss bija pareizi?
— Patiesi, dārgais kavalier, jums ir apbrīnojama atmiņa. Starp citu, neaizmirstiet vēl kaut ko …
— Proti?
— Es ievēroju, ka klostera dārzam pieslejas neliels, jauks mežiņš. Pasakiet klostera priekšniecei, ka man atļauts tanī pastaigāties, jo var gadīties, ka man vajadzēs paslepen aizmukt.
— Jūs gan paredzat it visu.
— Bet jūs aizmirstat vienu …
— Ko?
— Pavaicāt, vai man nevajag naudas.
— Patiesi! Cik jūs vēlaties?
— Visu zelta naudu, kas jums ir līdzi.
— Man ir gandrīz piecsimt pistoles.
— Un man apmēram tikpat daudz: ar tūkstoš pistolēm var stāties pretī visam. Iztukšojiet savas kabatas.
— Lūdzu.
— Labi! Un nu jūs dosieties ceļā?
— Pēc kādas stundas. Tikai mazliet iekodīšu un aizsūtīšu kādu pēc pasta zirga.
— Brīnišķīgi! Ardievu, kavalier!
— Ardievu, grāfien!
— Aplieciniet kardinālam manu cieņu.
— Aplieciniet manu cieņu sātanam!
Milēdija un Rošfors pavīpsnādami saskatījās un šķīrās.
Stundu vēlāk Rošfors pilnos auļos aizjāja no Betinas; pēc piecām stundām viņš d^vās cauri Arasai.
Lasītājiem jau zināms, kā d'Artanjans viņu ieraudzīja un kā šī sastapšanās, iedvešot bažas četriem musketieriem, pamudināja viņus ar skubu turpināt ceļu.