Izmisums bija rimis, tagad Atoss izjuta smeldzīgas sāpes, kas vēl kāpināja šī izcilā cilvēka gara spējas.
Atosu nodarbināja tikai doma par doto solījumu, par atbildību, ko viņš bija uzņēmies. Pēdējais iegājis savā istabā, viņš palūdza, lai mājvietas saimnieks pagādā šīs provinces karti; pārliecies pār to, viņš ilgi pētīja uz tās uzvilktās līnijas, līdz saskatīja, ka no Betinas uz Armantjēru ved četri dažādi ceļi. Tad viņš lika pasaukt sulaiņus.
Planšē, Grimo, Musketons un Bazēns nekavējoties ieradās un saņēma no Atosa skaidras, precīzas un nopietni apdomātas pavēles.
Viņiem vajadzēja doties ceļā nākošajā rītā, gaismai austot, katram pa savu ceļu uz Armantjēru. Planšē kā pašam prātīgākajam no visiem četriem vajadzēja jāt pa to ceļu, pa kuru bija aiz- triekusies kariete, uz ko četri draugi bija šāvuši un kuru pavadīja, kā lasītājs atcerēsies, Rošfora kalpotājs.
Atoss sūtīja papriekš sulaiņus karagājienā vispirms tāpēc, ka ikvienā no tiem, kopš tie viņam un viņa draugam kalpoja, viņš bija saskatījis atšķirīgas, vērtīgas īpašības.
Tālāk, sulaiņi, kuri izjautā garāmgājējus, modina mazāk aizdomu nekā viņu kungi un sastop lielāku pretimnākšanu.
Beidzot, milēdija gan pazina kungus, bet nepazina viņu sulaiņus, turpretim sulaiņi ļoti labi pazina milēdiju.
Visiem četriem vajadzēja nākošajā dienā pulksten vienpadsmitos satikties norunātā vietā. Ja viņi atrastu milēdijas paslēptuvi, tad trim vajadzēja palikt to apsargāt, bet ceturtajam jāatgriežas Betinā paziņot Atosam un būt četriem musketieriem par ceļa vadoni.
Noklausījušies Atosa rīkojumus, sulaiņi gāja gulēt.
Tad Atoss piecēlās, apjoza zobenu, ietinās apmetnī un izgāja no viesnīcas; pulkstenis bija gandrīz desmit. Pulksten desmitos vakarā provinces pilsētas ielās, kā zināms, ir maz ļaužu. Tomēr Atoss nepārprotami meklēja kādu, kam varētu kaut ko pajautāt. Galu galā Atoss sastapa novēlojušos gājēju, piegāja tam klāt un pateica dažus vārdus. Cilvēks, ko Atoss bija uzrunājis, izbailēs atrāvās, tomēr atbildei uz musketiera vārdiem norādīja ar roku virzienu. Atoss piedāvāja puspistoli šim cilvēkam, lai tas viņu pavadītu, bet cilvēks atteicās.
Atoss iegriezās ieliņā, uz kuru gājējs bija norādījis, bet, nonācis krustceļā, atkal apstājās, nezinādams, uz kuru pusi doties. Nodomājis tomēr, ka krustcelēs viņš visdrīzāk kādu sastaps, Atoss palika stāvot. Un patiesi, pēc brīža garām gāja naktssargs. Atoss atkārtoja savu jautājumu, arī naktssargs izbijās gluži tāpat kā pirmais gājējs, ko musketieris bija uzrunājis, savukārt atteicās pavadīt Atosu un tikai ar roku norādīja, uz kuru pusi viņam jāiet.
Atoss gāja norādītajā virzienā, līdz sasniedza nomali, kas atradās pretējā pusē tai priekšpilsētai, kur viņš ar saviem biedriem bija apmeties. Te Atoss trešo reizi neziņā apstājās.
Par laimi drīz vien garām gāja ubags, kas pienāca pie Atoss un lūdza kādu dāvaniņu. Atoss piedāvāja viņam veselu ekiju, ja viņš aizvestu līdz turienei, kur Atosam vajadzēja nokļūt. Ubags mirkli vilcinājās, taču, ieraudzījis tumsā iespīdamies zelta gabalu, saņēmās un gāja Atosam pa priekšu.
Sasniedzis kādas ielas stūri, ubags Atosam norādīja iztālēm uz mazu, vientuļu, noplukušu mājiņu; Atoss devās uz turieni, bet ubags, saņēmis atlīdzību, teciņiem vien aizjoza projām.
Atoss apgāja apkārt iesarkanā krāsā nokrāsotajai mājiņai un tikai tad saskatīja durvis; caur slēģu spraugām nespīdēja neviens gaismas stars, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, kas liecinātu, ka mājiņā kāds dzīvo; tā bija drūma un mēma kā kaps.
Atoss klaudzināja trīs reizes, taču neviens neatsaucās. Tikai pēc trešā klauvējuma mājiņas iekšienē atskanēja soļi, kas tuvojās durvīm; beidzot durvis pavērās, uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrs ar bālu seju un melniem matiem un bārdu.
Atoss klusā balsī pārmija ar viņu dažus vārdus, pēc tam garais vīrs pamāja musketierim, ka tas var nākt iekšā. Atoss nevilcinādamies izmantoja atļauju, un durvis aiz viņiem aizvērās.
Cilvēks, ko Atoss tik tālu bija devies meklēt un ar tādām grūtībām atradis, ieveda viņu savā darba istabā, kur patlaban bija ar dzelzs stieplēm sastiprinājis ģindeņa grabošos kaulus. Skelets jau bija sastiprināts, vienīgi miroņgalva vēl atradās uz galda.
Visa pārējā istabas iekārta norādīja, ka šis vīrs nodarbojas ar dabas zinātnēm: saritinājušās čūskas gulēja stikla traukos, uz kuriem bija piestiprinātas zīmītes ar sugas nosaukumu; izkaltētas ķirzakas mirdzēja kā smaragdi lielos melnkoka ietvaros; no griestiem nokarājās smaržojošu meža zāļu kūlīši, droši vien tām piemita daudzas īpašības, kuras parasti cilvēki nepazina.
Garajam vīram nebija ne ģimenes, ne kalpotāju, viņš šajā mājiņā dzīvoja viens pats.
Atoss pārlaida vienaldzīgu un vēsu skatienu pār tikko aprakstītajiem priekšmetiem un uz meklētā un atrastā vīra aicinājumu apsēdās. Pēc tam viņš izskaidroja, kādēļ ieradies pie nepazīstamā un kādu pakalpojumu no tā prasa. Bet, tikko musketieris bija izteicis savu vēlēšanos, garais vīrs, kas bija palicis stāvot, dziļā nepatikā atrāvās un atteicās izpildīt. Tad Atoss izņēma no kabatas papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstītas ar parakstu un zīmogu apstiprinātas divas rindiņas, un parādīja to nepazīstamajam, kas pārāk pārsteidzīgi bija izpaudis noraidījumu. Izlasījis tās, apskatījis parakstu un zīmogu, garais vīrs piekrītoši palocījās, norādīdams, ka ir gatavs izpildīt Atosa vēlēšanos.
Atosam vairāk nekā nevajadzēja; viņš piecēlās, atsveicinājās, izgāja ārā un pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, atgriezās viesnīcā un ieslēdzās savā istabā.
Gaismiņai svīstot, pie viņa ienāca d'Artanjans un jautāja, ko vajagot darīt.
— Gaidīt, — Atoss atbildēja.
Pēc īsa brīža klostera priekšniece paziņoja musketieriem, ka apbedīšana notikšot pulksten divpadsmitos dienā. Par indētāju nebija saņemtas nekādas ziņas; tika domāts, ka viņa aizbēgusi caur dārzu, jo smiltīs atrastas viņas pēdas un dārza vārtiņi izrādījušies aizslēgti, bet to atslēga pazudusi.
Norādītajā stundā lords Vinters un četri draugi ieradās klosterī: zvanīja visi zvani, kapela bija atvērta, bet kora vārti slēgti. Kora vidū stāvēja zārks ar novices tērpā apģērbto ļaundarības upuri. Ap zārku bija sapulcējusies visa karmelitu mūķeņu draudze, kas noklausījās sēru dievkalpojumu un dziedāja kopā ar garīdzniekiem, neredzēdamas pasaulīgos ļaudis un pašas palikdamas tiem neredzamas.
Pie kapelas durvīm d'Artanjans juta, ka drosme viņam atkal zūd; viņš atskatījās, ar acīm meklēdams Atosu, bet Atoss bija pazudis.
Būdams uzticīgs savai atriebēja misijai, Atoss bija licis ievest sevi dārzā. Sekodams vieglo soļu nospiedumiem smiltīs, kurus bija atstājusi šī sieviete, kas aizvien pametusi aiz sevis asiņainas pēdas, lai arī kur būtu gājusi, Atoss nonāca līdz vārtiņiem, kas veda birztalā, lika atvērt vārtiņus un iegāja mežā.
Visas viņa aizdomas apstiprinājās: ceļš, pa kuru bija aiztrau- kusi kariete, meta līkumu ap šo mežiņu. Atoss kādu laiku gāja pa šo ceļu, neatlaidīgi vērodams zemi; vietumis viņš pamanīja smiltīs nelielus asins plankumus, kas liecināja, ka ticis ievainots vai nu sulainis, kas jāšus bija pavadījis karieti, vai arī kāds zirgs. Apmēram trīsceturtdaļjūdzi aiz klostera, soļus piecdesmit no Fes- tibēras, uz ceļa bija redzams lielāks asiņu plankums un zeme visapkārt bija zirgu pakaviem izrakņāta. Starp mežu un šo aizdomīgo, nomīdīto vietu Atoss saskatīja to pašu mazo kāju pēdu nospiedumus, kādus bija atradis dārzā; kariete šeit bija apstājusies.
Šajā vietā milēdija bija iznākusi no meža un iekāpusi karietē.
Apmierināts par savu atklājumu, kas apstiprināja viņa aizdomas, Atoss atgriezās viesnīcā, kur Planšē viņu jau nepacietīgi gaidīja.
Viss izrādījās tā, kā Atoss bija paredzējis.
Jādams pa ceļu, Planšē, tāpat kā Atoss, bija ievērojis asiņu plankumus un pamanījis to vietu, kur zirgi bija apstājušies, bet Planšē bija devies tālāk nekā Atoss un Festibēras ciemā, tukšodams krodziņā glāzi vīna, bez īpašas taujāšanas dabūjis zināt, ka iepriekšējā vakarā pulksten pusdeviņos kāds ievainots vīrs, kas jāšus pavadījis dāmu, kura braukusi pasta karietē, bijis spiests šeit apstāties, jo nevarējis doties tālāk. Ceļotāji stāstījuši, ka vīru ievainojuši laupītāji, kas viņiem mežā uzbrukuši. Vīrs esot palicis šai pašā ciemā, bet dama likusi parmainīt zirgus un devusies tālāk.
Planšē esot uzmeklējis kučieri, kas vedis šo pasta karieti. Kučieris izstāstījis, ka viņš dāmu esot aizvedis līdz Fromelai un no Fromelas viņa esot braukusi uz Armantjēru. Tad Planšē taisnā ceļā devies uz turieni un pulksten septiņos no rīta sasniedzis Armantjēru.
Tur esot tikai viena viesnīca, tā atrodoties pasta pagalmā. Planšē ieradies tur un uzdevies par sulaini, kas meklē vietu. Minūtes desmit patērzējis ar viesnīcas ļaudīm, Planšē izzinājis, ka iepriekšējā vakarā ap vienpadsmiiem atbraukusi kāda sieviete, kas paņēmusi istabu, likusi atsaukt viesnīcas pārzini un tam pateikusi, ka viņa kādu laiku palikšot Armantjēras apkaimē.
Dabūjis zināt visu vajadzīgo, Planšē aizsteidzās uz norunāto satikšanos ar pārējiem sulaiņiem, kuriem uzdevis uzraudzīt visas viesnīcas durvis un pats atgriezies pie Atosa. Planšē tikko beidza savu stāstījumu, kad Atosa istabā ienāca viņa draugi.
Visu sejas, pat Aramisa piemīlīgais vaigs, bija drūmas un nomāktas.
— Ko lai mēs darām? — d'Artanjans jautāja.
— Gaidiet, — atbildēja Atoss.
Katrs atkal atgriezās savā istabā.
Pulksten astoņos Atoss lika seglot zirgus un paziņot lordam Vinteram un saviem draugiem, lai viņi pošas ceļā.
Vienā mirklī visi pieci bija sagatavojušies. Katrs pārbaudīja un saveda kārtībā savus ieročus. Atoss nokāpa lejā pēdējais, d'Artanjans jau sēdēja zirgam mugurā un mudināja doties ceļā.
— Pagaidiet, — Atoss sacīja, — viena mums vēl trūkst.
Četri jātnieki izbrīnā skatījās apkārt, veltīgi apsvērdami, kura
tad vēl trūktu.
Planšē pieveda Atosa zirgu; musketieris viegli uzlēca seglos.
— Pagaidiet mani, es drīz atgriezīšos, — viņš teica un aizauļoja.
Tiešām, pēc kādas ceturtdaļstundas Atoss atgriezās kopā ar kādu platā, sarkanā apmetnī ietinušos cilvēku, kas sejai bija aizlicis priekšā masku.
Lords Vinters un trīs musketieri jautājoši saskatījās, bet neviens no viņiem nevarēja pārējiem nekā paskaidrot, jo nezināja, kas ir šis vīrs. Taču katrs nodomāja, ka tā tam jābūt, ja jau Atoss tā bija gribējis.
Pulksten deviņos nelielā kavalkāde, ko vadīja Planšē, aizjāja pa to pašu ceļu, pa kuru vakar bija aiztraukusi kariete.
Skumji izskatījās šie seši vīri, kas jāja klusēdami, katrs iegrimis savās domās; viņi bija drūmi kā izmisums, bargi kā sodība.