Tikko Rošfors bija aizgājis, istabā ienāca Bonasjē kundze. Milēdija sagaidīja viņu smaidīdama.
— Redziet, tas, no kā jūs baidījāties, notiks! — ierunājās Bonasjē kundze. — Šovakar vai rīt kardināls atsūtīs kādu jums pakaļ.
— Kas jums to teica, mana mīļā? — milēdija jautāja.
— Es to dzirdēju no vēstneša mutes.
— Apsēdieties man blakus, — milēdija aicināja.
— Labi.
— Pagaidiet, es pārbaudīšu, vai neviens mūs nenoklausās.
— Kādēļ tāda piesardzība?
— Gan jau jūs redzēsiet.
Milēdija piecēlās, piegāja pie durvīm, atvēra tās, paskatījās gaitenī, tad atgriezās un apsēdās līdzās Bonasjē kundzei.
— Vai viņš labi notēloja savu lomu? — milēdija jautāja.
— Kas?
— Tas, kas abatesei uzdevās par kardināla vēstnesi.
— Vai tad viņš tikai tēloja?
— Jā, mīļā.
— Tātad šis cilvēks nebija …
— Sis cilvēks, — un milēdija turpināja klusākā balsī, — bija mans brālis.
— Jūsu brālis! — Bonasjē kundze iesaucās.
— Jā, un šo noslēpumu zināt vienīgi jūs, mana mīļā. Ja jūs kādam to uzticēsiet, jūs pazudināsiet mani un varbūt arī pati sevi.
— Ak Dievs!
— Paklausieties, kā tas viss noticis: mans brālis, steigdamies man palīgā, lai atbrīvotu mani no šejienes vajadzības gadījumā pat ar varu, pa ceļam sastapis kardināla sūtni, kas braucis man pakaļ. Mans brālis viņas sekojis. Sasniedzis vientuļu, klusu vietu, mans brālis izvilcis zobenu un pieprasījis, lai kardināla sūtnis atdod savus dokumentus; tas gribējis pretoties, un mans brālis viņu nogalinājis.
— O! — Bonasjē kundze ietrīsēdamās izdvesa.
— Ta bija vienīgā iespēja, saprotiet! Tālāk mans brālis nolēmis rīkoties nevis ar spēku, bet ar viltu: paņēmis vēstneša dokumentus, viņš šeit uzdevās par pašu kardināla sūtni, un pēc stundas vai divām man pakaļ ieradīsies viņa eminences sūtīta kariete.
— Es saprotu: šo karieti sūtīs jūsu brālis.
— Pareizi. Bet tas vēl nav viss: vēstule, ko jūs saņēmāt, un domājāt, ka to rakstījusi de Sevrēza kundze …
— Jā?
— Ir viltota.
— Kā tā?
— Ja, viltota: tas ir lamatas, lai jūs nepretotos, kad gribēs jūs aizvest.
— Bet man taču atbrauks pakaļ d'Artanjans.
— Jūs maldāties, d'Artanjans ar saviem draugiem ir aplencēju nometnē pie Larošelas.
— Kā jūs to zināt?
— Mans brālis sastapis kardināla sūtņus, kas bijuši ģērbušies kā musketieri. Jūs būtu pieaicināta pie durvīm, jūs nodomātu, ka ieradušies jūsu draugi, jūs tiktu nolaupīta un aizvesta uz Parīzi.
— Ak Dievs! Es zaudēju galvu šajā noziedzību juceklī. Es jūtu, ja tas turpināsies, — Bonasjē kundze sacīja, pielikdama roku pie pieres, — es zaudēšu prātu!
— Pagaidiet…
— Kas ir?
— Es dzirdu zirga pakavu dimu, mans brālis aizjāj. Nāciet, gribu viņam teikt pēdējās sveikas.
Milēdija atvēra logu un ar mājienu aicināja arī Bonasjē kundzi pie loga. Jaunā sieviete piegāja.
Rošfors aulēkšiem jāja garām logam.
— Ardievu, brāli! — milēdija uzsauca.
Jātnieks pacēla galvu, ieraudzīja abas jaunās sievietes un neapstādamies draudzīgi pamāja milēdijai ar roku.
— Labais Zoržs! — viņa ieteicās, un viņas sejā parādījās maiga un skumja izteiksme.
Milēdija apsēdās savā vietā, it kā iegrimdama dziļās pārdomās.
— Piedodiet, kundze, ka es jūs pārtraukšu jūsu domās, — Bonasjē kundze sacīja, — bet ieteiciet, ko man darīt? Ak Dievs! Jūs esat vairāk pieredzējusi. Pamāciet mani, es uzklausīšu.
— Vispirms iespējams, ka esmu maldījušies, — milēdija teica,
— un d'Artanjans ar saviem draugiem varbūt tiešām ieradīsies jums palīgā.
— O, tas būtu pārāk skaisti! — Bonasjē kundze iesaucās.
— Tik liela laime man nav lemta!
— Tādā gadījumā, jūs saprotat, tas būtu tikai laika jautājums: kurš ieradīsies pirmais. Ja jūsu draugi ieradīsies ātrāk, jūs būsiet glābta, ja pirmie ieradīsies kardināla ļaudis — jūs esat pazudusi.
— Jā, jā, bez žēlastības pazudusi! Ko man darīt? Ko darīt?
— Ir kāds vienkāršs un gluži dabisks ceļš …
— Kāds? Jel runājiet!
— Jums vajag paslēpties kaut kur apkaimē, nogaidīt un pārliecināties, kas ir šie ļaudis, kuri ieradīsies jums pakaļ.
— Bet kur man gaidīt?
— O, to nav grūti izdomāt! Es pati paslēpšos dažus ljē no šejienes un nogaidīšu, kamēr mans brālis ieradīsies. Darīsim tā: es paņemšu jūs līdzi, paslēpsimies mēs abas un nogaidīsim kopā.
— Bet man neļaus aizbraukt, esmu šeit gandrīz kā cietumniece.
— Tā kā šeit tiek uzskatīts, ka es aizbraukšu uz kardināla pavēli, tad neviens nedomās, ka jūs gribat doties man līdzi.
— Un tad?
— Un tad! Kariete stāvēs pie durvīm, jūs no manis atvadīsieties, pakāpsieties uz karietes kāpšļa, lai vēl pēdējo reizi mani apskautu; mana brāļa sulainis, kas būs jau iepriekš brīdināts, pamās pastniekam, un mēs aizauļosim.
— Bet d'Artanjans? Ja nu ierastos d'Artanjans?
— Vai tad mēs to nedabūsim zināt?
— Kā?
— Nekas nav vieglāk izdarāms. Brāļa sulaini, kuram, kā jau es teicu, var pilnīgi uzticēties, atsūtīsim atpakaļ uz Betinu. Viņš pārģērbsies un apmetīsies pretī klostera vārtiem; ja atbrauks kardināla vēstneši — viņš nekustēsies no vietas, bet, ja ieradīsies d'Artanjans ar saviem draugiem, viņš tos atvedīs pie mums.
— Vai tad viņš to pazīst?
— Bez šaubām! Vai tad viņš nav redzējis d'Artanjana kungu manā mājā?
Jā, jā, jums taisnība. Tad jau viss būtu kārtībā. Tikai neaizbrauksim tālu no šejienes.
— Augstākais septiņu astoņu ljē attālumā. Apstāsimies kaut kur pie pašas robežas, un, ja draudēs briesmas, mēs pametīsim Franciju.
— Un ko lai daru līdz tam laikam?
— Gaidiet!
— Bet ja viņi atbrauc?
— Mana brāļa kariete atbrauks ātrāk.
— Bet, ja nu es nebūšu jwsu tuvumā, kad ieradīsies jums pakaļ? Ja es, piemēram, tai laikā ēdīšu pusdienas vai vakariņas?
— Tad izdariet vienu.
— Ko?
— Pasakiet mūsu labajai klostera priekšniecei, ka jūs vēlaties cik iespējams vairāk būt kopā ar mani, un tādēļ lūdzat, lai jums atļauj ēst pusdienas un vakariņas kopā ar mani.
— Vai viņa to atļaus?
— Kāpēc gan ne?
— Lieliski! Tā mēs ne mirkli nešķirsimies viena no otras!
— Tad ejiet pie viņas un izsakiet savu lūgumu! Man ir smaga galva, iešu dārzā mazliet pastaigāties.
— Labi! Un kur es jūs atkal satikšu?
— Seit pat pēc vienas stundas.
— Seit pēc vienas stundas… O, jūs esat tik laba! Es jums pateicos.
— Kā lai es nejustu pret jums sirsnīgu līdzcietību? Ja arī jūs nebūtu tik daiļa un valdzinoša, jūs taču esat mana labākā drauga iemīļotā!
— Mīļais d'Artanjans! Cik viņš būs jums pateicīgs!
— Ceru gan. Labi, viss ir norunāts, un tagad iesim.
— Jūs iesiet dārzā?
— Jā.
— Tad ejiet pa šo gaiteni līdz galam, tur būs mazas kāpnes, pa kurām jūs nokļūsiet tieši dārzā.
— Lieliski! Pateicos.
Abas sievietes, laipni uzsmaidīdamas viena otrai, izšķīrās.
Milēdija bija teikusi taisnību: galva viņai bija smaga, jo prātā haotiski rosījās daudzie vēl galīgi neapsvērtie nodomi. Viņai bija nepieciešams palikt vienatnē, lai visu kārtīgi apdomātu. Nākotni viņa iztēlojās neskaidri; viņai bija vajadzīgs brīdi miers un klusums, lai savas juceklīgās domas iekļautu noteiktā formā un pieņemtu rīcības plānu.
Svarīgākais bija, cik vien ātri iespējams, nolaupīt Bonasjē kundzi, novietot viņu drošā patvērumā, lai vajadzības gadījumā izmantotu viņu kā ķīlnieci. Milēdija sāka šaubīties par uzvaru šajā negantajā divkaujā, kurā viņas pretinieki cīnījās tikpat neatlaidīgi, cik viņa nikni.
Ir cilvēki, kuri jūt negaisa tuvošanos; milēdija tāpat juta, ka tuvojas šīs divkaujas gals un ka tas neatvairāmi būs briesmīgs.
Tātad galvenais viņai bija, kā nupat sacījām, dabūt savā varā Bonasjē kundzi. Bonasjē kundze d'Artanjanam bija viss, tā viņam bija dārgāka par paša dzīvību. Ja milēdiju piemeklētu neveiksme, viņa varētu, ar Bonasjē kundzi kā ķīlnieci, uzsākt sarunas ar pretiniekiem un izkaulēt sev izdevīgus noteikumus.
Sis uzdevums jau bija tikpat kā atrisināts: Bonasjē kundze nešaubīdamās sekos milēdijai. Kad abas būs paslēpušās Armantjērā, tad milēdijai nebūs grūti iestāstīt Bonasjē kundzei, ka d'Ar- tanjans nav ieradies Betinā. Vēlākais pēc pāris nedēļām atgriezīsies Rošfors; šo pāris nedēļu laikā milēdija apsvērs, kā atriebties četriem draugiem. Paldies Dievam, viņa negarlaikosies, jo viņai būs vispatīkamākais laika kavēklis, kādu vien notikumi var sniegt sievietei ar viņas raksturu: izdomāt visos sīkumos atriebības plānu.
Visu to apsvērdama, milēdija pārlaida vērīgu skatienu pār dārzu, cenzdamās iekalt galvā tā izvietojumu. Milēdija bija kā labs ģenerālis, kas paredz gan uzvaru, gan sakāvi un gatavojas atkarībā no cīņas norises vai nu iet uzbrukumā, vai ari atkāpties.
Pēc kādas stundas viņa izdzirdēja maigu balsi, kas viņu sauca — tā bija Bonasjē kundze. Labsirdīgā abatese, protams, bija visam piekritusi, un abas sievietes tūlīt pat devās kopā ēst vakariņas.
Nonākušas pagalmā, viņas izdzirdēja ratu rīboņu, kas apklusa pie vārtiem.
Milēdija ieklausījās.
— Vai dzirdējāt? — viņa jautāja Bonasjē kundzei.
— Jā, ratu rīboņa.
— Atbraukusi kariete, ko sūtījis mans brālis.
— Ak Dievs!
— Saņemieties! Drosmi!
Milēdija nebija maldījusies, pie klostera vārtiem piezvanīja.
— Uzkāpiet augšā savā istabā, — viņa sacīja Bonasjē kundzei, — jums droši vien ir kādas vērtslietas, ko vēlaties paņemt līdzi.
— Man ir viņa vēstules, — Bonasjē kundze teica.
— Nu tad paņemiet tās un pēc tam nāciet pie manis, steigā paēdīsim vakariņas. Varbūt mums būs jābrauc visu nakti, tādēļ vajag iestiprināties.
— Augstais Dievs! — Bonasjē kundze ieteicās, pielikdama roku pie krūtīm. — Sirds man sažņaudzas, es nespēju paiet.
— Saņemieties, mana dārgā! Padomājiet, ka pēc ceturtdaļstundas jūs būsiet izglābta, un neaizmirstiet, ka tas, ko jūs darīsiet, būs darīts viņa labā.
— Jā, protams, viņa labā. Ar vienu vienīgu vārdu jūs man atdevāt drosmi. Ejiet, es tūlīt ieradīšos pie jums.
Milēdija iesteidzās savā istabā, tur viņu jau gaidīja Rošfora sulainis, kam viņa izteica vajadzīgos norādījumus.
Sulainim vajadzēja gaidīt pie vārtiem; ja pēkšņi ierastos musketieri, karietei jātrauc projām, jāapbrauc ap klosteri, jādodas uz nelielo ciemu, kas atrodas viņā pusē mežiņam, un tur jāgaida milēdija. Sinī gadījumā milēdija kājām izietu cauri dārzam un sasniegtu ciemu. Kā jau teicām, milēdija ļoti labi pazina apkaimi.
Ja musketieri neieradīsies, visam vajadzēja norisināties tā, kā bija norunāts: Bonasjē kundze pakāpsies uz karietes kāpšļa, it kā lai atvadītos no milēdijas, un tā viņu aizvedīs.
Istabā ienāca Bonasjē kundze. Lai izkliedētu viņai jebkuras aizdomas, ja tādas būtu radušās, milēdija viņas klātbūtnē atkārtoja sulainim izteikto norādījumu otru pusi.
Milēdija pajautāja Rošfora sulainim šo to par karieti; izrādījās, ka tanī bija aizjūgti trīs zirgi, tos vadīja pastnieks, bet sulainis jāja trijjūgam pa priekšu.
Velti milēdija bija nobažījusies, ka Bonasjē kundzei varētu mosties kādas aizdomas: nabaga jaunā sieviete bija pārāk skaidra, lai spētu iedomāties, ka cita sieviete var būt tik nodevīga. Turklāt grāfienes Vinteres vārds, ko bija dzirdējusi no klostera priekšnieces, Bonasjē kundzei bija gluži svešs, viņa nenojauta, ka šai sievietei bijusi tik liela un liktenīga loma pie visām nelaimēm viņas dzīvē.
— Jūs redzat, ka viss ir sagatavots, — milēdija sacīja Bonasjē kundzei, kad sulainis bija izgājis no istabas. — Abatesei nav ne mazāko aizdomu, viņa uzskata, ka es tikšu aizvesta pēc kardināla rīkojuma. Sis cilvēks aizgāja dot pēdējos norādījumus. Ieēdiet mazliet, iedzeriet malku vīna, un brauksim.
— Jā, brauksim, — Bonasjē kundze automātiski atkārtoja.
Milēdija ar rokas mājienu aicināja viņu pie galda, ielēja viņai
glāzīti Spānijas vīna, uzlika uz šķīvja gabaliņu cepta cāļa.
— Redziet, cik mums lieliski veicas, — milēdija teica. — jau tumst, un, kad, gaismai aukstot, būsim sasnieguši savu jauno patvērumu, nevienam nebūs ne jausmas, kur mēs esam palikušas. Saņemieties, ieēdiet kādu kumosu.
Bonasjē kundze automātiski apēda dažus kumosus gaļas un pielika glāzi pie lūpām.
— Drošāk, drošāk, sekojiet manam piemēram, — milēdija mudināja, savukārt paceldama glāzi.
Bet, kad viņa dzīrās to pielikt pie lūpām, viņas roka gaisā sastinga: viņa bija izdzirdusi tālumā atskanam zirgu pakavu dimu, kas tuvojās.
Šis troksnis uzreiz izdzēsa milēdijas prieku, tāpat kā negaisa dārdi nakts vidū izrauj mūs no visjaukākiem sapņiem. Nobālusi viņa pieskrēja pie loga, bet Bonasjē kundze trīcēdama piecēlās un atbalstījās pie krēsla, lai nepakristu.
Vēl nekas nebija saredzams, tikai auļojošu zirgu pakavu dima aizvien tuvojās.
— Mans Dievs! Ko nozīmē šis troksnis? — Bonasjē kundze iejautājās.
— Tuvojas mūsu draugi vai ienaidnieki, — milēdija baismīgi aukstasinīgi sacīja. — Palieciet turpat, es jums visu pateikšu.
Mēma, stinga un bāla kā statuja Bonasjē kundze palika stāvot pie krēsla.
Troksnis kļuva aizvien skaļāks, jātnieki varēja būt ne vairāk kā simt piecdesmit soļu attālumā no klostera; viņus vēl nevarēja saredzēt tikai tāpēc, ka tai vietā ceļš meta līkumu, bet pakavu dima iezīmējās jau tik skaidri, ka pēc tās būtu iespējams saskaitīt, cik zirgu tuvojas.
Milēdija saspringti vēroja ceļu; vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saredzēt tuvojošos jātniekus.
Pēkšņi viņa ieraudzīja ceļa pagriezienā iemirdzamies ar tresēm nošūtās cepures un viļņojam spalvas; viņa saskaitīja divus, tad piecus, beidzot astoņus jātniekus; viens no tiem bija izrāvies par divu zirgu garumu pārējiem priekšā.
Milēdija apslāpēti iestenējās: viņa bija pazinusi to, kas jaja priekšgalā. Tas bija dArtanjans.
— Dievs tēvs! — iesaucās Bonasjē kundze. — Kas tad tur ir?
— Tās ir kardināla gvardistu uniformas, mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli! — milēdija iekliedzās. — Bēgsim, bēgsim!
— Jā, jā, bēgsim! — Bonasjē kundze atkārtoja, taču nespēja paspert soli, kājas viņai aiz šausmām bija kā pienaglotas pie grīdas.
Bija dzirdams, ka jātnieki aizauļoja garām logam.
— Nāciet, nāciet taču! — milēdija mudināja, saķērusi Bonasjē kundzi aiz rokas un pūlēdamās ar varu aizvilkt viņu sev līdzi. — Caur dārzu mēs vēl varam aizbēgt, man ir atslēga. Bet mums jāsteidzas, pēc piecām minūtēm jau būs par vēlu.
Bonasjē kundze mēģināja iet, paspēra dažus soļus un tad noslīga uz ceļiem.
Milēdija centās viņu piecelt un aiznest, bet spēka bija par maz.
Sai mirklī viņas izdzirda aizbraucošās karietes rīboņu: ieraudzījis musketierus, pastnieks bija aiztrencis zirgus aulēkšiem. Pēc tam atskanēja trīs četri šāvieni.
— Pēdējo reizi jums jautāju: vai jūs nāksiet? — milēdija uzkliedza Bonasjē kundzei.
— Ak Dievs, mans Dievs! Jūs taču redzat, ka man nav spēka. Bēdziet viena.
— Bēgt vienai? Atstāt jūs šeit? Nē, nē, nekad! — milēdija iesaucās.
Piepeši viņa apstājās, viņas acis ļauni iedzalkstījās. Pieskrējusi pie galda, viņa neparasti veikli attaisīja gredzenā ietverto slēptuvīti un iebēra tās saturu Bonasjē kundzes glāzē. Sarkanais graudiņš, kas tanī ieripoja, uzreiz izkusa.
Ar stingru roku satvērusi glāzi, milēdija sacīja:
— Dzeriet, vīns dos jums spēkus, dzeriet.
Un viņa pielika glāzi jaunajai sievietei pie lūpām, kura to automātiski izdzēra.
— Ne tā es gribēju atriebties, — ar velnišķīgu smaidu uz lūpām sacīja milēdija, — bet jādara viss, kas iespējams.
Un viņa strauji izsteidzās no istabas.
Bonasjē kundze noskatījās viņai pakaļ, nespēdama sekot. Nabaga jaunā sieviete jutās kā cilvēks, kas sapņo, ka viņam kāds dzenas pakaļ, bet viņš veltīgi pūlas bēgt.
Aizritēja dažas minūtes; pie vārtiem atskanēja briesmīgs troksnis; Bonasjē kundze gaidīja, ka milēdija ik mirkli atgriezīsies, bet tā neatgriezās.
Vairākkārt viņas kaistošo pieri pārklāja salti sviedri, bez šaubām, aiz šausmām.
Beidzot viņa izdzirdēja, ka tika atvērti režģu vārti, kāpnēs atskanēja zābaku klaudzoņa un piešu šķindoņa, aizvien vairāk tuvojās balsu čala, un viņai likās, ka tiek minēts viņas vārds.
Pēkšņi viņa aiz prieka iekliedzās un metās uz durvīm: viņa bija pazinusi d'Artanjana balsi.
— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa sauca. — Vai jūs tas esatl Nāciet šurp!
— Konstance, mana Konstance! — jauneklis atsaucās. — Kur jūs esat? Ak Dievs!
Tai pašā mirklī celles durvis atvērās, pareizāk sakot, atsprāga vaļā, un vairāki vīrieši ieskrēja istabā; Bonasjē kundze bija atkritusi atzveltnes krēslā un nespēja pakustēties.
D'Artanjans nometa vēl kūpošo pistoli, ko bija turējis rokā, un nokrita uz ceļiem pie savas iemīļotās. Atoss savu pistoli aizbāza aiz jostas, Portoss un Aramiss iebāza atvāztos zobenus makstīs.
— O d'Artanjan, mīļotais d'Artanjan! Beidzot tu nāc, tu neesi mani pievīlis! Tas patiesi esi tu!
— Jā, jā, Konstance, mēs esam kopā!
— Lai arī viņa man apgalvoja, ka tu nenākšot, es tomēr slepus cerēju, es negribēju bēgt. Un cik labi es darīju, cik es esmu laimīga!
Izdzirdējis vārdu «viņa», Atoss, kas bija mierīgi apsēdies, piepeši piecēlās.
— Viņa? Kāda viņa? — d'Artanjans jautāja.
— Mana biedrene, kas aiz draudzības pret mani gribēja mani noslēpt no maniem vajātājiem. Viņa uzskatīja jūs par kardināla gvardistiem un nupat aizbēga.
— Jūsu biedrene? — iesaucās d'Artanjans, kļūdams bālāks par savas iemīļotās balto mūķenes autu. — Par kādu biedreni jūs runājat?
— Par to, kuras kariete stāvēja pie vārtiem, par sievieti, kas teicās esam jūsu draudzene, d'Artanjan, kurai jūs visu esat izstāstījis.
— Kā viņu sauc? — d'Artanjans uztraukti jautāja. — Ak Dievs, vai nezināt viņas vārdu?
— Jā, man to pateica … Pagaidiet… cik dīvaini… Ak dievs, man aptumšojas prāts … acīs viss satumst…
— Draugi, palīgā! Rokas viņai kļuvušas aukstas kā ledus! — iesaucās d'Artanjans. — Viņai kļūst nelabi, viņa zaudē samaņu!
Kamēr Portoss skaļā balsī sauca pēc palīdzības, Aramiss piesteidzās pie galda, lai paņemtu glāzi ūdens, bet viņš apstājās, ieraudzījis, cik baismīgi pārvērtusies Atosa seja. Atoss stāvēja pie galda un ar šausmās sastingušu skatienu vērās uz vienu no glāzēm, šķita, ka viņu tirdīja drausmīgas aizdomas.
— Nē, tas nav iespējams! — viņš murmināja. — Dievs nepieļaus tādu noziegumu.
— Ūdeni, ūdeni, pasniedziet ūdeni! — sauca d'Artanjans.
— Nelaimīgā sieviete, nelaimīgā sieviete! — Atoss aizlūzušā balsī atkārtoja.
D'Artanjana skūpsti atdzīvināja Bonasjē kundzi, viņa atvēra acis.
— Viņa atgūst samaņu! — jauneklis iesaucās. — Dievs tēvs, es tev pateicos!
— Kundze, dieva dēļ, pasakiet, kas izdzēra šo glāzi? — Atoss jautāja.
— Es, mans kungs… — jaunā sieviete atbildēja izdziestošā balsī.
— Un kas jums ielēja vīnu šajā glāzē?
— Viņa.
— Kas ir šī «viņa»?
— Tagad es atceros, — Bonasjē kundze sacīja. — Grāfiene Vintere.
Visi četri draugi reizē iekliedzās, bet Atosa kliedziens bija visbriesmīgākais.
Bonasjē kundzes seja kļuva bāla kā līķim, asās sāpēs smagi elsodama, viņa saļima Portosa un Aramisa rokās.
D'Artanjans neizsakāmās izbailēs satvēra Atosa roku.
— Vai tu pieļauj? … — jaunekļa balsi nomāca asaras.
— Es pieļauju visu, — atbildēja Atoss, kodīdams lūpas līdz asinīm, lai apslāpētu nopūtu.
— D'Artanjan, d'Artanjan, kur tu esi! — Bonasjē kundze iesaucās. — Kur tu esi? Neatstāj mani, tu redzi, ka man jāmirst.
D'Artanjans palaida vaļā Atosa roku, ko bija krampjaini sažņaudzis, un piesteidzās pie Bonasjē kundzes.
Viņas daiļā seja bija izvaikstīta, stiklainās acis bija zaudējušas izteiksmi, viss ķermenis raustījās krampjainās trīsās, pār bālo pieri aumaļām plūda sviedri.
— Debesu vārdā! Skrieniet, sauciet palīgā! Portos, Aramis, meklējiet glābiņu!
— Velti, viss veltīgi, — sacīja Atoss, — pret indi, ko piejauc viņa, nav pretindes.
— Jā, jā, palīdziet! — murmināja Bonasjē kundze. — Palīdziet!
Tad, saņemdama pēdējos spēkus, viņa ar abām rokām satvēra
jaunekļa galvu, brīdi uzlūkoja to, it kā ielikdama šajā skatienā visu dvēseli, un, žēli iekliegdamās, piekļāva lūpas pie d'Artanjana lūpām.
— Konstance! Konstance! — iesaucās d'Artanjans.
Dziļa nopūta izlauzās no Bonasjē kundzes krūtīm — viņas šķīstā, mīlošā dvēsele aizlidoja debesīs.
D'Artanjana skavās bija līķis.
Jauneklis iekliedzās un saļima blakus savai iemīļotajai, tikpat bāls un stings kā viņa.
Portoss raudāja, Aramiss pacēla dūri pret debesīm, Atoss pārmeta krustu.
Sai mirklī istabas durvīs parādījās kāds vīrietis, kas bija gandrīz tikpat bāls kā tie, kuri atradās istabā; paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja mirušo Bonasjē kundzi un samaņu zaudējušo d'Artanjanu.
Atnācējs bija ieradies tieši tai sastinguma mirklī, kads seko lielām katastrofām.
— Neesmu maldījies, — viņš ierunājās, — tas ir d'Artanjana kungs, un jūs esat viņa trīs draugi, Atosa, Portosa un Aramisa kungi.
Vārdos nosauktie pārsteigti skatījās uz nepazīstamo, tas viņiem visiem trim šķita redzēts.
— Kungi, jūs, tāpat kā es, meklējat sievieti, kas droši vien šeit ir bijusi, — viņš turpināja, un viņa lūpās pavīdēja briesmīgs smīns, — jo es redzu līķi!
Trīs draugi nekā neatbildēja; arī atnācēja balss viņiem likās pazīstama, bet viņi nevarēja atcerēties, kādos apstākļos bija to dzirdējuši.
— Kungi, tā kā jūs acīmredzot nepazīstat cilvēku, — atnācējs turpināja, — kam laikam gan divkārt jāpateicas jums par savu dzīvību, tad atļaujiet stādīties priekšā: esmu lords Vinters, šīs sievietes svainis.
Trīs draugi pārsteigti iekliedzās.
Atoss piecēlās un sniedza roku lordam Vinteram.
— Esiet sveicināts, milord, — Atoss sacīja, — rīkosimies kopīgi-
— Izbraucu no Portsmutas piecas stundas vēlāk nekā viņa, — lords Vinters stāstīja, — Buloņā ierados trīs stundas vēlāk, Sent- Omerā nokavējos par minūtēm divdesmit, bet Lillē pazaudēju viņas pēdas. Tad turpināju ceļu uz labu laimi, visiem apvaicādamies par viņu, un pēkšņi jūs auļos aizjājāt man garām, es pazinu d'Artanjana kungu. Uzsaucu jums, taču jūs neatbildējāt; gribēju sekot jums, bet mans zirgs bija pārāk nokausēts, tas netika jums līdzi. Tomēr rādās, ka jūs ar visu steigu esat ieradušies par vēlu!
— Jūs redzat, — atbildēja Atoss, norādīdams lordam Vinte- ram uz mirušo Bonasjē kundzi un uz d'Artanjanu, ko Portoss un Aramiss pūlējās atmodināt.
— Vai viņi abi miruši? — lords Vinters ledainā balsī jautāja.
— Par laimi nē, — atbildēja Atoss, — d'Artanjans tikai zaudējis samaņu.
— Paldies Dievam! — noteica lords Vinters.
Patiešām, tai pašā mirklī d'Artanjans atvēra acis.
Viņš izrāvās no Portosa un Aramisa rokām un kā neprātīgs metās pie savas mīļākās līķa.
Atoss piecēlās, lēni un svinīgi piegāja pie drauga, maigi apkampa viņu un, kad d'Artanjans dziļās sāpēs iešņukstējās, sacīja viņam savā cildenajā, pārliecības pilnajā balsī:
— Draugs, esi vīrs! Sievietes apraud mirušos, vīri tos atriebj!
— Jā! — atsaucās d'Artanjans. — Jā, lai atriebtu viņas nāvi, esmu gatavs tev sekot!
Atoss izmantoja spējo spēku uzplūdumu, ko nelaimīgajam draugam bija iedvesušas cerības uz atriebību, un pamāja Portosam un Aramisam, lai tie dodas uzmeklēt klostera priekšnieci.
Abi draugi sastapa viņu turpat gaitenī, nabaga abatese bija ļoti uztraukta un vēl gluži apjukusi no daudzajiem negaidītajiem notikumiem. Viņa tūdaļ pasauca dažas mūķenes, kuras pretēji klostera noteikumiem nu atradās piecu vīriešu klātbūtnē.
— Kundze, uzticam jūsu dievbijīgajai gādībai šīs nelaimīgās sievietes miesas, — Atoss sacīja, paņemdams d'Artanjanu zem rokas. — Pirms viņa kļuva eņģelis debesīs, viņa bija eņģelis zemes virsū. Apbedījiet viņu kā sava klostera māsu, reiz mēs atgriezīsimies lūgt Dievu pie viņas kapa.
D'Artanjans nodūra seju pie drauga krūtīm un sāka skaļi elsot.
— Raudi, — Atoss teica, — raudi, tava sirds vēl pilna mīlestības, jaunības un dzīvības! Ak, ja es spētu tā raudāt!
Un viņš aizveda savu draugu, izturēdamies pret to gādīgi kā tēvs, mierinādams kā garīdznieks; Atoss pats bija mūžā daudz cietis.
Visi pieci sulaiņu pavadībā, kuri veda viņu zirgus aiz pavadas, devās uz Betinu, kuras priekšpilsēta bija tālumā saredzama. Viņi apstājās pie pirmās mājvietas, kas gadījās pa ceļam.
— Vai tad mēs nedzīsimies pakaļ šai sievietei? — d'Artanjans jautāja.
— Vēlāk, — Atoss paskaidroja, — man iepriekš kaut kas jānokārto.
— Viņa mums izbēgs, — d'Artanjans teica. — Viņa mums izbēgs, Atos, un tā būs tava vaina.
— Es galvoju, ka ne, — Atoss atbildēja.
D'Artanjans tik ļoti paļāvās uz sava drauga vārdu, ka, galvu nodūris, nekā vairs neiebilzdams, iegāja mājvietā.
Portoss un Aramiss pārsteigti saskatījās, nevarēdami saprast Atosa drošo pārliecību.
Lords Vinters nodomāja, ka Atoss tā runā, vēlēdamies remdināt d'Artanjana sāpes.
— Tagad, kungi, iesim katrs savā istabā, — Atoss sacīja, kad bija pārliecinājies, ka mājvietā ir piecas brīvas istabas. — D'Artanjanam vajag pabūt vienatnē, izraudāties un aizmigt. Es visu uzņemos nokārtot, neraizējieties.
— Man tomēr šķiet, — ierunājās lords Vinters, — ja kas būtu kārtojams sakarā ar grāfienes notveršanu, tad tas jādara man, jo viņa ir mana svaine.
— Viņa ir mana sieva, — Atoss atcirta.
D'Artanjans pasmīnēja, viņš saprata, ka Atoss ir drošs par atriebību, ja atklāj citiem savu noslēpumu; Portoss un Aramiss nobālēdami atkal saskatījās. Lords Vinters nodomāja, ka Atoss zaudējis prātu.
— Ejiet katrs savā istabā, — Atoss teica, — un ļaujiet man rīkoties. Jūs saprotat, ka viss jānokārto man, jo esmu viņas vīrs. Tikai atdodiet man, d'Artanjan, ja neesat pazaudējis, zīmīti, kas izkrita no cepures tam jātniekam un uz kuras bija uzrakstīts ciema nosaukums …
— A, saprotu! — d'Artanjans sacīja. — Ar viņas roku uzrakstītais nosaukums…
— Tu pats redzi, ka Dievs ir debesīs! — Atoss teica.